[30] dzīve pēc svītriņām

Ja kāds vēl šo trīsdesmit daļu laikā to nav pamanījis, tad pačukstēšu priekšā – mēs ar vīru esam tādi diezgan piezemēti un pragmatiski cilvēki. Mūsu ģimenes pieaugums ir rūpīgi un kārtīgi plānots un apdomāts un neapšaubāmi priecīgs notikums, bet nekādas ekstravagantas izdarības šī fakta nosvinēšanai neveicam un pagaidām arī nevienu neinformējam. Ir daudz, daudz par agru. Telefonā novelku kādu no grūtniecības aplikācijām, kas man paziņo, ka esmu piektajā grūtniecības nedēļā un varu gaidīt savu mazuli 28. novembrī, kas liekas vēl tik bezgalīgi tālu. Katru nedēļu šī aplikācija man pastāstīs, kā attīstās mazulis un kas notiek ar manu ķermeni.

Nākošais solis ir rūpīgi un kārtīgi pārlasīt visu, ko Google saka par grūtniecības aprūpi Islandē un nolemt ar ko ir jāsāk. Gadsimta atklājums ir mājaslapa ljosmodir.is (vecmāte.is), kur var atrast, principā visu svarīgāko informāciju par grūtniecību, dzemdībām un rūpēšanos par jaundzimušo. Tuvāko mēnešu laikā tā neapšaubāmi būs visapmeklētākās lapa manā interneta pārlūkprogrammā. Grūtniecības aprūpe liekās pavisam vienkārša – pirmais uzdevums ir pierakstīties pie vecmātes, principā pēc izvēles, bet vissaprātīgāk, protams, savai dzīvesvietai tuvākajā ārstniecības iestādē. Tad, pirmo bērnu gaidot, ir paredzami deviņi vai desmit apmeklējumi pie vecmātes – 12.,16.,25.,28.,31.,34.,36.,38.,40. un pēc vajadzības arī 41. nedēļā un visas pārejās analīzes un speciālistu piesaiste jau tiks veikta pēc vajadzības. Nu, tā saka internets. Tātad, mans pirmais uzdevums ir piezvanīt uz Keflavīkas slimnīcu – HSS, kur esot gluži jauka dzemdību nodaļa un pierakstīties pie vecmātes. Variet droši par mani smieties, bet tas ir pirmais, bezgalīgi mulsinošais brīdis manas grūtniecības laikā. Ilgi domāju un apdomāju, ko man teikt piezvanot uz reģistratūru – Labdien, es gribētu pierakstīties pie vecmātes! Bet, ja nu man jautā, kad? Vai pie kuras vecmātes? Varbūt tomēr pie ārsta? Ko vispār man jautās? Ko man ir jāsaka? Beigās izlemju par labu vienkāršai patiesības teikšanai un meitenei reģistratūrā godīgi saku – Labdien! Es pirmo reizi dzīvē esmu stāvoklī un īsti neesmu pārliecināta, ko man tagad ir jādara. Vai jūs varētu mani pierakstīt pie vecmātes vai pie kā nu mani tagad būtu jāpieraksta? Meitene novēl man Til hamingju! (standarta apsveikuma teksts), pieraksta manu vārdu, personas kodu un telefona numuru un saka, ka nodos informāciju vecmātēm un viņas pašas man piezvanīs. Pirmais solis ir sperts.

Vecmāte man piezvana tās pašas dienas vakarpusē. Labdien, til hamingju, kāda pašsajūta un kurā grūtniecības nedēļā tu domā, ka tu esi? Kad atbildu, ka pēc maniem aprēķiniem sanāk sestā nedēļa, atskan labsirdīgi smiekli. Islandē ir pieņemts uz pirmo vizīti doties kaut kur ap 12. nedēļu. Beigās sarunājam vizīti uz aprīļa beigām, kad būs aptuveni ap desmit nedēļām. Tipiski islandisks take it easy. Līdz tam esmu pati par sevi.

Un kā ir? Ak, es esmu vai nu pavisam iedvesmojošs vai nu pavisam neiedvesmojošs piemērs, atkarībā no tā vai tu, manu lasītāj, piederi pie grūtniecība nav slimība vai grūtniecība netiek pietiekami novērtēta nometnes. Es jūtos labi, es praktiski neatceros, ka esmu stāvoklī. Slikta dūša man neuzbrūk nevienā diennakts laikā. Apetīte ir mazliet dīvaina un, varbūt, es jūtos mazliet sagurusi, bet to ir grūti norakstīt uz grūtniecības rēķina – ir pēdējās nedēļas pirms Lieldienām, nežēlīgi daudz darba un manas darbadienas nav īsākas par 10 stundām un visas uz kājām. Aizbraucot mājās bieži vien kaut ko uzkožu un eju pa taisno gulēt. Esmu pati sev apsolījusi, ka nedarīšu sev pāri un nedarīšu to, ko nevaru izdarīt, bet pagaidām nekas manā pašsajūtā man netraucē uzvesties kā vienmēr. Nu, vienīgi kastes vairs neceļu, to manā vietā dara vīrs. Un stumj visus smagumus. Bet arī viņam esmu lūgusi neuzturēties pret mani kā pret invalīdu un apsolu, ka patiešām prasīšu palīdzību, kad man tas būs vajadzīgs.

Un emocijas? Pirmais, ļoti bailīgais brīdis jau ir garām, bet joprojām, kaut ko vienkārši darot mēdz pēkšņi, kā zibens spēriens, uzbrukt tāda pamatīga baiļu sajūta – kas nu tagad būs? Un, protams, droši vien kā jebkurai pirmreizējai grūtniecei, visu laiku ir zināms uztraukums – vai viss ir kārtībā? Ļoti gaidu vizīti pie vecmātes. Bet mēs esam laimīgi. Vakaros, ja es brīnumainā kārtā neguļu, ieritināmies abi uz dīvāna un sapņojam un plānojam. Un vienkārši priecājamies. Vīrs pat darbā nevar paiet man garām, vismaz drusciņ neapņemot ap pleciem vai kā savādāk nesamīļojot. Pilnīga laime un šokolāde, izņemot… pīpēšanas atmešanu. Es esmu dzirdējusi stāstus par grūtniecēm, kurām maģiski vairs nekārtojas pīpēt, bet es neesmu viena no viņām. Es zinu, ka nedrīkst un, ko tas nodara un es nepīpēju. Bet, ak jel, cik ļoti man kārojās. Tā kā grūtniecības sākuma emocionālo neatabilitāti arī gluži mierīgi var norakstīt ne tikai uz hormoniem, bet arī uz atmešanas blakusefektiem.

Mums nav nekāda plāna par to, kad un kā paziņot jaunumus saviem tuvajiem cilvēkiem. Es esmu redzējusi miljons video ar visādiem smukiem veidiem, kā tas tiek paziņots topošajiem vecvecākiem, bet nekas no tā neliekās īsti priekš mums – pragmatiski un piezemēti, atcerieties. Kopumā, piemēram no kolēģiem, es gribētu to paturēt noslēpumā līdz pat brīdim, kad tas kļūs acīmredzams. Tā kā pīpēšanas atmešanu noslēpt ir tikpat kā neiespējami, mēs ar vīru nolemjam samainīt pārtraukumu laikus darbā – un no parastajiem pārtraukumiem pāriet uz trešo pārtraukumu laiku, kad pārtraukumos iet priekšniecība. Tad ēdamzāle – un arī pīpētava – ir praktiski tukša, tikai mūsu priekšnieks, ražošanas daļas priekšnieks, svaigās apstrādes priekšnieks un kvalitātes kontroles tante. Lai šo apmaiņu sarunātu, vīrs protams nenoturās un paziņo labās ziņas savam draugam, un tā nu, tipiski normāliem darbaholiķiem, pirmais, kurš uzzin par mūsu gaidāmo ģimenes pieaugumu ir mūsu priekšnieks. Un, protams, jau pirmajā pārtraukumā, kad es tā vietā, lai dotos pīpēt, sāku griezt šķēlēs savu ābolu, pa visu ēdamzāli atskan nepārprotams un skaļš jautājums no mūsu ražošanas daļas priekšnieka, Steini:

Are you pregnant?

– Aaargh…mmm… maybe. I wanted to keep it as a secret, goddamnit.

– Oh, don’t worry, we won’t tell anybody. But it’s great! And so good that you’ve quit smoking. How do you feel, bla, bla, bla…

Tik nu daudz par to paturēšanu noslēpumā. Bet pārtraukuma samainīšana ir lieliska ideja. Klusi, mierīgi, trīs karsti dažādu futbola komandu fani, kuri viens otru ķircina un man lieliska atbalsta komanda. Ja kādu pārtraukumu gribu iziet svaigā gaisā, vienmēr būs kāds, kas pārjautās: Tu taču neej pīpēt? Apsoli! Tu nēsā mazu islandieti, mēs par viņu rūpējamies!

Tā arī pienāk Lieldienas. Pirmssvētku sestdienā vīrs ir sarunājis aizbraukt palīgā Haffi, kurš, siltajam laikam sākoties, gluži kā gājputni ir atgriezies Islandē, es tikmēr plānoju padzīvoties pie mammas, tad mēs pie viņas paliksim pa nakti un no rīta ēdīsim svētku brokastis. Pa ceļam uz Reikjavīku, joka pēc, iebraucam autoplacī – mums ir skaidrs, ka ar mūsu mazauto ģimenei būs par maz un vispār būs daudz ērtāk, ja mums katram būs sava mašīna. Un es ieraugu savu auto un iemīlos! Izbraucam testa braucienu, vīram izdodās vienoties par labu cenu un pusstundas laikā mašīna ir mūsu, tā kā uz Reikjavīku jau braucam ar savu ģimenes auto un, protams, kad Hafnarfjordurā mums pievienojas mamma, viņai ir jautājumi un mēs arī negribam neko vairs slēpt: Jā, mums būs ģimenes pieaugums. Jā, patiešām. Mēs zinām. Visu cieņu manai mammai, kura visiem priekiem pa vidu pat ne reizi nepateica beidzot! Tālāk braucam pie Haffi, viņš apskata manu mašīnu no visām pusēm un atzīst par labu esam, viņam pašam tāda kādreiz esot bijusi un tikai tad, kad viņi ar manu vīru dodās mazā izmēģinājuma braucienā, viņš arī tomēr pajautā, kādēļ mums tagad pēkšņi ir vajadzīga otra mašīna un mans vīrs ar prieku un lepnumu paziņo jaunumus arī viņam. Kad vakarā aizbraucu vīram pakaļ, viņi abi jau darbus ir pabeiguši un svinīgi dzer alu no vīna glāzēm. Haffi, protams, ir ļoti satraucies par manu pašsajūtu un uztraucās par to, ka vēl tik ilgi ir jāgaida vizīte pie vecmātes. Lieldienu dienā arī piezvanām un paziņojam jaunumus vīra vecākiem un nu gan tas ir arī viss. Visiem, kam tas ir jāzin, ir paziņots un visi pārejie var gaidīt līdz brīdim, kad tas kļūs acīmredzams.

Nākošajā nedēļas nogalē pēc Lieldienām mums ir darba ballīte uz kuru es ļoti, ļoti gribu doties – kā paskaidroju vīram, gribu vēl izmantot iespēju uzvilkt kleitu un sapucēties, kamēr vēl esmu smuka. Un es esmu smuka – pirms meitas dzimšanas biju savā labākajā fiziskajā formā, kādā jebkad esmu bijusi, tieva un muskuļaina un, pateicoties grūtniecībai, tam visam pēkšņi pievienojās gluži iespaidīgs krūšu izmērs. Nekad savā dzīvē neesmu saņēmusi tik daudz komplimentus kā tajā ballītē.

Un tad arī beidzot pienāk ilgi gaidītā pirmā vizīte pie vecmātes. Keflavīkas slimnīcā ir bezgala jauka, maza dzemdību nodaļa, kura sevī iekļauj arī visu grūtniecības aprūpi. Meitene reģistratūrā man parāda virzienu, kur jādodas un tur jau mani sagaida mana vecmāte – Inga. Ja vien man pašai pret viņu nebūs nekādu iebildumu, tad viņa būs ar mani kopā visu grūtniecības laiku. Tiesa gan, atšķirībā no Latvijas, Islandē nepastāv iespēja slēgt atsevišķu līgumu ar vecmāti vai ārstu, tā kā, kad pienāk stunda “x” un bērniņš ir gatavs nākt pasaulē, tad jāsadzīvo ir ar dežurējošo vecmāti/ārstu/visu mediķu maiņu, bet tas jau ir stāsts krietni vien vēlākam laikam. Inga man patīk, viņa ir smaidīga, laipna un ar viņu ir viegli runāt. Kad esam noskaidrojušas manu vārdu, uzvārdu, personas kodu un pēdējo mēnešreižu sākumu, viņa uzreiz piedāvā apskatīties USG vai bērniņš vispār tur ir un vai viss ir kārtībā. Ok, pirmo reizi dzīvē esmu nonākusi uz kušetes pie ultrasonogrāfijas aparāta un Inga man smērē uz vēdera to dīvaino želeju. No sākuma ekrānā neko neredz, bet tad:

Jā, redz kur viņš ir. Redzi? Kustās arī.

– Akdievs, akdievs, akdievs, viņš ir īsts!

– Ilze! Tev taču bija pozitīvs grūtniecības tests! Par ko tu tā brīnies?

– Akdievs, viņš ir īsts! Man vajadzēja paņemt līdz vīru!

Es apraudos. Manas pirmās desmit grūtniecības nedēļas ir bijušas tik vieglas, ka līdz pat šim brīdim es tomēr neesmu bijusi pavisam pārliecināta vai es vienkārši neesmu kaut ko palaidusi garām un visas iztrūkstošās mēnešreizes un pozitīvais tests nav bijis vienkārši pārpratums. Bet nu es patiešām skatos uz pierādījumu. Es redzu to jauno dzīvību, kad pagaidām ir iekārtojusies manā vēderā. Mums būs bērniņš, patiešām, patiešām.

pāris minūtes atbildēm

Paldies par jautājumiem. Nebiju īsti pārliecināta kādā formātā atbildēt, jo daži jautājumi atbildami ar pāris vārdiem un daži ar pāris rindkopām. Tāpēc vienkārši uztaisīju skrīnšotus un mēģināšu visiem arī mierīgi atbildēt. Tātad:

Par Haffi:

Haffi pavisam noteikti ir pasaules pilsonis, lai gan dzimis islandietis, lielāko daļu dzīves viņš ir nodzīvojis ārzemes un ir bijis visur. Tā ka patiešām visur. Dzīves pieredze viņam ir apbrīnojama. Kas nekur nav konkrēti minēts, bet nav arī tīši neminēts, ir tas, ka Haffi ir nevis vienkārši par mums vecāks, bet pietiekami vecāks, lai varētu būt man vectētiņš. Tam gan nav nekādas nozīmes – mēs vienkārši esam uz viena viļņa. Viens no retajiem cilvēkiem uz pasaules, kuram mēs pilnībā uzticamies un kurš mūs saprot burtiski no pusvārda. Tu cilvēkam kaut ko pasaki un viņš to saprot tieši tā kā tas bija domāts. Nekāda stresa. Un lieliska humora izjūta.

Par mammu:

Mammai viss ir vairāk vai mazāk kārtībā. Iedzīvojusies. Patīk. Pieradusi pie darba, labi saprotas ar saviem tuvākajiem kolēģiem, lai gan, protams, tagadējās darba problēmas skar arī viņu. Pāris gadus nodzīvoja Hafnarfjordurā, bet vasarā pirms jaunākā mazdēla piedzimšanas ievācās tepat kaimiņos pie mums. Lieliska štelle! Meita skraida pa kāpņutelpu augšā un lejā bieži vien, un man bezgalīgs prieks, ka vecmāmiņa bērniem tik tuva un tik ļoti mīļa.

Bet negribu daudz aizrauties par mammu – joprojām mēģinu viņu pierunāt viesautora statusā pašai uzrakstīt savu atbraukšanas/iedzīvošanās stāstu.

Par krievu valodu:

Labs jautājums. No gluži labām krievu valodas zināšanām ir palicis… nu, es joprojām labi saprotu un mierīgi lasu. Bet runāju atbaidoši, ar šaušalīgu akcentu un nelūgtiem poļu vārdiem kaut kur pa vidu. Uzrakstīt kaut ko neesmu mēģinājusi jau gadiem un domāju, ka labāk arī nemēģināt.

Par 100 jautājumiem:

Lūk adresīte. Pat nejautājiet, kā es tur iemaldījos. Bet, ja atmet visus jautājumus par Jēzu un draudzi, manuprāt, gluži noderīga lieta. Vismaz mana necilā pieredze rāda, ka vislielākās problēmas rodās no neizrunātām lietām.

Par atmiņu:

Cilvēki saka, ka man esot laba atmiņa. Nevaru ne piekrist, ne nepiekrist, manuprāt, pilnīgi parasta atmiņa. Grūti nav. Pietiek paskatīties attiecīgā laika bildes vai uzlikt kādu dziesmu, kas ar kaut kādiem notikumiem saistās, pāris minūtes piedomāt un padomāt un tad viss nāk atpakaļ pats no sevis un, darot pavisam ikdienišķas lietas, teikumi galvā saliekās noteiktā kārtībā. Atliek tikai pierakstīt.

Par draugiem un bērnu pabalstiem:

Par draugiem. Protams, kā mums pirmos gadus pietrūka mūsu draugu. Bet tas laiks un attālums un atsvešināšanās. Diemžēl jāsaka, ka man Latvijā vairs nav palicis neviens cilvēks ar kuru es komunicētu vairāk kā apsveikumi dzimšanas dienās un kāds komentārs pie bildēm. Tāda ir dzīve. Bet, ar ko pasēdēt piektdienas vakarā? Būtu tikai tie piektdienas vakari! Vīrs ir uzbūvējis mazu latvian community tepat mums apkārt, un protams, bijušie un esošie kolēģi un kaimiņi, kas laika gaitā kļuvuši par draugiem, Haffi arī tagad ir Reikjavīkā. Tikai to brīvo piektdienas vakaru pietrūkst.

Par pabalstiem un informācijas ievākšanu. Jā, bijām gan. Pēc mūsu trakajiem pirmajiem gadiem, mēs pat reti kad uz veikalu braucam iepriekš neapskatījušies internetā, ko tur var nopirkt un cik maksā, kur nu vēl lai nepārbaudītu informāciju tik nopietnā jautājumā. Bet, ja godīgi, tas nebija pārāk iedvesmojoši – tas īsais BKA mūs tik ļoti biedēja, ka mēs ilgi apsvērām iespēju pāris gadus visu to pasākumu atlikt, jo bija iesniegts likumprojekts par BKA pagarināšanu. Nesagaidījām. No nākošā gada būšot garāks, bet mums no tā vairs nekāda labuma.

Par Malmi un nožēlošanu:

Par Malmi. Neizskatījās pārāk cerīgi darba atrašanas ziņā un nevienu brīdi nebija tādas 100% pārliecības. Un, kad saskatījām iespēju tikt paši pie savas dzīvesvietas, visi pārejie varianti atmetās paši no sevis. Bet es joprojām atceros kaut ko nebūt no zviedru valodas un klausos zviedru mūziku.

Par nožēlošanu, klimatu un dzīves dārdzību. Nē, nē un vēlreiz nē. Es nekad nenožēloju savu izvēli, biežāk pateicos liktenim, ka dzīvoju tieši tur, kur dzīvoju. Uz skarbo klimatu esmu iemācijusies nereaģēt, protams, gadās, ka uzkrīt uz nerviem, bet tā gadītos jebkur. Dzīves dārdzība jau ir atsevišķs temats, par ko plānoju kādreiz uzrakstīt atsevišķi – tas, ka Islande ir ļoti dārga valsts nav nekāds mīts un problēmu netrūkst. Bet es nekādi nevaru piekrist tam, ka te dzīvot un izdzīvot nebūtu iespējams.

Par valodu un iejušanos

Ar kaunu jāatzīst, ka valodas mācīšanās bija ļoti, ļoti lēna. Pirmos gadus ar to bezdievīgi slinkojām, sak, kāda jēga, mēs jau te nepaliksim. Un, es nemēģinu attaisnoties, bet tieši mācīšanās ziņā ļoti traucē tas, ka visi prot un labprāt runā angliski. Tā nopietni sākām mācīties, kad nopirkām dzīvokli, tas ir piecus gadus atpakaļ, un tad bieži pirmos runāšanas mēģinājumus izgāza tas, ka cilvēki, izdzirdot, ka mums tas nenākas viegli uzreiz sāka runāt angliski. Tā kā patiesībā jāatzīstas, ka tikai pēdējo gadu ikdienā patiešām runāju islandiski, pārejot uz angļu valodu stresa situācijās, pavisam mierīgi lasu un vajadzības gadījumā varu arī kaut ko uzrakstīt.

Vai vietējie mūs uzskata par “outsaideriem”? Nē, ikdienā nejūtu. Man varbūt ir paveicies ar cilvēkiem man apkārt, bet parasti cilvēki sajūsminās par mūsu centieniem iejusties Islandē un, ja ne mūs pašus, tad mūsu bērnus uzskata par īstiem maziem vikingiem. Kad Islandes valstsvienība ir nospēlējusi labu futbola spēli un mūsu priekšnieku, viņa labrīt aplī pa cehu, kolēģi, arī iebraucēji, mēdz ar to apsveikt, viņš parasti atbild ar Takk! Mums ar Sömuleiðis! /tev arī/ Tas tā, piemēram.

Par nākotnes plāniem, bērniem un studijām:

Pagaidām savu nākotni redzam tikai Islandē – nu, līdz pensijas vecumam, vismaz. Tagad, kad mums ir divi bērni nav pilnīgi nekādas intereses kā Sprīdītim skriet pa pasauli meklējot laimīgo zemi.

Jaunākais bērns vēl īsti nerunā nevienā valodā, bet trīsgadīgā meita vienlīdz labi runā gan latviski, gan islandiski. Latvijā un vispār ārpus Islandes neviens no viņiem nav bijis un tuvākajā laikā arī tas netiek plānots.

Mums ar vīru ne tikai nav augstākā izglītība, bet neviens no mums tā arī nav pabeidzis vidusskolu. Mēs tā arī neesam izdomājuši, kas mēs gribam būt, kad izaugsim lieli. Bet cik zinu, augstskolas Islandē ir gluži labas, it īpaši ja ir vēlies studēt kaut ko saistītu ar ģeotermālo enerģiju un atjaunojamās enerģijas resursiem kā tādiem. Izvēle ir, Islandes universitāte, Reikjavīkas universitāte, Keilir tepat Keflavīkā man pie mājām un vēl pārītis mazāku.

Par islandiešiem kā tādiem, sīkumiem un faktiem:

Šos abus jautājumus, manuprāt, gluži labi var apvienot un tos es atstāju savam rakstīšanas priekam kā mazu desertu. Man gan vienmēr ir sagādājis problēmas apzīmējums “islandieši kā tādi”, jo, katrs cilvēks tomēr ir personība un es nebūt nevaru apgalvot, ka esmu iepazinusies ar viņiem visiem. Kā arī, manuprāt, daudz kas ir atkarīgs no katra paša attieksmes un skatījuma uz dzīvi, tā kā maniem novērojumiem kāda cits Islandē dzīvojošs imigrants var kategoriski nepiekrist.

Tā nu veicot atkāpi un atgādinot, ka tas ir tikai mans personiskais viedoklis, viena no pirmajām lietām, ko es esmu pamanījusi – daudz mazāk formālas pieklājības. Nekādu “jūs”, nekādu “kungu” vai “misteru”. Nekādu standarta/obligātu/neko nenozīmējošu pieklājības frāžu, ja nu vienīgi “labdien” un “paldies”. Toties, bieži vien, īsts un patiesa draudzīgums un ieinteresētība. Ja pārdevējs novēl Tev jauku dienu, viņš to arī domā, ja tu labi izrunājies ar puišiem muitā, viņi tevi izlaidīs cauri par ar neatļautu žāvētu gaļu. Vispār šī ir valsts, kur pat viskautrīgākais un introvertākais cilvēks iemācīsies runāt, un tiešām daudz ko sarunāt. Tā droši vien ir mazas valsts specifika, jo tomēr diviem cilvēkiem satiekoties, viņiem visdrīzāk izrādīsies kāds kopīgs paziņa, vai pat radinieks. Cilvēkos nejūt daudz nīgrumu, dusmas un aizkaitinājumu, nekādu “autobraucēji pret gājējiem” vai “tu man traucē ar saviem bērnu ratiņiem”. Apstāties pie gājēju pārejas ir svēta lieta un, kā es smejos, jauno imigrantu no šeit jau sen esoša vai dzimuša cilvēka var atšķirt pēc tā, ka pirmais būs pārsteigts un skries pāri rikšiem, kamēr otrs par nebūs paskatījies uz ceļa pusi. Un pat ja uz pārejas būs cilvēks ar bērniem, no kuriem kāds, tieši ceļa vidū izdomās, piemēram, griezties riņķī un doties pretējā virzienā, visi mierīgi pagaidīs un saprotoši smaidīs. Arī veikalā ir pieņemts palaist cilvēku, kam rokās ir viena baltmaize un piens, pirmo pie kases. Un attieksme pret bērniem! Kā pret līdzvērtīgiem cilvēkiem, patiešām. Tagad man tas ir īpaši svarīgi, bet es sajūsminājos jau pirms man pašai bērni bija kaut projektā. Lai arī kādu histēriju Tava mazais cilvēks neuzrīkotu, tuvumā neatradīsies neviens, kuram gribētos tevi pamācīt, vai nolasīt lekciju par audzināšanu. Vismaz es to nekad neesmu pieredzējusi, nekad. Vai nu tev mēģinās palīdzēt, vai nu neliksies ne zinis. Un arī par kaimiņiem, kuri sūdzētos par normālu bērnu uzvedību neko neesmu dzirdējusi. Un cik droši un pašpārliecināti vietējie bērni aug! Viņiem nekad nav ienācis prātā, ka no pieaugušajiem vajadzētu baidīties. Ja tāds mazs cilvēks izlems, ka viņam ir jāzin kā tevi sauc vai jāpaziņo, ka viņam ir jauna jaka, viņš droši nāks klāt un uzsāks sarunu. Mums ar mammu vienreiz pastaigājoties gadījās bērni, kuri spēlējoties bija “aizslēguši” ietvi un, lai tiktu garām bija jānosauc vārds un uzvārds. Un visi sauca! Nevienam neienāca prātā, ka es tak steidzos, tinieties malā stulbie sīkie!

Lai gan kājāmgājēji nesteidzās. Te visiem ir mašīna un visi visur dodas ar mašīnu. Patiešām. Tāpēc ar pretīmnācējiem ir pieņemts sasveicināties – jūs tā kā esat vienā klubiņā, jūs pastaigājaties. Neesmu varējusi īsti pierast pa 11 gadiem. Un kafijas dzeršana. Piedāvāt kafiju ir pieņemts jebkuram ciemiņam, pat ja ir jau desmit vakarā, tik ļoti te to mīl. Un gandrīz jebkur var dabūt bezmaksas kafiju. Ieej veikalā, uztaisi glāzi kafijas un tad izdzer, veicot nedēļas iepirkumus.

Bet nekur viss nav perfekti. Islandieši ir izteikti garastāvokļa cilvēki – tas nozīmē, ka no viena un tā paša cilvēka, var sagaidīt pilnīgi pretēju reakciju uz vienu un to pašu lietu, atkarībā no tā, kāda viņam ir diena. Savaldība nav viņu stiprā puse. Nē, cilvēki parasti nav agresīvi, pat balss pacelšana ir reta lieta, bet tik un tā ir kaitinoši, vienu dienu jokojot dzirdēt smieklus, bet nakošajā dienā – dusmīgu purpināšanu. Un lamāšanās! Es patiešām neesmu dzirdējusi tik ļoti daudz lamāšanos, vietās un situācijās, kad pat man tas nebūtu ienācis prātā. Jā, vēl pieminēšu zālītes pīpēšanu – priekš valsts, kur tā nav legalizēta, tā ir daudz par daudz izplatīta lieta. Tā arī rodās draņķīgi kaimiņi.

Kā pēdējo fun fact vēl pieminēšu, ka par pēc 11 šeit nodzīvotiem gadiem, man tā arī nav aizgājusi islandiskā ēšana. Ok, tas, ka es neēdu jēru ir manis pašas problēma. Bet ne saldenā rupjmaize, ne asinsdesa ar cukuru, ne maize ar ievārījumu un sieru, ne brūnajā cukurā pagatavoti kartupeļi man tā arī nav kļuvuši saprotami. Par 23. decembra tradicionālo pūdēto zivi pat nerunājot.

Par Latviju:

Šo jautājumu es atstāju kā pašu pēdējo, jo arī man viņš mazliet salauza sirdi. Es tik ļoti, ļoti negribētu būt tas vīzdegunīgais aizbraucējs, kas to vien māk kā bazūnēt “bet mums te” un vissirslikti.lv. Nekad neesmu vainojusi kādu citu pie savas nepabeigtās skolas, paņemtajiem kredītiem un aizbraukšanas, tas viss ir manis pašas izvēļu un kļūdu sekas. Man ir milzumdaudz mīļa siltuma pret Latviju un, lai cik ļoti es mēģinātu un man pat izdotos iedzīvoties un justies piederīgai Islandei, Latvija ir mana dzimtā valsts un es nemēģinu izlikties, ka tā nav. Ak jel, tikai iedomājoties savu dzimto Zemgales līdzenumu, tādu līdzenu, līdzenu, kur var redzēt tālu, tālu, tālu, vai mums ar vīru tik mīļo Līgatni. Vai tumšās siltās vasaras naktis ar miljons zvaigznēm debesīs. Un pērkona negaisu. Un sadzirdēt “Saule, Pērkons, Daugava”. Un dziedāt himnu pēc lieliskas hokeja spēles. Un rupjmaize un “Kāruma” sieriņi un Skrīveru zefīri. Nē, tas nekur nav pazudis un nekad nepazudīs. Ne velti, gan Twitteris, gan blogs tiek rakstīts latviski, jo tieši personīgas saikne ar Latviju mums diemžēl vairs nav palikusi. Mana mamma ir te, vīra ģimene dzīvo Anglijā, ar pārējiem draugiem un radiem, par to jau es atbildēju jautājumā par draugiem. Bet arī tur vainot tikai otru pusi, redz apskauž un sazin ko, būtu muļķīgi un paštaisni. Arī mēs paši nemācējām uzturēt dzīvas attiecības un vienkārša punkta pielikšana un došanās prom ir mums tipiska rīcība.

Ceru, ka esmu atbildējusi. Liels paldies gan par jautājumiem, gan labajiem vārdiem un komplimentiem, gan arī tiem, kas vienkārši turpina lasīt. Joprojām, izlasot kādu pozitīvu vērtējumu vai apskatot bloga statistiku, man ir tāds – wow! Patiešām! Wow… Trīsdesmitā daļa top, viss būs, viss notiks!

Brīdis mazam pārtraukumam

Mīļie lasītāji!

Tā kā savā atmiņu stāstā esmu nonākusi jau līdz 30. daļas rakstīšanai un pirmā bērna gaidīšanas laikam, ar ko es noteikti pavisam bezdievīgi aizraušos, gribēju pirms tam paņemt mazu pārtraukumu un paskatīties atpakaļ uz to, kas jau sarakstīts. Tāpēc gribu dot jums iespēju – lai gan, protams, tāda iespēja vienmēr ir bijusi, komentāros un arī Twitterī, bet ja nu tomēr kaut kā nav ienācis prātā – varbūt jums ir kāds jautājums? Kaut kas, kas jūs interesē, bet es esmu kaut kā pamanījusies neizrakstīt vai neesmu pievērsusi uzmanību? Šis būs lielisks brīdis to uzdot, kamēr mēs visi vēl neesam noslīkuši grūtniecības aprūpes un bērnu izdarību aprakstos.

Un paldies visiem, kas joprojām te ieklīst, lasa un atbalsta!

[29] bez un ar svītriņām

Pēc sapņa Tenerifē, kas pagāja tik ātri, ka tiešām tikai mūsu iedegums atgādina, ka tas nebija tikai sapnis, ir jāatgriežas darbā un jāsāk gatavoties Ziemassvētkiem, jeb, pareizāk sakot, pirmssvētku produkcijas trakumam. Jau sesto gadu pēc kārtas. Ja pirmos gadus mēs ar vīru vēl naivi cerējām, ka varbūt šogad kāds cits uzņemsies to atbildību, tad nu jau mēs zinām labāk. Ar Þórarinna kļūšanu par priekšnieku vismaz ir mainījies tas, ka mums no novembra vidus sākās īpašais “saudzējošais režīms” un mēs tiekam visādi lutināti. Pietiek tikai vienu reizi pastāstīt, ka Sveinbjörns mums, laiku pa laikam, ļāva vienkārši doties mājās, bez izlogošanās, lai jau aiznākošajā dienā šis jaunatklājums tiktu atkārtots, dodot mums iespēju būt mājās jau pirms pusdienām.

Bet nu jau mēs esam profesionāļi – novembra beigās esam pārbaudījuši visu darbam nepieciešamo materiālu krājumus un pasūtijuši, kas nepieciešams, atceroties to pārbaudīt vairākas reizes un atgādināt pēc nepieciešmības un liekas, ka darbam esam gatavi. Aptuvenais plāns ir 10 tonnas Ziemassvētku produkcijas nedēļā pluss visa parastā produkcija un tas viss priekš A-komandas – manis, vīra un Rakeles. Tipiski priekš mūsu darbavietas, nākās ritmu labi uzņēmušu darbu laiku pa laikam pārtraukt, jo visādi specpasūtījumi, bet kopumā ar visu tiekam galā tik labi, ka pat Sigurjóns, mūsu sasodītais pārdošanas menedžeris, paziņo, ka šogad ir ļoti apmierināts ar Ziemassvētku produkciju un to, ka visā procesā nekas nav uzkāries. No mums tas prasa kādas 55 darba stundas nedēļā un bezgalīgs nogurums ir must have īstam pirmssvētku noskaņojumam.

ceļš no darba decembrī

Bet, viss ir pārāk labi, lai būtu patiesība. 23. decembrī, pēdējā pirmssvētku dienā, Sigurjóns izdara pilnīgi sigurjónisku gājienu, ievilkdamies cehā un sākot uz mums aurot par kaut kādiem atgriezumiem. Izšķērdība! Produkcijas izšķērdēšana! Pirmo reizi, septiņu gadu laikā, kopš strādāju Islandē, darbavietā kāds uz mani ir pacēlis balsi. Un pēc mēneša, kad ir strādāts par trim vismaz. Aizvainojoši kā ellē. Tiek atsaukts gan priekšnieks, gan mūsu jaunā kvalitātes kontroles sieviete, gan ražošanas menedžeris, kurš tieši tajā brīdī ir iemaldījies mūsu fabrikā. Mēs ar Rakeli stāvam un rijam asaras, vīrs aizstāvās kā māk. Beigu beigās visa priekšniecība notinās uz ofisu, mūsu priekšniekam vien pagūstam pateikt, ka nākošgad Ziemassvētku produkciju Sigurjóns varēs darīt pats. Kā vēlāk izrādās, visai pravietisks paziņojums. Garastāvoklis ir sabojāts, priekšnieks atgriežās no ofisa, mūs visus pa kārtai apskauj un mierina. Jūs taču ziniet, ka Sigurjóns ir idiņš. Neņemiet viņu galvā. Stupid motherf*cker.

Nākošajā dienā mums pēc idejas ir jāstrādā – Islandē 24. decembris un 31. janvāris nav sarkanie datumi un līdz plkst 12:00 skaitās pilnīgi normāla darbadiena, bet mēs kategoriski atsakāmies nākt uz darbu un priekšnieks sola to nokārtot. Ir pilnīgi skaidrs, ka slimības dienu mums rakstīt nevar, tam neviens neticētu un manuāli ierakstītam laikam arī ne, bet saņemot ikmēneša darbalaika izrakstu, izrādās, ka mēs 24. decembrī esam bijuši darbā. Þórarinns ir pierakstījis mūsu personas kodus un, kamēr neviens neskatās, mūs gan ielogojis, gan izlogojis. Tas ir milzīgs risks, par šādiem izgājieniem cilvēki ir atlaisti bez brīdinājuma. Un tikai pāris gadus vēlāk mēs uzzinām, ka pēc visas atgriezumu sāgas, kad priekšniecība savācās ofisā, Sigurjóns ir pieprasījis mūs atlaist, bet mūsu priekšnieks ir kategoriski atteicies to darīt un pieprasījis tādā gadījumā atlaist arī viņu.

Vai tagad ir pienācis laiks atbildēt uz jautājumu, kurš iespējams nodarbina lasītāju prātu kopš iepriekšējā ieraksta beigām? Gan decembrī, gan janvārī manas “īpašās dienas” pienāca, kad tām bija jāpienāk un no kontracepcijas izmešanas nekāda rezultāta vēl nav. Tiesa gan, Jaungada laimes lejot, manis izlietā laimīte izskatījās, dievagodavārds, pēc… spermatozoīda. Bet pieņemsim, ka es vienkārši nemāku liet laimes.

Un dzīve iet uz priekšu. Ir sācies 2016. gads, tūliņ jau būs pilni astoņi gadi kopš dzīvojam Islandē. Kā mēs esam mainījušies šo gadu laikā? Nu, mēs brīvi runājam angliski un gluži ciešami islandiski, es esmu sākusi lasīt grāmatas islandiešu valodā, kas vareni uzlabo vārdu krājumu, lai gan ar pirmo grāmatu gāja patiešām grūti – ieraugot kārtējo divdesmitburtu vārdu, gribējās vienkārši mest grāmatu pret sienu un iet darīt kaut ko citu. Mana, kādreiz tik paralizējošā kautrība ir palikusi kaut kur tālu atmiņās, vārgi par sevi atgādinot tikai brīžos, kad man ir jazvana pa telefonu – ja ir izvēles iespēja, es joprojām labprātāk uzrakstīšu ziņu. Bet īstajā dzīvē es labprāt, dabīgi un nepiespiesti, uzsāku small talk ar puspazīstamiem cilvēkiem un jokoju ar pārdevējiem un banku darbiniekiem un, pat ja man izdodas kaut ko salaist dēlī, es vienkārši pati par sevi pasmejos un vairs nesarkstu un nebālēju par katru sīkumu.

Mūsu Haffi Islandes ziema atkal ir apnikusi, viņš mierīgā garā atkal dodās uz Eiropu, vizināties ar savu kemperi un būt tur, kur ir silti. Bet vispār, jāatzīst, ka šo astoņu gadu laikā viņš ir acīmredzami novecojis un paliek arvien slinkāks un arī atmiņa, kura viņam nekad nav bijusi pārāk laba, paliek arvien sliktāka. Un jau sen mums nav nācies lūgt viņa padomu vai palīdzību, mēs beidzot esam izauguši lieli un varam sākt atdot parādu. Ja Haffi ir vajadzīga jebkāda palīdzība, mēs esam gatavi pārcelt jebkurus plānus un būt klāt. Mēs nekad neaizmirstam visus tos brīžus, kad ir bijis otrādi.

Aptuveni ap Ziemassvētku laiku mēs sākām plānot savu ikgadējo atvaļinājumu un nolēmām aizlidot uz Latviju jūnija sākumā uz trīs nedēļām un tad lidot atpakaļ uz Islandi un pēdējo nedēļu nodzīvot arodbiedrības vasaras mājā, nosvinot tur arī Jāņus, kā mēs to esam darījuši jau pēdējos divus gadus. Priekšnieks apsolīja mums priekšroku šajā jautājumā – viņa lielākais lūgums ir, lai mēs neņemam atvaļinājumu jūlijā, augustā un decembrī, kas ir visaizņemtākie mēneši gadā – un mēs mierīgu sirdi nopirkām biļetes. Beidzot un mums par lielu prieku AirBaltic ir atklājis tiešo reisu uz Reikjavīku un tieši uz pirmo lidojumu ir mūsu biļetes. Bet mūsu kolēģi nebūtu mūsu kolēģi, ja kaut ko nesabojātu. Kaut kur ap februāra vidu pie mums atnāk galīgi nelaimīgs un sakaunējies priekšnieks – viņš zin, ka viņš jau ir apsolījis, bet vai tomēr, lūdzu, lūdzu, mēs nevarētu mazliet mainīt atvaļinājuma plānus? Mūsu pārinieks Mareks un viņa sieva ir vienkārši ņēmuši un nopirkuši savas atvaļinājuma biļetes bez jebkādas saskaņošanas un viņi vairs neko nevarot mainīt, jo Mareks jau esot pierakstījies pie ārsta. Problēmas rodās ar mūsu atvaļinājuma pēdējo nedēļu, jo sanāk, ka mūsu mašīna paliek bez neviena cilvēka. Þórarinns mums atvainojās un atvainojās un sola, ka viņš kaut kā nebūt tiks galā, ja mēs kategoriski atteiksimies, bet nu, viņš nemēdz atteikt mums un mēs nemēdzam atteikt viņam. Apsēžamies viņa kabinetā pie datora un prātojam. To pēdējo nedēļu var vienkārši atmest, bet ko tā vietā? Mums visiem – man, vīram un mammai – maija sākumā ir dzimšanas dienas, vīram vēlpietam gluži apaļa, trīsdesmit gadi. Varbūt visiem aizlidot kaut kur uz nedēļu? Ir lētas biļetes uz Grankanāriju, tieši maija sākumā, un jautājumu vairs nav. Pieslēdzam mammu un pērkam tik nost. Uz to brīdi kabinetā atgriežās Þórarinns un mēs varam viņu aplaimot un pateikt, ka mainīsim savus atvaļinājuma plānus. Stāstam viņam, ko esam ieplānojuši, izrādās, ka arī viņam dzimšanas diena ir maijā un arī pavisam apaļa – sanāk, ka viņš ir bez divām nedēļām tieši desmit gadus vecāks par manu vīru. Pasmejamies, ka nav brīnums, ka mēs tik labi saprotamies un viņš tik nomurmina, ka tas droši vien arī ir iemesls, kāpēc mēs neesam tādi pakaļascaurumi, kā citi viņa darbinieki.

Tas tā kā būtu izdarīts. Pienāk marts, laiks sāk izskatīties gluži pavasarīgs un mēs ar vīru spontāni nolemjam paņemt mazas brīvdienas un noīrējam arodbiedrības vasaras māju nedēļas nogalei. Paņemam piektdienu kā ļoti īso dienu un pirmdienu pavisam brīvu, piekraujam mašīnu ar gardumiem, alu un gaļu grillēšanai un pavadām piektdienas vakaru cepot gaļu un sildoties karstajā vannā. Lieliski! Sestdienas rīts gan nāk ar milzu pārsteigumu, pa nakti ir sasnidzis neticami daudz sniegs, visa apkārtne kupenām klāta. Ak jel! Bet brīvdienas tik un tā ir lieliskas, cepam vafeles, grillējam, slinkojam. Pēdējā vakarā ir vienkārši fantastiska ziemeļblāzma, mēs izslēdzam visas mājiņas gaismas, guļam karstajā vannā, dzeram vīnu un vienkārši baudām.

pārsteigums, pārsteigums!

Mēnesis iet uz beigām, kādā piektdienas vakarā ēdam augļus un klausāmies mūziku un es puspajokam daru vīram zināmu, ka man šonedēļ bija jāsākās “īpašajām dienām”, bet no viņam vēl nav pat ne mazākās nojausmas. Pārāk lielu uzmanību tam nepievēršam, bet, kad nekas nenotiek arī sestdien un svētdien, un man tā nekad nav gadījies, ir skaidrs, ka tā vairs nav nekāda sagadīšanās un pirmdienas grūtniecības tests ir tikai formalitāte vien. Un tas ir pozitīvs, protams. Sēžam un skatāmies abi uz tām izslavētajām divām svītriņām. Tas ir noticis! Vīrs pilnībā iziet no sevis aiz laimes un sajūsmas, bet es – ja pavisam godīgi – iesākumā visvairāk jūtu milzīgas bailes. Lai cik plānots, gaidīts un priecīgs ir šis notikums, tas neapšaubāmi apgriezīs mūsu dzīvi ar kājām gaisā.

[28] par naudu, mīlestību un nākotnes plāniem

Pēc atvaļinājuma ir atsākusies vasara un, kā jau tas ir ierasts, mēs tiekam ierauti darbu virpulī un pēc divām nedēļām jau knapi vien varam atcerēties, ka vispār esam bijuši atvaļinājumā. Starp citu šis ir bijis smags gads mūsu arodbiedrībām, bet mēs esam tikuši pie jauna koplīguma un manāmi lielākām algām. Bet tas ceļš nebija viegls.

vasaras ainava kaut kur kalnos

Ir 2015. gads, krīze ir sen un acīmredzami beigusies, tūrisma bums ir uzņēmis apgriezienus – 2014. gadā tūristu skaits ir gandrīz sasniedzis miljonu, trīs reizes pārsniedzot valsts iedzīvotāju skaitu – bezdarbs ir nokritis uz 4,1% un kronas kurss paliek arvien labāks un labāks. Un lielākajai daļai arodbiedrību koplīgumu ir beidzies derīguma termiņš un ir pienācis laiks slēgt jaunus. Tās ir valsts mēroga notikums, jo pēc Islandes darba likumdošanas ikvienam darbiniekam ir jābūt arodbiedrībā un ar to tiek aizstāvētas praktiski visas viņa tiesības. Un mūsu arodbiedrības ir pārliecinātas, ka pēc grūtajiem krīzes laikiem mēs visi esam pelnījuši lielāku tortes gabaliņu, bet pārrunas ar darbadevēju apvienību ir pat ļoti smagas. Lai kā man negribētos to teikt, Islande ir viskorumpētākā Skandināvijas valsts un, citējot manu mīļāko seriālu, ir tāda lieta kā venjuleg íslensk græðgi – parasta islandiska alkatība, nopelnīt pēc iespējas vairāk, iztērējot pēc iespējas mazāk. Piemēram, viena no lielākajam zvejniecības kompānijām, 2014. gadā gūstot rekordpeļņu, izmaksā dividendēs nepilnus 3 miljardus ISK (17,2 milj €), bet saviem parastajiem darbiniekiem piešķir – tadadadā! – saldējumu. Parastu saldējumu. Par baltu velti!

Arodbiedrības prasa līdz 2018. gadam palielināt minimālo algu līdz 300 000 ISK (2162 €) , attiecīgi 2015. gadā paceļot līdz 245 000 ISK, 2016. gadā – 260 000 ISK, 2017. gadā – 280 000 ISK un tā nokļūstot līdz tiem 300 000 ISK, kas izklausās diezgan, bet patiesībā tik un tā nesasniedz citu Skandināvijas valstu pirktspēju. Cilvēkiem, kuriem, kā mums, tiek maksāts vairāk kā arodbiedrības koplīgumā noteikts, pacelt algu par noteiktiem procentiem. Nu, un lielākas atvaļinājumu un Ziemassvētku prēmijas arī. Darba devēju apvienība un arī Ekonomikas ministrija saķer galvas un paziņo, ka to nekādi nevar darīt, maksājot šitādas algas būs pilnīga katastrofa un apokalipse, inflācija un pilnīgs ekonomikas sabrukums. Khe khe.

Bet arodbiedrības nedomā padoties un, kad sarunas pilnībā izgāžās, sāk gatavoties streikiem. Pirmie aiziet streikā BHM arodbiedrības cilvēki – valsts iestādēs strādājošie veterināri, notāri un citi valsts iestādēs nodarbinātie, nākošie viņu piemēram seko SGS cilvēki – aptuveni 10 000 veikalu pārdevēju, restorānu un benzīntanku darbinieku un tā. Sākās mazs haoss. Likumdošana par streikiem Islandē ir stingra – streikojošus strādniekus, protams, nedrīkst atlaist, nedrīkst īslaicīgi pieņemt vietā strādniekus no citas, nestreikojošas arodbiedrības, nedrīkst mainīt darbinieku arodbiedrību streika laikā, attiecīgi streiks nozīmē pilnīgu darba apstāšanos. Uzņēmumā, kura darbinieki streiko, drīkst strādāt tikai priekšnieki un menedžeri, un ar to, protams, ir par maz.

Mūsu arodbiedrība ir Flóabandalagið arodbiedrību savienībā, kas kopumā pārstāv 70 000 darba ņēmēju intereses un arī mēs visi gatavojamies streikam. 70 000 parastā darba darītāji – fabriku strādnieki, veikalu pārdevēji, hoteļu darbinieki, tīrītaji, apkopēji, autobusu šoferi, benzīntanku darbinieki, visi, visi. Ja mēs pārstāsim strādāt iestāsies pilnīga “krēslas zona” – ne ieliet benzīnu, ne nopirkt pārtiku, ne saņemt savu hotelī rezervēto istabu, kas piedevām būtu arī pavisam netīra un ar nemainītu gultasveļu. Biedējošs prospekts. Kad līdz tam ir palikusi nedēļa, darbadevēju savienība tomēr nobīstās un piekāpjas lielākajai daļai arodbiedrību prasību. Un, nekāda katastrofa nenotiek. Inflācija protams pieaug, daļu no izmaksām uzkraujot atpakaļ mūsu pašu pleciem vien, bet tuvākos četrus gadus vairs varam ne par ko neuztraukties.

Dzīve ir skaista! Pēdējo divu gadu laikā mēs ar vīru esam tikuši pie diviem algas pielikumiem un mūsu finansiālā situācija izskatās labāk kā jebkad agrāk. Darbā, joprojām, jūtamies novērtēti, lai gan bezgalīgā cīņa mēs pret mafiju ir sasniegusi savu augstāko punktu. Daļa no darbiniekiem cīnās par pēc iespējas vairāk virsstundām un darbu katrā sestdienā, mazākā daļa cīnās par pēc iespējas mazāk virsstundām un sestdienām. Kad poļu brigadiere dodās brīvdienās un viņu aizvieto mūsu draudzene Barbara, viss izskatās patiešām lieliski. Tiesa gan, šrilankiešu puisis atrodas nometnes pretējā pusē un pirmo reizi viņam ar manu vīru sanāk tāda pamatīgāka vārdu apmaiņa un viņi pārstāj sarunāties līdz pat rudenim. Islandiešu meitene Rakel ir paņēmusi brīvu gadu no skolas, lai iekrātu naudu un dotos ceļojumā apkārt pasaulei, un pagaidām ir noenkurojusies pie manas un vīra mašīnas un mēs esam lieliska komanda. Priekšnieks un mans vīrs ir kļuvuši par labiem draugiem, man nākas nolemt, ka pat par pārāk labiem, jo pirmajā dienā, kopš viņu abu atvaļinājumiem, kad viņi satiekas pēc veselas divu mēnešu neredzēšanās, es esmu pilnīgā izmisumā un nespēju noorganizēt nevienu darba lietu, jo cilvēki ir pārāk aizņemti viens otram stāstot un rādot, ko pa šo laiku ir sadarījuši, lai vispār domātu par darbu.

Kādu dienu piepildās pat viens no mūsu vislielākajiem sapņiem – pieejot pie loga redzu pārsteidzošu, bet ilgi gaidītu skatu – pie kāpņutelpas durvīm ir piebraucis busiņš un lašaras, mūsu sasodīti stulbie augšējie kaimiņi tur liek savas mantas un mēbeles. Viņi izvācās. Izvācās, alleluja! Mēs ar kaimiņiem esam gatavi atkorķēt šampanieti. Mūžam visu zinošais Haffi, kurš ir nolēmis padzīvot kādu nedēļu pie mums un mūsu garāžā paķimerēties ap savu kemperi, ātri vien noskaidro, ka viņi esot nopirkuši paši savu dzīvokli, tieši virs meitenes mammas dzīvokļa. Labu veiksmi mammai, bet tā vairs nav mūsu problēma. Viņu vietā ievācās pilots, pieklājīgs un patīkams cilvēks. Viņam gan patīk paklausīties mūziku, bet tikai dienas laikā un, kad kādu vakaru mēs viņu palūdzam nogriezt mazliet mazākus basus mājas kinozālei, viņš tos nogriež bez mazākajiem iebildumiem.

Neilgi pēc tam izvācās arī mūsu pretējie kaimiņi, kuri ir bijuši tādi kā mājas pārvaldnieki un viņu vietā par Mājas Fonda vadītajiem tiekam ievēlēti mēs. Nekas pārāk sarežģīts, nelieli papildus ienākumi arī un katru reizi, kad es dodos uz banku, lai uzņēmumu apkalpošanas daļā kārtotu kaut kādas mājas lietas, man nākās atzīt, ka kopš laika, kad mēs atlidojām, ir noiets patiešām tāls ceļš.

Lēnām pienāk rudens, Latvijas un Islandes futbola valstsvienības satiekas cīņā par iekļūšanu EURO 2016, Latvijai zaudējot Rīgā, bet nospēlējot neizšķirti Reikjavīkā un pirmo reizi, stāstot cilvēkiem, ka mēs īsti nezinām par kuru komandu fanot, mēs sākam dzirdēt: kāpēc jūs nezināt? Jūsu mājas ir te, jūs esat islandieši! Tā lūk ar to piederības sajūtu. Un mēs sekojam līdz visām spēlēm un priecājamies kopā ar visiem pārējiem, kad Islande izcīna savu ceļazīmi. Lūk, tas ir notikums! Esam sākuši sekot līdz arī Anglijas premjerlīgai un kļuvusi par Manchester City faniem.

Atlido ciemos mūsu norvēģu draugi uz nedēļu, aizbraucam paskatīties Imagine peace tower iedegšanu, paballējamies pa Reikjavīku, un pavadām nedēļas nogali Akureyri, izmetot arī līkumiņu līdz Mývatnam un otro reizi uzkāpjot Hverfjall.

sveiks, Hverfjall, prieks tevi atkal redzēt!
un skats no augšas

Un tad jau ir pienācis laiks mūsu 10 gadu kopābūšanas jubilejai un ceļojumam uz Tenerifi. Fantastika! Izlidot novembra vidū, kad Keflavīkā ir -2 un nosēsties Reina Sofia lidostā, kur termometrs rāda +28. Un tur izskatās gandrīz tāpat kā mājās, Islandē, bet silti, silti un var peldēties okeānā. Un cenas! Viss gandrīz par velti. Peldamies, sauļojamies, iepērkamies un braukājam visapkārt, uzbraucam ar gaisa vagoniņu Teidē, kas ar manām bailēm no augstuma ir gluži neticams sasniegums. Un ceļi, ceļi, lai līdz Teidei vispār nokļūtu – Vestfjordu ceļi sāk likties pavisam walk in the park.

burvīgā Tenerife, kaut kur pa ceļam uz Teidi

Savas jubilejas vakarā laimīgi sēžam hotelī uz savas terases un malkojam sangriju. Desmit gadi, ak jel! Ko tikai neesam piedzīvojuši, trakos ballīšu laikus, kredītšausmas, pirmos grūtos gadus Īslandē. Roku rokā caur to visu. Viena no jubilejas tradīcijām ir “līguma” sastādīšana – kaut kad neilgi pirms mūsu piecu gadu jubilejas kaut kādā dīvainā kristiešu lapā biju atradusi “100 jautājumi, ko uzdot pirms laulībām” un mēs abi nospriedām, ka izņemot ārā pašus specifiskākos (cik bieži mēs apmeklēsim baznīcu un tā), par tiem jautājumiem patiešām ir vērts padomāt. Un tā, katru gadu mēs apsēžamies, izlasām iepriekšējo gadu atbildes, krietni izsmejamies un izrunājam vēlreiz un pa jaunu pilnīgi visus kopdzīves jautājumus – par naudu, par hobijiem, par pienākumu sadali mājās, par morāles standartiem un vēl un vēl un vēl. Un, sēžot tur tādā mierīgā vakarā, mēs atgriežamies pie jautājuma, kurš jau kādu laiku ir nodarbinājis ne tikai mūsu, bet, diemžēl un visai uz nerviem krītoši, arī mūsu radu, draugu un paziņu prātus. Kad mums (beidzot) būs bērni? Par spīti neskaitāmajām ciniskajām muļķībām, ko mēs uz šo jautājumu esam atbildējuši, tikai tāpēc, ka pagalam apnicis un nav neviena darīšana, mēs patiesībā mēdzam par to nopietni domāt. Mēs abi uzskatām, ka bērni ir milzīga atbildība, lēmums, kas pilnībā mainīs mūsu dzīvi. Mēs esam mazliet egoisti, mums patīk mūsu dzīve un brīvība un ir mazliet žēl un bail to visu upurēt. Esmu dzirdējusi, lasījusi un interesējusies daudz un dikti un nospiedošais viedokļu vairākums saka, ka dzīve ar bērniem ir nu ellīgi, neticami grūta un par miegu un laiku sev mēs abi varēsim pilnībā aizmirst. Mani arī mazliet biedē tas, ka vīrs nu pilnīgi un galīgi nav “bērnu cilvēks” un no draugu un paziņu bērniem ietur tik lielu distanci, ka tikai knapi iekļaujās pieklājības robežās. No otras puses, mūsu brīvība un bezrūpība sāk palikt mazliet… apnicīga, vai? Mūsu dzīve ir nokārtota un iekārtota un mēs vairs pat nemēģinām domāt “kas mēs gribam būt, kad izaugsim lieli”. Mēs esam stipri un veseli, dzīvoklī ir brīva guļamistaba, ienākumi nosedz ne tikai mūsu vajadzības, bet arī lielāko daļu vēlmju, mums ir stabils darbs un pārliecība par nākotni, mums ir mana mamma, kas būtu palīdzīga roka pieskatīšanā un, un, un – pats galvenais – mēs dzīvojam mīlestībā un harmonijā, mums ir, ko dot, ja mēs pacenstos mēs varētu mēģināt izaudzināt pat gluži apmierinātu cilvēkbērnu. Nekur nav jāsteidzās – man ir tikai 27, vīram 29 gadi, bet, zinot, ka visādi var gadīties un tas var paņemt krietnu laiciņu, ja nu kas, saņemam kopā visu savu drosmi un izmetam kontracepcijas lietas. Kas būs, tas būs!

[27] brumm brumm

Tuvojās maijs, mana divdesmitseptītā dzimšanas diena, es esmu pabeigusi visas teorijas skolas un mans vīrs un instruktors ir pārliecināts, ka es esmu gatava vadītāja apliecības iegūšanai nepieciešamajiem eksāmeniem. Teorijas eksāmens aiziet vieglāk par vieglu, pat spīti filipīniešu meiteņu šausmu stāstiem, ka vajagot tulku, jo esot nu briesmīgi sarežģītā angļu valodā visi jautājumi uzrakstīti un no uztraukuma varot nesaprast ne jautājumu, ne atbilde. Nē, paldiesdievam mana angļu valoda septiņos Islandē pavadītajos gados pie manis ir pieķērusies labi un pat vislielākais uztraukums man neliek to aizmirst. Eksāmenu nokārtoju ar pirmo reizi un bez kļūdām.

Braukšanas eksāmens ir mazliet sarežģītāks jautājums, jo eksāmens tiek kārtots ar instruktora mašīnu un mans instruktors dzīvo mazpilsētā netālu no Akureyri, tas ir, aptuveni 400 km no manas dzīvesvietas. Varianti ir divi – vai nu meklēt jaunu instruktoru tepat Keflavīkā un paļauties, ka arī viņš uzskatīs, ka esmu eksāmenam gatava vai arī doties uz Akureyri un kārtot eksāmenu tur. No Eiropas apceļošanas ir atgriezies Haffi, speciāli pieskaņojot atgriešanos mūsu atvaļinājuma plāniem, viņš mums labprāt grib pievienoties, tāpēc no arodbiedrības noīrējam dzīvokli Akureyri uz nedēļas nogali un Valdemārs man apsola pāris braukšanas stundas katru dienu, lai pieradinātu pie mašīnas un pilsētas un pirmdienas rītā esmu pierakstīta braukšanas eksāmenam. Uzaicinam līdz arī mammu un piektdienas rītā visi četri dodamies ceļā. Treniņa pēc vīrs atļauj visus 400 kilometrus braukt man pašai, bet lai gan nekur nesteidzamies un bieži apstājāmies izlocīt kājas, izrādās, ka tas ir visai nogurdinošs pasākums. Pievakarē esam klāt, jāsaka, ka pateicoties dranķīgākajai ziemai vēsturē Akureyri joprojām ir auksts un vietām pat sniega kupenas nav līdz galam izkusušas, iekārtojamies dzīvoklī un dodamies uz tuvāko “Bónusu” iepirkties. Iznākot no veikala mani sagaida pārsteigums – Haffi jau stāv un runā ar Valdemāru, kurš uzreiz man pastiepj savas mašīnas atslēgas. Laiks pirmajai braukšanas stundai! Nopietni? Otrs jaukais pārsteigums ir mana instruktora jaunā mašīna – viņš ir nopircis džipu. Džipu! Kad es esmu gadu trenējusies braukt ar mazauto. Kas pie velna ir tas??? Tu vēl varbūt tanku varēji nopirkt? Kā Tu iedomājies, ka es noparkošos??? Valdemārs tik smejās, ka viņam viņa RAV4 nemaz neliekas tik liels, bet nu jā, salīdzinot ar manējo… gan jau būs labi.

Pirmā braukšanas stunda veicās gluži labi, pat ja esmu nogurusi un pilsēta man ir gluži sveša. Izpildam gan ierasto eksāmena maršrutu, gan visādas improvizācijas par tēmu Man zvanīja Haffi, viņam vajag nopirkt ledu. Pēc tam visi kopīgi pavakariņojam un Valdemārs apgalvo, ka viņš neredz nevienu iemeslu, kāpēc lai es nenokārtotu eksāmenu. Tā arī pavadām brīvdienas, katru dienu vismaz divas stundas braukšanas, pārejā laikā izklaides un vakaros grillēšana uz terases. Vīrs ir man centies iemācīt parkošanās figūras kā uz savu braukšanas eksāmenu Latvijā – precīzi, no punkta A uz punktu B, nepieskaroties blakus vietām. Kad Valdemārs palūdz mani noparkoties atpakaļgaitā tukšā veikala stāvvietā un es, uzbraucot blakus esošās vietas stūrim saku pārdzīvot, ka esmu iebuktējusi “blakus esošo” mašīnu, viņš smejās tik ļoti, ka labu brīdi nevar pat parunāt, līdz beigās izmoca Mēs Islandē nemēdzam neieskaitīt eksāmenu dēļ iedomu mašīnām!

Pirmdienas rīts ir uztraukuma pilns. Trīcošām rokām ēdu savu maizīti ar Nutellu, kad Valdemārs atbrauc man pakaļ uz, taisot kafiju, man jautā Why are you shaking like a leaf? Bet es nevaru neuztraukties – ja es nenokārtošu eksāmenu, viss šis laiks būs kaķim zem astes. Pēdējā pirmseksāmena nodarbībā pieļauju visas iespējamās un pat neiespējamās kļūdas. Bet, iepazīstoties ar eksaminatoru uztraukums sāk atkāpties – tāds mierīgs, vecs onkulis, paspiež man roku un visu eksāmenu sāk ar to, ka novēl man labu veiksmi un apsola nedarīt neko, kas mani varētu traucēt. Un eksāmenu es nokārtoju ar pāris nenozīmīgam kļūdām. Urrā, urrā! Vīrs mani sagaida ar bučām un zemenēm, un aizbraucot mājās, es varu lepni iekāpt mašīnā un viena pati aizbraukt pēc piena.

Un vasara atkal ir klāt un darba ir daudz un pāri galvai, bet jau jūnija vidū mēs dodamies atvaļinājumā un sagaidam savus ciemiņus – vīramāti un vīrabrāli ar meitu un draudzeni. Viņi pie mums ciemosies trīs nedēļas un mēs esam visu saplānojuši – nedēļa arodbiedrības vasaras mājā, kur pa vidu arī Jāņu svinēšana, visādi izbraucieni un izklaides. Lai mums tādā bariņā būtu ērtāk, iemainīsim savu mazauto pret Haffi monsterdžipu. Ir forši, ērti un jauki, ciemiņi labi pavada laiku un Islandē viņiem patīk un trīs nedēļas paskrien gluži nemanot.

Reikjavīkā vizinot tūristus

Atvaļinājuma pēdējai nedēļai ir atstāts “saldais ēdiens” – viens no mūsu lielajiem sapņiem – Vestfjordu apceļošana. Vestfjordi ir tā pavisam nomaļā, dīvainā pussala, kas, skatoties uz Islandes karti, atrodas augšējā kreisajā stūrī – jā, jā, tas pats savādais veidojums. Visnomaļākā, visnepieejamākā, vismazāk apdzīvotā Islandes daļa – visā 22 271 kvadrātkilometru plašajā pussalā dzīvo tikai 7 300 iedzīvotāji, no kuriem 4000 vienīgajā vērā ņemamajā pilsētā Ísafjörðurā. Haffi džipam uzliekam kemperi, sakravājamies, sapērkam pārtiku un dodamies ceļā bez nekāda plāna – brauksim, kur acis rāda, apstāsimies un paliksim, kur sanāks. Nu jau vairs tāda spontāna ceļošana Islandē nav iespējama – milzīgā tūristu daudzuma, it īpaši to tūristu, kuri nemāk uzvesties dēļ, nakšņošana ir atļauta tikai oficiālos kempingos. Bet tajā laikā neviens vēl nesatraucās par kempera noparkošanu jebkur, kur vien tas nevienam netraucē un ja tas nemēslo sev apkārt.

Pirmajā vakarā aizbraucām līdz Drangsnes, kur atrodas apbrīnojami jaukas karstās vannas okeāna krastā – tikai neapdzīvotie Vestfjordi, laikam, var atļauties vannas okeāna krastā, par baltu velti, ar mūžam atvērtu tualeti un dušu turpat blakus. Nakts vidus, apkārt neviena cilvēka, plunčājamies kā divi laimīgi delfīni un tik ļoti, ļoti izbaudām “šeit un tagad”.Turpat kādā klusākā vietā pie Drangsnes pavadām nakti un nākošo dienu veltām Islandes visretāk apdzīvotajai municipalitātei Árneshreppur – 53 cilvēki uz 707 kvadrātkilometriem. Neskarta daba, plašums, pilnīgi atbaidoši ceļi un, patiešām pārsteidzoši, izskaloti baļķi okeāna krastā – Haffi saka, ka tie te atpeldot no Krievijas. Pusdienaslaikā piestājam Djúpavík un sajūtamies kā Sigur Rós filmas “Takk” uzņemšanā. Pilnīga maģija. Ieskrienam arī vietējā hotelī iedzert karstu kafiju, pie sevis smiedamies, ka kafija te, nekurienes vidū, noteikti būs dārgāka kā Reikjavīkas pašā centrā, bet superlaipnais hoteļa puisis mūs pārsteidz ar paziņojumu, ka kafija pie viņiem esot par velti. Varbūt viņš var piedāvāt vēl kaut ko? O jā, mēs ar prieku paņemam arī gabaliņu šokolādes tortes. Dienu piebeidzam Krossnes peldbaseinā.

kāds no bezvārda ūdenskritumiem
SONY DSC
Djúpavík
SONY DSC
baļķi! Islandē!
SONY DSC
mūsu uzticamais kumeliņš

Ar nākošo dienu lēnam dodamies Ísafjörðuras virzienā, izbaudot nesteidzīgu braucienu pa daudzajiem fjordiem un stājoties pasauļoties, kad vien iegribās. Pilsētā gan paliekam oficiālā kempingā, bet vispār jāsaka, ka nav lielas starpības. Kemperis ir ērts un aprīkots ar visu nepieciešamo, mums ir silti un mēs varam pagatavot sev ēst un uzvārīt kafiju.

SONY DSC
fjordi un fjordi
vēl kāds kritums
SONY DSC
Ísafjörður

No Ísafjörðuras dodamies Patreksfjörðuras virzienā un ceļi sāk kļūt tik biedējoši, ka godīgi atzīstos vīram – ja es te būtu iemaldījusies viena pati, tad tagad grieztos riņķī un brauktu mājās. Kaut kur pa ceļam pamanām baseinu – smuku pamestu baseinu, nekurienes pašā vidū, pļavas malā. Blakus uzbūvētas divas tualetes un maza ģērbtuve, turpat netālu dabīgā vanna un pāri ceļam okeāns. Un visapkārt kilometriem tālu nekādas apdzīvotības. Bet baseinā vienmēr silts ūdens, kas visu laiku mainās. Paliekam šajā dienā līdz pat nākamās dienas pēcpusdienai.

rīts kempingā
SONY DSC
Ísafjörður
SONY DSC
ceļi neceļi
peldēties vajg?

Tad pa ceļam mums ir Dynjandi ūdenskritums, patiesībā vesela ūdenskritumu sistēma un tad jau nokļūstam otrā Vestfjordu lielākajā “pilsētā” – Patreksfjörðurā. Tālāk ceļš ved uz Rauðisandur – Sarkanajām Smiltīm – vienīgo balto smilšu pludmali Islandē. Tiesa gan, lai līdz tai nonāktu ir jādodas pāri pļavai, kur ligzdo krías – mazi, bet ligzdošanas laikā neticami agresīvi putniņi, kuri milzu mākoņos uzbrūk kustīgā objekta augstākajam punktam. Īstas Hičkoka šausmas! Un baltās smiltis ir krietni vien tumšākas un rupjākas kā Latvijā, bet pludmale ir vareni skaista un mēs pat, pirmo un vienīgo reizi, pa pusei izģērbjamies un pabradājam pa okeānu.

Dynjandi
SONY DSC
pats lielākais
SONY DSC
kaut kur pie Patreksfjörður
SONY DSC
kría
SONY DSC
sarkanās smiltis

No Rauðisanduras ceļš lēnām virzās uz māju pusi, pavadot pēdējo nakti Vestfjordos kaut kur starp Flókalunduru un Búðardaluru dzerot vīnu pēc izpeldēšanās kārtējā karstajā vannā. Atvaļinājums ir pagājis, ceļošana pa Islandi beigās ir izmaksājusi krietni vien vairāk nekā lidojums uz Latviju, piemēram, bet mēs esam ļoti, ļoti apmierināti ar savu lēmumu un savām brīvdienām – esam gan atpūtušies, gan izgulējušies, gan lieliski pavadījuši laiku. Labākais atvaļinājums no visiem!

kempinga romatika

[26] gluži parasta dzīve

Man ļoti gribētos rakstīt, ka manas mammas pārvākšanās uz Islandi bija gluda un līdzena kā saules apspīdēta taciņa un, ja salīdzina ar mūsu pašu pārvākšanos uz Islandi, tad aptuveni tā arī bija. Centāmies viņu sagatavot cik vien spējām, ļoti palīdzēja arī tas, ka viņa Islandē jau divreiz bija pabijusi un nebija pilnīgi sveša vieta. Iesākumā mamma plānoja padzīvot pie mums, bet ar laiku meklēt dzīvesvietu Hafnarfjordurā, jo viņa ir pieradusi būt patstāvīga un pati ar sevi parūpēties, bet no Keflavīkas saviem spēkiem uz darbu tikt viņai nebūtu iespējams – tāpat kā man, viņai nav tiesību. Mamma pati izvēlējās arī dzīvot istabā pagrabstāvā, nevis mūsu dzīvoklī – viņai bija ļoti svarīgi, lai viņai ir pašai sava dzīves telpa un neviens viņu netraucē. Sagatavojām visu cik glīti vien var, izkrāsojām, apmebelējām, iekārtojām mini virtuvīti vienā istabas stūrī un, lai arī cik briesmīgi neizklausītos vārdu salikums “pagraba istaba”, patiesībā sanāca gluži omulīga maza istabiņa. Mamma tur vairs sen nedzīvo, bet istaba ir bijusi izīrēta, kopš mamma izvācās un nav stāvējusi tukša nevienu dienu.

Bet, pat ar visu cenšanos, nevar teikt, ka seši dažādās valstīs nodzīvoti gadi nebūtu atstājuši nekādu iespaidu uz mums. Tomēr satikties tikai pāris nedēļas gadā, vai dzīvot blakus dienu no dienas ir ļoti dažādas lietas un mums visiem atkal bija vienam pie otra jāpierod. Lielākoties izdevās labi, bet, ja nu šo blogu būvēju uz tādiem “esmu godīga pret sevi un citiem” pamatiem, ir jāatzīst, ka gadījās arī pārpratumi, nesaprašanās un elementāra uzkrišana uz nerviem no abām pusēm, un es pavisam noteikti būtu varējusi būt arī saprotošāka un pacietīgāka. Piedod, mammu!

nu, šī ir viena no mūsu mīļākajām vietām, kur aizbraukt izvēdināt galvu

Toties kādu haosu radīja mammas ierašanās darbā. Þórarinns jau laicīgi bija izlēmis, kur un ko viņa darīs un bija nolēmis viņu likt kādas, atlaist ieplānotas, meitenes vietā. Tā meitene nepatika nevienam, viņa bija lēna un nāca uz darbu ne biežāk kā trīs dienas nedēļā un visi vienmēr pat viņu sūdzējās. Bet viņa bija poliete. Un jūs variet iedomāties kāda brēka sacēlās, kad poļu meitene tika aizvietota ar latviešu sievieti. Briesmas, šausmas un ārprāts! Kas te tagad notiks? Visus poļus tagad atlaidīs un aizvietos ar latviešiem? Tā kā Guðmundura un vjetnamiešu laikos! Ak, kolēģi… tas arī bija sākums visādai stulbai skaudībai, intrigām un maziem dūrieniņiem mugurā, kas, šo piecu gadu laikā lēnām pārauga pilnīgi toksiskā darba vidē, un tagad, šīs rindas rakstot, mans vīrs jau ir devies uz citu darbavietu un es atstrādāju savus pēdējos divus mēnešus, bet neaizpļāpāsimies un neskriesim notikumiem pa priekšu. Tajā rudenī mēs bijām pilnīgi un absolūti laimīgi – mēs tikko bijām saņēmuši savu pirmo algas pielikumu un sākām saņemt sava ilggadējā darbaholisma augļus – Þórarinns nemācēja cilvēkus tik viegli un nepiespiesti paslavēt, bet viņš centās darīt visu iespējamo, lai mēs justos īpaši – nebija nevienas lietas, nevienas ekstras, ko mēs ar viņu nebūtu varējuši sarunāt. Brīvdienas, kad un vienalga kādu iemeslu dēļ, kas vienmēr oficiāli tiek ierakstītas kā slimības dienas, bezizmēra atļauja darba laikā braukāt pa Reikjavīku šopingojot vai dzerot kafiju ar Haffi, jebkas, kas vajadzīgs darbam – jauni cimdi, jauni naži, jauns galds priekš aparāta formām, viss ar motto: Ja jūs esat laimīgi, es esmu laimīgs. Nu, tikai jaunai uzlīmju mašīnai veto uzlika mūsu ražošanas menedžeris – par dārgu – un es nomocījos ar savu veco grabažu līdz pat pirmajai grūtniecībai, kad Þórarinns nospļāvās un nopirka jaunu, nevienam atļauju neprasīdams.

Jāmin gan, ka nevienu no ekstrām mēs ļaunprātīgi neizmantojām, darbu vienmēr liekot pirmajā vietā un uzņemoties 100% atbildību par visu, kas notiek ap mūsu mašīnu. Brīvdienas un tādas lietas, tikai tad, ja nav ko darīt. Kad darba bija daudz, mēs bez variantiem tikām galā ar visu un pieskaņojām tam visu pārējo dzīvi. Atcelti un pārcelti atvaļinājumi, vitamīnu dzeršana no oktobra, lai, nedoddievs, nesaslimtu decembrī un neiegāztu visu Ziemassvētku produkciju un vēl visādi, vājprātīgi un neveselīgi sīkumi. Mēs pat vairs neatcerējāmies, ka ar laiku bijām plānojuši meklēt darbu tepat Keflavīkā. Kādēļ gan? Būsim godīgi, visiem cilvēkiem patīk būt īpašiem, mums ar vīru ne mazāk kā citiem. Darbs bija kļuvis par mūsu dzīvi un hobiju un uz problēmām ar kolēģiem mēs paraustījām plecus vien – pašpārliecinātības mums netrūka un citu cilvēku viedokli mēs jau sen bijām iemācijušies neņemt galvā.

Pie mums atnāca arī mazs ģimenes pieaugums – mūs pierunāja adoptēt vēl vienu kaķīti, mazu, mīlīgu un bezgala skaļu murrātāju. Mūsu vecais kaķis par to gan nebija nekādā sajūsmā, bet pēc nedēļu ilgstoša aukstā kara, kad mēs ar vīru bijām spiesti gulēt katrs savā istabā ar katrs savu kaķi – sasniegums, ko neesam atkārtojuši pat ar abiem bērniem – visas iesaistītās puses samierinājās ar esošo situāciju un mēs turpinājām dzīvot jau priecīgā četratā.

mazais dīvainais ņau tā guļ

Ziema pati par sevi bija šaušalīga, tieši laikapstākļu ziņā. Nekad vairs neesmu piedzīvojusi tik briesmīgu ziemu – sniga no oktobra līdz maijam, un sasodītas sniega vētras tikpat kā katru otro dienu. Jau pirms Ziemassvētkiem man ziema bija pavisam apnikusi. Toties, cik priecīgi paši svētki, kad mūsu mūžīgajai divvientulībai bija pievienojies trešais cilvēks un ģimenes loceklis. Ak! Jaunā Gada svinības gan mums diezgan sabojāja augšējie kaimiņi, kuri pārspēja paši sevi, uzaicinot ciemos kādus divdesmit cilvēkus un vēl septiņos no rīta dziedot karaoki tik skaļi, ka mana mamma pat pagrabstāvā nevarēja pagulēt. Un, kāds no viņu viesiem projām ejot vēl nospēra manus jaunos ziemas zābakus, kuri stāvēja kāpņutelpā – apavu turēšana kāpņutelpā ir vispārpieņemta prakse Islandē un, nekad vairs, visu vienpadsmit gadu laikā nevieni citi apavi nav no manis šādā ceļā šķīrušies. Pēc mūsu teorijas, kāds no viņu viesiem vienkārši bija tādā stadijā, ka tikai stāvu zemāk pamanīja, ka ir baskājains un uzvilka pirmo, kas gadījās pa rokai.

Jaungada nakts nokaitināja visus kaimiņus tik ļoti, ka tika uzrīkota spontāna mājas sanāksme pie pretējā kaimiņa, kurš tajā laikā bija Hússjóður priekšsēdētājs – Hússjóður, kas burtiski tulkojot sanāk mājas fonds, ir dzīvokļu īpašnieku apvienība, kas kopīgi apsaimnieko mājas kopīpašumu – apsaimniekotāji kā tādi Islandē nav bieži dzirdēta parādība. Tā lūk! Visi šķendējāmies un salīdzinājām, kurš, cikos un cik reizes ir saucis policiju. Sazvanījāmies ar dzīvokļa īpašnieku, Markusu, bet viņš mūsu iebildumiem nepievērsa ne mazāko uzmanību. Viņa īrnieki jau esot viņu brīdinājuši, ka kaimiņi viņus ienīst un mūždien piesienās. Viņi esot tikai uzaicinājuši pāris draugus un klusiņām spēlējuši galda spēles, kas priekš Jaungada nakts nu gan neesot nekas briesmīgs. Galda spēles, sasodīts! Tie cilvēki joprojām ir palikuši manu ienīstāko cilvēku topa augšgalā, bet mums kārtējo reizi visiem nācās atskārst, ka pat četri dzīvokļi kopā neko nevar izdarīt diviem stulbiem īrniekiem un vēl stulbākam Markusam.

Ar janvāri sākam meklēt mammai dzīvesvietu Hafnarfjordurā un veicās tik labi, ka ar 1. februāri viņa jau var ievākties pati savā studio, kurš, nez kādas likteņa ironijas dēļ, atrodas tajā pašā mājā, kur mēs kopā ar Čomu dzīvojām pirmo vasaru Islandē. Cik dīvaini ir pēc visiem šiem gadiem nokļūt tur – pirmās reizes, kāpjot pa trepēm, liekas, ka pašas sienas draudīgi čukst: nekaitiniet Šefu! Bet ar laiku atmiņas izbalē, mamma iedzīvojas un iekārtojas, un viņas mazais studio ir vismājīgakais studio uz pasaules un absolūti vienīgā vieta uz pasaules, kurā es atgriežos bērnībā, pēc sasveicināšanās uzdodot jautājumu kas tev ir garšīgs?

Haffi ir izdomājis jaunu projektu un iemainījis savu džipu pret kemperi – viņš tagad plāno paceļot pa Eiropu līdz vasarai, tad atgriezties un turpināt ceļot pa Islandi. Mums tiek uzticētas viņa dzīvokļa atslēgas un arī milzīga kaudze ar viņa mantām tiek pārvesta uz mūsu garāžu, dzīvokli un noliktavu. Diemžēl, savu labo kafijas aparātu, kuru es ļoti biju cerējusi “pieskatīt” viņš beigās tomēr ieloca kemperī, bet sajūtās tik vainīgs par manu vilšanos, ka apkrauj mani ar visādiem, mājas noderīgiem priekšmetiem. Tas ir Haffi! It kā man būtu bijušas kaut kādas tiesības uz viņa kafijas aparātu. Bet, atvadīties ir skumji, mums viņa pietrūks un mēs viņu ļoti gaidīsim atpakaļ.

Uz Lieldienām ciemos atlido Sandra ar savu boifrendu Timu. Tā ir viena no dranķīgākajām atlidošanām kādu es jebkad esmu redzējusi, gandrīz vai pārspējot manas mammas lidojumu piedzīvojumus. Dienā, kad viņi atlido, Islande mums ir izdomājusi uzmest pašu trakāko tās ziemas sniega vētru. Iesākumā viņu lidojums tiek atlikts par pāris stundām, laika apstākļi turpina pasliktināties un pasliktināties. Ap diviem dienā mēs ar vīru aizmūkam no darba, jo baidāmies, ka vēlāk varētu tikt slēgts ceļš – un pareizi vien ir, mēs esam viena no pēdējam mašīnām, kas izbrauc Reykjanesbraut pirms tas tiek slēgts. Bet kā izbrauc! Savu ierasto 40 km ceļu mēs braucam pusotru stundu, spidometram reti kad pārsniedzot 30 km/h iedaļu. Neko neredz! Tikai priekšā braucošā auto gaismas un arī tās pašas tikai mazliet. Ja no ceļa nobrauks viņš, nobrauksim arī mēs. Elles šausmas! Uz vakarpusi laiks mazliet uzlabojās un ap sešiem vakarā mūsu viesu lidmašīna nosēžās. Braucam pretī! Bet…no lidmašīnas neparādās neviens cilvēks. Sandra man atsūta īsziņu, ka pārāk spēcīgā vēja dēļ lidmašīnu nevar pievienot geitam un nevienam nav ne jausmas, kad viņi varētu tikt no lidmašīnas ārā. Un viņas telefonam esot gandrīz beigusies baterija – kas nozīmē, ka pat ja mēs dzīvojam piecus kilometrus no lidostas, mēs nevaram īsti braukt mājās un atbraukt pakaļ vēlāk, jo mēs nezinam, cik vēlāk tas vēlāk varētu būt. Nekur nav atrodams neviens lidostas darbinieks, nekāda oficiāla informācija netiek sniegta, mēs sapazīstamies ar foršu vācu meiteni, kura gaida savu mammu no tās pašas lidmašīnas, pļāpājam un gaidam. Līdz vienpadsmitiem vakarā, kā izrādās. Tipiska Islande. Sandra ar Timu ir noguruši, vedam tik mājās pabarot un izguldīt. Pārējais ciemošanās laiks paiet forši, mazliet pabraukājamies pa Islandi, pavadām brīvdienas vasaras mājā un reabilitējam ne pārāk labo iespaidu par Islandi Tima acīs.

Un šis ir arī pirmais gads, kad patiešām nenopērkam biļetes uz Latviju. Paņemam četras brīvas nedēļas jūnijā, uz trim no tām atlidos ciemos vīramāte un vīra brālis ar meitu un savu jauno draudzeni, tad plānojam aizņemties Haffi kemperi un apceļot Vestfjordus un uz novembri – savu 10 gadu kopābūšanas jubileju, kuru mēs atzīmējam katru gadu ar prieku un iedvesmu – ieplānojam sev brīvdienas Tenerifē. Ir tik daudz ko gaidīt!

[25] atā, Sveinbjörn, čau, mammu!

Ir pēdējas dienas pirms Lieldienām, kas mūsu darbā ir pirmā ieskaņa vasarai – Islandē uz Lieldienām ir piecas brīvdienas, arī ceturtdiena – un cilvēki mēdz viņas izmantot, lai atsāktu grilla un vasaras māju sezonu. Tas nozīmē, ka no ziemas miega mēs atkal tiekam ierauti ļoti daudz darba virpulī, kas turpināsies līdz pat septembrim. Tieši pēdējās pirmssvētku dienas mēdz būt visvājprātīgākās – produkcijas ir daudz, ik pa brīdim kāds speciāls pasūtījums, visu ir jāorganizē, jāmēģina pagūt un var gadīties, ka būs tomēr ceturtdien jāstrādā – tā citreiz gadās, kā strādāt sestdienā, īsas stundas un visas virsstundas – bet šoreiz visu tribulti grūtu padara tas, ka Sveinbjörns ir pavisam aizdomīgi izklaidīgs un jēdzīgi neatbild ne uz vienu jautājumu.

Ir zināms, ka pēc Lieldienām dosies prom mūsu noliktavas pārzinis – Boriss. Ak, Boriss ir pieminēšanas vērts pats par sevi. Viņš ir mūsu vienīgais lietuvietis, jeb, pareizi būtu teikt, Lietuvas valstspiederīgais un viņš prot tikai un vienīgi krievu valodu. Viņu gan tas netraucē – viņš vēsā mieriņā runā krieviski gan ar poļiem, gan ar islandiešiem, gan ar šrilankiešiem un neredz tur nekādu problēmu. Jau pirmajā sava darba mēnesī ticis pie iesaukas “mister Ņepoņal”. Pat nejauši uz viņa numuru piezvanījušiem cilvēkiem viņš atbild savā mātes valodā un uz mana vīra aizrādījumu, ka tas ir bezjēdzīgi, ir pārsteigts un pat drusku sašutis: Kā? Viņi mani nesaprata? Kādēļ gan? Es taču viņiem tīrā krievu valodā pateicu, ka viņi ne tur ir piezvanījuši! Attiecīgi, ticiet man, Boriss ir draņķīgs noliktavas pārzinis – neskaitāmas reizes mēs esam palikuši bez uzlīmēm, maisiņiem vai kastītēm, kuras viņš nav laicīgi pasūtījis, jo viņš nav sapratis ko no viņa grib vai neviens nav sapratis, ko grib viņš. Tagad viņš ir nolēmis pārvākties uz Akureyri pie dēla un neviens viņa dēļ asaras nelej.

Tā nu, pirmslieldienu trešdienas pēcpusdienā Sveinbjörns pasauc manu vīru maliņā, lai pastāstītu viņam, ka visus ar darba organizēšanu saistītos jautājumus viņam tagad ir jāprasa tikai un vienīgi Þórarinnam. Es vairs nebūšu tavs priekšnieks, no nākošās otrdienas es būšu tikai noliktavas pārzinis. Viss būs kārtībā, Þórarinns ir foršs čalis, jūs sapratīsieties. Kas pie velna??? Man Sveinbjörns vienmēr ir paticis un es gan toreiz, gan joprojām, uzskatu, ka viņš bija labs priekšnieks un šito nebija pelnījis. Un vīrs arī nonāk neapskaužamā situācijā, jo viņš patiešām labi saprotas ar jauno priekšnieku un viņi ir bijuši labi čomi no pirmās dienas. Vīrs nav pārliecināts, kā viņam šajā situācijā būtu jāuzvedās. Es esmu bezgala skeptiska pret visu šo pasākumu – tas jaunais gurķis tak neko vēl nezin, viņš pat pilnu vasaru nav redzējis! Vīrs tomēr nolemj sniegt Þórarinnam benefit of the doubt un vienīgais no visiem darbiniekiem pajautā arī viņa viedokli par šiem notikumiem. Un Þórarinns nemaz neliekas laimīgs: man patīk Sveinbjörns! Es nekad dzīvē nebūtu gribējis izēst viņu no viņa darba un man bez viņa būs grūti.

Bet nu, maināms vairs nekas nav. Nākamās divas nedēļas mēs Sveinbjörnu gandrīz neredzam – viņš ir noslēpies noliktavā un tikpat kā nenāk ārā. Kad nu tomēr parādās, mēs ar vīru vienmēr cenšamies ar viņu papļāpāt un izturēties tieši tāpat kā tad, kad viņš bija priekšnieks un arī viņš, acīmredzot, uz mums ļaunu prātu netur. Toties šrilankiešu puisis, Sveinbjörna vietnieks un draugs, uztver mana vīra labās attiecības ar Þórarinnu kā personīgu aizvainojumu un apdraudējumu savam statusam un diemžēl jāsaka, ka ar to brīdi mūsu draudzība paliek arvien plānāka un plānāka un ar gadiem pārvērtīsies par milzīgām antipātijām, kuras neviena no iesaistītajām pusēm pat necenšas slēpt.

Vispār jāsaka, ka šī solās būt jauka vasara – jau maijā uz balkona var gan grillēt, gan sauļoties. Un dzīve iet uz priekšu. Dzīvoklis top glītāks un glītāks, kaimiņi joprojām ballējās un traucē mums dzīvot, Haffi, palīdzējis mums nopirkt dzīvokli, atkal sāk garlaikoties un plāno doties kaut kur prom. Joprojām trenējos braukšanā, bet tā pavisam lēnām un bez steigas. Tā kā atvaļinājumā šogad dosimies rudenī, priekš Jāņiem pirmo reizi noīrējam vasaras māju no arodbiedrības – smieklīgi lēts prieks, nieka 20 000 ISK par nedēļu, kas priekš Islandes patiešām nekas nav. Un tās ir četras dienas paradīzē! Miers, klusums visapkārt, pundurbērzi un putnu čivināšana. Uz terases atrodas gan grills, gan vanna, un arī ar laiku mums bezgalīgi paveicās. Kā arī 2014. gadā ir pasaules čempionāts futbolā, un, tā kā televizors visu laiku ir ieslēgts kaut kur fonā, mēs pavisam nejauši pagūstam izsekot līdzi visām spēlēm un iemīlēties sporta karalī, iegūstot sev vēl vienu kopīgu aizraušanos.

vasara, vasara, kad viss ir klāts ar lillā puķītēm
SONY DSC
labrīta čivinātājs vasaras mājā

Par spīti manam pesimismam, bez Sveinbjörna darbā tomēr nekāda katastrofa nav notikusi un, lai arī cik ļoti to negribētos atzīt, mums nav ne mazākā iemesla sūdzēties par jauno priekšnieku. Tieši otrādi. Viņš labprāt uzklausa mūsu viedokli, cenšās visu mainīt, uzlabot un organizēt, lai viss noritētu pēc iespējas raitāk un veiksmīgāk. Kad vīra slimības dēļ esam paņēmuši pirmo brīvdienu, kopš Þórarinns ir priekšnieks un nakošajā rītā mazliet uztraucamies par viņa iespējamo reakciju, viņš mūs pilnībā apsēdina uz dibena rīta Goð daginn! vietā apkrītot manam vīram ap kaklu īstā lāča apskāvienā ar vārdiem I missed you so much yesterday! Tā nu tas tagad ir pavērsies. Ja pie Sveinbjörna mēs jutāmies un tikām uzskatīti par labiem un noderīgiem darbiniekiem, tad tagad mēs esam novērtēti vairāk kā jebkad un kļuvuši lieliski un neaizstājami. Kuram gan tas nav patīkami? Tiesa gan, mūsu darbaholisms no tā tikai plaukst un zeļ, un mēs atdodam gan sirdi gan dvēseli, cenšoties būt visu uzslavu vērti.

okeāns nemēdz mums apnikt

Kādu vakaru sēžam ar vīru un pļāpājam un atceramies par savu sapni par manas mammas pārvākšanos uz Islandi. Nekas no tā nesanāca un nevienam par to nebija nekādas intereses. Bet situācija ir mainījusies un kā būtu, ja mēs pamēģinātu tagad? Vīrs pajautā Þórarinnam, viņš sola apdomāties un, pēc nieka divām nedēļām sniedz atbildi un tā ir – mums jāsāk pie tā pierast – pozitīva. Kopīgi nospriežam, ka visiem visērtāk būs, ja mamma lidos uz Islandi kopā ar mums pēc mūsu atvaļinājuma un, priecīgi spiegdama un sajūsmināta bezgala, es varu zvanīt mammai un teikt, ka beidzot, pēc 6 gadiem, mēs atkal dzīvosim vienā valstī! Mammai, protams, tas prasa gan drosmi, gan apņemšanos, bet viņa nenobīstas un apņēmīgi gatavojas aizlidosanai.

Un atvaļinājums pienāk. Brīvdienas Norvēģijā ir burvīgas, draudzene un viņas norvēģu puisis cenšas no visas sirds mūs izklaidēt un iepazīstināt ar visu, ko ir vērts redzēt. Un cik tur ir skaisti, ak jel! Dārgi gan, to nevar noliegt, toties saprotam, ka ļoti uzmanīgi klausoties varam saprast lielu daļu no norvēģu valodā runātā. Vienu no pēdējam dienām vēl uzlabo negaidīts e-pasts no priekšnieka, kurš raksta, ka bez mums viss ir galīgi garām un tāpēc ar nākošo mēnesi mums būs algas pielikums.

Geiranger, Norvēģija. Neticami skaisti.

Ar atvaļinājuma Latvijas daļu vairs neesam tik apmierināti. Nē, mums joprojām šķiet, ka Latvija ir burvīgi skaista, mēs izbaudām labos laikapstākļus – tajā gadā ir tiešām skaists rudens, mēs ar sajūsmu ēdam visus gardumus, pēc kuriem esam noilgojušies un superīgi foršs puisis salabo mana riteņa saplīsušo ķēdi, kad es viena pati esmu mēģinājusi aizbraukt ar mammas riteni pie draudzenes. Es ceru, ka mēs nekad nekļūsim par tiem ārzemju latviešiem, kas prot tikai raukt degunu un apgalvot, ka Latvijā viss ir slikti. Bet, diemžēl, sasodītā atsvešināšanās ir jūtama ar katru gadu arvien vairāk un vairāk un nu jau pat mēs nespējam viņu vienkārši ignorēt. Jau gadu kā esam precējušies un joprojām neesam apbernojušies un, nez kāpēc, lielai daļai cilvēku liekas, ka mums ļoti ir nepieciešama kad jums BEIDZOT būs bērni? Šitā jūs veci paliksiet, sāksies veselības problēmas, vispār nekas nesanāks! tipa lekcija. Jēziņ, es pat vārdos nespēju izteikt cik ļoti mani tas kaitina un ātri vien sāku atbildēt visciniskākās muļķības, kādas vien spēju iedomāties. Un komentāri, tie komentāri par ir visu. Priekš kam diviem cilvēkiem vajag trīs istabas? Un tagad visu mūzu kredīts kaklā? un nu ja, jums jau tur viss ir viegli. Jums jau tas algas milzīgi lielas. un vēl un vēl un vēl. Tas ir mulsinoši un bezgalīgi bēdīgi arīdzan, bet es patiešām neredzu, ko mēs lietas labā varētu iesākt. Es zinu, ka mūsu draugi, vai nu jau būtu pareizāk teikt paziņas, nav slikti cilvēki un neko ļaunu nedomā, bet atšķirīgās pieredzes un intereses mūs ir padarījušas par gandrīz vai svešiem cilvēkiem un reti kurā jomā mūsu viedokļi kaut mazliet krustojās. Un mēģināšana saglabāt attiecības, kad dzīve iet tik dažādos virzienos, izrādās, mums vienkārši nav pa spēkam. Nospriežam, ka nākošgad lidosim, kur citur – pasaule ir liela un ir vēl tik daudz ko redzēt. Un ja nu kāds, patiešām, pēc mums būs tik ļoti noilgojies – biļetes ir nopērkamas arī pretējā virzienā un mēs ar prieku sagaidīsim ciemiņus.

Un tā, pirmo reizi, es apraudos lidmašīnai nosēžoties Keflavīkas lidostā. Aiz priekiem. Mājās, mēs esam mājās! Atvaļinājuma labākais brīdis. Mūsu dzīve, mūsu ikdiena, mūsu skats pa balkonu, mūsu Haffi ar smaidu sejā pie lidostas durvīm. Un arī mamma līdz. Uz palikšanu!

[24] this is KEF

Kļūt par keflavīkiešiem ir vieglāk par vieglu un dzīve mazā pilsētiņā mums ir pat ļoti pa prātam. Protams, par mazu pilsētiņu mēs to varam uzskatīt salīdzinot ar, piemēram, Latvijas pilsētām. Patiesībā Reykjanesbær, kas ir mūsu oficiālais pašvaldības nosaukums, kas radies apvienojot Keflavík un Njarðvík, iedzīvotāju skaita ziņā tajā laikā bija trešā lielākā pilsēta Islandē – tagad jau ir apsteigusi Akureyri un ir otrā lielākā. Īstajā dzīvē tas nozīmē, ka viss ir tepat un smieklīgi tuvu – gribi vakarā aiziet uz kino, paēst vai iedzert? Mierīgi. Vari vairs nesatraukties par nokļūšanu, parkingu vai taksi – līdz centram var aiziet desmit minūtēs. Kaut kad janvāra vidū, kad ir parakstīts afsal – pēdējais no dzīvokļa dokumentiem, kas principā nozīmē, ka darījums ir pabeigts un visās instancēs oficiāli apstiprināts, paņemam spontānu brīvdienu un Haffi mums uzrīko guided tour pa Keflavīkas bāriem. Nu sasodīti ērti ir dzīvot mazā pilsētā!

Tagad, kad esam beidzot tikuši galā ar saviem nākotnes plāniem un nolēmuši te palikt, arī mūsu attieksme pret visu ir mainījusies. Pirmkārt, jāmācās valoda. Pavisam noteikti. Tā kā mūsu darba laiks var būt visai neprognozējams un arī mūsu atmiņas par pirmajiem islandiešu valodas kursiem nav pašas labākās, mēs nolemjam mācīties paši – Islandes augstskola ir izveidojusi speciālu interneta apmācību, kur var iziet cauri pirmajiem līmeņiem un iemācīties gluži parastu, bet pietiekamu sarunvalodu. Katru darbadienas vakaru cītīgi pie sēžamies pie datora un izejam vienu nodarbību vakarā. Arī ikdienā cenšamies pēc iespējas vairāk lasīt, klausīties un pievērst uzmanību. Rezultāti ir, viss kļūst arvien saprotamāks ar katru dienu un uzreiz arī ir daudz vieglāk noķert kaut kādu piederības sajūtu. Tā piederības sajūta vispār ir tāda mistiska lieta, par kuru daudzi un bieži visādi filozofē. Mēs ar katru dienu jūtamies arvien vairāk piederīgi vietai, kur dzīvojam.

mācību pieraksti

Dzīvoklis pats ir naudas bedre gan. Lai visu iekārtotu pēc mūsu prāta, vajag pirkt un darīt, ka tik turies. Paldiesdievam, vīram ir abas labās rokas un jebkādus celtniecības darbus viņš spēj un māk paveikt pats, kā arī dzīvoklim ir iesākts gana labs remonts jau iepriekš – visa elektroinstalācija ir pārvilkta, dzīvojamajā istabā labs parkets, virtuvē un koridorā fancy akmens flīzes pilnībā pabeigta iebūvētā virtuve ar labu virtuves tehniku – trūkst vien trauku mazgājamās mašīnas, bet tas jau ir ierakstīts projektā, tāpat kā veļas žāvētājs. Un mēbeles, un flīzes un krāsas un aizkari… brīvā nauda tiek “iztērēta” jau pusgadu uz priekšu, vismaz, un arī tad vēl nav redzams gals. Kā lielākie klupšanas akmeņi, protams, ir izslavētais bubulis, ka Islandē viss ir bezdievīgi dārgi, kas tiešām tā arī ir, bet arī Islandei tipisks izvēles trūkums. Tā nu tas ir – Islande ir maza valsts okeāna vidū un pilnīgi visās lietās izvēle te ir ļoti, ļoti maza. Piemēru? Iedomājieties, stendu “Rimi” ar zīdaiņu piena maisījumiem – cik tur būs veidi? Ziniet cik būs Islandē, jebkurā normālā pārtikas veikalā? Trīs. Trīs! NAN, Hipp un Semper. Aptiekā vēl būs bundžas ar speciālajiem un tas arī viss. Nekā vairāk! Ja nu vienīgi sazin kur, kādā mazveikalā Reikjavīkas aklajā zarnā, kura adresi tu esi atradis brēcot pēc attiecīga produkta visos iespējamos forumos. Tāda ir dzīve Islandē. Tā kā ja gribās zaļus aizkarus, bet viņu nav ne IKEA ne Jysk, kuru Islandē mīlīgi sauc par Rúmfatalagerinn, jo Jysk ir pārāk vienkārši un garlaicīgi, acīmredzot, tad var norakstīt vismaz divas nedēļas laika – kamēr apskrien visus specializētos aizkaru salonus – kuru nav daudz, vai beigās nospļaujies un pasūti internetā no ārzemēm. Internets gan arī nav nekāds superglābiņš, stingro muitas noteikumu dēļ. Jebkuru lietu var aizturēt muita, tad ir jāaizpilda speciāla veidlapa, jāpieliek klāt pirkuma čeks un tad jāgaida muitas rēķins. Muitai ir jasamaksā arī par sūtījuma apkalpošanu, sen neesmu neko pasūtijusi, bet cik atceros, kaut kur pāri 500 ISK (3,58€) tāpēc nav nekāds brīnums, ka pasūtot kaut kādus lētus sīkumus no Ebay vai AliExpress, muitas rēķins pārsniedz pirkuma cenu, pat vairākas reizes, ja stipri nepaveicās.

februāris Keflavīkā

Nokļūšana uz darbu gan ir sarežģījusies un to nevar noliegt. Tie paši nieka 40 kilometri pārvēršās par īstu pārbaudījumu ja ārā plosās vētra. Un labas ziemas riepas arī ir nepieciešamība. Bet vislielākā problēma ir tad, ja saslimst vīrs – man joprojām nav tiesību, tik agri no rīta autobusi nekursē, un tad nu mums nākās vai nu ņemt brīvdienu abiem, vai arī vīram, esot slimam, tik un tā vest mani uz darbu un braukt pakaļ. Būtu jāliek tiesības, kā Haffi man to jau gadiem ilgi atgādina, bet, ja pavisam godīgi, es tā arī nekad neesmu saņēmusies tam pieķerties, jo, cik nu pāris reizes vīrs ir mēģinājis mani pamācīt braukt, man nekas prātīgs nesanāk un liekās, ka tā galīgi nav mana lieta. Man vispār ir maz pacietības un es visu gribu jau uzreiz mācēt, nevis mācīties. Tas, ka tiesību likšana ir dārga un mēs gribam visu brīvo naudu ieguldīt dzīvoklī kalpo par lielisku attaisnojumu, bet tikai līdz brīdim, kad Haffi nolemj nopietni ķerties pie lietas. Kādu dienu viņš mums vienkārši paziņo: vīkendā pie manis ciemosies draugs. Viņš ir braukšanas instruktors. Viņš paņems Ilsi uz pirmo nodarbību. Mēģinu bilst, ka dotajā brīdī mēs patiešām to nevaram atļauties, bet viss atduras pret atbildi: viņš ir mans draugs, tātad tehniski, viņš ir arī jūsu draugs. Jūs vienosieties! Uzdevums ir piektdien pēc darba aizbraukt pie Haffi, satikties ar viņa draugu un visu izrunāt.

Tā es iepazīstos ar Valdemāru, savu foršo instruktoru un visu Islandes autovadītaja apliecības iegūšanas sistēmu. Atšķirībā no Latvijas, Islandē visa apmācība sākās tieši ar braukšanas instruktora atrašanu un teorijas skola nāk jau pēc pirmās braukšanas nodarbības. Teorijas skolai ir divas daļas Ökuskóli 1 un Öluskóli 2, kuras ir iespējams nokārtot internetā, ko es arī plānoju darīt. Nu, un braukšanas stundu skaits, cik instruktors uzskata par vajadzīgu, bet ne mazāk kā 14. Pēc tam nāk Ökuskóli 3 – kaut kas līdzīgs Drošas braukšanas skolai Latvijā, kur ir iespēja gan izmēģināt mašīnas vadīšanu ekstrēmi slidenos laikapstākļos, gan vēl visādas interesantas lietas. Tad teorijas eksāmens, tad braukšanas eksāmens un tas arī viss.

Tā kā Valdemārs dzīvo ellē ratā rabarberos Islandes ziemeļos un uz braukšanas stundām varēs mani paņemt tikai tad, kad būs Reikjavīkā, tad pēc plāna viņš mani tikai apmācīs līdz brīdim, kad būs gatavs man uzticēt atrasties uz ceļa, tad apstiprinās manu braukšanas mācību atļauju un turpmāko apmācību uzņemsies mans vīrs. Grāmatas Valdemārs man aizdod, par braukšanas stundām prasīs tikai puscenu un lielāko daļu tikai pierakstīs pavisam par velti, nav vairāk nekādu attaisnojumu un ir jāķerās pie darba. Uz pirmo braukšanas stundu esmu bezgala satraukusies, kas Valdemāram liekas neticami smieklīgi – viņš ir pieradis pie pašpārliecinātiem sešpadsmitgadniekiem. Bet neesmu nemaz tik bezcerīga, kā man vienmēr ir licies. Mašīnu nesasitu un arī instruktors nekrīt ar sirdstrieku – kamēr man viss veicās labi, viņš dzied līdz radio dziesmām, svilpo vai apsmej Haffi, kad es pieļauju kādu kļūdu – dod jēdzīgus padomus un iesmej par manu uztraukumu. Teorijas skola nesagādā nekādas problēmas un drīz vien esmu tikusi pie braukšanas mācību atļaujas. Esam spiesti nomainīt mašīnu, jo automātiskā ātrumkārba nav mans palīgs, nopērkam smieklīgu un bezgala ekonomisku mazauto un es sāku braukāt regulāri un katru dienu.

SONY DSC
kāds no mācību braucieniem – Garðskagaviti un mazauto ar

Vispār jāsaka, ka dzīve ir forša. Tik forša, ka šogad nemaz negribam lidot atvaļinājumā, bet, kad sākam tādu iespēju nopietni apsvērt, visi mūsu radi un paziņas skaļi protestē… kā tad tā, jūs nebūsiet? Arī mana draudzene dikti grib, lai mēs viņu apciemojam Norvēģijā, un tā nu beigās nopērkam biļetes – 11 dienas Norvēģijā, un pēc tam 3 nedēļas Latvijā, sākot no augusta beigām. Bet tiešām bez īstas iedvesmas – pa biļešu naudu būtu varējuši tik daudz izdarīt dzīvoklī. Kā viss mainās!

Vienīgais melnais traipiņš visā šajā pasakā ir mūsu sasodītie augšējie kaimiņi – viņi nemaz nav palikuši klusāki vai mazāk ballēties kāri un nekādu saprātīgu risinājumu šai situācijai mēs nespējam atrast. Sazināmies ar pašvaldību, viņi mums iesaka sazināties ar policiju. Aizrakstu e-pastu policijai, man piezvana patiesi laipns likuma sargs, bet viņa vienīgais padoms ir: nē, viņi noteikti nedrīkst tā uzvesties, jums nav tas jācieš, sauciet policiju cik vien bieži nepieciešams! Ak, un nepieciešams ir tik bieži, ka jau mūsu abu telefonos ir saglabāts numurs “KEF policija” un tiek lietots, bet tā ir pavisam īslaicīga palīdzība, nevis situācijas risinājums.

Un tā, lēnā garā atkal pienāk pavasaris. Kādu dienu pļāpājam ar Sveinbjörnu par visādām lietām un viņš sāk spriest, ka tā braukāšana no KEF un Hafnarfjorduru mūs noteikti nogurdina. Mums noteikti daudz labāk būtu strādāt turpat uz vietas, vīrs varētu mēģināt atrast kaut ko lidostā. Sveinbjörna brālēns esot vadītājs veikalā, kas atrodas mums turpat pie mājām, varbūt es gribētu aiziet ar viņu parunāt par savām darba iespējām? Hmm, kādēļ gan ne? Nākošo reizi, kad esmu mazliet apslimusi un paņēmusi brīvdienu, Sveinbjörns tiešām ar viņu sazvanās un es aizeju iepazīties, bet ir acīmredzams, ka mana islandiešu valoda vēl nav pietiekama darbam veikalā un es tieku pašā pieklājīgākajā un man labi pazīstamajā mums tagad nevajag cilvēkus, bet es tev piezvanīšu, kad vajadzēs veidā atšūta. Un, milzīgs paldies, protams, bet esmu gluži apmulsusi – mēs ar vīru tiekam uzskatīti par labiem darbiniekiem, kāpēc mūsu priekšnieks pēkšņi ir tik ieinteresēts mums palīdzēt atrast citu darbu?

[23] nav maizes bez garoziņas

Aptuvenais plāns ir tāds – piektdienā atbrauks Haffi ar busiņu, mēs aizvedīsim lielāko iedzīves daļu uz savu – jā, SAVU – jauno dzīvokli, pavadīsim vīkendu iekārtojoties, priecājoties un, pavisam noteikti, ieejot vannā – līdz šim, visos īrētajos dzīvokļos mums ir bijusi tikai duša, tāpēc vanna ir kaut kas tāds, ko mēs patiešām plānojam izbaudīt. Tad, pirmdienas rītā brauksim uzreiz uz darbu – atkal ir Ziemassvētku produkcijas laiks, un A-team – es, vīrs un Rakel – esam aizņemti līdz samaņas zudumam. Pēdējo nedēļu nodzīvosim īrētajā dzīvoklī, kur būs atstāti tikai paši nepieciešamākie sadzīves priekšmeti un tad, pirmssvētku piektdienā iztīrīsim pēdējo reizi savu mazo, mīlīgo dzīvoklīti, atdosim atslēgas saimniekiem, kuri ir cītīgi turējuši īkšķus par mums visā dzīvokļa pirkšanas laikā, un sāksim atkal visu no jauna, paši savā dzīvoklī.

Starp citu, tikai mūsu dzīvokļa saimnieki, pats par sevi saprotams Haffi un Sveinbjörns ar Þórarinnu, kuriem bija jāpalīdz mums tikt pie visādiem ar darbu saistītiem dokumentiem, bija informēti par mūsu plāniem. Visiem pārējiem bijām paredzējuši to darīt zināmu, tikai tad, kad darījums jau būs pabeigts. Sākam to darīt savā laimīgajā vīna vakarā, un reakcijas svārstās no tad jūs tiešām vairs neatgriezīsieties? līdz priekš kam jums vajag tik lielu dzīvokli? un akdievs, cik tad ilgi jūs tagad to kredītu maksāsiet? Ar kādiem radiniekiem tikpat kā pazūd kontakts, jo izrādās, ka mēs rādot nelāgu piemēru viņu bērniem – ar mūsu (ne)izglītību un darbu mums būtu drīzāk jādzīvo kartona kastē zem tilta, nevis jāpērk visādi dzīvokļi un vēl sazin kas. Ai, tīrās laimes sajūta ātri vien apbružājas un patiesi par mums priecājas tikai Haffi un uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms cilvēku daudzums.

Sagaidīt piektdienu ir grūti, bet beidzot tā pienāk. Visu nedēļu esam likuši lietas kastēs un maisos un nu ir laiks tos nest uz busiņu un mašīnu. Busiņam pie stūres ir Haffi, mēs braucam ar savu mašīnu un ierodamies Keflavīkā pirmie. Zinu, ka dzīvojamajā istabā nav nevienas lampas un gribu apskatīties, cik sabojāts ir grīdas segums, kamēr vēl dienasgaismā kaut kas ir redzams, tāpēc ātri izlecu no mašīnas un joņoju augšā pa kāpnēm. Slēdzu vaļā durvis un tas ir tāds emocionāls zibens spēriena brīdis. Mūsu! Tās ir mūsu mājas, mūsu pašu! Un grīda nemaz nav tik ļoti sabojāta, bet profesionālie tīrītaji gan ir tikai visu mazliet apslaucījuši un iznesuši drazu, kārtīgi jātīra būs vien man pašai. Noskrienamies diezgan, kamēr visu sanesam, tad kopīgi kaut ko uzkožam un tad jau Haffi ir laiks doties mājās, atstājot mūs vienus jaunajā dzīvesvietā. Sēžam saguruši dīvānā, skatāmies apkārt, baudam un spriežam. Noteikti jāmaina logi, jāšpaktelē, jāflīzē, jākrāso, un lampas un aizkari un aizkaru stangas un žalūzijas un paklāji un vēl un vēl un vēl. Mūsu mēbeles no 30 kvadrātmetru dzīvokļa ir pārnestas uz 90 kvadrātmetriem, tāpēc pagaidām jāsaka, ka izskatās diezgan tuksnesīgi. Darba netrūks! Ieejam tik vannā un laiks gulēt. Tiesa gan, ar izgulēšanos veicās bēdīgi – augšējiem kaimiņiem ir ballīte. Smiekli, skaļa mūzika. Jau pirmajā naktī varam izdarīt divus secinājumus:

1) skaņas izolācija ir nekāda

2) kaimiņiem ir nospļauties pat oficiālo klusuma laiku

Tie nav labi jaunumi. Beigās kāds cits no kaimiņiem izsauc policiju un viss mazliet pieklust. Varam vismaz iemigt.

Nakošajā rītā nespēju piecelties no gultas. Pēc trīs mēnešiem satraukumu un pēdējam pāris nedēļām, kas pavadītas vismaz 10 stundas dienā slapju muguru strādājot mans ķermenis man vienkārši pasaka: ej cirst, Ilze! Temperatūra tuvu 40 grādiem, svīstu un murgoju. Nomocos tā līdz vēlam vakaram. Svētdienas rītā pamostos atkal veselāka par veselu – ne temperatūra, ne klepus, ne iesnas, nekas. Varam mierīgi visu tīrīt un iekārtoties.

Pirmdienā braucam uz darbu. 40 kilometri pa labu ceļu, agrā rītā bez vērā ņemamas satiksmes. Nepilna pusstunda. Kolēģi gan šausminās – ārprāts, jūs katru dienu tagad to gabalu braukāsiet? Mums mazliet nāk smiekli – Latvijā cilvēki mēdz braukt darbu uz Rīgu no Jelgavas, Siguldas, Ogres vai vēl tālāk un nevienam tā nekāda traģēdija neliekās. Un vispār, nekur tak nav rakstīts, ka mums mūžīgi jāpaliek strādāt tieši te, mēs taču ar laiku varam arī meklēt darbu turpat Keflavīkā. Tiesa gan, par jaunu mašīnu būs jāpadomā, mūsu mazauto ar automātisko ātrumkārbu patērē precīzi 10l uz 100km, un, kad nedēļā jānobrauc 400km tikai uz darbu un atpakaļ, tas cipars vairs nemaz nav iedvesmojošs.

Nedēļa paiet atkal darbos pāri galvai, bet piektdienā pabeidzam pat gluži laicīgi un pēdējo reizi iztīram savu pēdējo īrēto dzīvokli. Atstājam visu daudz glītāk kā bija, kad ievācāmies, Tanja un Steinþór mums pateicās un uzdāvina konfekšu kasti. Atvadāmies priecīgi, gan par dzīvokli, gan par saimniekiem mums paliek vislabākās atmiņas. Un arī par kaimiņiem, protams – viens no brāļiem vēl pēdējā brīdī atskrien ar mazu dāvaniņu un kartiņu uz atvadām.

mums šo kaimiņu ļoti pietrūks

Un cik forši ir braukt mājās! Ir Ziemassvētku laiks, jau iebraucot pilsētā pie lielās Reykjanesbær zīmes ir no gaismiņām veidotas kamanas ar Ziemassvētku vecīti, visa pilsēta svētku izgaismojumā, cilvēkiem logos lampiņas un mājas izrotātas. Skaisti un mīlīgi. Mums gan šogad nav bijis laika sagādāt rotājumus, vai pat eglīti vai dāvanas, bet piparkūku mīkla gan ir atsūtīta, cepam un šmorējam un ar milzīgu prieku uzklājam galdu. Nākošgad jau būs smukāk un svinīgāk!

braucam tik mājās

Starpsvētku dienās sākam iedzīvoties, iepazīstamies ar kaimiņiem. Kāpņutelpā ir seši dzīvokļi, pa divi katrā stāvā. Mēs dzīvojam otrajā stāvā, mums pretī islandiešu ģimene ar trim dēliem un suni. Viņi ir ļoti, ļoti priecīgi, ka mēs esam ievākušies – viņiem nemaz nav paticis dzīvot blakus junkie jauneklim ar visiem viņa draugiem. Zem mums ir kluss pāris, viņiem pretī ģimene ar islandiešu tēti, poļu mammu un divām meitām. Visi draudzīgi un patīkami cilveki. Problēma ir augšējais stāvs – viens dzīvoklis stāv tukšs jau gadiem ilgi, iepriekšējais īpašnieks to pazaudēja maksātnespējas dēļ un tad nu izvācoties aiznesa visu pa tīro, ieskaitot iebūvēto virtuves iekārtu un radiatorus. Un tieši virs mums dzīvo, kā mēs viņus ātri vien iesaucam – lašaras. Nesen tik noīrējuši šo dzīvokli. Viņš strādā, viņa ne. Kāpņutelpā satikti ir nu tik smaidīgi un draudzīgi, bet trokšņainākie cilvēki uz planētas – visu laiku kaut kas tiek stumdīts un krīt zemē, mūzika un TV uz skaļāko, un nebeidzami ciemiņi un ballītes. Un ja nu tomēr paveicās un viņi dodās izklaidēties ārpus mājas, tad abi suņi aiz garlaicības rej un gaudo. Priekš mums tās ir šausmas! Darbadiena sākās agri, tāpēc mēģinām iet gulēt laicīgi, bet iemigt ir neiespējamā misija. Jau pirmajā nedēļā nopērkam ausu aizbāžņus, bet ballītes vai suņi sit cauri arī tiem. Sarunāt kaut ko ir neiespējami, puisis kļūst agresīvs. Policijas saukšana palīdz uz 10 minūtēm ballīšu gadījumā un pilnīgi nemaz suņu gadījumā. Negaidīts un ļoti nepatīkams pavērsiens, bet ceram, ka kaut kā varēsim ar to tikt galā.

Arī Jauno gadu nolemjam sagaidīt tepat mājās un nemaz nav slikti. Arī mazā Keflavīka var samenedžēt pat ļoti iespaidīgu salūtu, un nekur nav jābrauc vai jāiet, var stāvēt tepat uz balkona, dzert šampanieti un baudīt. Un, pirmo reizi, varam paskatīties ne tikai uz priekšu, bet arī atpakaļ – sākās 2014. gads, tātad esam te bijuši nepilnus sešus gadus, man ir 25 un vīram 27 gadi. Mēs esam laimīgi apprecējušies, mums ir trīsistabu dzīvoklis, ekstra istaba, noliktava un veļas telpa pagrabstāvā, pa dzīvokli skraida kaķis, garāžā stāv mašīna, mums ir stabils darbs, mēs mākam organizēt savus ienākumus un izdevumus un, sasodīts, mums pat ir pieticis prāta apdrošināt dzīvību, veselību un iedzīvi. Vai tiešām mēs esam tie paši divi idiņi, kas te atlidoja ar 11 kg somu?