ilgais ceļš uz pilsonību

Cik tad ilgs ir ceļš uz Islandes pilsonību? Vairāk kā septiņi gadi – iesniedzot iesniegumu pilsonībai, kā viens no oficiālajiem dokumentiem, kas ir jāiesniedz parastam ārzemniekam, kurš nav skandināvs vai kopdzīvē ar Islandes pilsoni, kā reiz ir izziņa no Þjóðskrá/valsts reģistra/, ka cilvēks ir nodzīvojis Islandē vismaz septiņus gadus. Mans un vīra ceļš gan ir bijis krietni vien ilgāks. Bet, kas lēni nāk, tas labi nāk, vai ne?

Tomēr sāksim ar kāpēc? nevis kā? Jo tieši uz šo jautājumu es pilsonības sakarā esmu atbildējusi visbiežāk. Nē, ne islandiešiem. Islandieši mūsu pilsonības iegūšanu uztver kā loģisku, saprotamu un atbalstāmu mērķi, novēlot labu izdošanos un piedāvājot palīdzību. Bet no citiem imigrantiem, it īpaši latviešiem esmu to dzirdējusi tik daudz. A priekš kam jums to pilsonību vajag? Kāda jēga? Un gana saprotams jautājums – kā Eiropas ekonomiskās zonas valsts pilsoņi mēs te varētu dzīvot līdz nāvei, bez nekādām neērtībām. Tomēr mēs to neizvēlējāmies un tam ir trīs – gan praktiski, gan emocionāli iemesli.

Pirmkārt – un galvenokārt – tā ir piederība. Piederības sajūta. Un tā piederības sajūta ir tik sarežģīta un daudzslāņaina un neviennozīmīga padarīšana. Lai kādu iemeslu, sakritību un nejaušību dēļ es būtu nonākusi Islandē, es ļoti mīlu valsti kurā es dzīvoju, un neizvēlētos dzīvot kur citur. Es varu izbraukāt Reikjavīku bez GPS, mani nebiedē zemestrīces, es Ziemassvētku vakariņām gatavoju hamborgarahryggur (tiesa gan, es neesmu tik ļoti asimilējusies, lai gatavotu arī saldos kartupeļus) un esmu asarām acīs dziedājusi līdz Islandes himnai pirms svarīgam futbola spēlēm. Šīs ir manas mājas un šeit es jūtos kā mājās. Un, lai gan teorētiski pilsoņa pasei ar sajutām nav nekāda sakara, tas tomēr ir līdzīgi kā ar autovadītaja apliecību – es nesāku maģiski braukt labāk ar brīdi, kad nokārtoju eksāmenu. Bet man bija svarīgi, ka man ir oficiāls, valsts apstiprināts apliecinājums, ka es tieku uzskatīta par pietiekami pārliecinošu, lai ļautu man piedalīties satiksmē. Tāpat arī ar pilsonību – es gribu, lai fakts, ka es esmu piederīga un es esmu mājās ir oficiāli apstiprināts un valsts atzīts.

Šī ir Islande. Manas mājas.

Otrkārt – un šis nu ir pavisam praktiski – es gribu piedalīties vēlēšanās. Vēlēšanas ir mana vienīgā iespēja kaut cik ietekmēt valstī notiekošo, vai ne? Un, kamēr pašvaldību vēlēšanās drīkst vēlēt arī ārzemnieki, kuri ir nodzīvojuši Islandē vairāk kā piecus gadus, valsts un prezidenta vēlēšanās var piedalīties tikai Islandes pilsoņi. Un es gribu, es gribu piedalīties! Tieši tik vienkārši.

Treškārt – mums ir bērni. Islandē dzimuši bērni. Un šis ir gana kontroversiāls temats, kur manas domas mēdz dalīties pat ar cilvēkiem, kuri man ir ļoti mīļi un kuru viedokli es augstu vērtēju. Manuprāt bērniem ir pirmkārt jābūt tās valsts pilsoņiem, kurā viņi ir dzimuši. Ja nu vēl mēs nebūtu īsti pārliecināti par nākotni un apsvērtu iespēju atgriezties Latvijā, vai doties dzīvot kur citur. Bet tāda situācija nav. Bērni šeit ir dzimuši un viņi te augs. Protams, ka viņiem ir jābūt pilsoņiem. Un Islandē nav ASV parauga pilsonības likuma un automātiski pilsonība bērniem nepienākās, to nevar iegūt arī ar vienkāršu iesniegumu, kā Latvijas nepilsoņu bērni. Lai bērni būtu Islandes pilsoņi, vismaz vienam no vecākiem ir jābūt Islandes pilsonim, kas nozīmē, ka man un vīram jāpadara savu darbu.

Un, kad kāpēc? ir atbildēts ir laiks ķerties klāt arī kā? Kas ir vajadzīgs, lai kļūtu par Islandes pilsoni? Tātad:

  • Ir jābūt oficiāli nodzīvojušam Islandē vismaz septiņus gadus. Šis noteikums var mazliet atšķirties cilvēkiem, kas ir precējušies/kopdzīvē ar Islandes pilsoņiem, skandināviem, bēgļiem un patvēruma meklētajiem – viņiem laiks ir mazliet īsāks.
  • Jāspēj pierādīt sava identitāte – jāiesniedz gan pases kopija, gan iztulkota un apostillēta dzimšanas apliecības kopija.
  • Jābūt nokārtotam islandiešu valodas eksāmenam. Eksāmenu drīkst nekārtot tie, kas vecāki par 65 gadiem, tie, kuri nespēj nokārtot eksāmenu veselības iemeslu dēļ, tie kuri vēl mācās pamatskolā vai ir jaunāki par pamatskola vecumu un tie, kuri spēj ar islandiešu skolas apliecinājumu pierādīt savas pietiekamās valodas zināšanas.
  • Jābūt spējīgam savi uzturēt. Jāspēj pierādīt, ka likumīgie ienākumi – darba alga/peļņa no sava uzņēmuma, pensija, invaliditātes pabalsts u.t.t. ir vismaz 207 709 ISK (~1380€) mēnesī vienai personai vai 332 333 ISK (~2210 €) mēnesī pārim.
  • Jāspēj pierādīt, ka pēdējo trīs gadu laikā nav piedzīvota maksātnespēja un nav nodokļu parādu.
  • Jāspēj precīzi informēt par savu kriminālo (vai daudz vairāk vēlams ne-kriminālo) pagātni. Cilvēkiem, kuriem aiz muguras ir jau samaksāti sodi vai izciesti cietumsodi, tiek piemērots papildus gaidīšanas laiks, atkarīgs no nodarījuma smaguma.
  • Jābūt divu Islandes pilsoņu, ar kuriem nesaista radniecība, ieteikumam. Ar parakstu un telefona numuru. Tagad, cik zinu šī prasība ir atcelta, bet laikā, kad mēs iesniedzām dokumentus, vēl nebija.

Aptuveni tā. Mums ar vīru tas laimīgais brīdis, kad oficiāli septiņi gadi Islandē ir nodzīvoti pienāk 2017. gada martā, jo pirmos divus gadus Islandē vīram bija tikai pagaidu personas kods. Un tad arī varam sākt kaut ko darīt. Tiesa gan, jau 2016. gadā, meitu gaidot, esmu sazinājusies ar Útlendingastofu /Imigrācijas dienestu/ un painteresējusies kā pilsonību iegūs mans bērns. Un tas ir pavisam vienkārši – Imigrācijas dienests man dara zināmu, ka bērnu es varēšu vienkārši ierakstīt savā pieteikumā. Un, kad pienāk 2017. gads, mums mājās ir mazulītis un mums nesanāk īsti atrast ne laiku, ne iedvesmu, pēc tam piesakās arī puiks un ir jāaudzina meita un jāpārbūvē istaba un jāstrādā un jādara visādas lietas, tāpēc pie pilsonības jautājuma nopietni atgriežamies tikai 2019. gadā, kad otrajam bērnam ir jau pusgads. Kas lēni nāk, tas labi nāk, vai ne?

Kad īstais laiks ir pienācis, pirmais, ar ko mēs nolemjam sākt ir islandiešu valodas eksāmens. Mēs esam dzirdējuši, lasījuši un pat redzējuši piemērus internetā – eksāmens esot ļoti viegls. Pati parastākā ikdienas sarunvaloda. Bet tāpat, tik pārliecināti par savām spējām, lai ķertos klāt visiem pārējiem dokumentiem, pirms zinam vai varam vispār nokārtot eksāmenu, mēs neesam. Eksāmeni notiek divreiz gadā, rudenī un pavasarī, pa vienai reizei Akureyri, Egilsstadirā un Īsafjordurā, un vairākas dienas pēc kārtas Reikjavīkā. Jārezervē vieta ir laicīgi un vienai personai eksāmens izmaksā 25 000 ISK (~170 €). Rezervējām vietu, samaksājam un 2019. gada 3. jūnijā – jāsaka godīgi, gana satraukušies – dodamies Reikjavīkas virzienā, lai spertu pirmo īsto un mums pašiem arī vissvarīgāko soli ceļā uz pilsonību. Nervozitāti īpaši nemazina arī ļoti stingrā pieeja eksāmenam – obligāti ir jābūt līdz personu apliecinošam dokumentam, katram ir stingri noteikta sēdvieta, tiek nolasīta vesela lekcija par to, kur drīkst atrasties līdzpaņemtās lietas – piemēram soma un telefons – un kā tieši norit eksāmena gaita.

Eksāmenam ir trīs daļas: klausīšanās, lasīšana/rakstīšana un runāšana. Pirmā ir klausīšanās – no sākuma mēs noklausīsimies ierakstu, tad drīkstam atvērt lapu un izlasīt testa jautājumus, tad ieraksts tiks atskaņots vēlreiz un tad drīkst atbildēt. Divi skaņas ieraksti, divi testi ar pieciem jautājumiem, trīs atbilžu variantiem katram jautājumam. Ieraksti patiešām nav sarežģīti – divas pavisam elementāras sarunas, laba skaņas kvalitāte, cilvēki runā gana lēni un ļoti skaidri un saprotami. Ja cilvēki ikdienā runātu tik skaidri un neizliekot vienā teikumā trīs sko un vienu jæja, mana dzīve un valodas mācīšanās būtu krietni vien vieglāka. Par klausīšanās daļu jūtos diezgan droša. Lasīšana/rakstīšana arī lielas grūtības nesagādā. Divi, diezgan elementāri stāsti, ar testa jautājumiem pēc tam. Tad, ar vismaz desmit teikumiem, jāapraksta dotais attēls un jāuzraksta viens, vismaz desmit teikumus garš, sacerējums par doto tēmu. Manā attēlā ir redzams pilns peldbaseins un dotā tēma ir “Laba vasaras diena”. Rakstu pavisam mierīgi.

Kad visa rakstīšana ir pabeigta, drīkstam nodot eksāmenus un doties uz nākošo telpu, runāšanas daļu. Esmu viena no pirmajām, tāpēc gaitenī ilgi man nav jāgaida, drīz vien tieku iesaukta iekšā. Runāšana. Daļa, no kā baidos visvairāk. Būsim godīgi – islandiešu valoda ir sarežģīta un runāt es mazliet kautrējos. Mani sagaida ļoti laipna sieviete, norāda uz kuru pusi man labāk pagriezt galvu runājot, jo saruna tiek ierakstīta, un sākam ar pašām elementārākajām lietām – vārdu un personas kodu. Tad man tiek parādītas vairākas bildes un ir jāapraksta, kas tajās redzams un tad varu izvēlēties vienu no biļetēm ar tēmām. Ēdiens. Sievietēm jautā, kāds ir mans mīļākais islandiešu ēdiens un man aiz uztraukuma ir tik tukša galva, ka viss ko es spēju iedomāties ir pylsur – islandiešu hotdogi. Mierinu sevi, ka nevienu neinteresē mana ēdienu gaume, bet gan manas valodas spējas un runājam tik tālāk. Jā, pulsuri ir garšīgi, bet ne pārāk veselīgi. Ko es parasti gatavoju mājās? Vai es joprojām gatavoju savas dzimtenes ēdienus? Kas man no dzimtenes ēdieniem pietrūkst visvairāk? Vai ir kas tāds, ko Islandē nemaz nevar pagatavot? Saruna virzās uz priekšu un tā patiešām nav gara. Visa runāšanas daļa nepaņem pat pilnas desmit minūtes. Kad tas ir pabeigts, sieviete man saka paldies un atgādina, ka viņi paši eksāmenus nelabo, ka oficiālo atbildi man būs jāgaida četras nedēļas, bet uzreiz pasmaida un saka, ka viņasprāt, vismaz runāšanu es esmu nokārtojusi uz 100%. Ejot ārā no kabineta, redzu vīru, kurš sēž un gaida savu kārtu, viņš arī izskatās stipri satraukts, bet palīdzēt nekā viņam nevaru, tāpēc dodos uz mašīnu, pagaidīt viņu tur. Pēc kāda laika viņš man pievienojās, apspriežam savas veiksmes un neveiksmes – izņemot klausīšanos, visas pārējās tēmas mums ir bijušas atšķirīgas. Bet kopumā jūtamies ar sevi gana apmierināti un, izmantojot iespēju, ka esam retu reizi Reikjavīkā divatā un bez bērniem, dodamies paēst godam nopelnītas pusdienas. Tagad atliek tikai gaidīt.

Pēc aptuveni četrām nedēļām mums abiem pa pastu atnāk oficiāls sertifikāts, kur teiks, ka valodas eksāmens ir nokārtots. Man mazliet žēl, ka nav ne punktu, ne kļūdu labojuma, bet neko darīt. Sertifikāts ir svarīgākais. Ko tālāk? Jāsāk krāt papīri. Iesākumā vajag iztulkot un apostillēt mūsu abu dzimšanas apliecības. Tā kā paši nekur lidot neplānojam, nolemjam to uzticēt manai mammai, kad viņa vasaras beigās dosies atvaļinājumā uz Latviju. Paralēli arī sazināmies ar Latvijas vēstniecību Norvēģijā, kas ir visticamākā vieta, kur mēs varētu iegūt izziņas par (ne)sodāmību.

Un ar izziņām par nesodāmību arī sākās īstā papīra kalnu jautrība. Tādai izziņai ir jābūt no visām valstīm, kur mēs esam dzīvojuši, kopš esam vecāki par piecpadsmit gadiem. Mūsu gadījumā tātad – no Latvijas un no Islandes. Imigrācijas dienesta mājaslapā ir rakstīts, ka izziņai jābūt apostillētai. Latvijas vēstniecība Norvēģijā saka, ka viņu izdotam dokumentam apostillētam nav jābūt, ir derīgs tāpat. Sarakstos ar Imigrācijas dienestu, atbild, ka jābūt apostillētam. Sazināmies ar Norvēģiju, viņi mums iesaka, ka ja akurāt vajag, varam sagaidīt savas izziņas un uzticēt kādam, kurš dodas uz Latviju, lai apostillē tur – tāpat kā mēs izdarījām ar dzimšanas apliecībām.

Protams, visas šīs darbības prasa laiku, kamēr esam tikuši pie izziņas, mamma jau no atvaļinājuma Latvijā ir atgriezusies. Kopā ar iztulkotām un apostillētām dzimšanas apliecībām, kas vēl ļoti noderēs. Izziņas par nesodāmību ierakstītā vēstulē aizsūtam manai tantei. Pirmais notārs saka, ka neapostillēs. Nākošais saka, ka ne viņš, ne kāds cits to nemaz nevar izdarīt. Sazināmies ar vēstniecību Norvēģijā – ak, jā, kaut kas ir mainījies, viņu dokumentus Latvijas notāri nemaz nevar apostillēt. Esmu gatava sist galvu pret sienu. Aizrakstīšu vēlreiz imigrācijas dienestam – izziņai jābūt apostillētai. Aaaaargh. Pasūdzos Twitterī. Ar mani sazinās Ārlietu ministrija un – ļoti jauki, ļoti pieklājīgi un atsaucīgi – bet principā pastāsta to pašu. Sazinos vēlreiz ar Imigrācijas dienestu, smalki izstāstu visu situāciju un jautāju, ko iesākt? Un ko viņi man atbild? Ai, nē, vēstniecības izdotām dokumentam apostilli nemaz nevajag. Patiešām? Tad kāpēc jūs man trīsreiz teicāt, ka vajag??? Pāris mēneši vienai izziņai ir zaudēti.

Pārējos dokumentus savākt var diezgan mierīgi. Izziņu par reģistrēto dzīvesvietu un bērnu dzimšanas apliecības elektroniski pasūtu no Valsts reģistra un tās atnāk pa pastu. Islandiešu izziņu par (ne)sodāmību, kuru daudz vienkāršāk sauc par sakavottorð var pieprasīt tepat Sýslumaðurinn (man nav ne vismazākās nojausmas, kā šo valsts iestādi tulkot latviski). Pilsētas domē iegūstam izziņu, ka neesam pieprasījuši materiālu palīdzību no pašvaldības pēdējo trīs gadu laikā. Pēdējo trīs gadu nodokļu deklerācijas – kuras ir vairāk kā divdesmit lapas katra – paldiesdievam var aizsūtīt imigrācijas dienestam elektroniski. Tāpat kā informāciju par nodokļu nomaksu pēdējā gada laikā. Tad vēl ir jāizprintē un jāaizpilda pats pieteikums, jāpievieno tam pases kopija.

Visam jāpievieno arī rekomendācijas. Pirmo rekomendāciju uzrakstīja mūsu abu mīļais priekšnieks, manā pēdējā darbadienā, atvadoties pirms aiziešanas. Otro rekomendāciju ilgi un dikti gaidījām no Haffi, bet viņš ar katru gadu paliek arvien vecāks un slinkāks. Atskriet mums palīgā, kad mums ir vajadzīga palīdzība? Jā protams. Bet čakarēties ar oficiāla dokumenta rakstīšanu? Beigās, kad viņš mums ieteica uzrakstīt pašiem un apsolīja parakstīt, nolēmām, ka Haffi mūsu dzīvē mums ir palīdzējis milzumdaudz un ir laiks likt viņam mieru. Vīrs tad jau bija atgriezies atpakaļ darbā, no kura mēs aizgājām, un otru rekomendāciju uzrakstīja ražošanas daļas priekšnieks. Un pat ļoti jauku. Lasīju un smējos vīram – nekad nebiju domājusi, ka Steini par mani ir tik augstās domās.

Tā nu, beidzot, 2020. gada 21. februārī mēs dodamies uz Imigrācijas dienestu, katrs ar savu dokumentu kaudzi mapītē. Bērnus esam pievienojuši manam iesniegumam. Imigrācijas dienestā samaksājam vēl 25 000 ISK katrs par savu iesniegumu un kopumā rēķinam, ka ar visiem dokumentiem, tulkojumiem un valsts nodevām, mums katram pilsonība ir izmaksājusi ap 100 000 ISK (~670 €). Sieviete reģistratūrā pārbauda visus dokumentus un ir priecīga un pat mazliet pārsteigta, ka nekā netrūkst. Viņa arī dara mums zināmu, ka līdz laikam, kad iesniegums tiks apstrādāts ir jāgaida aptuveni divpadsmit mēneši. Tātad nākošgad. Ar prieku un padarīta darbu atkal dodamies pusdienās un pēc tam nopērkam divpadsmit – tieši tikpat, cik esam Islandē – gadus vecu viskiju un noliekam plauktiņā mājās. To mēs taisīsim vaļā, kad būsim sagaidījuši atbildi.

Normāla dokumentu kaudzīte.

Tagad tikai jāgaida. Nedēļu pēc pieteikuma iesniegšanas sākās pandēmija un viss ar to saistītais stress, tad mēs pamanamies arī pārdot dzīvokli un nopirkt māju, pārvākties, iesākt remontu un palaist dēlu uz bērnudārzu, par pilsonības pieteikumu atceroties tikai atrodoties pie stūres – ja kāds no mums tiks sodīts, piemēram, par ātruma pārsniegšanu, mūsu pieteikumam būs jāpievieno ekstra gaidīšanas laiks.

Tikai uz gada beigām pirmo reizi apskatos Imigrācijas dienesta mājaslapā, kādi pieteikumi tiek apstrādāti. Un palieku nepatīkami pārsteigta – tiek apstrādāti 2019. gada augusta iesniegumi. Augusta! Līdz februārim vēl tik tālu. Saprotu, ka uz februāri atbildi visdrīzāk nesagaidīsim. Ar laiku sāku Imigrācijas dienesta mājaslapu apmeklēt arvien biežāk. Martā jau ar prieku ziņoju vīram, ka tiek apstrādāti jau 2020. gada janvāra pieteikumi. Un tad, pēkšņi – tiek apstrādāti 2020. gada maija iesniegumi. Hei, kur ir februāris???

Pagūstu pat nobīties. Zinot Islandi, man prātā ir trīs iespejami scenāriji: a)pieteikums ir apstrādāts un atbilde nejauši aizsūtīta uz mūsu veco adresi. b) Imigrācijas dienests ir kļūdījies ar mēnesi atjaunojot mājaslapu. c) Mūsu pieteikums, sākoties Covid un ar to saistītajai panikai, ir vienkārši pakāsts. Un, pazīstot Islandes birokrātiju, man vienlīdz ticami liekas visi varianti. Aizrakstu e-pastu Imigrācijas dienestam un nepacietīgi gaidu atbildi. Jūsu iesniegumi šobrīd tiek apstrādāti. Mēs ar jums sazināsimies, ja būs vajadzīga papildu informācija. Atbildi varat sagaidīt pastā.

Palieku pavisam nepacietīga, hipnotizēju pastkasti katru dienu. Bet, protams, vēstule ar Imigrācijas dienesta emblēmu atnāk tad, kad man ir garā diena darbā. Bet tikai man. Vīrs, mans praktiskais jokdaris, mani sakaitina atsūtot bildi ar aploksni un pēc tam, manuprāt, pārāk ilgi kavēdamies un nevērdams vaļā. Tad mēģina man iestāstīt, ka trūkstot vēl trīs izziņu. Bet beigās tomēr atsūta bildi ar pavisam oficiālu, uz speciāla dokumentu papīra ar ūdenszīmi rakstīto, apzīmogoto un parakstīto dokumentu. Ar šo daram zināmu, ka no šīs dienas Ilze un viņas bērni ir Islandes pilsoņi. Apraudos. Darba noliktavā. Ne pirmo reizi – bet pirmo reizi aiz prieka. Un tieši šonedēļ! Pirmajā patiesi skaistajā, siltajā un saulainajā pavasara nedēļā, kad beidzot sāk zaļot zāle un plaukt koku lapas, kad vakaros mēs dzīvojam pagalmā līdz gulētiešanas laikam un izbaudam katru minūti, kad rītos braucot uz darbu es vēroju kā saule apspīd visus kalnus un pakalnus, no kuriem jau ir nokusis sniegs, liekot tiem atspīdēt katram savā nokrāsā un okeānam izskatīties pilnīgi neticami zilam. Tieši šajā nedēļā, kad es tik ļoti mīlu valsti, kurā es dzīvoju.

Tiesa gan, viens darvas piliens medus mucā ir. Kur ir mana vīra atbilde? Ar svinībām, viskiju un – ak, jā – arī šī bloga ieraksta publicēšanu vēl brīdi būs jāpagaida. Darbā mani sagaida priekšnieks, ar rokasspiedienu un Til hamingju! Þú ert Íslendingur! Un tikai šodien, 2021. gada 28. aprīļa pašā vakarā man ienāk prātā neuzticēties pastam un pārbaudīt kāda pilsonība vīram ir ierakstīta Valsts reģistrā. Un tā ir Islandes. Mēs visi četri esam pilsoņi. Nu ir laiks svinēt! Nu ir laiks publicēt šo ierakstu un iet atvērt visīti.

Priekā! Skál!

ég er komin heim

Pirmais mēnesis atpakaļ vecajā darbā ir nostrādāts un es patiešām, pirmajā dienā braucot uz darbu, dziedāju līdz ég er komin heim. Un ne tikai. Tieši ar vārdiem velkomin aftur heim/sveicināta atpakaļ mājās/ mani arī sagaidīja. Nāc, Ilze, aizpildīsim oficiālos dokumentus darbu atsākot – vārds, uzvārds, personas kods. Līgums? Ilgtermiņa līgums. Tu nedrīksti vēlreiz aiziet no darba. Pavisam aizliegts.

Un tieši tāda arī ir sajūta – kā atgriežoties mājās. Viss ir tik, tik pazīstams. Kā uzvilkt čības un iekāpt dīvānā. Un es neko neesmu aizmirsusi, par ko, ja godīgi, biju diezgan uztraukusies. Gads un trīs mēneši tomēr nav nemaz tik īss laiks un darbs pie aļģēm bija pavisam savādāks un noteikti arī vieglāks. Bet viss ir palicis – ja ne prātā, tad pirkstos. Pat ārdurvju kods. Nosaukt tos ciparus no galvas nevarētu, bet pirksti paši no sevis uzspiež katru rītu. Un tāpat ar visiem darbiem – visu māku, visu atceros un visu joprojām daru labi. Nevienas liekas kustības, nevienas īstas kļūdas.

Un cik priecīgs ir vīrs. Atceros, sen gan nav gadījies, bet kādreiz pa sapņiem viņš mēdza mani nogalināt – nu, ne gluži nogalināt, bet nosapņot, ka es eju bojā. Man dienas pēc šādiem sapņiem bija tīrs džekpots. Mani modināja ar kafiju gultā un vispār cilvēks bija tik mīļš un jauks un priecīgs par to vien, ka es esmu dzīva un vesela. Pat neko jādara nebija. Tagad aptuveni tāpat ir katru dienu atbraucot uz darbu – cilvēks ir tik ļoti priecīgs par to vien, ka es esmu atbraukusi. Ka mēs atkal strādājam kopā. Un es pati arī. Manas meitenes aļģēs bija superīgas un es viņas mīlu, bet strādāt kopā ar savu visvislabāko kolēģi, ar kuru mēs saprotamies bez vārdiem un sastrādājamies bez vismazākās aizķeršanās – tas ir nepārspējami. Un iespēja beidzot mainīties un katru otro nedēļu bērnu aizvešanu uz dārziņu uzticēt vīram. Katrs, kurš gadiem ilgi ir pats vedis mazos pie auklītes/uz dārziņu katru darbadienas rītu sapratīs, ka tā nav nekāda izklaide un cik forši ir no rīta vienkārši pamosties, sataisīties un braukt uz darbu. Tiesa gan, pamošanās ir 3:40 un tā ir zināma ēnas puse. Kā mana serbu draudzene man rakstīja īsziņā: Tātad tu celies nakts vidū un priecājies, ka tev nav jāved bērni uz dārziņu? Jā, Ilze, tas izklausās ļoti gudri!

Agrie rīta braucieni un saullēkts virs Esjas

Brīžiem ir sajūta, ka mans mazliet vairāk kā gads aļģēs ir vienkārši nosapņots. Bet jāatzīst, ka patiesībā maza pauze man ir nākusi ļoti par labu un ļauj paskatīties uz visu no savādāka skatu punkta. Jo, lai cik ļoti gribētos domāt, ka mūsu aiziešanā un visā, kas līdz tam noveda, tikai un vienīgi mēs bijām balti un pūkaini un visu izdarījuši pareizi, diez vai tā būs patiesība. Un, protams, pēdējos mēnešos pirms pašas aiziešanas es biju tik ļoti aizvainota un tik ļoti sāpināta, ka nu nekādi nespēju ne uz ko skatīties objektīvi. Nav nekādas vajadzības nepārtraukti salīdzināt sevi ar citiem un nepārtraukti mēģināt pierādīt, parādīt un izrādīt, cik ļoti es visu varu un māku labāk, ātrāk un smukāk. Nav nekādas vajadzības nepārtraukti cepties par cilvēkiem, kuri pārāk ilgi sēž pārtraukumos, pārāk bieži nav darbā un pārāk nekaunīgi izspiež sev pēc iespējas vairāk virsstundas. Nav nekādas vajadzības katrā teikumā, skatienā un apstākļu sakritībā saskatīt pret sevi personīgi vērstu nelietību. Teikšu Andra Šķēles vārdiem: es esmu atgriezusies, lai strādātu. Un es strādāju. Uzlieku mūziku austiņās, daru to ko es māku un kas man padodās. Saku cilvēkiem labdien, lūdzu un paldies, par ko vismaz tie cilvēki ar kuriem es paguvu iepazīties tikai pēdējos mēnešos pirms aiziešanas ir manāmi pārsteigti – viņi ar mani paguva iepazīties kā ar ļoti dusmīgu, ļoti īgnu un nepavisam ne pieklājīgu personību. Un tagad sadzīvot ar neadekvātākās personas uzņēmumā zīmogu nemaz vairs nav tik patīkami. Kopš neizprintētas produkcijas listes dēļ nomainīju mašīnu uz nepareizo formu un aiz dusmām iespēru pa kasti, priekšnieks mēdz listi izprintēt pat divreiz vai arī atsūtīt īsziņā. Ja vīrs kādu iemeslu dēļ nav bijis darbā, mājās viņš mani sagaida ar jautājumiem vai viss bija labi? un vai tu ne ar vienu nesastrīdējies? Brīžiem liekas, ka tie cilvēki, kuriem mana atgriešanās bija tik ļoti svarīga, joprojām baidās, ka es jebkurā brīdī saniknošos, novilkšu cimdus un vienkārši aiziešu vēlreiz. Rētas no mūsu pirmās aiziešanas ir palikušas visiem un vajadzēs vēl daudz laika, lai tās dziedētu. Un brīžiem es strādāju, klausos savu mūziku un patiešām un no sirds nesaprotu, vai visi tie pārdzīvojumi un sāpes bija to vērti? Jo beigās mēs esam nonākuši turpat sākumpunktā.

Toties cilvēku daudzums, kuri mani atcerās kopš manas pašas pirmās darbadienas 2008. gada maijā ir sarucis pavisam niecīgs – tikai pieci cilvēki strādā uzņēmumā ilgāk par mani. Tā nu brīžiem jūtos kā dinozaurs un varu izklaidēt jauniešus ar mistiskiem stāstiem par to kā bija kādreiz. Tā laikam sākās vecums, ja? Ļoti, ļoti žēl ir par Mareku un viņa sievu, kuri decembrī devās pensijā – es pat speciāli biju atbraukusi no viņiem atvadīties. Toties Barbara, laikā starp manu aiziešanu un atgriešanos, ir kļuvusi par vecmāmiņu un viņai tas ir nācis tik neiedomājami par labu. Alkohola problēma ir atkāpusies, no rītiem viņa vairs nav neadekvāta un darbu var gan saplānot, gan visu normāli izrunāt un, saskrienoties pīppauzēs, čīkstēšanas par to kādi visi ir idioti vietā mēs aprunājāmies par mazmeitas tikko izlīdušajiem zobiņiem vai jaunatklāto rāpošanas prasmi. Pavisam cita atmosfēra, godīgi.

No mūsu – tiem, kas tiešām mūsējie – latviešu puišiem ir palicis tikai viens un manos agrajos rītos vai dienās, kad vīrs nav darbā, viņš ir mans lielākais palīgs un es joprojām priecājos par viņa labo audzināšanu. Nedoddievs es mēģināšu kaut ko pacelt pati! Puisis uzmanīgi novēro, kad kāda no manām kastēm iet uz beigām un skriešus skrien apkārt mašīnai, lai uzceltu man uz galda jaunu. Pilnīgi negaidītu izpalīdzību var sagaidīt arī no citiem cilvēkiem un bieži vien, redzot kā citi bez prasīšanas aizstumt kastes ar gatavo produkciju, novāc netīrās kastes vai sagatavo tīrās, nespēju vien nobrīnīties – vai šī ir tā pati vieta, no kuras aizgāju?

Protams, ne ar visiem cilvēkiem ir tik viegli. Ir cilvēki, ar kuriem, kopš atgriešanās neesmu pat sasveicinājusies. Pat tādi, kas, ieraugot, ka nāku pretī, apgriezīsies un aizies uz citu pusi. Bet ko nu par to? Protams, pa ausu galam arī atnāk baumas par dažādām leģendām un minējumiem par patiesajiem iemesliem, kādēļ es esmu atgriezusies, bet cenšos nelaist sev to klāt. Ja nu no kaut kā es patiešām baidījos atgriežoties, tad man bija bail atkal nespēt ieturēt distanci, ņemt visu pie sirds un braukt vakaros mājās bezspēcīgi dusmīgai, bēdīgai un aizkaitinātai. Pagaidām tas vēl nav noticis un ceru, ka arī nenotiks.

Un kas tik nav paguvis notikt Islandē šī nieka pusotra mēneša laikā! Mūsu zemestrīču maratons beigu beigās ir rezultējies īstā vulkāna izvirdumā – un vēl kādā! Pēdējo reizi izvirdums šajā – tikai nepilnus divdesmit kilometrus no galvaspilsētas attālajā vietā – ir noticis 800 gadus atpakaļ. Veiksmīgi ir tas, ka izvirdums nenāk kopā ar dūmu mākoņiem un lava plūst neapdzīvotā ielejā. Tik vien bēdas, kā mazliet gāzes piesārņojuma. Bet kas par notikumu! Uz vulkānu dodās visi, daudzi pat vairākas reizes. Šis nu ir brīdis, kad var tikai papriecāties, ka Islandē nav ierastā tūristu daudzuma – bail pat iedomāties, kas tur notiktu, ja joprojām būtu pilns ar ceļmalās, mašīnās guļošiem cilvēkiem, kuri bieži vien nespēj ievērot pat viselementārākos drošības noteikumus. Es pati vēl neesmu aizgājusi, labākus laikapstākļus gaidot, bet agrajos rītos uz darbu braucot, labprāt papriecājos par rozā atspīdumu debesīs. Un lūk, arī ar jums padalīšos ar iespēju vērot vulkāna izvirdumu tiešraidē. Lidojiet šurp, visi vakcinētie! Vakcinētajiem karantīnā ir jāpavada tikai laiks līdz pirmā testa rezultāta saņemšanai. Varbūt vēl pagūsiet?

Šis ir vulkāna izvirdums no padsmit kilometru attāluma

Covid-19 vilciens ir kārtējo reizi noskrējis no sliedēm – un, pēc salīdzinoši ilga miera perioda, būšanas vienīgajai “drošajai“ valstij Eiropā, atvērtiem restorāniem un peldbaseiniem, cipari ir sākuši strauji augt. Un kā vienmēr – pateicoties cilvēkiem, kuri nekādi nevar piespiesties pavadīt 5-6 dienas pēc lidojuma karantīnā. Pēc teorijas, Islandes robežšķērsošanas noteikumi ir ļoti droši, bet kāda gan tam nozīme, ja tie netiek ievēroti? Mēģinājums visus no sarkanajām zonām ielidojušos izmitināt karantīnas hotelī cieta neveiksmi un ar tiesas lēmumu tika pasludināts par nelikumīgu. Un to čīkstēšanu par karantīnas gulagu! Protams, cik gan šaušalīgi ir pavadīt veselas piecas dienas četru zvaigžņu viesnīcā Reikjavīkā…

Pēc trīs nedēļām stingrāko ierobežojumu likās, ka situācija sāk uzlaboties, ierobežojumi tika mazliet atviegloti – un uzreiz sākās vēlviens straujš kāpums. Vīruss – vēlpietam tik nejaukais britu variants, iekļuva bērnudārzā Reikjavīkā un rezultējās ar 22 slimiem bērniem, 19 darbiniekiem un vēl daudzām slimām kontaktpersonām, aizsūtot karantīnā un izjaucot ikdienu simtiem ģimeņu. Un tas viss pateicoties cilvēkam, kurš pēc atlidošanas nespēja ievērot obligāto karantīnu un, arī pēc pozitīva otrā testa neievēroja pašizolāciju. Tagad viņš ir izolācijā karantīnas mājā un gaida tiesas spriedumu par saviem pārkāpumiem. Un es patiešām ceru, ka viņu sodīs bargi. Tikmēr Islandes sabiedrībā tas ir izraisījis zināmas pārdomas par útlendingariem, jo diemžēl tieši imigranti ir tie, kuri atkal un atkal tiek pieķerti neievērojot noteikumus un ievedot vīrusu atpakaļ Islandē. Mēs varētu būt turpat, kur Jaunzēlande un Austrālija. Bet mēs neesam.

Tomēr gaisma tuneļa galā jau ir redzama. Valdība nesen lepni paziņoja, ka plāno no 1. jūlija atcelt pilnīgi visus ierobežojumus iekšzemē – jo, pēc plāna un vakcinācijas kalendāra, līdz tam laikam būs vakcinēti 80% iedzīvotāju. Un pagaidām viss iet pēc plāna – ir vakcinēti gandrīz visi, kas vecāki par septiņdesmit gadiem, lielākā daļa medicīnas darbinieku un praktiski visi “priekšējās līnijas” cilvēki – pansionātu darbinieki, policisti, ugunsdzēsēji u.t.t. Dotajā brīdī notiek sešdesmitgadnieku un riska grupu vakcinācija, nākošie būs skolotāji un pirmsskolas skolotāji, tad cilvēki sociāli/ekonomiski sarežģītās situācijās un tad visi pārējie. Un es esmu visi pārejie – tāpēc man šis laimīgais brīdis nav gaidāms ātrāk par jūniju. Bet es cenšos neskaust – katrs, ik katrs vakcinētais, ir mūsu visu solis normālas dzīves virzienā un par viņiem visiem man arī ir prieks.

Ar šo laikam arī mans pēdējais pusotrs mēnesis būtu izstāstīts. No saviem pacietīgajiem lasītājiem atvadīšos ar mazu spoileri – mūsu pilsonības pieteikumi beidzot tiek apstrādāti. Katru dienu, nākot mājās ar interesi pārbaudu pastkasti un ceru kā nākošo publicēt savu jau sen sagatavoto ierakstu par pilsonības iegūšanas procesu ar pozitīvām ziņām. Turiet īkšķus!

atgriešanās

Suma daga er ég maður ársins
Erfitt að komast eitthvað hærra,
Að komast eitthvað hærra.
Aðra daga er allt saman til einskis
Erfitt að komast eitthvað lægra,
Að komast eitthvað lægra

/Dažās dienās es esmu gada cilvēks
Grūti nonākt kaut cik augstāk
Nonākt kaut cik augstāk
Citās dienās viss ir pavisam veltīgi
Grūti nonākt kaut cik zemāk
Nonākt kaut cik zemāk/

Tā, lūk, dzied man tik mīļais Friðrik Dór – Maður ársins dziesmā. Pēdējā mēneša laikā šo dziesmu esmu klausījusies bieži un bieži klusībā pasmaidījusi. Parastās dienās es esmu parasta, tikpat kā neredzama, meitene ar slotu rokās, bet tad es izlemju aiziet no darba un izrādās, ka es esmu gada cilvēks un gada darbinieks.

Tie, kuri maniem – kā viens no Twittera spožajiem prātiem nesen nosauca “nekulturālo melnstrādnieku stāstiem” – seko līdz jau ilgāku laiku, zinās, cik pretrunīgas attiecības man bija ar pašreizējo darbavietu. Patīk darbavieta, bet nepatīk darbs. Ko darīt? Pandēmija, krīze un bezdarbs, atrast citu darbu tikpat kā neiespējami un vienkārši palikt mājās un saņemt bezdarbnieka pabalstu – tas noteikti nav man un nav arī savienojams ar pilsonības iegūšanu. Un te pēkšņi, janvāra beigās, uzradās mana iepriekšējā darbavieta. Ne pirmo reizi. Jau iepriekš mēs pāris reizes bijām nonākuši pie sarunām par manu iespējamo atgriešanos, bet parasti viss plāns uzkārās kaut kur menedžmenta augšstāvos un līdz konkrētam piedāvājumam pat nenonāca. Līdz pat šī janvāra beigām. Kad es saņēmu konkrētu un pat ļoti pieņemamu piedāvājumu no iepriekšējās darbavietas. Nevaru noliegt, tas bija glaimojoši. Vienkārši patīkami. Jau vairāk kā gads pagājis, kopš esmu prom un problēmu ar darbaspēku dotajā brīdī nav vispār, ņem tik un izvēlies. Tomēr piedāvājums tika sagatavots un izteikts tieši man.

Atbildi uzreiz gan nedevu. Domāšana un galvas lauzīšana bija milzīga. Atgriezties darbavietā, no kuras es reiz jau aizgāju, vēlpietam aizgāju iemeslu dēļ un ļoti sāpīgi? Vai tas ir saprātīgi? Esošajā darbā ir manas mīļās meitenes, cilvēki pieklājīgi un draudzīgi, labas pusdienas un fantastiskas dāvanas… Vecajā darbā atkal man pieskaņots darbalaiks, pilnīga fleksibilitāte un sešas nedēļas ikgadējā atvaļinājuma. Bet beigās visa galvas lauzīšana tomēr nonāca un apstājās pie darba. Jo kolēģi un dāvanas un viss ir forši, bet tomēr uz darbu es eju, lai strādātu. Un, ja vairāk kā gadu strādājot, es joprojām neredzu sava darba jēgu, nejūtu, ka manas pūles dod uzņēmumam kaut vismazāko labumu un vēl nevienu reizi neesmu izjutusi to foršo, iedvesmojošo gandarījuma sajūtu, ka lūk šo es izdarīju! Var jau būt, ka tas ir muļķīgi. Var jau būt, ka vienkāršo darbu strādājot, cilvēkam nemaz par tādām lietām nav jādomā – ka tik algu maksā! Tomēr es izlēmu, ka es gribu atkal kļūt redzama. Sniegt savu ieguldījumu. Uzņemties atbildību. Ja nu man daba ir devusi lieliskas darbaspējas, tad cik ilgi es tās izšķērdēšu dzerot kafiju, pīpējot un ķiķinot ar savām meitenēm?

Tā nu, kamēr vīrs un vecā/nākošā darbavieta mēģina man dot laiku un neizdarīt uz mani spiedienu, es saņemu drosmi un dodos pie savas priekšnieces. Mazliet žēl man ir – priekšniece vienmēr it bijusi forša un saprotoša – bet tādu īstu problēmu es neredzu. Ar esošo bezdarba līmeni man aizvietotāju var atrast kaut rīt. Tālāk gan viss iet ne kā plānots – mana priekšniece ir patiešām satriekta. Nē, nē, viņa mani saprotot. Viņa nav dusmīga. Bet viņi tik ļoti negrib mani redzēt aizejam. Tik ļoti, ka viņa aizskrien pie CEO aprunāties par šo jautājumu un ir atpakaļ pēc pāris minūtēm ar jaunu piedāvājumu – ja nu man tik ļoti ir apnikusi tīrīšana, varbūt es gribētu doties strādāt ražošanā? Atbildīgāks/interesantāks darbs, lielāka alga. Šis ir brīdis, kad varu klusībā pie sevis pasmaidīt – meklējot darbu es savu CV kā reiz sūtīju darbam ražošanā, bet tad man pateica, ka tas neesot sieviešu darbs. Tomēr, lai cik arī nebūtu žēl, esmu spiesta piedāvājumam atteikt. Ražošanā ir maiņu darbs, gadās gan sestdienas, gan svētku dienas, kā arī vakara maiņa katru otro nedēļu. No 16:00-24:00. Tas nozīmētu katru otro nedēļu nesatikt bērnus un tam nu es nekādi nevaru piekrist. Saku priekšniecei, ka apsvēršu šo iespēju pēc kādiem pāris gadiem un pie tā tad mēs arī paliekam.

Priekšniece paliek tieši tikpat forša un saprotoša, kā iepriekš, bet mēdz laiku pa laikam puspajokam atgādināt, ka es esmu salauzusi visiem sirdi. Un, gods, kas gods, viņa šos jaunumus patur pie sevis, ļaujot man to darīt zināmu kolēģiem pašai, kad un kā es uzskatu par vajadzīgu. Mūsu CEO, kura sarunas ar mani līdz šim ir aprobežojušās ar labdien, uz redzēšanos un atnes, lūdzu, kafijas tasītes, atnāk pats personīgi man pateikt, cik ļoti viņam ir žēl dzirdēt, ka es dodos prom, cik ļoti čakla es vienmēr esmu bijusi un, ka viņš ļoti cer, ka es atnākšu atpakaļ, ja viņiem būs kas interesantāks, ko man piedāvāt. Mana mīļā serbu meitene ņem un apraudās – un tā nav metafora, viņa raud ar īstām asarām. Ak jel… Kamēr, protams, man nebūtu bijis patīkami, ja visiem būtu pavisam vienalga: nu tad ej arī, kāda starpība, es tomēr nekad nebūtu gaidījusi un gribējusi, lai kāds manis dēļ raud. Arī pavārs un bulgāru tantuks saka, ka viņiem ir žēl, bet ātri vien nonāk pie secinājuma, ka tas vispār ir brīnums, ka es ar savām darbaspējām un valodu zināšanām te vispār biju iemaldījusies un, protams, ka es tak nevaru mūžīgi tikai tīrīt un tīrīt.

atvadu kartītes trīs valodās
atvadu kartītes trīs valodās

Pārejie kolēģi par manu aiziešanu uzzin tikai manā pēdējā nedēļā, kad es sāku apmācīt savu aizvietotāju. Un pēdējā nedēļa ir labākā nedēļa, kāda man jebkad un jebkurā darbavietā ir bijusi. Visi ir tik, tik jauki un tik draudzīgi un forši pret mani, ka es gandrīz vai nesaprotu, kāpēc es izlēmu aiziet. Pavārs man katru dienu mēģina izcept, ko garšīgu – kādu kūku vai vafeles, un mana burvīgā Renata brīvprātīgi piesakās un uzcep manai pēdējai dienai ļoti garšīgu un fantastiski skaistu serbu torti. Tik skaistu, ka pat žēl griezt. Bubka atnes man suvenīriņu no Bulgārijas un noskaita man veselu runu, cita starpā lūdzot man piedošanu, ja ir kādreiz kaut ko nogrēkojusies pret mani. It kā mans foršais tantuks, kurš katru rītu ar mani sveicinājās ar vārdiem Hi solnce! būtu varējusi pret mani kaut kā nogrēkoties! Es savām meitenēm un priekšniecei esmu sagatavojusi šokolādes un kartītes, arī nomocoties ar pazīstamas meitenes un Googles palīdzību un uzrakstot bulgāru tantei kartīti viņas pašas dzimtajā valodā. Kā arī esmu nopirkusi dāvanu uzņēmumam – normālu smalcinātāju sīpoliem un visam kam citam. Lai manas meitenes virtuvē vairs neraud, tā kā esmu raudājusi es.

gatavots ar, manuprāt, nepelnīti daudz mīlestību
gatavots ar, manuprāt, nepelnīti daudz mīlestību

Priekšniece mani pārsteidz pēdējās dienas pusdienaslaikā ar puķēm un šokolādēm no uzņēmuma un vēlreiz atgādina, ka viņi ļoti priecāsies, ja es kādreiz gribēšu nākt atpakaļ. To pagūst vēl divreiz atkārtot arī CEO un es sāku ticēt, ka tas nav tikai pieklājības pēc. Un tā nu es pabeidzu savu piektdienas darbu un dodos prom. Un, kamēr atvadīšanās mani ir aizkustinājusi, es tomēr aizeju priecīga. Bez dusmām un bez žēluma. Šis gads un trīs mēneši ir bijuši burvīgi, es esmu priecīga, ka esmu izmēģinājusi kaut ko citu, esmu priecīga, ka iepazinos ar jauniem cilvēkiem, esmu gandarīta, ka esmu atstājusi par sevi labu iespaidu, bet ir laiks doties un es dodos.

Rīt ir pirmdiena. Darba lietas jau ir sagatavotas. Mamma man ir uzrādījusi fantastiskas siltās zeķes – baidos, ka pēc tik ilga laika +30 grādu “Tenerifē” mans ķermenis varētu mazliet protestēt pret pārtikas ražošanas standarta + 14 grādiem. Vīra – ak jel, es atkal strādāšu kopā ar savu vislabāko komandas biedru – skapītī mani gaida darba kurpes un jaka, kas sagatavoti jau sen. Vai es jūtos gatava? Es ceru. Bet vai rīt braucot uz darbu es laimīgi dziedāšu ég er kominn heim vai apdomāšu ak jel, ko es esmu izdarījusi? To es vēl nezinu, to rādīs laiks.