atvaļinājumu laiks

Pirmo reizi kopš bloga tapšanas ir pagājis vesels mēnesis bez neviena ieraksta. Jūlijs – lielais atvaļinājumu mēnesis. Mēnesis, kad ir brīvdienas skolās un brīvdienas bērnudārzos un gandrīz visi Islandes vecāki ir atvaļinājumā. Attiecīgi – rakstīšanai nebija pārāk daudz laika. Atvaļinājumi gan šogad bija sarežģīts jautājums. Ar pirmo Covid-19 vilni un slēgtajām robežām neviens īsti nevarēja neko saplānot, nebija skaidrs vai varēs kaut kur aizlidot – un lielakajai daļai emigrantu došanās brīvdienās uz dzimteni ir vienīgais iemesls atvaļinājumam. Vismaz manā darbā bija ļoti daudz čīkstēšanas un raudāšanas par sabojātajām brīvdienām. Bet ar 15. jūniju robežas tika atvērtas, kļuva pieejams tests karantīnas vietā un, lai gan atradās tādi, kas nolēma pietaupīt brīvdienas labākiem un stabilākiem laikiem, liela daļa ārzemnieku sāka rezervēt biļetes un kravāt somas.

Oriģinālais plāns izklausījās varen skaists – divu nedēļu karantīnas vietā var vienkārši nodot testu lidostā un jau nakošajā dienā – ja rezultāts ir negatīvs – būt brīvs kā putns gaisā. Pirmās divas nedēļas tests bija bezmaksas, pēc tam par, manuprāt, gluži saprātīgu un ceļojuma/atvaļinājuma budžetā ierakstāmu cenu – 9000-11000 ISK (56-68€).

Ar atvērtajām robežām manu kolēģu atvaļinājumu laiks sākās. Jau pavasarī, kad mēs vēl tikai mēģinājām vienoties par atvaļinājumu laikiem, izrādījās, ka mums visām trim vajag atvaļinājumu gandrīz vienā un tajā pašā laikā. Beigu beigās, ar mazu piekāpšanos no manas un Renatas puses, mums izdevās visu atrisināt, bet tas nozīmēja, ka gan es, gan Renata, uz kādu laiku – manā gadījumā divarpus nedēļas, viņai trīs nedēļas – paliksim vienas pašas, darīt mūsu visu trīs darbu. Un sanāca tā, ka es pēdējā dodos atvaļinājumā un pirmā pavadu Renatu un Babku un palieku viena pati.

Pirms tam es visu labi izrunāju ar savu priekšnieci. Principā man bija brīva iespēja izvēlēties kā un ko es tajā laikā gribu darīt. Varēju ņemt virsstundas, cik vien nepieciešams, vai gluži otrādi, atteikties strādāt virsstundas un darīt tikai tik cik pagūstu. Izlēmu, ka nākšu uz darbu stundu ātrāk un palikšu stundu ilgāk un mēģināšu uzturēt visu vairāk vai mazāk pieklājīgā kārtībā. Pavārs uzņēmās pats tikt galā ar pusdienām un salātiem, attiecīgi virtuvē man bija tikai no rītiem jāsatīra, kas palicis pēc naktsmaiņas un jānovāc un jāsatīra pēc pusdienām. Pārējā laikā – veļas mazgāšana, kafijas aparātu pieskatīšana, ofisi, koplietošanas telpas un ražošanas telpas. Ļoti paveicās ar izpalīdzīgajiem kolēģiem – mani puiši centās uzturēt ražošanas telpas pēc iespējas tīrākas, naktsmaiņās mani pārsteidza izmazgājot, izžāvējot un salocot visu no veļas, ko varēja atrast. Viņu priekšnieku no rīta bieži satiku virtuvē, kur viņš jau bija uztaisījis lielos termosus ar kafiju un iesācis mazgāt traukus, lai man mazāk darba. Tik jauki! Bet noskriešanās tāpat bija pamatīga. Varēju sevi pierādīt un parādīt un beidzot pavisam un it nemaz nesūdzēties par garlaicību.

zelta medaļa maniem puišiem

Tikmēr Covid-19 situācijā atklājās viens nopietns trūkums testu veikšanā uz robežas. To gan varēja paredzēt un no tā arī visi baidījās – uz robežas veiktais tests parādīja kļūdaini negatīvu rezultātu, bet pēc pāris dienām cilvēks – kurš nebija karantīnā – jau bija saslimis. Divi tādi gadījumi un gana ātra reakcija – tika nolemts, ka Islandes iedzīvotājiem pēc atlidošanas ir jādodas mini-karantīnā uz 4-6 dienām, tad jāveic otrs tests un tikai tad viņi var atgriezties sabiedrībā. Uz tūristiem šis noteikums neattiecās, uzskatot, ka tūristi tomēr nonāk daudz mazākā kontaktā ar citiem, nesatiekās ar aizsargājamām grupām un tā.

Šis jaunais noteikums, lai cik arī prātīgs būtu, lika manai sirdij uz brīdi apstāties. Pēc plāna manai Renatai bija jāatlido sestdienā, 18. jūlijā un ar pirmdienu jābūt darbā, jo tad sākās mans atvaļinājums. Lai piektdienā, pirms atvaļinājuma sākuma, neattaptos situācijā, kad mani lūdz pastrādāt vēl pāris dienas, aizrakstīju ziņu priekšniecei, kura arī bija atvaļinājumā. Ļoti atvainojos par traucēšanu, pastāstīju, kas mani uztrauc un pajautāju, kas tagad notiks. Priekšniece atsaucās uzreiz: Nesatraucies, Ilze, tu mani nekad netraucē. Arī es lasīju šīs ziņas un esmu jau sazinājusies ar Renatu, viņa mainīja savu lidojumu, ielidos ātrāk un laicīgi būs darbā. Paldies, ka turi atvērtas acis un esi tik noraizējusies par savu darbavietu. Tāda it kā ļoti jauka ziņa, bet arī tāda mazliet Sēdies, divi! sajūta. Nesatraucies, Ilze, par to, kas nav tava problēma! Nu, ko lai dara? Vienpadsmit gados vecajā darbā es patiešām biju pieradusi rūpēties un uzņemties atbildību par darbu un darbavietu. Jāatrādinās. Godīgi uzrakstīju priekšniecei, ka daudz vairāk biju satraukusies pati par savu atvaļinājumu un saņēmu vēl jo labāku atbildi: es nekad nebūtu tev prasījusi, lai tu paliec strādāt! Tu esi pelnījusi savu atvaļinājumu un mēs visi būtu pāris dienas vienkārši padzīvojuši haosā. Labi to zināt – vīruss, orkāns vai vulkāna izvirdums, manu atvaļinājumu man neviens neatņems.

Tikmēr deCODE pēkšņi nolēma pārtraukt palīdzēt testu veikšanā uz robežas un ne Veselības ministrei, ne premjerministrei neizdevās ar viņiem vienoties. Visa atbildība par testēšanu pāris dienu laikā bija jāuzņemās Landspítali, kas tam vēl nebija gatavs. Bet risinājums tika atrasts ātri. Testēt 10 paraugus kopā un pārbaudīt tos atsevišķi tikai, ja kopējais rezultāts ir pozitīvs. Tas esot izmēģināts Vācijā un rezultāti atzīti par derīgiem. Un ko gan citu atlika darīt? Pateicoties robežu atvēršanai un spēcīgajai ferðumst innanlands (ceļosim iekšzemē) kampaņai Islandes tūrisma nozare tik tikko sāka atmosties no komas un izrādīt kaut kādas dzīvības pazīmes.

Beidzot pienāca arī manas brīvdienas. Divas nedēļas, vienīgās divas nedēļas mūsu ģimenei visiem kopā šogad. Pēc tam jau vīram jāatgriežās darbā, nedēļu vēlāk meitai bērnudārzā, vēl nedēļu vēlāk arī puikam jāsāk radināšanās nedēļa un tad jau man būs divi bērnudārznieki. Tā kā mazie vēl mazi un meitai joprojām paliek slikti mašīnā, mēs nemetāmies ceļot pa Islandi, bet gan salecām mašīnā un devāmies uz dzīvi Laugarvatnā, atbraucot atpakaļ uz pilsētu tikai, kad bija jāparaksta pirkšanas un pārdošanas līgumi par dzīvokli un māju. Tā kā dzīvoklis jau pa pusei ir izvākts un visas, ne gluži pavisam nepieciešamās, lietas un mēbeles jau stāv garāžā, dzīve sammerhausā uz doto brīdi ir krietni vien mājīgāka kā mājās un mēs pat īpaši neiespringstam uz to, vai laiks ir labs. Un laiks mūsu divās nedēļās kopumā bija gluži jauks Islandes vasarai. Visi esam vareni nosauļojušies, mazie dzīvojās pa piepūšamo baseinu uz terases, aizbraucām uz vietējo majdzīvnieku zoo. Parādījām bērniem pirmo reizi Geizeru un Gullfosu un abi ar vīru izplūdām nevaldāmos smieklos, kad pie geizeriem, starp tūristu pūļiem, starp sajūsminātiem uh! un ak! un wow! mūsu meita, dzimusi islandiete, kā pašu svarīgāko paziņoja: te smird pēc pirdieniem. Bet taisnība ir – geizeri, tāpat kā visi pārejie karstie avoti, ož pēc sēra.

hei, Gullfoss, sen neredzēts!

Tā arī laimīgi gāja mūsu atvaļinājums – laukos, prom no pilsētas un cilvēkiem. Pat ziņām īpašu uzmanību nepievērsām. Kamēr pietuvojās Verslunarmannahelgi – augusta pirmā nedēļas nogale. Augusta pirmā pirmdiena vienmēr ir brīvdiena, tās ir vislielākās ceļošanas dienas Islandē, kā arī dienas, kad Vestmannaeyjar norisinās Þjóðhátíð – Islandes lielākais ikgadējais festivāls. Þjóðhátið ir varens pasākums, tas ir norisinājies jau kopš 1874 gada un šogad, pirmo reizi, tas tika atcelts. Dēļ Covid-19. Katru vasaru tiek ierakstīta īpaša oficiālā Þjóðhátíð dziesma, arī šogad, lai gan jau sen bija zināms, ka pasākums nenotiks. Cik savādi ir klausīties festivāla dziesmu bez festivāla. Ak, šis dīvainais gads.

Bet visādi mazāki pasākumi plānojas, arī mūsu treileru komūna rīko savu pasākumu. Ir dienas programma bērniem, ar atrakcijām un spēlēm, ir maza vakara programma un zaļumballe. Mēs ar vīru esam nolēmuši, ka tas būs vienīgais publiskais pasākums, ko šovasar apmeklēsim, arī meita jau no nedēļas sākuma sapņo un runā par ballīti. Un, kā par spīti, tieši nedēļā pirms Verslunarmannahelgi Covid-19 vilciens pavisam noskrien no sliedēm. Vēl pavisam nesen Islandes cipari bija vieni no labākajiem Eiropā, bet nu, ar katru dienu, ir jaunas ziņas par jauniem un jauniem saslimšanas gadījumiem un, kā jau mazā valstī, kā pirmajā vilnī, situācija no labas strauji kļūst par sliktu un tieši ar piektdienu, pirms Verslunarmannahelgi, pirmo reizi, kopš maija, kopāsanākšanas ierobežojumi atkal tiek pastiprināti. Ne vairāk kā 100 cilvēki vienuviet, 2 metru distance atkal ir obligāta, slimnīcās un pansionātos atkal krietni vien nogriezti apmeklējumi. Pirmo reizi arī cilvēkiem uzlikts par pienākumu vilkt maskas, vietās, kur nav iespējams ievērot 2 metru distanci – piemēram sabiedriskajā transportā. Mana darbavieta noreaģē uzreiz un uzdāvina katram darbiniekam kastīti ar 50 vienreizeizējajām sejas maskām. Tās tiek lietotas ražošanā un mums ir milzīgi krājumi. Aptiekās 20 maskas maksā 10000 ISK (~60€), ja vispār var atrast, tā kā dāvana ir laba.

Iemesls tam ir un, diemžēl, iemesls tam ir neapdomīgi un bezatbildīgi cilvēki. Īpaši, šoreiz, jāsaka, ka akmens ir emigrantu – kuri tik ļoti, ļoti gribēja doties brīvdienās – dārziņā. Jo redz, atradās cilvēki, kuri pēc atvaļinājuma negribēja sēdēt paši par savu naudu īsajā karantīnā un atrada veidu kā to apiet – neierakstot testa formā savu Islandes personas kodu un attiecīgi nesaņemot informāciju un ielūgumu uz otro testu. Pēc tam protams atrunājoties ar nezināšanu, ar to, ka angļu valodas formai tāda iespēja ir bijusi. Bet tie jau ir tikai attaisnojumi – informācija ir, tā ir viegli pieejama un jebkuram domājošam cilvēkam ar to vajadzētu iepazīties, nevis nakošajā dienā pēc atvaļinājuma slimam aizsperties uz darbu un aplipināt/aizsūtīt karantīnā visus savus kolēģus. Atšķirībā no pirmā viļņa arī grūti izsekot infekciju izcelsmei, daudzi no inficētajiem nav bijuši karantīnā, tāpēc ar pozitīva testa saņemšanu nosūta karantīnā daudzus citus.

Cipari tik un tā aug strauji. Uz doto brīdi jau 112 aktīvu infekciju un 946 atrodas karantīnā. Viens cilvēks ir slimnīcā, intensīvajā terapijā, pieslēgts pie plaušu ventilēšanas. Pirmdien, visticamāk tiks paziņots par jauniem, vēl stingrākiem ierobežojumiem. Tāda vilšanās! Izskatās gan, ka ne mums vienīgajiem kaut kas ir nogājis greizi – arī pārejās Eiropas cipari uzrāda gluži nepatīkamu tendenci. Kādu brīdi esam mierīgi, gandrīz normāli padzīvojuši un nu atkal sāksies.

Personīgi man, atšķirībā no marta, šoreiz nav tik ļoti bailīgi un nav tik liels stress. Esam to izdzīvojuši vienreiz un izdzīvosim arī otrreiz un, kas to lai zin, varbūt arī trešo vai ceturto reizi, ja vajadzēs. Bet žēl, tik žēl… bijām iesākuši ar bērniem iet uz baseinu, mazie bija tādā sajūsmā. No tā tagad būs jāatsakās. Puikam drīz radināšanās nedēļa dārziņā, kā tā tagad norisināsies? Vīram, iespējams, atkal būs jāpāriet uz darbu divās maiņās. Nākošnedēļ mēs pārvācāmies – kā mēs nopirksim visu, kas mājai vajadzīgs? Ak jel, ne tādas es sava atvaļinājuma beigas biju iedomājusies.

sapņi piepildās

Ir pagājis kāds laiks, kopš dzīve atkal ir kļuvusi gana mierīga. Darbu meklēšanas un maiņas ir beigušās un pagaidām mēs abi jūtamies gana labi un gana stabili tieši tur, kur mēs esam. Vīruss un vīrusa laika ierobežojumi paliek arvien nemanāmāki – nu jau ir ļauts pulcēties līdz 500 cilvēkiem un par robežu atvēršanas sekām vēl ir pāragri spriest. Visi atlidotāji tiek testēti, un no pārsimts cilvēkiem, pa kādam inficētajam gadās. Tad tiek veikts antivielu tests, gadās, ka tas uzrāda, ka vīruss jau ir pārslimots un cilvēks vairs infekciju nepārnēsā, gadās, ka cilvēks tiek ievietots izolācijā un cilvēki, kas bijuši viņam apkārt – karantīnā. Gan jau, ka kāds gadījums arī izsprūk tam visam cauri – kā piemēram, lielu ažiotāžu sacēlušie rumāņi, kuri aptuveni nedēļu pirms lidostas testu uzsākšanas ielidoja Islandē ar vienu mērķi – zagt. Protams, zagšana un divu nedēļu karantīna ir grūti savienojamas, tāpēc, kad divi no viņiem tika apcietināti – un izrādījās Covid-19 pozitīvi – viņiem izdevās aizsūtīt karantīnā 14 policistus, no kuriem viens arī jau ir saslimis. Sabiedrībā izraisījās daudz diskusijas par šo gadījumu un vietējai rumāņu kopienai tas bija varen nepatīkams brīdis – jo, protams, arī pie mums atradās šaurpierīši, kas neskopojās ar epitetiem visu rumāņu virzienā.

Vasara ir sākusies. Pagaidām gan tā nelīdzinās pagājušā gada supervasarai – pie mums dienvidos iegadās arī diezgan daudz vējainu, lietainu un vēsu dienu. Mūsu ģimene it kļuvusi par fanātiskiem laika ziņu vērotājiem – jo sammerhauss. Ja sola sliktu laiku nedēļas nogalē – jāpaliek mājās. Ja uzlabojās – tad jābrauc un prieki visai ģimenei. Kā mums patīk būt ārpus pilsētas! Cik Laugarvatnā joprojām ir forši.

ikpiektdienas ceļa gabaliņš
ikpiektdienas ceļa gabaliņš

Tik mierīgs laiks – skat, pat bērni paaugušies, vēl pagājušovasar puisītis bija jābaro vismaz divreiz naktī, bet šovasar jau abi guļ mierīgi no vakara līdz rītam un arī dienas laikā, kamēr, protams, jāpieskata ir un paspēlēties ar viņiem ir mammas un tēta prieks, simtprocentīgu uzmanību visu laiku viņi tomēr vairs neprasa. Un tieši tāpēc, ka viss ir tik mierīgi un mēs ar vīru jau sākām atslābināties un slinkot, mums uz galvas uzkrita viens ilgi gaidīts, sapņots un nenoliedzami arī laikietilpīgs un darbietilpīgs projekts, kas mums atkal ļaus aizmirst par garlaicību un slinkumu vēl nenosakāmu laika periodu.

Sākums tam visam bija jau sen, sen. Kad mēs pirkām savu pirmo dzīvesvietu, mēs tik ļoti sapņojām par māju, bet gadījās tā kā gadījās un mēs tikām pie dzīvokļa. Dzīvoklis gan mums ļoti patika un patīk un kopš augšējais kaimiņš (un arī visi pārejie kaimiņi) ir kluss un pieklājīgs, sūdzēties nav par ko. Bet sapnis par māju tomēr palika un laiku pa laikam mēs pie šīs tēmas atgriezāmies. Tā nu pagajušogad, kamēr vēl nebija sākušies amerikāņu kalniņi ar darba maiņu un visu pārējo, mēs saņēmām drosmi un ielikām savu dzīvokli pārdošanā. Veicām visus aprēķinus, izskatījām plusus un mīnusus. Pirmkārt, protams, sapnis par māju kā tādu. Otrkārt – pārdodot dzīvokli mēs atbrīvotos no sasodītā óverðtryggt – inflācijai piesaistītā – kredīta un izvēlēties labāku variantu. Sazvanījām savu draugu Sævaru no nekustamo īpašumu aģentūras, viņš atbrauca sabildēt, kopīgi izdomājām cenu un palaidām savu dzīvokli dzīvē un gaidījām rezultātus. Iesākumā šāda tāda interese bija, vairāki cilvēki atbrauca apskatīties, bet līdz tālākai darbībai tā arī nenonācām. Tad sākās citi notikumi un, ja godīgi, diezgan pat aizmirsās, ka dzīvoklis joprojām ir pārdošanā.

Līdz kādu vakaru, nepilnu mēnesi atpakaļ mūs pārsteidza Sævara zvans. Cilvēki grib apskatīt dzīvokli. Vai var rīt piecos? Var, var. Nakošajā dienā ierodas pats Sævars un poļu pāris, aptuveni mūsu vecumā. Un viņiem patīk! Es pilnīgi redzu sevi laikā, kad mēs meklējam dzīvokli – meitene reaģē gandrīz tāpat kā es un viņai tikpat ļoti patīk tās lietas un vietas, kas savulaik patika man. Tie būs pircēji!

Un tā arī ir. Jau nākošās dienas pēcpusdienā mums ir jābrauc parakstīt kauptilboð – pirkuma piedāvājums, oficiāls dokuments, kurš uz divdesmit darbadienām piesaista mūsu dzīvokli potenciālajiem pircējiem, ļaujot un liekot viņiem atrast nepieciešamo finansējumu. Jau nakošajā dienā cilvēki ir bankā un process strauji virzās uz priekšu. Vienojamies gan par to, ka, pat ja viss izdosies veiksmīgi pašu pirkuma līgumu parakstīsim augustā, jo cilvēki plāno doties atvaļinājumā uz diviem mēnešiem.

Tā nav problēma. Arī mums ir jāsāk skatīties, ko darīt tālāk. Jāsaka godīgi, privātmāju izvēle Keflavīkā, mums pieejamajā cenu diapazonā, nav pārāk liela. Bet tomēr māja ir plāns A, rindu mājas vai dvīņu mājas mēs atstājam kā plānu B vai C. Bet viena māja mums acīs iekrīt – atsevišķa privātmāja, vecajā pilsētas daļā ar lielu dārzu un kokiem. Bijušajā garāžā ir izbūvēts divistabu dzīvoklis, kas nozīmē, ka mēs varētu ņemt bariņā arī manu mammu. Protams, tas gan nozīmē, ka vīram būs jāpaliek bez viņam tik mīļās garāžas, bet būsim godīgi – pēc bērnu piedzimšanas, garāžas darbiem viņam tik daudz laika vairs nemaz nav. Gluži saprātīgs kompromiss. Un, ja akurāt ļoti vajadzēs labot mašīnu, viņam joprojām ir draugi ar garāžām.

Un tā, kamēr mūsu pircēji ir kredīta pieteikuma procesā, mēs aizbraucam mūs interesējošo māju apskatīt un atzīstam par labu esam. Protams, protams, ko darīt tur būs daudz un dikti, bet māja ir laba, apdzīvojama un bez problēmām – bet ar darbu un laiku – būs iekārtojuma par ļoti omulīgu mājvietu. Bet saskaramies ar pirmo pārsteigumu – mājas pašreizējie īpašnieki vairs nav pārliecināti, ka grib māju pārdot. Martā, kad viņi ielika māju pārdošanā viņi bija plānojuši pārvākties prom no Islandes, bet tagad ar visu Covid-19 izraisīto neskaidrību viņi vairs īsti nezin, ko darīt un lūdz mums kādu nedēļu laika pārdomām.

Kāda gan mums ir izvēle? Ļaujam vien cilvēkiem domāt, paralēli gaidot ziņas no saviem pircējiem par finansējuma piešķiršanu un apskatot variantus B un C. Pēc nepilnas nedēļas sagaidam zvanu no nekustamo īpašumu aģentes – cilvēki esot apdomājuši un tomēr gribot pārdot māju un pārdot tieši mums. Esot gatavi izvākties ar 28. jūniju, kas gan mums ir krietni par agru. Norunājām tikšanos ar viņu aģenti. Kā interesantu faktu varu minēt arī to, ka Islandē nepastāv iespēja nopirkt/pārdot dzīvokli bez nekustamo īpašumu aģentūras palīdzības. Nav varianta kā ss.lv bieži gadījies lasīt – bez starpniekiem. Nekustamā īpašuma pirkšana un pārdošana ir sarežģīta sfēra un milzīga dokumentu kaudze un tas ir jāuztic speciālistam.

Ierodamies uz tikšanos un izrunājam visu ar Lilju – nekustamo īpašumu aģenti no mūsu pārdevēju puses. Izstāstām viņai visu situāciju kāda tā ir, viņa sazvanās arī ar Sævaru, un beigu beigās nolemjam tomēr veikt savu kauptilboð, tikai līgumā uzreiz iekļaujot punktus par to, ka tas atkarīgs no mūsu pašu dzīvokļa pārdošanas un ka esam ieinteresēti tikai no augusta. Lilja sola sazināties ar īpašniekiem un pēc likuma viņiem mums ir jāatbild līdz nākamās dienas četriem pēcpusdienā. Šis nu ir tas solis, kur kaut kas var noiet greizi – ja cilvēki gribēja izvākties līdz 28. jūnijam, mūsu noteikumi viņus var neapmierināt un viņi pirkuma piedāvājumu var noraidīt.

Vispār man galvā ir vesela rindiņa ar soļiem, kas jāveic un kuros kaut kas var noiet greizi – pirmie divi pagaidām tiek sperti. Mūsu pircējiem var tikt atteikts bankas kredīts, kas nozīmētu, ka viss šis stāsts ir pilnībā beidzies un mājas īpašnieki var noraidīt mūsu pirkuma piedāvājumu, kas nozīmētu, ka mums ir jāmeklē kaut ko citu. Tomēr nākošās dienas – piektdienas – pēcpusdienā Liljas zvans mums ziņo par apstiprinājumu un mēs varam mierīgu sirdi doties uz sammerhausu un atslābināties pirms došanās visos nākošajos soļos.

Un nākošie, ar pirmdienu sākamie soļi ir sekojoši: ir jāveic greiðslumat – maksātspējas aprēķins bankā. Ja banka uzskata, ka maksātspēja ir pietiekama, tad jāparaksta kredīta pieteikums un jāgaida bankas atbilde – piešķirs vai ne. Ja greiðslumat ir nokārtots veiksmīgi un ir pirmā iemaksa, tad parasti nemēdz atteikt, bet manā galvā tik un tā viss liekās pa plauktiņiem – tas un tas, tur un tur vēl kaut kas var noiet greizi. Tik tak, tik tak.

Kas ir mainījies, kopš mēs pirkām dzīvokli, septiņus gadus atpakaļ? Greiðslumat var iziet elektroniski un tam vairs nevajag izprintētu dokumentu kaudzīti. Teorētiski mums to vajadzētu varēt izdarīt mājās, ar elektronisko ID, bet tā kā mēs esam trīs pircēji, tad nolemjam drošības dēļ pasūtīt laiku bankā pie kredītspeciālista. Izrādās, ka mēs ar vīru, kā ģimene, varam veikt kopīgu maksātspējas aprēķinu, bet mana mamma atsevišķu par savu pirkuma daļu. Tik un tā, viss ir vieglāk par vieglu – uz banku līdz mums ir tikai abi pirkuma piedāvājumi – par mūsu dzīvokli un māju un visam pārejām pietiek ar elektronisko ID. Nepavadam tur vairāk kā pusstundu.

Greiðslumat ir tas solis, par kuru man ir vislielākais uztraukums. Lai gan internetā var paskatīties un aprēķināt aptuveno maksātspēju – un arī mēs paši mākam rēķināt un zinam, cik varam atļauties – banka to visu rēķina ļoti, ļoti stingri. Ja godīgi, tie cipari liekas mazliet kosmiski – piemēram mūsu ģimenes ikmēneša vajadzībām (tas ir pārtikai, apģērbam, bērnu pieskatīšanas izdevumiem) banka uzskata, ka tiek tērēts 339 618 ISK (~2 200 €). Mani ikmēneša aprēķini gan rāda ko citu, bet nekas. Saprotams, ka vajag ierēķināt arī rezervi. Arī mašīnas izdevumi bankas aprēķinā izskatās kosmiski. Bet to jau mēs visu zinājām – ne velti dzīvokli pērkot mēs mašīnu uz brīdi “pārdevām”, lai viss izskatītos rožaināk.

Pēc pāris dienām ir zināmi rezultāti – mūsu maksātspēja ir atzīta par pietiekamu un mēs elektroniski parakstam kredīta pieteikumu. Un joprojām gaidam atbildi no mūsu pircējiem – viņi jau ir atvaļinājumā un banka ar viņiem vēl nav sazinājusies. Tā kā tikai divi solīši vairs, kur kaut kas var noiet greizi – vai tiks piešķirs finansējums mūsu pircējiem un vai tiks piešķirts finansējums mums? Tik tak, tik tak.

Kādu nedēļu tādā gaidīšanas režīmā arī dzīvojam. Jūnija vidū, trešdienā, vēl viens puzles gabaliņš iekrīt savā vietā – pircējiem ir piešķirts kredīts. Vienojamies parakstīt līgumu 1. augustā – viņi paši gan vēl nebūs atpakaļ no atvaļinājuma, bet līgumu parakstīs viņu pārstāvis. Nu ir skaidrs, ka dzīvokli mēs patiešām pārdosim un ir palicis pats pēdējais un pats uztraucošākais solis. Uz kurieni tad mēs pārvāksimies? Vai paši uz savu māju? Vai būs jāpaņem pauze un kādu brīdi jāīrē? Tik ļoti negribētos… vienīgie brīvie dzīvokļi Keflavīkā, ko es esmu redzējusi izīrējamus, atrodas sasodītajā Ásbrú – bijušajā NATO bāzē. Es tur strādāju, braucu cauri katru dienu un man ļoti, ļoti nepatīk Ásbrú. Kā es smejos, tā nav vairs Keflavīka – tā nav pat Islande!

Ceturtdienā vīrs sasparojas, ka tomēr jāsvin ir Jāņi brīvdienās. Pēdējos divus gadus mēs esam organizējuši svinēšanu kopā ar visiem latviešu kolēģiem, bet viss ir mainījies un šogad mēs to vairs negribam uzņemties. Bet paši sev svētkus uzrīkosim gan – vīrs nopērk gaļu šašlikam un pīrāgiem, kad es atbraucu mājās no darba šašliks jau marinējas un gaļa pīrāgiem jau tiek griezta. Bulciņu cepšana ievelkas krietni vien pēc bērnu gulētiešanas, pavadam jautru vakaru un izdzeram pa vīna glāzei, bet, ak jel, cik ļoti nāk miegs piektdienas rītā.

Tā pavisam noteikti nav mana labākā darbadiena – labi, ka ir nedēļa ražošanā un īsā diena – divos jābrauc pakaļ dēlam pie dagmammas un jāatvadās no viņas. Puikam un auklītei sāksies vasaras brīvdienas un pēc tām jau viņš dosies uz bērnudārzu. Labi, ka nedēļas laikā esmu bijusi čakla un piektdienai neko nopietnu neesmu atstājusi. Jau pirms pusdienām visi nedēļas darbi ir pabeigti un pēc pusdienām tikai apdaru šādus tādus sīkumus un gaidu dienas beigas.

Zvans no vīra! Viņš ir sazinājies ar banku un pats pēdējais solitis ir sperts, pēdējais puzles gabaliņš ir iekritīs savā vietā. Kredīts ir piešķirts. Mums būs māja! Augustā tiks parakstīti visi dokumenti, notiks izvākšanās un pārvākšanās. Būs milzumdaudz darba, pavisam noteikti būs žēl – mūsu dzīvoklis mums ir mīļš, te ir nodzīvoti septiņi laimīgi gadi un sagaidīti divi burvīgi bērni. Protams, ka pastrādāt vairs nevaru nemaz un skrienu vien mājās. Nu var braukt atvadīties no auklītes, mazliet apraudāties un mierīgu sirdi doties uz Laugarvatnu un svinēt Jāņus. Sapnis ir piepildījies.

pavisam mierīgi

Izskatās, ka maniem vīruszemes pierakstiem pagaidām var likt punktu vai ieturēt zināmu pauzi – vismaz līdz robežu atvēršanai 15. jūnijā. Uz šodienu mums ir palikuši tikai divi slimnieki un tie paši neatrodas slimnīcā. Maijā kopumā ir atklāti tikai 8 inficēšanās gadījumi, pulcēšanās aizliegums ir atvieglots uz 200 cilvēku sanākšanu kopā, baseini, sporta zāles un izklaides vietas ir atkal atvērušās – tiesa gan, ar zināmiem ierobežojumiem – un divu metru distancei ir ieteikuma, nevis obligātas prasības raksturs, kas ir ļāvis arī atsākt gandrīz normālu darbu teātriem, kinoteātriem un tamlīdzīgi. Pat ikdienas preses konferences ir beigušās! Dzīve rit gandrīz vai normāli – vīram darbā atkal gatavo pusdienas (uz pāris mēnešiem darbavieta bija pārgājusi uz gataviem un jau iepakotiem salātiem kastītēs), meita katru dienu iet uz dārziņu un drīkst dzīvoties kopā ar citiem bērniem, bija iespēja noorganizēt mājas sapulci un tikai regulāra roku mazgāšana, dezinficēšana un nebūšana pārāk tuvu citiem cilvēkiem atgādina par to, ka viss vēl nav beidzies.

Nu un tūristu trūkums arī. Ja vien tas neradītu tik milzīgus zaudējumus ekonomikai, to varētu pat nodēvēt par esošās situācijas plusu. Cik skaista, klusa un mierīga ir Islande bez tūristiem. Īpaši to var just braucot uz sammerhausu – Laugarvatn atrodās starp Geysir un Þingvellir, tātad uz paša “zelta apļa”. Ja parasti uz ceļa ir autobusu simti, īrētas mašīnas, kas brauc uz 60 km/h tur kur atļauts 90 km/h, bez brīdinājuma strauji bremzē un stājas ceļmalā, lai noķertu kādu labu kadru un satiksme kā tāda ir gana intensīva, tad tagad brauciens ir patiešām bauda. Pāris mašīnas un burvīgi skati aiz loga, kurus var netraucēti izbaudīt.

nē, šis ceļš parasti nav tik tukšs

Bet, tā kā ar Covid-19 ziņām var knapi aizpildīt tikai divas rindkopas, šis būs labs brīdis, lai padalītos atkal ar kādu gabaliņu parastas ikdienas. Ir pagājis jau pusgads, kopš es strādāju savā jaunajā darbavietā. Man vispār ļoti patīk visādi nozīmīgie datumi un laika skaitīšana – lūk, jau pusgads jaunajā darbā, jau 12 gadi Islandē un bet pagajušajā gadā (aizpagājušajā, 5 gadus atpakaļ) šajā laikā mēs… un tamlīdzīgi. Tātad pusgads. Kā man pa šo pusgadu ir gājis, kā ir te strādāt un kāda ir atšķirība starp darbu pārtikas fabrikā un darbu zvērīgi dārgas un sarežģīti iegūstamas pārtikas piedevas ražotnē?

Atšķirība gan visdrīzāk slēpjās nevis tajā, kas tiek ražots, bet gan īpašnieku/menedžmenta attieksmē un vadīšanas, darba organizācijas un attieksmes ziņā. Šī ir jauka darbavieta, ko esmu teikusi jau gandrīz no pirmās dienas – tieši atmosfēras un attieksmes ziņā. Jau pieņemot mani darbā, priekšniecība izrādīja pretimnākšanu darba laika ziņā – puikas auklīte piektdienās strādā līdz diviem, bet mans oficiālais darbalaiks ir līdz četriem pēcpusdienā. Nevienam nebija iebildumu, ka es beidzu darbu ātrāk un man tika dota izvēles iespēja – izņemt šīs stundas kā neapmaksātas vai palikt ilgāk kādu citu nedēļas dienu. Ja darba laikā rodās vajadzība aizskriet, piemēram, uz banku – nevienam pret to nav iebildumu. Saprāta robežās, protams. Arī paņemt brīvdienu, vajadzības gadījumā nav problēmu. Par pusdienām, augļiem, jogurtiem un visu pārējo es jau esmu izpaudusies neskaitāmas reizes. Vēl gan man nav sanācis pabūt kādā darba pasākumā, bet arī par tiem esmu dzirdējusi ļoti labas atsauksmes.

Es joprojām labi saprotos un sastrādājos ar savām tīrīšanas meitenēm. Lūdzu, paldies un vai es varu kā palīdzēt? ir mūsu normālā komunikācijas forma un vajadzības gadījumā mēs tiešām arī viena otrai palīdzam un pavisam mierīgi, ar smaidu sejā nevis šķendējoties un pēc tam aiz muguras aprunājot. Tā ir pamatīga atšķirība no iepriekšējās darba vietas. Ja nu vienīgi man mazliet krīt uz nerviem manu meiteņu iniciatīvas trūkums – viņas dara tieši to, kas viņām ir jādara un par neko citu galvu nelauza. Ne velti pirmie divi noteikumi, ko es šeit iemācījos bija you don’t need to run un nobody will die. Man ir izdevies uzlabot vairākas lietas tikai vienkārši aizejot un ar kādu aprunājoties un, manuprāt, padarīt mūsu visu darbu daudz vieglāku un efektīvāku. Un es patiešām nesaprotu, kāpēc kāds to nav risinājis un atrisinājis jau sen, sen atpakaļ. Bet tas nav tik svarīgi. Pusgada laikā es nevienu dienu neesmu atnākusi mājās nokaitināta, dusmīga vai apbēdināta. Raudājusi gan es šeit esmu daudz, bet tikai sīpolu dēļ. Mūsu pavāram trakoti patīk sīpoli un virtuves meitenei tie ir jāgriež.

Arī ar pārējiem cilvēkiem saprotos gluži labi, lai gan pavisam iedzīvojusies vēl neesmu. Tikpat kā ar visiem varu uzturēt gluži normālu small talk, pasmieties par laikapstākļiem, pajokot vai apspriest brīvdienu plānus. Mana priekšniece ir izrādījusies ļoti patīkama un ļoti draudzīga, lai gan es pieņemu, ka līdz brīdim, kad viņa man nesīs konfektes vēl ir kā līdz mēnesim. Vienīgā sūdzība saskarsmē ar citiem cilvēkiem ir tajā, ka islandieši vēlaizvien aizmirst, ka es runāju islandiski. Pavārs joprojām mētājās starp islandiešu un angļu valodu, citi kā nu kuro reizi. Un es tā priecājos, kad dabūju šo darbu – tik daudz islandiešu, nu gan varēšu uzlabot valodu. Ir gadījies pat tā, ka es uzsāku sarunu ar islandieti islandiski un viņš man atbild angliski. Ak jel!

Par pašu darbu. Darbs ir viegls un darba nav daudz. Pati par savu darbu es saku, ka es skraidu ar slotu rokās, lai gan pilnīgi objektīvi tā varbūt nav gluži taisnība – virtuves nedēļās man rokās biežāk ir nazis vai salātu trauciņi, ārējo zonu nedēļās – dezinfekcijas līdzeklis. Jo, lai gan es dezinficēju durvju rokturus un citas vietas, kam cilvēki bieži mēdz pieskārties jau pirms Covid-19, tagad es to daru vēl jo biežāk.

Viena nedēļa virtuvē, viena nedēļa ražošanā, viena nedēļa ārējās zonās. Virtuves nedēļa ir visaizņemtākā, bet aizņemtības pakāpe ir atkarīga to tā, ko pavārs ir ieplānojis pusdienām. Jāiztur tīra virtuve un ēdamzāle, jāsagatavo salātbārs, jāpalīdz sagatavot pusdienas un jāsaved visu atkal kārtībā pēc pusdienām. Dienās, kad pavārs ir apslimis vai viņam ir brīvdiena, jāpagatavo pusdienas arī. Parasti gan tā ir tikai saldēta lazanja un ķiplokmaize, ko tikai jāuzsilda, bet, protams, tikai es biju tāda veiksminiece, ka paliku viena pati virtuvē islandiešu sprengidagur – tradicionālā ēdiena dienā. Vārīju sālīto aitas gaļu un dzelteno zirņu zupu un, ņemot vērā, ka es neuzskatu sevi par varen apdāvinātu ar gatavošanas dotībām, tā neapšaubāmi bija mana visnervozākā diena šajā kompānijā līdz šim. Bet cilvēkiem garšoja, visi ēda un pat slavēja. Ražošanas nedēļa ir izklaide un atpūta. Kūrorts pat, jo ražošanas daļā mums ir bezgalīga Tenerife – temperatūra vienmēr turās ap 30 grādiem. Ārējās zonas ir tāds kā pārejas posms – vairāk darba kā ražošanā, mazāk kā virtuvē.

Un te nu mēs nonākam līdz man raksturīgai problēmai. Man ir par maz darba! Es esmu pieradusi būt daudz aizņemtāka. Es esmu iemācijusies ņemt krietni vien vairāk kafijas pauzes un es no sirds cenšos strādāt lēnāk, bet tik un tā. Es cenšos sevi visādi nodarbināt, darot visādas – ilgi domāju, ka muļķīgas un nevienam nevajadzīgas lietas. Tikai mani var redzēt izjaucot pa sastāvdaļām kafijas aparātus, skrūvējot nost restītes cepeškrāsnij un mazgājot trepes un platformu griestus ražošanā. Bet, godīgi, es to daru sev, nevis lai izrādītos. Lai nosistu laiku. Lai piepildītu savu perfekcionismu. Lai pašai prieks. Atšķirībā no vecā darba, man ir nulle gribēšanas kādam kaut ko parādīt vai pierādīt un celt degunu mākoņos. Tāds posms ir bijis, tas ir izdzīvots un es vairs negribu pie tā atgriezties.

Patiesībā šādi visu pa punktiem pierakstot mana darbavieta izskatās gluži labi. Tomēr, kad vīrs februārī atgriezās vecajā darbā arī man bija diezgan liela vēlēšanās viņam pievienoties un es diezgan atmetu ar roku iedzīvošanās mēģinājumiem jaunajā vietā. Man ļoti, ļoti patika strādāt kopā ar vīru, man labāk patika tieši darbs un darāmais un bija tāda mazliet nostalģiska atgriezties mājās sajūta. Bet tad nāca vīruss un darbs maiņās un neskaidrība un tad pienāca pati pārsteidzošākā piektdienas pēcpusdiena.

Piektdiena, īsā diena, labs garastāvoklis un plāns pabeigt darbu un doties uz sammerhausu. Man bija ārējo zonu nedēļa – koplietošanas telpas, ofisi un tā. Iztukšojot papīrgrozus iemaldījos savas priekšnieces kabinetā:

O! Ilze! Vai tev ir divas minūtes?

– Protams.

– Ok. Aizver lūdzu durvis.

Aizveru durvis. Sāku prātā atcerēties visu darba nedēļu un domāt, ko varētu būt aizmirsusi izdarīt.

Es gribēju pajautāt vai tev patīk pie mums strādāt?

– Ā. Jā, paldies. Šī ir jauka darbavieta, man patīk. Bet kāpēc?

– Nu, tu jau gandrīz pusgadu strādā, es patiešām gribēju zināt.

Atkārtoju vēlreiz, ka paldies, esmu apmierināta, paķiķinu, ka vienīgā sūdzība ir par islandiešu valodu, ka man vajag krekliņu ar uzrakstu Es runāju islandiski. Un tad nāk pārsteigums. Priekšniece mani sāk slavēt – cik viņi ir apmierināti ar manu darbu, cik es esmu čakla un kārtīga, cik ļoti viņiem ir paveicies, ka es atnācu pie viņiem strādāt. Ka viņi cer, ka man šeit patīk. Tīrīšanā esot vienmēr bijusi liela darbinieku maiņa, tāpēc no pressure, bet viņi paļaujās, ka es turpināšu strādāt tik pat labi kā līdz šim un, lai es negribētu doties prom, no 1. maija mans algas cipars ir kļuvis manāmi lielāks.

Cik es esmu apmulsusi. Tas ir patiešām negaidīti – pēc aprīļa, kad bija obligātais, arodbiedrības koplīgumā ierakstītais, algas pielikums, krīzes laikā, kad ir 50 000 bezdarbnieku un manai vietai viņi jau šodien varētu atrast vismaz 10 aizstājējus. Pat lāga nejūtos to pelnījusi – vēl nevienu dienu, pat visaizņemtākajos brīžos man nav bijusi sajūta, ka es atdodu 100%. Ne vairāk kā 80%. Esmu priecīga un pateicīga, patiešām. Pasaku priekšniecei paldies, viņa vēl nopriecājās: man taču izdevās labs piektdienas pārsteigums? un dodos zvanīt vīram:

– Man tev ir lieliskas un bēdīgas ziņas vienlaicīgi.

– ???

– Nu, mēs vairs patiešām nestrādāsim kopā…

Jo aiziet no tagadējā darba patiešām vairs nebūtu veselā saprāta cienīgs lēmums – vieglāks darbs, īsākas stundas, tuvu mājām, labāka atmosfēra un nu jau arī labāka alga. Prātā atvados no vecā darba pavisam un uz mūžīgiem laikiem. Nosolos pacensties iedzīvoties un plānoju iet pirmdien uz darbu pavisam citā noskaņojumā.

Un svētdienas vakarā mēs ar vīru atgriežamies no sammerhausa pavisam saaukstējušies un man nākās sākt pirmdienu rakstot priekšniecei, ka, lai cik tas arī muļķīgi nebūtu, pēc jaukā piektdienas pārsteiguma, es esmu pavisam slima un nekādi nevaru ierasties darbā.

Starp citu, slimot Islandē ir tieši tik vienkārši. Pirmajā darba gadā darbiniekam pienākas 2 apmaksātas slimības dienas mēnesī, pēc pilna nostrādāta gada – viens mēnesis katru gadu. Pēc nostrādātiem diviem gadiem – divi mēneši gadā, pēc nostrādātiem pieciem gadiem – četri mēneši gadā. Darbavieta var pieprasīt ārsta apstiprinājumu, bet var arī to nedarīt – brīva darbadevēja izvēle. Patiesībā, oficiāls apstiprinājums tiek pieprasīts gana reti, parasti no cilvēkiem, kuri mēdz izmantot savas slimības dienas bieži un tāpēc, ka viņiem pienākās. Vai arī, ja slimība ieilgst, bet tad parasti cilvēks dodās pie ārsta tik un tā.

Mana priekšniece atbild ar ļoti jauku: Nesatraucies par to, mana dārgā, tā gadās. Veseļojies un es ceru, ka drīz jutīsies labāk! Bet diemžēl otrdienas rītā arī bērni sāk izskatīties nelāgi un man nākās rakstīt vēl vienu ziņu un teikt, ka man būs vajadzīgas vēl vismaz divas brīvdienas.

Ar bērnu slimošanu situācija Islandē vairs nav tik vienkārša. Pirmo sešu mēnešu laikā, darbiniekam pienākās 2 bērna slimības dienas mēnesī, bet pēc tam – 12 dienas gadā. Turklāt nav svarīgi, vai cilvēkam ir viens bērns vai septiņi, vai ir ārsta apstiprinājums vai ne – 12 apmaksātas dienas gadā un viss. Ārsta zīmi neprasa ne darbavieta, ne bērnudārzs – bērnudārza aplikācijā tiek norādīts, ka dārziņš netiks apmeklēts un tas arī viss. Kad vest bērnu atpakaļ uz dārziņu? Stingru noteikumu nav, tas atkarīgs no vecākiem, bet parasti ir jāpagaida vismaz viena pilna diena, kopš brīža, kad bērns liekas izveseļojies – kas īstajā dzīvē, parasti, nozīmē vienu līdz divas dienas, kopš brīža, kad ir nokritusies temperatūra. Kamēr nav temperatūras un/vai klepus un iesnas nav patiešām šaušalīgi, bērni tiek vesti uz dārziņu un pie auklītes bez problēmām, tā kā iesnaini un klepojoši mazie ir ziemas sezonas ikdiena.

Mums visiem ir tikai šaušalīgas iesnas un neliels, bet nepatīkams klepus. Nekādas temperatūras, kakls nesāp, pašsajūta gluži ciešama. Normālā situācijā mēs visi paveseļotos mājās, bet tā kā ir vīrusa laiks, nolemjam neriskēt un sazināties ar poliklīniku. Pierakstos uz Covid-19 telefonsarunu un pēc pāris stundām man piezvana ļoti jauka medmāsiņa – apjautājas par mūsu pašsajūtu, par visiem simptomiem, par to, cik daudz mēs esam apgrozījušies sabiedriskās vietās un saka, ka iespēja, ka mums varētu būt vīruss, ir tikpat kā neiespējama. Bet paslavē mūs, ka izturamies atbildīgi un vienojamies, ka ja līdz piektdienas rītam mēs nejutīsimies droši, tad dosimies veikt testu. Tieši tik vienkārši tas ir. Jebkurā gadījumā, mums tiek lūgts nesatikties ar citiem cilvēkiem līdz brīdim, kad būs pagājušas pilnas divas dienas kopš simptomu pazušanas.

arī slimi cilvēki var izskriet pastaigāties pa mežu

Bet saaukstēšanās paiet mierīgi un piektdienas rītā ir skaidrs, ka nav iemesla tērēt mediķu laiku un aprīkojumu. Es varu mierīgi doties uz darbu, bet vīrs ar mazajiem atpakaļ uz sammerhausu.

Nu jau ir pagājusi nedēļa, kopš slimošanas un gan mēs, gan cilvēki mums apkārt ir veseli. Ar interesi un zināmam bažām gaidam, ko mums nesīs robežu atvēršana un nākošie ierobežojumu atvieglojumi, bet tagad un dotajā brīdī – viss ir kārtībā. Pirmo vilni mēs esam pārdzīvojuši.