[43] kā laba vasara paliek par šausmīgu

Lēnām un ar mokām un daudz stresu ir pienākusi pēdējā aprīļa nedēļa un tūliņ es atgriezīšos savā pēdējā BKA uz pusotru mēnesi. Lūdzu priekšniekam, lai viņš atrod brīdi laika sarunai ar mani, bet ar to veicās pagalam nelāgi – mēs visi esam aizņemti, ja viņam ir laiks, tad man nav un ja man laiks parādās, tad viņš ir aizņemts ar kaut ko pavisam citu. Tā nu nonākam abi viņa kabinetā pavisam pēdējās dienas pēcpusdienā un tāpat mūsu sarunu pārtrauc neskaitāmi telefona zvani ik pa pāris minūtēm. Lielākā daļa manu, galvā uz plauktiņa salikto lietu, tā arī paliek nepateiktas, bet pie kaut kāda kopsaucēja mēs nonākam – par manu iešanu prom Þórarinns negrib ne dzirdēt – I don’t want to lose you, we will fix this – un es apsolu vēl skatīties – jūnija vidū es atgriezīšos uz piecām nedēļām. Ja nekas nebūs mainījies, tad mēs runāsim daudz nopietnāk. Paldies par to pašu un uz redzēšanos!

Brīvdienas! Ak jel, cik es esmu priecīga atgriezties mājās un pabūt ar savu jauno cilvēku. Ir sācies neticami burvīgs pavasaris, saule un zilas debesis katru dienu. Pirmo dienas snaudu mēs ar puiku pavadam pastaigājoties pa pilsētu. Pusdienas snaudu mans vīrs, sava BKA laikā, ir puiku pieradinājis pagulēt kārtīgi – kādas divas stundas, vismaz. Tas ir viņam ir prasījis daudz pūļu un pacietības, bet ir atmaksājies. Attiecīgi man pietiek laiks gan uzturēt kārtībā māju, gan atpūsties – un tieši tādēļ, lai brīvajā laikā mana roka nestieptos pēc grāmatas un neveselīgiem našķiem, es iesāku rakstīt šo te pašu blogu – vienmēr esmu domājusi, ka gribu pierakstīt savas atmiņas par to kā esam nonākuši tur kur esam, dotajā brīdī ar dzīvi esmu gana apmierināta, ikdiena ir mierīga un paredzama un liekas, ka ir pavisam labs laiks tādai izklaidei. Ak, likteņa ironija… bet par to vēlāk.

Otrajā maija svētdienā kāpjam visi kopā mašīnā un braucam uz Laugarvatnu. Satiekam Haffi, parakstam pirkuma līgumu, nostādam treileri īstajā vietā, visu mazliet piekārtojam un sākam kalt plānus, ko un kā te vajadzētu ierīkot. Tas, ka darba netrūks ir pavisam skaidrs, bet, kad nepieciešamo lietu saraksts ir sastādīts, nolemjam, ka nākošpiektdien jau brauksim uz palikšanu uz visu nedēļas nogali un ķersimies pie darba.

šo ceļu mēs turpmāk mērosim bieži

Tā arī sākās iepirkšanās trakums – vajag traukus un gultasveļu. Pavisam noteikti vajag grilu. Vajag dēļus un skrūves terasei. Es, skatoties Bauhaus reklāmas avīzīti ieraugu superīgu komplektu bērniem – divas šūpoles un slidkalniņu, smukus un pat lētus. Zinot, ka Islandē šādas lietas ilgi veikalā nemētājas uzreiz zvanu vīram un viņš pārorganizē visus darbus un aizskrien uz veikalu lieki laiku nekavēdams. Vēl meitai vajadzēs batutu – mūsu mājas pagalmā ir kaimiņu meitenes batuts, un šogad meita ir pietiekami liela, lai izrādītu par to pienākošos interesi – principā, viņa ir gatava lēkāt visu laiku. Mamma pērk puķes, krūmus un ogas un plāno kur un kā viņus labāk stādīt. Kopumā jāsaka, ka maija pirmās nedēļas ir viena vienīga tērēšanās orģija.

Bet tas ir to vērts! Tiesa gan, nākamajā piektdienā mēs nevaram aizbraukt – ceturtdienas naktī meita ir piecēlusies ar vemšanu un augstu temperatūru, pēc tam apslimst arī puiks. Atliekam visus plānus uz nedēļu, bet tad gan viss ir kārtībā un mūsu sammerhausa – piedodiet, pareizas latviešu valodas cilvēki, es zinu, ka šis nav pareizs apzīmējums, bet tieši tā mēs savu vasaras paradīzi saucam jau kopš pirmās dienas – piedzīvojumi sākās. Ir forši un traki vienlaicīgi. 2019. gada vasara oficiāli ir vissiltākā un vissaulainākā, kāda ir bijusi. Meita ir pilnīgā sajūsmā par iespēju no rīta pēc pamošanās skriet ārā, šūpoties, šļūkt, lēkāt, braukāt ar riteni, apliet vecmāmiņas rabarberus vai vizināt ķerru. Puiks trenējas rāpošanā pa terases dēļiem, mēģina nogaršot zāli un smiltis, spēlējas ar savām un māsas mantām un paliek netīrs ātrāk nekā es spēju izskaitīt līdz desmit. Divas ielas tālāk dzīvo Haffi, kurš ieklīst mūsu pagalmā kā tāds draudzīgs spoks, ar savu kafijas krūzi rokā, un gandrīz katru reizi atnes meitai kādu jaunu nieku – to pašu, jau minēto, mazo ķerru, mini smilšukasti vai Frozen papīra glāzes un šķīvjus. Bet meita no viņa ļoti kautrējās un mēs paklusām slēdzam derības, vai visas vasaras laikā viņai izdosies vismaz vienreiz viņam pateikt pieklājīgu Hi!

Toties viss trakums slēpjas tajā, ka darba sammerhausā ir tik ļoti, ļoti daudz – pirmos pāris vīkendus, vīrs un brālēns strādā no agra rīta līdz pat vakaram un es tikmēr skrienu pakaļ bērniem, kuriem neapšaubāmi gribētos vairāk uzmanības no aizņemtajiem strādniekiem. Tas ir grūtāk nekā būt ar viņiem mājās vienai pašai un bieži vien, vakarā pēc viņu aizmigšanas, man nākās saprast, ka pa visu dienu man ir knapi pieticis laika aiziet uz tualeti. Un sammerhauss izsūc brīvos līdzekļus kā putekļusūcējs – jau pēc mēneša, dzirdot no vīra: Mums mājai vajag… man sāk raustīties kreisais plakstiņš. Un ir pilnīgi skaidrs, ka līdz visu darbu pabeigšanai ir tikpat tālu kā līdz mēnesim. Brīžiem mēs domājam, ka esam pavisam traki, ka uzņemties šādu projektu, kamēr bērni vēl ir tik mazi, nebija saprātīgs lēmums. Brīžiem mēs esam noguruši līdz bezsamaņai – it īpaši vīrs, kurš strādā visu nedēļu, tad strādā visu vīkendu, brīvajos brīžos mēģina pievērsties bērniem, cik vien iespējams, un aizbraukt pamakšķerēt, kad bērni guļ. Toties es iemācos kopā ar savu septiņmēnešnieku ātri un efektīvi iepirkties, uzreiz salikt atsevišķi to, kas ņemams līdz un, kas atstājams mājās, izņemt māsu no dārziņa un sagaidīt tēti pie darba piektdienas pēcpusdienā. Un nē, par spīti visam, mēs neko nenožēlojam – tā sajūta, braucot lejā no kalna un iebraucot pašā Laugarvatnā, vai nogriežoties uz mūsu hjólhýsabyggð ir tik neaprakstāmi lieliska. Šī ir vieta uz kuru neviena problēma neatnāk līdz.

migla uz kalniem

Problēmu gan arī nav tik daudz – jā, arī vīrs uzskata, ka darbā varētu veikties labāk, bet atšķirībā no manis, viņš daudz labāk māk visu neņemt galvā. Un nevar arī noliegt, ka organizēšana viņam padodās labāk kā man un cilvēki pret viņu neatļaujās visādas sīkas riebeklības. Mūsu gada vilšanās cilvēkos ir izrādījusies otra latviešu ģimene, kuru mēs ar tādu prieku sagaidījām atpakaļ – kopš viņi ir atraduši savu dzīvesvietu un viņiem vairs nevajag aizņemties mašīnu, viņi pilnībā izvairās no jebkādas komunikācijas ar mums. Mēģinām ar viņiem kaut ko saplānot kopā, aicinām viņus uz sammerhausu – vienmēr atrodas kāds iemesls atteikumam. Mēģinām noskaidrot, kur ir problēma, atbildēts tiek, ka viss ir kārtībā un mēs esam draugi, bet nekas nemainās. Mēs esam patiešām vīlušies.

Pusotrs mēnesis paskrien ātri un mans otrais BKA ir neglābjami un pavisam beidzies. Mājās paliek vīrs un es dodos atpakaļ uz darbu. Un ir labāk! Priekšnieks cenšās palīdzēt man ar organizēšanu, nekaitināt mani pats un neļaut mani nokaitināt kādam citam un kopumā viss ir kārtībā. Jūnija vidū izlaižam iknedēļas braucienu uz Laugarvatnu, lai, jau otro gadu pēc kārtas, kopā ar gandrīz visiem latviešu kolēģiem dotos uz noīrētu vasaras māju un svinētu Jāņus. Kopā griežam rosolu un cepam bulciņas, grillējam šašliku, vannojamies un izvairāmies no pārmērīgas alkohola lietošanas.

Kāda skaista vasara. Pēc nākošās nedēļas nogales vīrs, eksperimentālā kārtā izlemj palikt sammerhausā viens pats ar bērniem, kamēr laiks būs labs un es pirmo reizi, kopš vairs pat neatminos kad, palieku viena pati mājās no svētdienas vakara līdz trešdienai. Neticami! Bet viņiem tur iet patiešām labi un nav iemesla uztraukumam. Kad sākās vasaras brīvdienas dārziņā, vīrs šo izstrādā vēl pāris reizes, ja vien ir labs laiks.

Un tad, pavisam nejauši pienāk lūzuma punkts šajā skaistajā vasarā. Kādā ceturtdienā esmu iemaldījusies priekšnieka kabinetā, mēs papļāpājām par šo un to un nosmejamies, ka mums palikusi tikai mazliet vairāk kā nedēļa līdz atvaļinājumam – viņš dosies atvaļinājumā tieši tad pat, kad es. Viņš man pajautā, kad es atgriezīšos, es saku, ka augusta vidū, ja vien neizdomāšu tomēr iet prom no darba – ko es šoreiz tiešām domāju kā joku. Bet Þórarinns satraucās un sāk taisnoties par visām, man labi zināmajām organizēšanas nedienām un mēs atkal nonākam līdz sestdienu jautājumam. Kāpēc mēs strādājam katru sestdienu? Kā Boženas laikā? Priekšnieks sāk atkal skaidroties, kā vienmēr kaut kas noiet greizi ar produkciju, kaut kas nav laicīgi sagatavots un tad to nevar sagriezt un sasaiņot un tad ir jāstrādā sestdienā un es vienkārši palieku dusmīga. Man patiešām patīk Þórarinns un viņš šajā situācijā tiek vienkārši pataisīts par muļķi. Un viņš manī ieklausās un sāk pievērst visām saldēšanas un sagatavošanas niansēm daudz vairāk uzmanību.

To sestdienu izglābt mums neizdodas, bet visi sāk saprast, ka kaut kas ir sācis notikt. Ar pirmdienu no Anglijas atgriežas šrilankiešu puisis, kuram tagad kā ēst vajag virsstundas un naudu un kāds viņu informē par esošo situāciju tik ātri, ka viņš ar mani pārstāj pat sveicināties. Barbara uz mani dusmīgi glūn. Ja kāds no latviešiem parādās pīpētavā, tur iestājās kapa klusums. Bet nākošā sestdiena visiem ir brīva un, lai gan es pati jau sen uz sestdienām nenācu, man ir prieks, ka mani puiši varēs mierīgi atpūsties un nevienam nebūs iemesla viņus saukt par sliņķiem. Piektdienas pēcpusdienā, ar smaidu sejā atvados no priekšnieka un mēs abi dodamies brīvdienās. Esmu pārliecināta, ka viss ir nokārtojies.

Vīrs pēdējā brīdī pagarina savu atvaļinājumu par nedēļu un mums priekšā ir divas brīvas nedēļas visiem kopā. Pirmo no tām mēs pavadam arodbiedrības vasaras mājā, kuru bijām paguvuši rezervēt, pirms vēl bija radusies doma par sava sammerhausa pirkšanu. Ilgi domājām, ko darīt, bet beigās izlēmām rezervāciju neatcelt – mūsu sammerhausā vīrs noteikti atradīs vēl to un šo, ko padarīt, bet arodbiedrības mājā mēs visi patiešām atpūtīsimies. Un tā arī ir. Nedēļa paiet burvīgi, diemžēl nākās to mazliet saīsināt, jo puiks saķer savu pirmo vidusauss iekaisumu. Meitai tie ir beigušies, nu laikam sāksies otram – paldiesdievam, vismaz mums labi pazīstama kaite.

rīts paradīzē

Antibiotikas iedarbojas labi un savu pēdējo brīvo nedēļu varam pavadīt jau Laugarvatnā. Vasara joprojām ir fantastiska un mēs joprojām esam priecīgi, ka lielāko daļu no tās mēs neesam spiesti pavadīt dzīvoklī pilsētā. Tiesa gan, mūs sasniedz mazliet nepatīkamas ziņas no darba – sestdienās tiešām neviens nestrādā, bet pēkšņi visiem Keflavīkas latviešiem – un nu jau gan mana mamma, gan brālēns, gan abi latviešu jaunieši dzīvo KEF – ir palūgts braukt uz darbu sešos no rīta, nevis piecos. Tā it kā ir maza, bet nepatīkama lieta – tās tomēr ir divdesmit virsstundas mēnesī un daudz lielāka iespēja manevrēt ar darbiem, ja kaut kas noiet greizi – jo mēs visi labprātāk atnākam stundu agrāk no rīta, bet pabeidzam darbu laicīgi, nepaliekot ilgāk. Īpaši gan par to nesatraucamies – nākošnedēļ atpakaļ darbā būs gan mans vīrs, gan priekšnieks – viss tiks nokārtots.

Bet nokārtots netiek nekas. Nieka divu nedēļu laikā ir noticis pilnīgs apvērsums. Kamēr daži cilvēki piecos no rīta ierodās darbā tikai, lai kopīgi iedzertu kaut kur noliktavā, latviešiem no Keflavīkas ierasties piecos tiek aizliegts. Tas skar personīgi arī mūsu finanses un mēs neesam ar to mierā. Gan mēs, gan priekšnieks izdomājam vairākus scenārijus kā šo situāciju risināt, bet no ražošanas menedžeres un galvenā menedžera ir tikai viena atbilde uz visu – un tā ir nē. Nē, nē un nē.

Teikt, ka mēs esam pārsteigti būtu daudz par maz. Pēc ilgiem gadiem, kad esam ieguldījuši darbā sirdi un dvēseli, pēc visiem latviešiem, ko esam priekš darba atraduši, iekārtojuši un izmitinājuši. Nieka divu nedēļu laikā mēs esam palikuši par cilvēkiem bez nekādas nozīmības. Un, kad Þórarinns izmisumā runādams ar priekšniecību liek lietā argumentu, ka viņi taču aizies no darba viņam tiek paziņots, ka tas nekas. Gan jau viņš tiks galā.

Kas gan mums cits atliek, kā uzsākt jauna darba meklējumus? Brālēns un tas jaunietis, kurš ir strādājis ar mums, kopš atlidoja, paziņo, ka ja aiziesim mēs, aizies arī viņi – tas ir negaidīti un es tagad un vienmēr būšu viņiem pateicīga par parādīto lojalitāti. Lūk tā ir komanda! Bet tas ir arī viss, kas mūs iepriecina, kad tā mūsu dzīves joma, par kuru mēs vienmēr esam bijuši tik pārliecināti, ka pat ja tā nav ideāla, tad droša, stabila un paredzama, ir pēkšņi mums uzgāzusies uz galvas, pilnībā sabojājot pašu skaistāko vasaru.

[42] bērni, darbs, nervu sabrukums un maza projekta iesākums

Ap Ziemassvētku laiku dzīve jau sāk palikt mierīgāka. Puikam koliku laiks sāk iet uz beigām un viņš sāk vakarus pavadīt dīdoties uz paklājiņa, ar roku ķeksējot mantiņas un laimīgi smaidot. Tas mums visiem nāk kā liels atvieglojums. Viņam ir gadījusies arī maza aizķeršanās ar ēšanu, bet, pateicoties mūsu pieredzei ar meitu, atviļņa slimību mēs šoreiz esam atklājuši ļoti laicīgi – rīts iesākās ar mazu rozā tabletīti un riebums pret ēšanu nav paguvis uzrasties. Tieši otrādi, puiks ēd kā ekskavators, aug liels un apaļš. Arī meita ir apradusi ar jaunajiem apstākļiem un atsākusi mierīgi gulēt naktīs. Ak, tā māsas un brāļa būšana mani nebeidz aizkustināt – meita ir tik ļoti rūpīga un mīļa pret to mazo cilvēku. Pirmā, kas sagaida viņu pieceļoties un skrien sasveicināties, mēģina nomierināt, kad viņš raud, nes viņam savas mantas. Protams, gadās arī melnie brīži, kā nu bez tiem, bet viņu nav daudz. Sev par prieku varam atzīt, ka mīlētam un par vecāku mīlestību pārliecinātam bērnam nav grūti dalīties.

Šoreiz esam sadalījuši BKA mazliet savādāk – abi bijām mājās pirmo mēnesi, tad mājas palieku es līdz puikas piecu mēnešu vecumam, tad uz diviem mēnešiem es atgriezos darbā un mājas paliek vīrs. Tad man atliek vēl pusotrs mēnesis BKA, tad uz piecām nedēļām atpakaļ uz darbu un vīrs dodas parastā atvaļinājumā, vienu nedēļu paņemam visi kopā un tad atvaļinājumā palieku es. Diezgan sarežģīti un ar lielu rēķināšanu un mazliet neapmaksāta atvaļinājuma sanāk izvilkt līdz augustam, kad puikam jāsāk iet pie auklītes. Tik sarežģīta situācija izveidojās, jo mūsu bērni ir dzimuši ar salīdzinoši mazu – nepilnu divu gadu – vecuma starpību. Atvaļinājumu periods Islandē ir no 1. maija līdz 1. maijam, kad tiek skaitītas atvaļinājuma dienas. Pirmajos piecos gados cilvēks saņem 2 darbadienas par katru nostrādāto gadu, attiecīgi 24. Pēc pieciem gadiem tiek piemesta viena diena klāt un cilvēks var izņemt piecas pilnas atvaļinājuma nedēļas. Pēc desmit nostrādātiem gadiem atvaļinājuma dienu skaits pieaug līdz 30 un man drīz tas laimīgais brīdis pienāks, bet… atvaļinājuma dienas neuzkrājās atrodoties BKA un tāpēc tieši 2019. gadā mums ar vīru abiem tie atvaļinājumi ir gana īsi. Vēlpietam, puikam deviņi mēneši – vecums, kad ir ierasts iesākt iešanu pie dagmammas – paliek jūlija sākumā un jūlijs ir atvaļinājumu mēnesis un Harpa uzsāks darbu tikai augustā. Tāpēc arī tik sarežģīta rēķināšana.

Attiecīgi, ar jaunā gada sākumu sāku pavisam lēnītēm gatavoties 1. martam, kad man būs jāatgriežas darbā un, svarīgākais, ko man vajag pagūt ir pieradināt puiku pie pudelītes. Pirmos trīs mēnešus viņš ir ēdis tikai no krūts un par pudelīti nav īpašā sajūsmā. Pamēģināt dažādas pudelītes un knupīšus, no sākuma liekās pavisam bezcerīgi, bet pēkšņi viņam iepatīkas un viņš strauji atsakās ēst no krūts vispār. Mazliet negaidīti, mazliet saldsērīgi – ak, garās stundas, ko mēs esam pavadījuši tā kopā… bet labi vien ir! Man atkal pieder mana asinsrite, es varu nolikt gulēt meitu un uzticēt dēlu tētim, brīvdienās iet ar meitu uz baseinu un pirmajā piektdienā vīrs man iespiež rokās sangrijas pudeli un aizsūta gulēt pie mammas – atpūsties un izgulēties, beidzot.

Un dzīve iet uz priekšu. Otro BKA es patiešām izbaudu, lai gan puiks joprojām pa dienu negrib gulēt un iet tikai pusstundu garās mikrosnaudās un, attiecīgi, lielāko daļu laika ir saguris un kašķīgs. Es ļoti cenšos viņu pieradināt pie kaut kāda dienas režīma, bet izskatās diezgan bezcerīgi. Bet šoreiz es to māku uztvert kaut kā vieglāk – vienkārši neko neplānoju un mēģinu ļauties. Izdaru, ko varu, kad sanāk un tas arī viss. Svētdienu rītos sākam ar meitu iet uz baseinu, citreiz mums pievienojas mamma, citreiz viņa paliek pieskatīt puiku un pievienojas tētis. Bet mēs abas paliekam nemainīgs sastāvs un tiešām izbaudām savu kopā būšanu un peldēšanos.

joprojām ratu pastaigās

Un 1. marts pienāk daudz ātrāk kā gribētos un no mierīgas – vai ne tik mierīgas – mājas būšanas, smaidoša, ķiķinoša, piemīlīga un dažreiz arī varen brēcoša maza puikiņa ir jāatvadās, lai dotos mazliet pastrādāt. Un atkal bez vīra. Piecos mēnešos, kamēr esmu bijusi prom, šis tas ir mainījies. Mareks, pēc gandrīz vienpadsmit ar mani un deviņiem ar manu vīru nostrādātiem gadiem, ir aizgājis no mūsu mašīnas darīt kaut ko vieglāku. Var viņu labi saprast, viņš jau ir pieklājīga vecuma vīriņš un grūti viņam paliek turēt mums līdz, bet mazliet žēl tik un tā. Viņa vietu ir ieņēmis mans brālēns, un mēs kopā veidojam pavisam labu komandu. Mūsu puisis, no latviešu kredītu nomocītās ģimenes ir aizlidojis atpakaļ uz Latviju pie ģimenes. Vienu brīdi bija doma, ka viņa ģimene lidos atpakaļ uz Islandi, vīrs vēlreiz ierunāja viņa sievu darbā, palīdzēja atrast dzīvokli, bet viņi strauji izlēma, ka tomēr ne. Par to man ir žēl, mēs ļoti priecājamies un gaidījām viņus atpakaļ. Toties, pāris dienas pēc manis, atgriežas viens no jēdzīgākajiem latviešu jauniešiem, kurš arī devās atpakaļ uz Latviju tieši tad, kad es aizgāju BKA. Un viņam līdz arī čoms. Man būs jaunieši jāpieskata un jāapmāca.

Pirms manas pirmās darbadienas meitai izdodās mazliet apslimt – pēdējais sasodītais vidusauss iekaisums, kopš tās reizes vairāk nav bijuši. Tā vīrs iesāk savu BKA ar abiem bērniem mājās, kas ir jau pavisam cits sarežģītības līmenis. Jāsaka godīgi, es šo piecu mēnešu laikā esmu ļoti baidījusies no visādām slimībām, jo man viņu abu vienlaicīga pieskatīšana veicās smagi. Bet, paldiesdievam, mana pirmā darbadiena ir piektdiena, tāpēc ne vīram būs ilgi jāmocās, ne arī man. Un beigu forši tā – aizbraucu, sasveicinos, papļāpāju ar cilvēkiem, apskatos apkārt un jau var braukt mājās.

Bet ar pirmdienu gan sākās īstā dzīve un, godīgi sakot, iet smagi. Pa nieka pusgadu esmu vai nu ļoti atradinājusies, vai arī tur viss ir gājis no kalna uz leju. Šrilankiešu puisis ir aizbraucis uz Angliju uz kādu pusgadu, bet varbūt paliks tur pavisam, un lai cik dīvaini arī tas nebūtu – principā, nevar manīt nekādu atšķirību. Barbaras alkohola problēma ir progresējusi neiedomājamos ātrumos – ja kādreiz gadījās, ka tikai pirmdienu rītos viņa ir manāmi paģiraina, tad tagad gandrīz katru darbadienas rītu viņa ar savu draudzeni iesāk kaut kur noslēpjoties un iedzerot ko stiprāku. Priekšniecība to nemana vai izliekas nemanot. Es arī no sākuma cenšos vienkārši nepievērst uzmanību, bet ar laiku jāatzīst, ka darba organizēšanu tas padara pilnīgi vājprātīgu – ja cilvēks no rīta ir draudzīgi lūdzis, vai mēs šodien nevarētu izdarīt to vai šito, ja vajadzēs iedos palīgus, pēc stundas uz jautājumu: vai vari iedot man kādu palīgu? atbild ar īgnu: ko? Tagad??? Bet man nav cilvēku! Man neizdodās noslēpt savu nepatiku un pēdējas mūsu draudzības paliekas izkūst kā sniegs saulē.

Vienīgais prieciņš ir mani jaunieši – abi no Latvijas atlidojušie puiši. Paklausīgi, izpalīdzīgi, cenšās mācīties un darīt visu kā nākas. Tie nu arī ir vienīgie brīži, kad Barbara pēkšņi vēl mēdz palikt pret mani jauka – kad viņai vajag, lai mēs kaut ko izdaram. Jo mana mazā komanda – es, brālēns, abi jaunieši – ir vienīgais labi organizēto cilvēku bariņš visā šajā zvērudārzā, kas tiek galā gan paši ar savu darbu, gan var vēl padarīt ko citu, bez čīkstēšanas un tas nav mans darbs! izgājieniem un arīdzan ierodās darbā katru dienu un pat skaidrā prātā. Tieši tāpēc, pēc tam uzzināt, ka mums aiz muguras tiek runāts, ka ar Lieldienu produkciju pārkrautie jaunieši, kuriem tikai mēs ar brālēnu skrienam palīgā katru brīvo brītiņu, redz, esot tizleņi un pārāk lēni strādājot, ir dubulti nepatīkami un sāpīgi.

varavīksne no darba loga

Un tad sākās sestdienas. Pēc nedēļas, kad mēs esam skrējuši slapju muguru un no sirds centušies visu pagūt un izdarīt, piektdienas pusdienaslaikā pienāk priekšnieks un pajautā vai mēs nevaram atnākt sestdien. Kāpēc??? Mēs ar puišiem esam pilnīgā šokā, mēs neredzam nekādu vajadzību – šīs nedēļas darbs ir aptuveni pabeigts un to, ko ir plānots darīt sestdien, mums mierīgi pietiek laika izdarīt pirmdien un otrdien. Cenšos runāt ar priekšnieku un skaidrot, bet viņš paliek pie sava – situācija ir tāda un tāda, tas ir vienīgais variants. Labi zinu, ka tas ir Barbaras plāns, ka viņai patīk strādāt sestdienās, bet labi pazīstu savu priekšnieku – viņš ir līdz bezsamaņai lojāls, viņš uzņemsies visu atbildību, un jo dusmīgāka es palieku, jo mierīgāk viņš ar mani runā – smaidīgi, klusā balsī, aptuveni tā kā es runāju ar savu divgadīgo meitu, kad viņai pēkšņi izdomā, ka nevilks nost zābakus un izklājās zvaigznītē uz kāpņutelpas grīdas. Beigu beigās apspriežos ar puišiem un eju pie priekšnieka uz kabinetu:

– Neviens no mums negrib nākt, bet mēs atnāksim, ja jau tik ļoti vajag. Tikai līdz 10:30, jo man ir bēbīšu peldēšana, ok?

– Ir ok, jūs varat arī nenākt. Es palūgšu Marekam, lai viņš atnāk un sameklēšu vēl kādu palīgu.

– Un tad tu būsi dusmīgs? Un Mareks būs dusmīgs… un visi poļi runās, ka latvieši ir slinki un neko nedara un sveši cilvēki lauzīs manas uzlīmju mašīnas! Vai mēs patiešām nevaram atstāt to produkciju uz pirmdienu??? Es apsolu, mēs pagūsim!

Nē, to tiešām nevarot. Un nē, viņš patiešām nebūšot dusmīgs – viņš saprot, ka man ir bērni un dzīve un es strādāju pietiekami daudz darbadienās. Bet visu pārējo tas nemaina nekādi. Mums ar puišiem būs brīvdiena, priekšnieks visu atlikušo dienu mēģina nākt ar mani pļāpāt un draudzēties, lai parādītu un pierādītu, ka viņš nav dusmīgs, toties es esmu tik nikna, ka varētu sist galvu pret sienu un bļaut. Pirmo reizi savā pusdienaslaikā vienkārši aizbraucu uz tuvējā veikala stāvvietu, mierīgi pasēdēt mašīnā, palasīt grāmatu un ievilkt elpu. Negribu, sasodīts, nevienu redzēt!

Mazliet pirms Lieldienām Islandē tomēr atgriežās kredītu nomocītais latviešu puisis ar visu savu ģimeni. Mēs esam patiešām šokā, bet tomēr priecājamies par tik negaidītu notikumu attīstību. Puisis atgriežās darbā pie mums, priekšnieks ir ļoti gribējis viņu atpakaļ, brālēns viņus uzņem savā dzīvoklī, kamēr viņiem izdosies atrast dzīvesvietu. Vienīgais, ko mans vīrs viņiem atsaka – viņš vairs nerunās ar priekšnieku par meitenes darba iespējām. Divas reizes viņš to ir darījis un abas reizes viņa beigās ir pārdomājusi, šoreiz lai iet runāt puisis pats.

Tā tas arī turpina iet uz priekšu. Lieku visus sīkumus mazā plauktiņā sev prātā un plānoju izsaukt priekšnieku uz kārtīgu sarunu, pirms iešu atvaļinājumā. Jo, kamēr mana komanda man sagādā prieku un priekšnieks joprojām ir foršs cilvēks, kurš man nes kaudzes ar konfektēm, visa šī situācija mani ir tā nogurdinājusi, ka es tiešām sāku apsvērt iespēju atmest visam ar roku un iet darīt ko citu.

Tikmēr vīrs mierīgi dzīvojās mājās ar puiku, kam nu jau ir palicis pusgadiņš. Ak jel, ar otro bērnu laiks skrien vēl ātrāk kā ar pirmo. Viņš jau smuki veļās un mēģina rāpot – tas gan nesanāk, un, kā cilvēks ar milzum daudz raksturu, bet pavisam bez pacietības – viņš uz neveiksmīgajiem mēģinājumiem reaģē ar ļoti dusmīgu bļaušanu. Kādu dienu sēžam ar mammu kafejnīcā un tur ienāk puisis ar mazu, ne vairāk kā mēnesi vecu, bēbīti autokrēsliņā – un es pēkšņi saprotu, ka man vairs nav mazulīšu. Meita, jau prātīga dāma, runā divās valodās, māk aiziet uz podiņa, liek puzles, dzied kā mūzikas kastīte un ar tēti un latviešu puišiem spēlē futbolu, dēls tūliņ jau rāpos un cik tad vairs laika palicis līdz arī viņš dosies pie auklītes. Zīdīšanas un koliku laiks mūsu mājās ir pavisam un neatgriežami beidzies.

kad bērni aizmieg mašīnā, var arī paskatīties uz Hafnarfjorduru no augšas

Kādu dienu, man zvana vīrs – viņš tikko ir sazvanīties ar Haffi, kurš šo ziemu pārmaiņas pēc ir pavadījis Islandē. Divas vasaras viņš ir nodzīvojis vasaras mājā pie Laugarvatna, tādas viņam jau ir divas, bet esot sācis jau apnikt, tāpēc vienu viņš gribot pārdot. Lielāko. To pašu ar lielo pagalmu un egli. Un esot iedomājies tieši par mums. Piedāvāšot labu darījumu. Sasaucam emergency meeting ar mammu un brālēnu, kurus arī gribam iesaistīt projektā – šis īsti nevienam no mums tam nav pats labākais brīdis. Mums tikko piedzimis otrais bērns, vēl pat neesam abi pilna laika darbā atgriezušies. Brālēns liek tiesības. Mamma vēl turpina iekārtot jauno dzīvokli. Bet tāda iespēja! Labi, labi, tā nav īsta māja, tas ir tikai treileris, bet ar kārtīgu terasi un pagalmu. Ir tualete un duša. Var pielikt klāt telti kā verandu. Ar laiku nopirkt ārā vannu, varbūt… Iespēja izbraukt nedēļas nogalēs pie dabas, bērni varēs dzīvot svaigā gaisā, mamma un vīrs, kam ir “zaļie pirkstiņi” varēs audzēt puķes un ogas, brālēns varēs grillēt. Nē, šo iespēju nevar laist garām!

[41] divi bērni un mēs

Kad esam izkūņojušies kopā ar puiku un ar vienu aci noskatījušies Manchester City vs Liverpool spēli, ir laiks vīram aizbraukt pakaļ meitai, lai iepazīstinātu viņu ar mūsu jauno ģimenes locekli. Šis ir brīdis, ko mēs vienlaikus gaidam ar sajūsmu un arī bailēm. Kā nu būs? Mūsu gandrīz divgadniece ir ļoti mīlēts un vecāku uzmanības izlutināts bērns un mēs neesam pārliecināti, ka viņa tik ļoti gribēs dalīties ar visu, kas līdz šim ir bijis viņai vienai. Þórarinns, kurš pats ir trīs bērnu tēvs, ir daudz ar manu vīru runājies par šo tēmu un devis visai noderīgus padomus un mēs esam viņos arī ieklausījušies. Arī Inga ir mēģinājusi mūs sagatavot kļūt par divu bērnu vecākiem un viens no interesantākajiem padomiem ir bijis – neatstāt meitu mājās darbadienās. Mēs iesākumā bijām plānojuši arī meitai paņemt vismaz nedēļu garas brīvdienas, bet Inga mums ļoti ieteica to nedarīt – bērnam būšot tik ļoti daudz pārmaiņas, ka būs labāk, ja vismaz kaut kas viņas dzīvē paliks pavisam kā ierasts. Kā bijis līdz šim. Vērtīgs padoms, arī ieklausījāmies un nenožēlojām.

Meita atbrauc uz slimnīcu samulsusi un mazliet sabijusies. Mazais, gulošais kunkulītis viņu neapšaubāmi interesē, bet tomēr īsti pārliecināta viņa par visu šo būšanu nav. Pēc stundiņu ilgas paciemošanās meita dodās uz mājām, kopā ar manu mammu un mēs ar vīru un junioru paliekam savu vienu nakti slimnīcā.

Visu vakaru puiks ir pavadījis lielākoties pie manas krūts – izskatās, ka dēls ir nācis šajā pasaulē ar moto: es dzīvoju, lai ēstu!, kas mums pēc diviem gadiem ar neēdāju ir milzīgs un patīkams pārsteigums. Bet, atšķirībā no meitas, dēlam izdodās tik lieliski pieslēgties, ka zīdīšana aiziet pilnīgi mierīgi un nesāpīgi un, manis pēc, viņš tur var arī karāties cik viņam labpatīk. Vakarā ierodās Steinunn uz savu otro naktsmaiņu, ienāk pie mums apskatīties un sasveicināties un vēlreiz pajautāt: bet ir taču labi, ka es jūs aizsūtīju uz Reikjavīku? Tas nebija lieki? Nebija gan, liels paldies. Arī Inga piezvana mūs apsveikt un mēs vienojamies cikos viņa rīt nāks mājas vizītē. Pirmā nakts ir mierīga – ja viņš neēd, viņš guļ un izgulējušies jūtamies arī mēs.

Nakošajā rītā mēs varam doties mājās, šoreiz neviens mūs nemēģina pierunāt palikt ilgāk – šonakt ir bijušas trīs dzemdības, kas priekš mazās Keflavīkas slimnīcas ir ļoti daudz un dzemdību nodaļa ir varen aizņemta. Tāda mazliet saldsērīgs brīdis – mēs esam nolēmuši, ka ar diviem bērniem mūsu ģimenē būs pietiekami un esam pārliecināti, ka šeit vairs neatgriezīsimies. Visu labu, paldies un mums paliks vislabākās atmiņas!

Mājās ir forši, meita ir dārziņā un mana mamma pat ir pacentusies iztīrīt mūsu dzīvokli un uzreiz arī aicina mūs uz vakariņām. Un mēs neesam ne tuvu tik apjukuši kā pēc meitas dzimšanas – otrā bērna sagaidīšana, neapšaubāmi, ir mierīgāks notikums. Atnāk Inga, nopriecājās par puikas apetīti, noklausās visu dzemdību stāstu un ir lielisks uzklausītājs un atbalsts. Kad viņa ir devusies prom, ir jau pēcpusdiena un vīram ir laiks doties uz dārziņu pēc meitas. Viņa ielido dzīvoklī at bļāvienu: kur bālītis? un tas tagad kļūs par ikvakara standarta tekstu. Mājās viņa jūtās nesalīdzināmi drošāk un visu laiku grib viņu apskatīt un aptaustīt. Viņa īpaši nepārdzīvo, ka puiks man it tik bieži pie krūts un man ir daudz mazāk laika viņai, bet, vienmēr bijusi tēta meita, paliek greizsirdīga ja tētis paņem opā mazuli. Tā nu sanāk, kad mazulis ir paēdis un man gribētos kaut ko padarīt kopā ar meitu, viņa tā vietā bļauj: Tēti! Tikai tēti! Vienīgie brīži, kad viņa padara kaut ko ar mani ir tad, kad brālis guļ, jo tad viņa var būt pārliecināta, ka tētis viņu neucina. Mammas pagatavotās vakariņas ļoti noder, jo, ja godīgi, no meitas atbraukšanas no dārziņa līdz gulētiešanas laikam nav nevienas brīvas minūtes.

Bet naktī mazulis guļ. Jā, viņš ceļās, lai ēstu, pat gana bieži, bet, kad viņš ir paēdis, viņš guļ. Nekādas raudāšanas, nekādas gribēšanas dzīvoties. Un vispār, pirmajā nedēļā liekas, ka mazuļu loterijā esam izvilkuši laimīgo lozi – naktī viņš tikai ēd un guļ, pa dienu gandrīz tas pats. Mierīgākais bērns uz planētas. Viņa trešajā dienā Inga atnes svarus, paskatīties kā veicās ar dzimšanas svara atgūšanu un izrādās, ka viņš ir pieņēmies svarā un sver un gandrīz 300 gramus vairāk kā piedzimstot. Inga nespēj noticēt, nosver viņu vairākas reizes, pārbauda svarus, nokļuvusi slimnīcā pajautā Steinunn, vai viņa nevarētu būt kļūdījusies, svaru pierakstot, bet nē. Viņš patiešām ir pieņēmies svarā. Laiks, kamēr meita ir dārziņā ir īzī pīzī – abi ar vīru gan nosnaužamies, gan atpūšamies. Es pavadu milzumdaudz laika šūpuļkrēslā ar puiku pie krūts, lasot grāmatas telefonā. Vakari ir mazliet aizņemtāki, bet ne neiespējami. Meita sastāv no 90% mīlestības un rūpēm pret mazo cilvēku un 10% greizsirdības, bet stress viņai ir liels un viņa sāk ļoti nemierīgi gulēt naktīs. Es ar zīdaini, kopumā, izguļos daudz labāk, nekā vīrs, kurš ir uzņēmies meitas pieskatīšanu naktīs.

Bet pirmā nedēļas nogale gan atgādina maratonu, pat kopā ar vīru un iespēju aizsūtīt meitu uz laiciņu paciemoties pie mammas. Ar meitu mājās ir daudz vairāk dzīvības un trokšņu, puiks nevar tik labi pagulēt un paliek kašķīgs. Meitai joprojām negribās dalīt tēti un arī ar mammu kaut ko kopā padarīt vajag tieši tad, kad brālis ir pie krūts. Pateicoties hormonu vētrām, svētdienas vakaru pavadu no sirds raudot par to, ka nespēju veltīt katram no bērniem simtprocentīgu uzmanību visu laiku. Viņi noteikti jūtās vientuļi un atstāti novārtā, šņuk, šņuk.

Un tad jau pienāk laiks atvadīties no Ingas un tas ir viens asarains brīdis. Pateicamies viņai par atbalstu un kopā būšanu, arī viņa mums saka paldies, ka viņai ir bijis patiešām liels prieks strādāt ar mums un mēs atvadāmies uz nesatikšanos. Nu, ne pavisam nesatikšanos, Keflavīka ir maza pilsēta.

mierīgo ratu pastaigu sezona

Bet ar brīdi, kad mēs atvadāmies no Ingas un pārejam Ungbarnavernd pārziņā, mūsu laimīgā loze paliek vairs ne tik laimīga – no mierīgākā mazuļa uz planētas nieka pāris dienu laikā puiks paliek par nepārspējamu čīkstuli. Ja viņš neēd vai neguļ, viņš pārsvarā tikai bļauj. Līdz trešajai nedēļai vēl kaut cik tas ir izturams, bet tad ieslēdzās koliku laiks un pienāk pilnīgas šausmas. Katru vakaru, kā pulkstenis, pussešos viņš sāk bļaut un nav ne apklusināms, ne nomierināms nekādā veidā. Krūts, opiņā, šūpošanās, ucināšanās, it nekas nelīdz – koncerts turpinās līdz brīdim, kad bērnam beidzās spēks un viņš paēd un aizmieg uz naktsmiegu. Tās ir briesmas. Ja kāds pie mums ir ienācis ciemos, tad ap 17:20 paskatās pulkstenī un saka, ka nu jau ir laiks doties. Nervozējam mēs, nervozē meita: bālis raud. Bālītis ATKAL raud!

Kad pienāk kārtējā pārbaude Ungbarnavernd, pastāstam kā mums klājās medmāsai un viņa mūs pieraksta pie pediatra jau nakošajā dienā – drošības dēļ. Izrunājāmies ar ārstu, kurš ir bezgala saprotošs un ar lielisku humora izjūtu- jāmm, tās ir kolikas. Tādas viņas ir. Vēl nekad neesmu redzējis nevienu bērnu, kuram no koliku laika būtu palikusi kāda trauma, bet vecākus gan. Viņš mūs mierina un iesaka darīt jebko, kas strādā – lieciet pie krūts, šūpiniet rokās. Varbūt palīdz kāds šūpuļkrēsliņš vai krēsliņš ar vibro? Varbūt izbrauciens ar mašīnu? Jebkas, kas palīdz. Un ja nu jūs galīgi nevarat izturēt un jūtat, ka drīz gribēsiet izmest viņu pa logu – zvaniet! Ir kādas veclaicīgas alerģijas zāles, kas bērnu mazliet nomierina. Tās ir zāles, viņām var būt blakusparādības, tāpēc mēs viņas neizrakstam pa labi un pa kreisi. Bet jūs esat cilvēki un jūs varat izturēt tik, cik varat izturēt. Ja jums vajadzēs palīdzību, mēs palīdzēsim.

Bet mēs izturam bez zālēm. Kad puikam ir piecas nedēļas, vīrs atgriežas atpakaļ darbā un mēs mēģinām noķert kaut kādu dienas ritmu – ar puiku mums nekādi laiskie rīti nesanāk. Es pati ceļos sešos, lai iedzertu kafiju un saģērbtos, tad modinu puiku, pabaroju, nomazgāju, apģērbju un ielieku bēbīškrēsliņā. Tad modinu meitu, ģērbjamies, tīram zobus, tad ģērbjam virsdrēbes, pārliekam puiku autokrēsliņā un braucam uz dārziņu. Puikam šie vientuļie rīti krēsliņā īpašu sajūsmu neizsauc un bieži vien, atgriežoties mājās, viņš bļauj skaļā balsī līdz pat rīta snaudai. Ak jel. Un ar dienas gulēšanu vispār mums iet bēdīgi – daudz mazas mikrosnaudas un noguris un niķīgs bērns. Gadās dienas, kad lielāko daļu viņa nomoda laika es pavadu ar bērnu uz rokām šūpojoties šūpuļkrēslā un viņš tik un tā bļauj, bļauj un bļauj. Tādās dienās vīrs, atbraucot no darba, uzreiz man met ar mašīnas atslēgām: aizskrien kaut līdz veikalam vai pastam. Izvēdini galvu! Mans varonis! Brīžiem es tiešām nesaprotu kā viņam atrodas tam visam laiks un spēks – it īpaši, kad sākās decembris un darbā ir ļoti daudz darba. Celties četros no rīta, piecos sākt darbadienu, atbraukt pēcpusdienā, uzņemties abus bērnus un ļaut man ievilkt elpu un mierīgi uztaisīt vakariņas, tad praktiski pārņemt puiku uz vakara koncerta laiku, ļaujot man pabūt kopā ar meitu, tad nolikt gulēt meitu un bieži vien celties naktī – viņa joprojām guļ nemierīgāk kā jebkad – un viņu mierināt, kas bieži vien beidzās ar saliekamās gultas matrača aiznešanu uz viņas istabu un gulēšanu tur. Un nekad viņam nepietrūkst pacietība, nekad. Brīvdienu rītos viņš vēl mēģina man ļaut pagulēt ilgāk un pēc tam aizsūtīt kaut uz manikīru vai solāriju.

Bet nav arī viss tik drūmi un slikti. Ja pa dienu puiks guļ šaušalīgi, tad par naktsmiegu es nevaru sūdzēties. Jā, viņš ceļās, lai paēstu vairākas reizes, bet es esmu iemācijusies viņu pabarot guļus un pat līdz galam nepamostos. Paņemu puiku no gultiņas, pielieku pie krūts un guļu tālāk. Kad atmostos, ielieku atpakaļ gultiņā vai pie otras krūts. Pa visu ēšanām viņš nemostas un nebrēc. Grēks sūdzēties! Puikas dēļ manu negulēto nakšu skaits ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms, un jau viņam ir vairāk kā gads. Kā arī – protams, protams, visiem vecākiem viņu bērni liekās visskaistākie – viņš ir tik neticami piemīlīgs mazulis. Tikko kā viņš iemācās smaidīt, viņš smaida visu laiku, kad vien nebļauj. Mammai, tētim, māsai un tantēm Ungbarnaverndā. Viņš ir tas mazulis, kurš mēģina izveidot acu kontaktu un pasmaidīt ar katru satikto cilvēku un katru reizi, kad mēs parādāmies sabiedrībā, sveši cilvēki ar viņu dūdo, sasmaidās un izsaka miljonu komplimentu. Un kurai mammai gan nepatīk regulāri dzirdēt: cik jums ir burvīgs mazulis! vai: cik jums ir burvīgi bērni! ja es kaut kur parādos ar abiem un meita ieslēgusi savu lepno lielās māsas sejas izteiksmi palīdz man stumt ratus.

[40] un tā pie mums atnāca dēls

Juhū, brīvdienas ir sākušās! Tiesa gan, no rītiem es nevaru snaust cik vien man kārojas, jo meita ir jāsaģērbj un jānogādā dārziņā. Patiesībā, es pat labprāt kādu dienu pabūtu ar viņu mājās, bet tā kā viņa dārziņa gaitas ir uzsākusi tik nesen, viņa joprojām ir pierašanas periodā un lieka kavēšana to procesu nekādi nepadarīs labāku. Ak, stresa pilns rudens meitai būs – dārziņš un brālis, viss jauns.

nāk rudens

Toties šī rudens labākais jaunums – ja neņem vērā to, kurš vēl nav piedzimis – ir manas mammas pārvākšanās. Vēl pavasarī mājas kopsapulce nolēma, ka pagrabstāva veļas mazgāšanas telpa, žāvēšanas telpa un riteņu/ratu novietne netiek īpaši izmantotas un visiem būtu finansiāli izdevīgāk, ja to visu kopā pārbūvētu par dzīvokli un tad izīrētu, gūtos ienākumus ieskaitot mājas fonda līdzekļos. Kaimiņu Roberts, kurš ir celtnieks, kopā ar saviem radiem ķērās pie darba un pagrabstāvā tapa ļoti omulīgs divistabu dzīvoklis.

No sākuma piedāvājam viņu mūsu otrai latviešu ģimenei, bet viņu plāni ir mainījušies. Tieši, kad viņu jaunākajam bērnam būtu jāsāk iet dārziņā un sieva varētu sākt strādāt, viņi pēkšņi nolemj tomēr atgriezties Latvijā, atstājot Islandē tikai puisi, lai pelna naudu un maksā kredītus. Viņam vienam pašam, protams, dzīvoklis nav vajadzīgs, bet mēs savukārt paliekam mazā neizpratnē par notikumu negaidīto pavērsienu.

Tad nu piedāvājam mammai – viņai ir savi uztraukumi, no Keflavīkas viņa nespēj pati nokļūt darbā un ir atkarīga no kāda no šoferiem. Mēs gan viņu mierinam, ka latviešu tagad Keflavīkā ir daudz, viss būs labi un viņas gesthauss ir palicis patiešām šaušalīgs – pilns ar lietuviešu celtniekiem, troksnis, smirdoņa un pīpējoši cilvēki gaitenī. Man jau paliek bail meitu uz turieni vest. Tā arī viņa beigu beigās izlemj pārvākties un ar 1. septembri ievācās dzīvot turpat mūsu mājā, tikai divus stāvus zemāk. Ak, prieki! Un būs arī kāds, kas paliek ar meitu, kad mums ar vīru būs pienācis laiks doties uz slimnīcu. Meita ir sajūsmā – vecmāmiņa tepat blakus! Jānoiet lejā ir tikpat kā katru vakaru, bez tā nu nekā.

Iesāku savas brīvdienas aizrautīgi darbojoties – pēc lielās pārbūves putekļi ir ielīduši visās iespējamajās šķirbās un spraudziņās, cik vien man mājās ir. Paiet laba nedēļa, kamēr es patiešām iztīru visu, visu. Tad varu vēlreiz pārmazgāt bēbīšdrēbītes un salocīt kumodē, ērti pārkārtot un sakārtot pamperus un krēmus un visas pārejās noderīgās lietas. Puikam, tāpat kā māsai, ir divas gultiņas – viena vecāku istabā un viena savā. Arī šūpuļkrēsls aizceļojis uz jauno bērnistabu. Cepurītes šoreiz neadu, ar mammas uzdāvināto šujmašīnu darinu milzumdaudz priekšautiņus, pārstrādājot savus un vīra T-kreklus un visādas meitas drēbes, kuras vairs netiek valkātas. Vingroju, mēģinu pastaigāties, kad laikapstākļi to atļauj. Atšķirībā no pirmās grūtniecības, esmu pavisam, pavisam mierīga un gaidu to lielo notikumu ar nesalīdzināmi mazāku satraukumu. No meitas dzimšanas man ir palikušas vislabākās atmiņas.

Meitai cenšos veltīt visus vakarus un brīvdienas. Viņa protams daudz dzird un arī pati runā par bālīti, bet es esmu pārliecināta, ka viņai līdz galam nav skaidrs, ko tas nozīmē. Mēģinām gan viņā neraisīt veltas cerības, daudz un cītīgi skaidrojam, ka brālis būs mazs bēbītis, ka viņš daudz raudās, ka viņš nemācēs ne sēdēt, ne staigāt, ne runāt.

36. nedēļā aizeju uz vizīti pie Ingas. Viss izskatās labi, no lekcijām par krūtsbarošanu un dzemdību norisi mēs šoreiz atsakāmies – visu vēl gana labi atceramies. Esmu nolēmusi pamēģināt barot mazo ar krūti, bet nemocīties, ja tas nesanāks – esmu sev nopirkusi BabyBrezza pienmašīnu, kas manuprāt ir gadsimta lieliskākais izgudrojums un man ļoti žēl, ka es nezināju par tādas eksistenci, kad vēl baroju meitu no pudelītes. Inga man atgādina sakravāt somu un mēs sākam sapņot par labākajiem dzemdību datumiem. Nākamā vizīte ir nolikta 11. oktobrī, 10. un 11. oktobrī Ingai ir naktsmaiņas un mēs abas spriežam, ka 10. oktobris izklausās pēc gana laba datuma. Man jau ļoti gribētos, lai Inga ir klāt arī dzemdībās, bet tur var palīdzēt tikai veiksme – Islandē nepastāv iespēja noslēgt līgumu ar konkrētu vecmāti.

Vīrabrālim ir dzimšanas diena 7. oktobrī un vīratēvam 14. oktobrī un visa vīra ģimene ir pārliecināta, ka puiks trāpīs kādā no tām dienām. Es tikai raustu plecus – viss uz ko es ceru, ir, lai mazais neaizsēžās pārāk ilgi un nav jāvilina ārā.

6. oktobrī ir Saeimas vēlēšanas un jau otro reizi mums ir iespēja nobalsot Islandē. To arī plānojam darīt, esam saaģitējuši arī pārējos latviešus neslinkot un piedalīties. Tā ir sestdiena, pavisam nejauka, vējaina un lietaina diena. Meita, nezin kāpēc, neaiziet gulēt diendusu un uz pēcpusdienas pusi mēs izbraucam no mājām Reikjavīkas virzienā ar cerību, ka viņa pagulēs vismaz mašīnā. Tā arī notiek. Aizbraucam uz vēlēšanu iecirkni, tad aizbraucam uz ukraiņu veikalu – mamma grib nopirkt kādu Latvijas gardumu un tad esam ieplānojuši aizbraukt kaut kur vakariņās. Braukājot pa Reikjavīku meitai pirmo reizi paliek slikta dūša un viņa apvemjās, pirms mēs pagūstam atrast, kur apstāties. Sasodīts! Paldiesdievam, cietusi ir tikai virsjaka un autokrēsls, esam spiesti braukt uz tuvējo iepirkšanās centru, ar mitrajām salvetēm mēģinām satīrīt krēslu un pārģērbt un nomazgāt meitu. Tad arī izlemjam paēst tur pat Pizza Hut. Vakariņām nav ne vainas, atpakaļceļā meitai slikti vairs nepaliek, bet tā kā viņai sanāca gana vēla snauda, mūsu vakars ievelkas garumā.

Gulēt ejot vīrs, kā vienmēr, uzliek puikam dziesmiņu un aprunājās – mēs tevi gaidām, dēliņ, nu jau tu vari nākt, kad vien vēlies. Es gan šovakar pie sevis nomurminu: es esmu dikti nogurusi šodien. Pagaidīsim pirmdienu, palaidīsim visus prom, kārtīgi atpūtīsimies un tad, ja? Vīrs iemieg, es vēl gribu pabeigt savu grāmatu, ko man izdodas izdarīt ap vieniem naktī. Ups, aizrāvos! Bet grūti iemigt – puncis ir liels, gulēt ir neērti un, kā laižos miegā, tā jāskrien uz tualeti. Tā arī dīdos tādā pussnaudā, līdz sadzirdu nu jau pazīstamu klusu paukšķi un sajūtu pamatīgu slapjumu starp kājām. Pustrīs naktī. O, apsveicu vīrabrāli, tiešām būs dzimšanas diena vienā dienā. Bakstu vīru: Susur? Susur! Bērns! Vīrs samiegojies pieliek pie auss rāciju, kas stāv uz viņa naktsskapīša un saka, ka neko nedzird, bērns mierīgi guļ Ne jau tas bērns! Juniors! Ir laiks.

Un vīrs ir ārā no gultas uzreiz. Nolemjam mammai vēl nezvanīt, paskatīties kā tas process virzīsies uz priekšu. Pirmā kontrakcija ir klāt gluži drīz un viss sāk notikt. Soma šoreiz jau ir sakravāta, vannā es negribu iet, lai netraucētu meitai miegu – viņas istaba ir tieši blakus vannasistabai. Mierīgi saģērbjos, stingri sapinu matus, lai man netraucē un ērti iekārtojos dīvānā, ar spilvenu starp ceļiem un ūdens glāzi blakus. Kontrakcijas ātri vien kļūst regulāras, vīrs sazvanās ar Keflavīkas slimnīcas dzemdību nodaļu – šonakt nedežūrē Inga, bet dežurējošā vecmāte saka, ka laipni mūs gaidīs un, lai dodam ziņu, kad kontrakciju starplaiks būs piecas minūtes.

Ap trijiem naktī tomēr piezvanām mammai – kontrakciju biežums strauji pieaug un tās kļūst arī jūtamākas. Bet, atšķirībā no meitas dzimšanas, manī nav nekādu baiļu un uztraukuma. Es jūtos mierīga un atbrīvota un sāpes kaut kā vienkārši paiet man garām. Nenonāk līdz apziņai īsti. Redz ko nozīmē laba hormonu darbība. Dīvānā ir tik omulīgi, ka man pat īsti negribas nekur doties, bet šoreiz es negribu palaist garām iespēju iemēģināt lielo vannu, tāpēc ap pusčetriem, kad kontrakciju starplaiks sasniedz tās piecas minūtes, mēs dodamies uz slimnīcu.

ziemeļblāzma pie KEF slimnīcas

Mūs sagaida dežurējošā vecmāte – Steinunn. Mazliet savādi ir tieši šajā brīdī satikt cilvēku pavisam pirmoreiz, bet viņa ir ļoti mierīga, smaidīga un laipna. Sasveicināmies, iepazīstamies un man sākās kontrakcija – un Steinunn ar zināmu pārsteigumu novēro kā es vienkārši apstājos, pieturos vīram pie rokas un aizvērtām acīm elpoju, kamēr kontrakcija pāriet. Uzliekam aparātu, kas mēra kontrakciju stiprumu, ar to viss kārtībā un pēc pārbaudes konstatējam, ka atvērums ir 7 cm. Laiks ielaist ūdeni vannā.

Ap četriem jau esmu nokļuvusi vannā. Steinunn iededz sveces un ieslēdz kaut kādu eļļas trauku, iedod manam vīram bezvadu tumbiņu, kurai viņš var pieslēgt savu telefonu. Ja meitas dzimšanai mans dīdžejs izvēlējās Enigmu un Enya, tad dēla dzimšanai man tiek uzlikts Sígur Rós, un man nav iemesla sūdzēties. Ūdenī ir forši, viegli un mierīgi. Man ir saglabājusies bilde, ko es varētu pārdot dabīgo dzemdību entuziastiem cilvēku iedrošināšanai – ja vien es nezinātu, ka man vienkārši ir ļoti paveicies – kā astoņas minūtes pirms izspiešanas perioda sākuma es mierīgi guļu vannā, ar pievērtām acīm un smaidu sejā.

Un tad pienāk brīdis, kad ir jāspiež. Pieķeros vīram pie rokām un viņam nākās atspiesties ar celi pret vannas malu, lai es viņu neierautu tur iekšā. Pāris minūtes smaga darba, kaut kādā brīdī ir uzradusies arī medmāsa un precīzi piecos no rīta puiks tiek ielikts man rokās. Mūsu puiks! Ar gariem melniem matiem. Steinunn gavilē pa visu dzemdību nodaļu: septiņas minūtes! Septiņas minūtes! Vēl 4:53 viņa mierīgi gulēja vannā un 05:00 mazulis jau bija piedzimis! Mēs ar vīru viņu knapi dzirdam.

Medmāsa uzvelk puikam cepuri, lai viņš nenosalst ar saviem slapjajiem matiem, pāris burvīgas un dārgas minūtes mēs varam mierīgi pabūt visi kopā, apskatīties, ieelpot viens otra smaržu. Pilnīgas, absolūtas laimes sajūta un asaras acīs. Bet tad ir laiks kāpt ārā no vannas un apskatīt mani pašu. Dēls tiek uzticēts vīram, Steinunn un māsiņa paņem mani katra pie savas rokas un aizved līdz kušetei. Apskatīsimies.

Jautāju Steinunn vai ir traki, viņa atbild nē, nē un turpina skatīties, kamēr es pagūstu atviegloti nopūsties un pastāstīt, ka pagājušoreiz man bija jābrauc uz Reikjavīku un cik labi, ka šoreiz nebūs. Dēls tiek pielikts man pie krūts, bet viņš ir pārāk aizņemts ar veselīgu bļaušanu, lai tur kaut kas sanāktu. Tikmēr vecmātes seja paliek arvien nopietnāka un nopietnāka; Ilze! Lūdzu piedod, bet es tomēr neuzņemos. Es domāju, ka būs daudz drošāk, ja tu tomēr aizbrauksi uz Reikjavīku. Piedod, piedod. Bet labāk tomēr būt pavisam pārliecinātiem. Piedod, piedod. Man ļoti žēl.

Ak, sasodīts. Manai mierīgā un skaistā nakts atkal beidzās ar braucienu uz Reikjavīku. Bet es piekrītu – labāk būt pārliecinātiem. Vīram tiek uzticēts saģērbt mazuli, Steinunn tikmēr izsauc ātrās palīdzības mašīnu un saģērbj mani. Atšķirībā no meitas dzimšanas, divus gadus atpakaļ, tagad bēbītis tiek ievietots speciālā uzpariktē un piesprādzēts mammai uz krūtīm. Vismaz būsim kopā. Viens no ātrās palīdzības ir pavisam jauns puisis, viņš man atvainojās katru reizi, kad pakustina nestuves vai kaut paskatās uz manu pusi un Steinunn, kura arī brauc kopā ar mums uz Reikjavīku, pagūst arī viņiem izstāstīt par neticamajām septiņām minūtēm ātrāk nekā es pagūstu samirkšķināt acis.

Braucam uz Reikjavīku, pa ceļam vēl mēģinu pabarot puiku, bet mēs neesam sasprādzēti kopā tik ērti, lai tas īpaši izdotos un uz pusceļu viņš paliek jau gluži nemierīgs. Vīrs mums seko mūsu mašīnā un noteikti jau ir paguvis visiem sajūsmināti piezvanīt, pa radio skan Bubbi Morthens – Syndir feðranna, kas patiesībā ir pavisam dīvaina un skumja dziesma, bet tā saslēdzas kopā ar šo mirkli, ka joprojām to dziesmu klausos ar ļoti daudz emocijām.

Ierodamies Reikjavīkā, Steinunn pagūst pastāstīt par septiņām minūtēm, katram, ko mēs satiekam un man jau sāk krist uz nerviem. Daktere, kura mani pārbauda ir ļoti jauka, maiga un iejūtīga, bet ejot ārā no manas palātas dzirdu kā viņa saka māsiņai: Akdievs, nabaga meitene, atvesta no Keflavīkas. Dzemdējusi kā akmens laikmetā bez nekādas atsāpināšanas un tāda arī atvesta, ar ŠITĀDIEM plīsumiem. Pat pretsāpju zāles nav iedotas. Nabadzīte. Hei! Es līdz šim ar visu biju apmierināta.

Bet scenārijs ir tieši tāds pats kā pēc pirmajām dzemdībām – operāciju zāle, pilna epidurālā anastēzija un septiņu cilvēku komanda. Visi ir ļoti laipni un forši un pamatīgi nosmejās, kad es paziņoju, ka izmantošu šo laiku, lai vēl kārtīgi nosnaustos. To es arī daru – tikko kā man ir dota atļauja apgulties, es aizmiegu kā nopūsta svecīte.

Pēcoperācijas palātā pie manis atnāk man piesaistītā vecmāte – Birna, jo Steinunn ir devusies atpakaļ uz Keflavīku kopā ar ātrās palīdzības brigādi. Sagaidīsim, kad es sākšu just kājas un tad vedīsim mani uz parasto pēcdzemdību palātu, kur ir plānots, ka es pavadīšu nakti un tad varēšu atgriezties Keflavīkā. Man pievienojas arī vīrs un dēls – puiks grib ēst! Pielieku viņu pie krūts un pēc tam viņš mierīgi iemieg. Un es arī.

Kad pamostos, ne tikai jūtu kājas, bet varu jau arī piecelties. Birna ir pārsteigta, bet saka, ka ja šitā ies uz priekšu, es varēšu arī šodien jau atgriezties Keflavīkā. Pusdienas gan man jāpaēd, viņa atsūtīs. Kamēr es ēdu, pie palātas durvīm atskan klauvējiens: Vai drīkst? Es te esmu ar studentiem, mūs Birna atsūtīja paskatīties uz tevi kā uz lielisku piemēru! Ko? Tu patiešām piedzemdēji šodien piecos no rīta, pēc tam tiki atvesta uz šejieni, sašūta, un nu jau vari staigāt un taisies braukt atpakaļ uz Keflavīku? Nu jā. Paskatieties, ja gribat. Palāta piebirst ar cilvēkiem, milzum daudz wow un til hamingju! Laiks tīties prom!

Jau pirms diviem dienā esam atpakaļ Keflavīkas slimnīcā. Steinunn būs atpakaļ vakarā uz naktsmaiņu, bet dežurējošā vecmāte mūs sagaida ar prieku un sajūsmu. Un nepasaka nevienu vārdu par septiņām minūtēm – tā vietā apkrauj mūs ar spilveniem un barošanas spilveniem, saka, lai zvanam pogu ja mums kaut kas nebūt ir vajadzīgs un atstāj mūs trijatā vienkārši atpūsties un pabūt kopā. Noģērbjamies, salienam visi kopā gultā, piekabinu puiku pie krūts – viņš tur grib pavadīt visu savu nomoda laiku, un atslābināmies. Puiks izskatās gana smieklīgs – kaut kur ceļā uz šo pusi viņš ir mazliet iesprūdis un viņa seja ir neticami zilganā krāsā. Un mazliet uzpampusi. Toties skropstas! Līdz uzacīm! Vēroju viņu un klusītēm dungoju pie sevis to pašu Bubbi Morthens: hann hef ég elskað frá fyrstu stundu, frá fyrstu mínútu á lífi hans… /esmu viņu mīlējusi no pirmā brīža, no pirmās minūtes viņa dzīvē/

[39] pēdējā vasara trijatā

Sākās brīnišķīga un šaušalīga vasara vienlaicīgi – es jau minēju, ka 2018. gada vasara bija dranķīga? Nekas, nenāks par skādi pieminēt vēlreiz. Nekādi epiteti un apraksti šai vasarai nav pat maz. Līst katru dienu! Un auksts. Protams, protams, Islandes vasaras, salīdzinoši, nekad nav bijušas nekādas siltās, bet parasti tomēr iegadās dienas, kad var pastaigāt T-kreklā un pasauļoties uz balkona, bet ne šogad. Vēl jūnija vidū, meita, pie auklītes ārā ejot, tiek ģērbta pilnā ziemas kombinezonā.

viena no skaistākajām jūnija dienām

Nedēļas nogalē pirms Jāņiem gan esam ieplānojuši mazliet nokļūt vasarā – atstāt meitu kopā ar manu mammu un paši atkal aizlidot ciemos uz Angliju, kamēr vēl varam. Izbaudīt pēdējo iespēju kaut kur aizlidot, kārtīgi iepirkties un atpūsties. Tiesa gan, nedēļa sākās ar kārtējo vidusauss iekaisumu meitai – ak jel, tie iekaisumi. Poliklīnikas ārsts mūs sūta pie LOR, lai liek trubiņas, LORs iesaka paciesties un to nedarīt – pēc divu gadu vecuma sasniegšanas palikušot labāk. Tā nu mēs mocamies un gaidām. Paldiesdievam, šajā reizē meita atlabst ātri un, ceturtdienā vēl palikusi mājās es priecīgi visu tīru un darbojos, lai mammai uz brīvdienām patīkamāka dzīvošana. Izlidošana ir plānota piektdienas rītā.

Vīrs kopā ar mammu atbrauc no darba un – pārsteigums! – viņš pats ir gluži zaļš sejā. Laikam kaut ko nelāgu apēdis, ies mazliet pasnaust, gan jau paliks labāk. Bet labāk nepaliek, tikai sliktāk – vemšana, caureja. Īsāk sakot, vēdervīruss. Mēs vēl visu laiku ceram, ka paliks labāk, pat no rīta modinātāju uzliekam, bet kad tas zvana, vīrs spēj tikai izspiest: nu, varbūt ja es neko neēdīšu un nedzeršu visu dienu, mēs kaut kā varam aizlidot? Bet, protams, ka tas nav variants un jau pēc brīža es jūtu, ka arī mans vēders paliek arvien dīvaināks. Tā nu, savu brīvdienu vietā iekāpjam mašīnā un braucam vien uz mammas dzīvokli Hafnarfjordurā – varbūt izdosies vismaz mammu un meitu pasargāt no aplipināšanās.

Tā nu ir viena bēdīga diena – guļam, pukstam un vaidam un skatāmies filmas. Prāts pats no sevis tik aprēķina – o, tagad mēs jau būtu reģistrējušies lidojumam, tagad iekāpuši lidmašīnā, tagad jau pacēlušies, tagad jau nolaidušies Anglijā. Sasodīts! Man joprojām patiešām riebjās, kad izjūk plāni. Arī vīra ģimene Anglijā ir vīlusies. Sestdienas rītā jau jūtamies vairāk kā cilvēki, apskatam biļetes un nopērkam jaunas uz pašu jūlija sākumu. Cerams, ka tad nekad nenoies greizi.

Mana grūtniecība iet uz priekšu jau ierasti labi un garlaicīgi. Kustīgs gan puiks ir ļoti, vakaros nevaru iemigt, jo liekas, ka man vēderā notiek pilna apmēra diskotēka vai futbola treniņš. Labi, ka mans darbs vairs nesākas piecos no rīta! Bet šī vasara darbā ir dīvaina – kaut kā jūtami ir mazāk darba kā parasti, bet cilvēki strādā gandrīz katru sestdienu. Kā tad tā? Izrādās, ka Barbarai nomainot Boženu nekas nav mainījies. Arī viņai vajag virsstundas. Tā nu visu nedēļu mēs velkam gumiju, bieži vien izslēdzot pusi no mašīnām ap diviem dienā, lai entuziastiem būtu iemesls atnākt sestdienā. Un Barbara ir gudra, viņa vienmēr atrod simtu vienu iemeslu, kāpēc darbs nav pabeigts – un vainīgi vienmēr ir visi citi. Vīrs pirmās pāris sestdienas aiziet, bet tā kā Barbara un šrilankiešu puisis sestdienas rītu iesāk ar aliņa iedzeršanu, vīrs ātri atmet ar roku un pasaka, ka vairs neies. Nu, paldies, alu es varu iedzert arī mājās. Priekšniecība neko nemana un mēs arī negribam būt pirmie, kas skrien un sūdzās – ilgus gadus tak mēs bijām draugi.

Sākās Pasaules kauss futbolā un Islande nospēlē fantastisku neizšķirtu ar Argentīnu, mūsu Hannesam nosargājot vārtus pēc Messi izpildītā sodiņa. Ak, tā kopības sajūta – cilvēkus valstsvienības krekliņos var redzēt visur. Un daudz. Uz ielas, veikalos, bankā, pat zobārstniecības klīnikā, kuru mēs apmeklējam. Arī mans vīrs un Þórarinns velk savus krekliņus zem darba formas. Áfram Ísland! Bet dēlu par Hannesu mēs nesauksim – dēla vārda izvēlēi piegājām gana līdzīgi kā meitas vārdam – izskatījām islandiešu vārdu sarakstu, atzīmējam, kuri mums patīk, un favorītu trijnieku uzrakstījām uz lapiņām. Lai iesaistītu arī meitu, ļāvām viņai vienu no lapiņām izvilkt un pie tā tad arī palikām kā pie galējā varianta.

Jāņu svinēšana latviešu kolēģu lokā izvēršās par visnotaļ labu pasākumu. Viena no mūsu latviešu meitenēm brīvprātīgi piesakās sagatavot visus salātus un iemarinēt šašliku, pīrāgus un bulciņas plānojam cept uz vietas visi kopā. Mēs ar vīru uzņemamies iepirkšanos un ceturtdienā es labu stundu nosēžu priekšnieka kabinetā, rakstot iepirkumu sarakstu un, pie reizes, apspriežot visas Pasaules kausa bijušās un gaidāmas spēles, rezultātus un iespējas. Piektdien, laikā, kad mēs būsim ceļā uz vasaras māju, spēlē Islande pret Nigēriju un mēs ceram uz visu to labāko.

Skatāmies spēli pa ceļam uz telefona un, kad nevaru atvērt drošības kastīti, kurā ir vasarnīcas atslēga un esmu spiesta zvanīt saimniekam, saku sarunu ar atvainošanos par traucēšanu spēles laikā. Sarunas vidū viņš sāk bļaut un dara man zināmu, ka mums ir iespēja mest soda metienu un tad arī man izdodas tikt pie atslēgām. Futbols vieno! Bet Gylfi neiemet sodiņu un Islande beigu beigās zaudē. Eh…

Jāņu svinēšanu gan tas nesabojā. Kopā grillējam un sēžam hottubā – ak, meitas sajūsmu par milzu vannu ir grūti pat aprakstīt – izcepam pīrāgus un bulciņas, spēlējam galda spēles. Un, par ko man arī ir vislielākais prieks – neviens nepiedzerās. Nepārspīlēšana ar alkoholu bija mans un vīra vienīgais noteikumus organizējot visu šo pasākumu un visi tam arī labprāt piekrita. Mēs ar vīru jau sen vienojāmies, ka bērniem nav jāredz neadekvāti pieaugušie un, kopš meitas dzimšanas, alkohola lietošana mūsu mājās ir minimizēta uz bundžu alus pie futbola vai glāzi vīna pie vakariņām.

Līgo, līgo!

Un vasara iet tālāk. Otrajā lidojumā uz Angliju nekas nenoiet greizi, mēs laimīgi aizlidojam un labi atpūšamies. Puikam pirmā garderobīte tur tiek arī sagādāta un, pēc atlidošanas mājās, meita tikpat kā katru dienu pārcilā visas mazdrēbītes. No sākuma mēģina uzmērīt pati, bet, kad saprot, ka nekas nesanāks, sāk arvien biežāk atkārtot, ka tās ir drēbes bālītim.

Tieši pirms lidojuma uz Angliju, meitai pienāca brīdis šķirties no auklītes – sākās vasaras brīvdienas un pēc tām jau būs laiks doties uz bērnudārzu. Atvadāmies sirsnīgi, bet ne pārāk skumji – nākošruden jau atkal tiksimies kopā ar junioru. Atvaļinājuma dienu ietaupīšanas dēļ esam paņēmuši tikai vienu nedēļu visi kopā – no sākuma divas nedēļas ar meitu būs vīrs, tad sāksies manas brīvdienas, bet pēc nedēļas kopā vīrs dosies atpakaļ uz darbu un mājās palikšu es. Man par lielu prieku, tieši tad, kad vīrs dodās atvaļinājumā, atvaļinājumā dodās arī priekšnieks – un es palieku divas nedēļas zoodārzā tikpat kā viena pati. Labi, ka man vismaz ir brālēns un latviešu puiši. Bet beigu beigās neiet nemaz tik slikti – protams, var sagaidīt mazas riebeklības no šrilankiešu puiša, Barbaras vai kāda no latviešiem un ir arī pats vasaras vidus un darba ir daudz, bet priekšnieku aizvieto ražošanas menedžere un, kā jau teicu, viņa ir prātīga sieviete un ar viņu ir viegli sastrādāties – visi mani statusi tiek glīti uzrakstīti un laicīgi atnesti, visu var saorganizēt un nokārtot, un galu galā divas nedēļas paskrien gluži ātri.

Un ir arī laiks atpūsties – esmu jau 25. grūtniecības nedēļā, esmu palikusi gana apaļa – manu grūtniecības laika vējjaku varētu izmantot par telti, goda vārds – un gana nogurusi. Paldiesdievam, šoreiz gan nemokos ar krampjiem kājās un pašsajūta kā tāda ir laba. Kaut kad esmu bijusi uz asinsanalīzēm, bet vecmātes vizīte gaidāma tikai augustā – 28. nedēļā.

Savai vienīgajai brīvajai nedēļai mēs esam noīrējuši vasaras māju un, brīnumainā kārtā, tieši tajā vienā nedēļā un tieši tur, kur ir mūsu namiņš, iestājās īsta vasara. +20 un vairāk grādi, meita beidzot var izlīst no pilna lietus kostīma un padzīvoties šortos un krekliņā, es beidzot varu pasauļoties un palasīt grāmatu un vīrs tikpat kā nelien ārā no vannas. Tad, kad izlien, pagūstam gan aizbraukt uz majdzīvnieku zoodārzu, gan ciemos pie Haffi, kurš vasaru pavada savā treilerī pie Laugarvatna – un vasarā tā ir burvīga vieta, patiešām. Viņam pašam arī ir iepaticies un viņš plāno nopirkt vēl vienu treileri, turpat uz blakus ielas.

vasaras paradīze

Un tad jau vīram ir jāatgriežas darbā un mēs ar meitu paliekam garlaicīgi iespundetas dzīvoklī – līst gandrīz katru dienu un stipri un auksts. Bieži netiekam pat mazā pastaigā uz bērnu laukumiņu un skumstam abas. Nevarētu gan teikt, ka ir pavisam garlaicīgi – meita jau tāds liels un prātīgs cilvēks izaudzis, ar viņu var uzturēt gluži interesantas sarunas un spēlēt spēles. Bet tā nav nekāda vasara…

Pienāk augusts un ilgi gaidītā vizīte pie Ingas – viss, kā ierasts, ir labi, bet liekas, ka puiks vēl guļ ar galvu uz augšu. Daudz par agru par to gan uztraukties. Toties mums sader asinsgrupas – puikam tāpat kā man ir negatīva. Tiesa gan, kas mani pārsteidz, lai to noskaidrotu mani paraugi ir sūtīti uz Norvēģiju. Lūk serviss mazpilsētas slimnīcā. Diemžēl vecmāšu algu jautājums joprojām nav atrisināts un, piemēram, Keflavīkas dzemdību nodaļa šovasar var piedāvāt savus pakalpojumus tikai darba dienās no 08:00-16:00. Pārejā laikā jābrauc uz Reikjavīku, kura ir tā pārpildīta un pārslogota- vecmātes ir atteikušās strādāt jebkādas virsstundas, ka pēc veiksmīgām dzemdībām māti un mazuli nepatur slimnīcā pat tās pašas divpadsmit stundas.

Un tad jau pienāk laiks meitai uzsākt bērnudārza gaitas. Vasaras sākumā bijām uz tikšanos bērnudārzā un tikām iepazīstināti ar dārziņa pamatprincipiem, dienas režīmu un arī ar to kā ir ieplānota bērnu pieradināšana pie dārziņa. Tam ir ieplānotās trīs dienas – pirmajā dienā bērni paliek dārziņā līdz desmitiem no rīta, otrajā dienā līdz pusdienām un trešajā dienā pēc pusdienām mēģina aiziet arī diendusā. Vecāki ir kopā ar bērniem visu laiku. Ceturtajā dienā vecāki no rīta atved bērnu, atvadās un dodās prom. Protams, katrs gadījums tiks izskatīts individuāli un vecāki, kopā ar audzinātājām nolems vai bērns ir gatavs palicējs, vai viņam vajag, lai vecāki ir kopā ar viņu ilgāk, bet pēc standarta prakses, parasti ar trīs iepazīšanās dienām esot pietiekami. Esot ļoti svarīgi, lai vecāki paši jūtās droši un mierīgi dārziņā un tad arī bērniem būšot vieglāk pierast. Nu ko, skatīsimies!

Bērnudārza grupiņā ir piecpadsmit bērni un uz viņiem trīs audzinātājas – sanāk tas pats princips, kas pie dagmammas – uz pieciem bērniem viens pieaugušais. Abas mazo bērnu grupiņas atrodas vienā ēkas spārnā, nostāk no pārejā bērnudārza un abām ir kopīga tualetes/pārtīšanas telpa un rotaļu laukums ārā – ar smilšu kasti, šūpolēm, slidkalniņu un kaudzi ar riteņiem, ķerrām un skrejriteņiem. Tur arī mēs pirmdienas rītā ierodamies. Vīrs ir paņēmis divas brīvdienas – ja nu es netieku galā un mēs visi esam mazliet satraukušies. Meitai patīk un interesē visas jaunās mantiņas, telpas un lietas, bet no cilvēkiem viņa turās pa gabalu un, lielākoties, ir pielipusi mammai vai tētim. Otrajā dienā vīrs paliek mājās – ir vēl kaudze mazu sīkumu pabeidzama dzīvokļa pārbūvē un es mierīgi tieku galā. Veicās mums aptuveni tāpat. Trešajā dienā mēģinām diendusu – meita pie auklītes ir iemācijusies gulēt ratos svaigā gaisā un nu tas būs beidzies – kamēr mēs ēdam pusdienas, grupiņas telpās tiek aizvērtas žalūzijas, uz grīdas salikti matracīši un pledi un uzlikta mierīga mūzika. Vecāki apguļas blakus saviem bērniem un mēģina viņus pierunāt pasnaust, bet tikpat kā nevienam tas neizdodās. Pēc stundas audzinātājas saka, ka tie, kuriem nav izdevies iemigt, tikpat labi var doties mājās. Uztraukumam neesot pamata, viņu pieredze rādot, ka bērni daudz labāk iemieg, kad vecāku nav blakus. Ar blakus esošo mammu paķiķinam, ka mums nav ne jausmas KĀ viņi plāno to dabūt gatavu, bet, lai nu tā būtu.

Pirms došanās prom, aizeju aprunāties ar audzinātāju – ko darīsim tālāk? Meita joprojām turās tikai pie manis, bet, pazīstot savu meitu es zinu – es varu nākt viņai līdz šonedēļ, nākošnedēļ un visu nākamo mēnesi – kamēr viņai būs mamma, viņa pat nemēģinās komunicēt ar kādu citu. Tāda viņa mums ir. Arī audzinātāja domā, ka varam vismaz mēģināt bērnu atstāt – ja būs traki, viņi man tūliņ par zvanīs un es braukšu atpakaļ. Tā nu, nakošajā rītā, es no meitas atvados un viņa paliek pie galda likt puzles. Audzinātāja pēc tam ar lielu pārsteigumu stāsta, ka viņa tā arī neesot sākusi raudāt. Un vispār esot bijusi ļoti mierīga un apmierināta, ja vien ir ievērota viņas vajadzība pēc pieklājīgas distances no citiem bērniem. Un tā nu viņai esot tikusi dota – mēģinot iesaistīt, bet nekādā gadījumā neko neuzspiežot.

Un tā tas arī aiziet. Otro nedēļu no rītiem gan sākās raudāšana, bet ātri pāriet. Viņa labi ēd un mierīgi guļ un, ja no citiem bērniem viņa turpina ieturēt distanci, tad audzinātājas viņai ļoti patīk. It īpaši ar vienu, to, kura parasti ir agri no rītiem, izveidojas ļoti sirsnīgas attiecības. Lai gan, kopējā atmosfēra dārziņā vispār ir ļoti sirsnīga un mīlestības pilna un man nav īsta iemesla par kaut ko uztraukties.

Un es atgriežos atpakaļ darbā, bet vasara iet uz beigām un darba vairs nav daudz. Kādā piektdienas vakarā priekšnieks par mani aizmirst un neiedod ko padarīt, ko mans grūtniecības nomocītais ķermenis un hormonu nomocītais prāts uztver tik smagi, ka es atbraucu mājās raudādama. Šņuk, šņuk, mani AIZMIRSA!!! Pirmdienas rītā vīram ir nopietna runāšana ar priekšnieku un viņš arī nejūtas pārāk labi par to un viņi abi kopā nolemj, ka Ilzei vienkārši ir jādodās brīvdienās. Nav ko šoreiz raut līdz 38. nedēļai.

Es principā neiebilstu – man ir zināmas aizdomas, ka dzīve ar diviem bērniem būs sarežģītāka kā iepriekš un es labprāt atpūtīšos un uzkrāšu spēkus. Pēc milzu pārbūves dzīvoklī ir nepieciešama kārtīga ģenerāltīrīšana, kurai nekad īsti nav pieticis laika. Tā nu 3. septembrī es dodos uz 34 nedēļu vizīti pie Ingas un saku, ka gribu sev 100% atbrīvojumu no darba. Inga arī uzskata, ka tā ir laba doma un apsola, ka slimības lapa jau rīt būs gatava. Ar mani joprojām viss ir kārtībā, tikai mēs nekādi nevaram saprast vai puiks beidzot ir apgriezies pareizā virzienā. Labajā paribē man ir apaļš bumbulis un Inga pēc taustes nekādi nevar pateikt vai tā ir galva vai dibens, tāpēc dodamies uz neplānotu USG apskati un man izdodas savu mazuli vēlreiz ieraudzīt televizorā. Un tas ir, acīmredzot, varen apaļš dibens man tur paribē. Puiks ir iekārtojies kā nākas, vecmāšu streiki ir beigušies, dzīvoklis ir pārbūvēts un es dodos brīvdienās!

[38] gaidot vēl vienu futbola fanu

Ak prieks! Lai gan mums ar vīru abiem mazliet aizraujās elpa no notikumu straujās attīstības, otrā bērniņa pieteikšanās nāk ar daudz mazāk bailēm un uztraukumu un ir daudz vieglāk vienkārši priecāties. Uz meitas gaidīšanu izmēģinātā grūtnieču aplikācija saka, ka ap 14. oktobri mēs būsim jau četratā un ar visu lielisko plānošanu, visdrīzāk, vēl viens pavisam brīvs decembris ir gaidāms tikai vienam no mums.

kaut kā iemaldījāmies Stykkishólmur

Un cik daudz vieglāk ir, kad jau ir zināms, kā visas šīs lietas te notiek. Vecmātēm nemaz vēl nezvanu, nopērku sev folijskābi un vēlreiz izcīnu smago cīņu ar nepīpēšanu. Jūtos labi – vieglais nelabums darbā tā arī paliek vienīgais nelabums, kas mani abu grūtniecību laikā ir piemeklējis. Pirmo nedēļu enerģijas trūkums arī mazliet ir jūtams, bet, atšķirībā no meitas gaidīšanas laika, es nevaru atbraukt mājās, paēst un iet gulēt. Pirmkārt, mani vakari darbā ir krietni vien garāki, otrkārt – bet protams, ka es, atbraucot mājās, gribu padraudzēties un paspēlēties ar meitu. It īpaši tagad, kad otrais jau ir ceļā, gribu izmantot iespēju veltīt viņai nedalītu uzmanību. Bet, kopumā, nevaru sūdzēties – jūtos labi. Arī apetīte nav pazudusi, tieši otrādi – ēst gribās nepārtraukti. Un, tāpat kā gaidot meitu, sāku atkal ēst melones, kuras man patiesībā vispār un it nemaz negaršo.

Tieši velkot no ledusskapja ārā savu sagatavoto augļu kastīti ar melonēm, darba pārtraukumā, saskrienos ar Steini, ražošanas daļas priekšnieku. Viņš paskatās uz mani, paskatās uz augļu kastīti man rokās un priecīgi nobļaujās pa visu ēdamzāli: Tu atkal esi stāvoklī! Jeeei! Mēs ar vīru skatāmies viens uz otru un pat nezinām ko teikt. Paldies, tagad to zin visi, vēl pirms mēs vecākiem esam pateikuši. Bet Steini apkrīt mums ap kaklu un bučo mūs abus – kā, lai uz tādu dusmojās? Viņam trakoti patīk bērni, viņš savu pirmo sagaidīja gadu pēc mūsu meitas un!pārtraukumos pa vidu football talk tagad ir gluži bieži dzirdami arī mūsu bērnkopības piedzīvojumu salīdzinājumi.

Pēc pāris dienām gan nopērkam garšīgas kūciņas un paziņojam jaunumus manai mammai, pēc tam arī vīramātei un pārejai vīra ģimenei Anglijā. Visi ir priecīgi, bet jāsaka godīgi, atšķirību var just – ja uz meitu visi gaidīja ilgi, ilgi, mēs ar vīru bijām nodzīvojuši kopā desmit gadus pirms viņa pieteicās, tad otrais bērniņš pieteicās tik ātri, ka vairs nevienam neliekās such a big deal. Un šoreiz tas nav nekāds noslēpums, arī kolēģi to uzzin gana ātri un gana ātri arī pagūst uzkrist man stipri uz nerviem – tagad vajag dēlu, tagad vajag dēlu. Protams, komplektiņš skan labi. Bet mums ar vīru nebūs ne mazākie iebildumi arī pret vēl vienu meitu.

Kad laiks nāk tuvāk desmit nedēļām, bez mulsuma un kautrēšanās piezvanu uz Keflavīkas slimnīcu un lūdzu iedot manu kontaktinformāciju vecmātēm. Drīz jau sagaidu zvanu – Til hamingju! Otrais bērns? Vai ir kāda īpaša vecmāte pie kuras tu gribētu doties? Saku, ka mana Inga, protams, kopā ar viņu sagaidīju savu pirmo bērnu un biju ļoti apmierināta. Aprēķinam laikus, sanāk, ka uz manu divpadsmito nedēļu Inga būs atvaļinājumā, tāpēc vecmāte, kura man zvana – izrādās tā ir nodaļas vadītāja Jónína – saka, ka uz pirmo vizīti pieņems mani pati, bet ierakstīs mani pie Ingas, kura pēc atvaļinājuma pārņems manu uzraudzību.

Un tā, marta beigās, dodos uz savu pirmo vizīti. Šoreiz man jau ir pieredze, tāpēc esmu paņēmusi līdz arī vīru – kad ar USG dodamies pārbaudīt vai bēbītis ir tur, kur viņam jābūt, arī viņš var paskatīties un papriecāties. Ir! Kustās! Sirsniņa pukst! Kas gan var būt vēl labāk? Vecmātei Jónínai nav ne vainas, mierīgi izrunājam visu, kas pirmajā vizītē runājams, viņa man pajautā kā man veicās ar pirmo bērnu. Saku, ka lieliski – burvīga grūtniecība un vieglas dzemdības, paldies. Cik vieglas? Ak, nieka četrarpus stundas. Manu, ka Jónína tam īsti negrib ticēt un atver manu failu datorā, lai apskatītu Ingas pierakstus. Vēroju kā viņai lasot seja kļūst arvien pārsteigtāka un patsteigtāka: Hmm, zvans no vīra ap vieniem, 03:15 ierašanās, pilns atvērums, divdesmit minūšu izstumšanas periods. Tu esi laimīga sieviete! Es zinu! Pēc vizītes aizbraucam ar vīru uz vietējo beķeriju, bulciņas un kafija. Ik pa brīdim viens vai otrs atkal paņem ultrasonogrāfijas bildīti, paskatās un pasmaida.

Otro bērniņu gaidot man būs mazāk apmeklējumu pie vecmātes – tikai septiņi, ja viss būs labā kārtībā un nākošais apmeklējums jau būs pie Ingas. Bet gaidīšanas laiku mazliet nervozu padara vecmāšu pārrunas koplīgumu noslēdzot – viņas nevar un nevar vienoties par vēlamo algu. Pagaidām vecmātēm maksā tikpat cik medmāsām un viņas uzskata, ka tas ir par maz – galu galā, lai kļūtu par vecmāti ir jāmācās ilgāk. Un milzu atbildība. Es esmu ar abām rokām par, ja man būtu teikšana, es vecmātēm maksātu cik vien viņas vēlas, goda vārds, bet gaidot bērniņu ir bailīgi dzirdēt par masveida uzteikumiem un plānotiem streikiem.

Bet pagaidām viss vēl ir kārtībā. Sākam stāstīt meitiņai, ka mammai puncī ir bēbis, bet viņai vēl tā informācija ir gana neskaidra. Meita joprojām runā savā valodiņā un gan latviski, gan islandiski māk pateikt tikai pāris vārdus. Pie auklītes jau sen iet bez raudāšanas, bet no citiem bērniem joprojām ietur distanci. Tomēr mūsu auklītē es esmu iemīlējusies – tik forši zināt, ka meita katru dienu atrodas tik ģimeniskā un mīlestības pilnā vidē. Auklītei pašai ir trīs bērni un pieci mazbērni, kas regulāri piebraukās ciemos, visdažādākajos sastāvos, tāpat arī auklītes tētis un mamma – mūsu meitas “ekstra ome” – un viņi visi ir tik draudzīgi un mīļi pret bērniem. Ja ar kādu no viņiem nejauši saskrienamies, piemēram veikalā, jau pa gabalu var dzirdēt: Skaties, re kur Katrín! Un vienmēr sasveicinās un draudzējās. Tāpēc tikko kā grūtniecības fakts ir oficiāli apstiprināts, jautāju auklītei vai viņai ir gaidītāju saraksts – labākajām auklītēm mēdz būt pamatīga rinda ar gribētājiem. Prasu, vai viņa pierakstīs mani uz nākošā gada septembri. Apsveikumi, apskāvieni, bučas un auklīte saka, ka nekur mani nerakstīs – mūsu bērniņu viņa noteikti paņems, bez nekādas rindas.

Ja pirmās grūtniecības laikā mani vajāja dusmu lēkmes un pacietība bija saīsinājusies četrkārtīgi, tad tagad ir noticis gluži pretējais – esmu ļoti emocionāla un par trīs nepareizā tonī pateiktiem vārdiem varu noraudāt stundu no vietas. Apetīte ir sasodīti laba un pašsajūta lieliska. Un man visu laiku, kopš uzzināju, ka mēs būsim četri seko vīzija – kā man, katrs pie savas rokas, ir pieķērušies divi bērni un mēs visi kopā kaut kur ejam…

Arī darbā es turos vareni. Kolēģi vienmēr pacenšās man atstāt kādu vieglu darbiņu maniem garajiem vakariem, jo zin, ka neko nedarīt es nemāku, bet negrib lai es pārāk nomocos. Un vispār lutina mani, visu no nes, grūž un ceļ manā vietā. Mans vīrs ir palīdzējis vēl trīs latviešiem iekārtoties darbā, diviem puišiem pie mums un meitenei pie ražošanas. Bet vispār ar latviešiem iet kā pa kalniem – tas, ka mēs piederam vienai tautībai, automātiski nenozīmē, ka mēs viens otram patīkam kā cilvēki. Ar dažiem asumi paliek pavisam nelāgi un atklātas domstarpības, ar dažiem aprunāšana aiz muguras un mazas riebeklības. Kredītu apsēstais puisis ir atvedis uz Islandi arī sievu ar bērniem, mans vīrs viņiem ir palīdzējis gan atrast dzīvesvietu, gan nokārtot lietas ar skolām un iestāties dārziņa rindā, gan arī jau nokārtojis sievai darbavietu, kad dārziņa rinda pienāks. Ar viņiem arī mēs ļoti draudzējamies. Un viens no jaunākajiem latviešu puišiem izrādās ļoti labi audzināts jaunietis, arī ar viņu mums ir abpusējas simpātijas.

Diemžēl mūsu Barbaras brigadieres karjera mūsu acīs vairs neizskatās īpaši iedvesmojoša – nu jau arī mums jāatzīst, ka viņa ir palikusi manāmi augstprātīgāka bet tas ir arī vienīgais, kas ir mainījies. Viņa ir sačupojusies ar šrilankiešu puisi un abi palikuši par lieliem draugiem, bet darbs iet uz priekšu ne labāk kā iepriekš.

Pienāk laiks 16. nedēļas vizītei pie vecmātes un es atkal un ar lielu prieku satiekos ar Ingu. Nekas manā grūtniecībā neatšķirās no pirmās reizes – analīzes lieliskas, viss ir tieši tā kā tam jābūt, pašsajūta laba. Izrunājāmies ar Ingu par otrā bērna ienākšanu ģimenē, viņa mūs iedrošina, ka esam trāpījuši ļoti labā vecumu starpībā, bet arī godīgi brīdina, ka iesākums varētu būt grūts. Ak, no tā es mazliet baidos, jā.

Un turpinam gaidīt. Vēders ir parādījies daudz ātrāk nekā meitu gaidot – un jāsaka godīgi, tajā īsajā gadā pēc meitas dzimšanas es pirmsbēbīšu formu gluži arī nepaguvu atgūt. Var jau gluži labi just kustības un liekās, ka šis bēbītis ir jūtami kustīgāks. Vīrs ir pilnībā pārņemis meitas likšanu gulēt, lai es vakaros varētu ievilkt elpu un pēc tam atsācis likt puncim dziesmiņu un ar viņu sirsnīgi aprunāties. Ir pienācis laiks arī ķerties pie dzīvokļa pārbūves darbiem – mums ir milzīgi liela, pāri trīsdesmit kvadrātmetriem dzīvojamā istaba un divpadsmit kvadrātmetru koridors, kas gan tiek izmantots kā kabinets, bet tik un tā sanāk tāda kā “mirusī zona”. Plāns ir nojaukt sienu starp dzīvojamo istabu un koridoru, tādejādi izmantojot līdz šim nelietoto telpu un dzīvojamās istabas vienu stūri, tur kur ir atsevišķs logs un radiators, pārbūvēt par vēl vienu guļamistabu. Vīram būs darbiņš – nojaukt sienu, uzbūvēt divas jaunas, nomainīt grīdas segumu, vilkt elektrību, špaktelēt, krāsot un ko tik vēl ne. Tipiski manam vīram, viņš sāk jaukt sienu kādu dienu pusslims palicis mājās un tā nu mūsu dzīvoklis uz kādiem diviem mēnešiem pārvēršās par putekļu un bardaka karaļvalsti.

sienai ir čau

Toties meita ir sajūsmā – viņai tik ļoti patīk tēta instrumenti un visa lielā darbošanās. Viņš arī viņai labprāt parāda un paskaidro, kas ir kas un ko ar to dara. Prieki bezgalīgi, bet tomēr mūžīgās pārmaiņas arī padara bērnu mazliet nervozu – piemēram, viņa pēkšņi un bez acīmredzama iemesla sāk ļoti baidīties no savā istabā esošā šūpuļkrēsla, kurš tur ir atradies vienmēr. Izmēģinamies visādos veidos, bet beigās esam spiesti krēslu no viņas istabas vienkārši aizvākt.

Maijā man ir apaļa jubileja un vīrs, iesaistot mammu un otru latviešu ģimeni man sagatavo burvīgu pārsteigumu, pilnīgi negaidīti pēc darba mani aizvedot nevis mājās, bet uz vasaras māju un sagaida ar torti, baloniem un dāvanām. Burvīgi! Un vispār tāds skaists laiks sākās – tiesa gan, ne laikapstākļu ziņā, 2018. gada maija sākumā vēl snieg un vispār tā vasara ieies vēsturē kā visdranķīgākā vasara kāda jebkad bijusi. Bet tik un tā, mums ir daudz plānu. Islandes futbola valstsvienība dosies uz Pasaules kausu futbolā – ak, likteņa ironija, otro reizi vēsturē Islande dodās uz tiešām lielu futbola turnīru un es atkal gaidu bērnu. Mani mazie noteikti būs lieli futbola fani, bet es atkal varu aizmirst par bundžiņu alus pie spēles. Uz Jāņiem gribam uz brīdi aizmirst nelīdzenās attiecības ar tautiešiem un pa visiem kopā esam noīrējuši lielu un lepnu vasaras māju visai nedēļas nogalei, kopīgai svinēšanai.

28. maijā nosvinam meitas pusotra gada jubileju – mūsu mazā meitene ir neiedomājami paaugusies un izlēmusi šo notikumu nosvinēt pēkšņi sākot runāt – daudz, saprotami un veseliem teikumiem. Vienā rāvienā. Dzīve uzreiz paliek nesalīdzināmi interesantāka. Divas dienas vēlāk mums ir lielā USG pārbaude – tagad gan mums vairs nav jābrauc uz Reikjavīku, USG speciāliste reizi mēnesī ierodās Keflavīkā un pārbaude notiek tepat uz vietas. Esam abi paņēmuši brīvdienu un no rīta, taisoties uz dārziņu, vīrs jautā meitai: Kā tu domā, kas tev būs? Māsiņa vai brālītis? Meita saka, ka brālītis. Protams, dzimuma jautājums USG pārbaudē tiek atstāts beigām kā deserts – tiešām liekas, ka meitenes no tā taisa mazu šovu. Kad ir apskatīts un noskaidrots, ka viss ar veselību saistītais ir labi – kas patiesībā arī ir patiešām daudz svarīgāk, mums tiek dota iespēja uzdot savus jautājumus:

– Vai var redzēt dzimumu?

– Var. Vai šis jums ir pirmais bērns?

– Otrais.

– Un kas jums ir pirmais? Meitenīte vai puisītis?

– Meita.

– Nu tad šis bēbītis… šis… ir… puisītis. Apsveicu!

Puisītis! Komplektiņš! Mums būs dēls!

[37] laiks vēl kam jaunam?

Un pēc viena gada pārtraukuma ir laiks atkal Ziemassvētkiem darbā. Ak, priekšniekam mēs esam ļoti pietrūkuši. Protams, mēs esam labi sapratušies vienmēr, bet tagad viņš pret mums izrāda tik uzsvērtu labvēlību, ka man sāk likties, ka viņš domā, ka ar mums taisās notikt kas nelāgs. Un diemžēl arī mūsu Rakele ir prom, bet viņas vietā paņemam vienu no prātīgākajiem latviešu puišiem un iet gana labi. Salīdzinoši ar citiem gadiem, darba ir mazliet mazāk, acīmredzot Costco ir nograuzis arī daļu no mūsu klientiem. Bet aizņemti esam tik un tā, kādā piektdienā vīrs pat ir spiests aizbraukt izņemt meitu no auklītes, braukt atpakaļ uz Hafnarfjorduru, ievest meitu pie manas mammas un braukt atpakaļ uz darbu.

Šogad mums arī ir jauna ražošanas menedžere – menedžeris noturējās pavisam īsu laiku, jo nevarēja sastrādāties ar Sigurjónu. Kāds gan tur brīnums? Un tad nu pat ražošanas menedžeri paaugstināja mūsu kvalitātes kontroles speciālisti Björg, apvienojot abus amatus kopā. Vispār nevar sūdzēties, Björg ir prātīga sieviete un no pārējiem ofisa cilvēkiem stipri atšķiras ar to, ka bez problēmām arī pati uzvilks cimdus un padarīs kādu darbu, ja būs vajadzība. Pēdējo pirmssvētku dienu kā reiz pabeidzam četratā – es, vīrs, latviešu puisis un Björg, kura ir atskrējusi tikai palīdzēt mums piebeigt atlikušās lietas, lai mēs varam mierīgi iet mājās – atliek vien novēlēt priecīgus svētkus un atvadīties. Un algas dienā mēs piedzīvojam savu lielāko pārsteigumu jebkad – mums ir samaksāta Ziemassvētku prēmija. Protams, Islandē visiem ir obligātā Ziemassvētku prēmija, desemberuppbót, kas ir ierakstīta arodbiedrības koplīgumā un ir obligāti jasamaksā līdz 11. decembrim, bet mums ir ieskaitīta arī atsevišķa Ziemassvētku prēmija pie decembra algas, par īpaši labu darbu. Pirmo reizi mūsu firmas vēsturē tāds brīnums tiek piedzīvots un, ak jel, kā tas uzlabo garastāvokli!

Reikjavīka ziemā

Meitas otrie Ziemassvētki – nu jau vismaz viņa ir pietiekami paaugusies, lai izrādītu kaut kādu interesi par visu pasākumu. Pagājušogad viņai vēl pat mēnesītis nebija. Nosvinam klusi, mierīgi un jauki, nu jau mūsu pulkam ir pievienojies arī brālēns un “audžumeita” atved arī savu holandiešu puisi. Jā, mums ir arī “audžumeita”, bet ar viņas stāstu gan es esmu nolēmusi nedalīties. Meita gan ir sakautrējusies no ciemiņiem, bet tomēr aprod un priecājās par jauniem rotaļu biedriem.

1. janvārī sarunājam sev mazu brīvdienu – nesen no siltajām zemēm ir atgriezies Haffi, ar savu kārtējo, pavisam trako ideju. Viņš ir nopircis sev vasaras māju pie Laugarvatna un mēs braucam to brīnumu apskatīt, paciemoties un padzert kopīgu kafiju. Tā gan nav īsta vasarnīca, tas ir treileris ar terasi – pie Laugarvatna ir vesels ciemats ar tādiem, diezgan interesanta padarīšana. Tāds kā milzu, patstāvīgs kempings – daudz treileri, ar terasēm un dārziem, sabūvētas dušas un tualetes ik uz soļa, elektrība, ūdens, vieta kur iztukšot treileru tualetes tvertnes. Viss ko vajag! Haffi treilerim vēl ir ticis viens no labākajiem zemes gabaliem, stūrī, kārtīga pļava un, priekš Islandes, milzīga egle.

Laugarvatn

Izbaudām braucienu divatā, izdraudzējamies un izciemojamies ar Haffi, ar kuru pēdējā laikā sanāk tikties mazliet retāk nekā ierasts. Un tad jau dodamies mājup. Brauciens ir pusotru stundu ilgs, skaistā ziemas pēcpusdienā. Izmantojam laiku lietderīgi un apspriežam savus nākotnes plānus. Jau kopš vasaras, laiku pa laikam, atgriežamies pie domas par otru bērniņu. Tā kā mēs ar vīru abi esam jaunākie bērni, ar diezgan lielu gadu starpību, skaidri zinām, ka otro bērnu gribam drīz – lai gadu starpība būtu kur kur starp diviem un trīs. Esam apsvēruši savu varēšanu, aprēķinājuši finanses un pat izskraidijuši visu dzīvokli ar mērlenti – mums ir divu guļamistabu dzīvoklis, bet mēs gribam, lai katram bērnam ir sava istaba, tāpēc bez mazas pārbūves neiztikt. Atliek vien pieņemt lēmumu un tam mēs arī veltām savu pusotru stundu mājupceļa. Man ir ļoti bail, ka meita būs greizsirdīga, ka viņai pietrūks uzmanības, bet vīrs, kā vienmēr ir daudz drošāks un pārliecinātāks par mani: mums viss izdosies! Mēs taču esam divi, mēs mācēsim sadalīt laiku.

Kad nu lēmums ir pieņemts, ir laiks piezvanīt uz ambulanci un pierakstīties pie sieviešu ārsta – pēc meitas dzimšanas ievietoju hormonālo spirāli, no kuras tagad vajag atbrīvoties. Jau 2. janvārī piezvanu uz vietējo poliklīniku pierakstīties pie mūsu vienīgā sieviešu ārsta, kurš pieņem tikai reizi nedēļā, attiecīgi, vizīte parasti ir jāgaida pāris nedēļas – un man piedāvā laiku jau nakošajā dienā. Opā! Nu, ja rīt, tad rīt. Ieeju pie ārsta, pastāstu, ko no viņa gribu. Viņš sāk smaidīt kā maija saulīte, protams, un pats process aizņem pavisam neilgu laiku. Ārsts arī iesaka sagaidīt pirmās īpašās dienas un tad sākt mēģināt un novēl mums labu veiksmi.

Tās pašas nedēļas piektdienā mēs ar vīru dodamies mazās brīvdienās – šoreiz meitu uz visu nedēļas nogali atstājam labprātīgi un ar mierīgu prātu. Vīramātei, kura pēc vīratēva nāves ir pārvākusies pie vidējā dēla uz Angliju, ir septiņdesmit gadu jubileja un mēs esam izdomājuši viņu pārsteigt un ierasties ciemos, neko iepriekš nepaziņojot. Protams, vīrabrālis un viņa sieva ir sazvērestībā iesaistīti gan. Aizlidojam mierīgi, tiekam sagaidīti un, ticiet vai nē – es nekad iepriekš neesmu bijusi Anglijā un tas ir interesanti. Cik ļoti, ļoti apdzīvots man viss liekās, tik daudz māju, mašīnu un cilvēku, viens pie otra. Ikdienā tomēr aizmirstas, cik mazapdzīvotā valstī mēs dzīvojam. Un no braukšanas pa otru ceļa pusi man ātri vien noreibst galva.

Janvārim šis izskatās pārāk zaļi un silti

Vīrabrālis dzīvo pašos Anglijas dienvidos un pēc janvāra Islandē tur viss liekas nu tik pavasarīgi. Mums patīk. Un vīramāte ir patiesi priecīga. Pārsteigums ir izdevies! Piektdienas vakarā ir maza pārsteiguma ballīte, bet laicīgi dodamies pie miera, jo sestdienā esam ieplānojuši – kā visi normāli Islandes iedzīvotāji, kad ir ārzemēs – iepirkties.

Sestdienas rīts nāk ar diviem pārsteigumiem. Īpašās dienas jau ir sākušās. Nosmejamies abi ar vīru, ka šis process nu gan iet varen ātri – aizlidosim mājās un jau varēsim, ēmm, mēģināt..? Otrs pārsteigumus ir angļu divi krāni vannasistabas izlietnē, par kuriem daudz esmu dzirdējusi, bet ieraugu pirmoreiz – kā lai iztīra zobus? Beigu beigās atmetu ar roku – fokk it, iztīrīšu zobus dušā.

Pirmdienas rītā laimīgi atgriežamies mājās – esam sapirkuši meitai garderobi kādam pusgadam uz priekšu un labi atpūtušies arīdzan. Meitai ir prieks mūs redzēt, bet vispār viņa ar vecmāmiņu ir labi pavadījusi laiku. Meitai ar manu mammu, patiesībā, vienmēr ir bijis ļoti labs kontakts un man vienmēr silda sirdi viņu tuvās un sirsnīgās attiecības.

Un ikdiena atgriežas ierastajās sliedēs. Vīrs agri no rīta uz darbu, es aizvedu meitu pie auklītes, vīrs agri pabeidz darbu un dodas meitai pakaļ, es strādāju ilgāk un esmu mājās vakarā. Vienam no mūsu latviešu puišiem atlido ciemos draudzene un labprāt grib palikt Islandē, viņi lūdz palīdzību manam vīram un vīrs, negribot pats vairs nevienu apmācīt, sarunā ar pirmā stāva priekšnieku Steini, ka viņš meiteni pieņems ražošanas daļā. Latvieši +1. Ja šādi turpināsies, mēs skaita ziņā pārspēsim poļus.

Meita ir paguvusi izslimot vēl vienu vidusauss iekaisumu – turpmāk viņai tie būs ik pēc trīs mēnešiem. Protams, otrajā reizē mēs vairs neesam tik izmisuši un arī jau zinam, ka pēc antibiotikām ir jādod probiotiķi, bet… ak jel, bērna slimība ir šaušalīga padarīšana. Ja es varētu izvēlēties, es labāk slimotu pati. Bet esam beidzot atteikušies no rozā tabletītes – pēc ārstes ieteikuma laiku pa laikam mēģinājām pārstāt, bet tas vienmēr beidzās ar vemšanu un pazudušu apetīti, bet kopš Ziemassvētkiem viss ir bijis labi. Liekas, ka atviļņa slimība būs uzvarēta, vismaz pagaidām.

Pienāk janvāra beigas, mums ar vīru darbā sanāk mazas domstarpības un es pārsteidzu pati sevi, aizsūtot viņu pie velna un aizbraucot prom no darba. Tieku gan tikai līdz mammas mājām, pusstundu pasēžu mašīnā, atdziestu un braucu atpakaļ uz darbu. Kas pie velna bija tas? Vīrs tikai aizdomīgi pasmaida. Kādā no februāra sākuma dienām savā garajā vakarā aizeju palīgā vecajām poļu tantēm, saiņot produkciju ar mazliet specifisku smaržu un man paliek viegli nelaba dūša. Es to produkciju esmu darījusi gadiem ilgi! Piezvanu vīram un saku, ka mājupceļā nopirkšu grūtniecības testu, lai gan vel pat nekas nekavējas. Tas ir viens traks vakars – pirms aptiekas iebraucu pārtikas veikalā, tur nestrādā karšu termināļi – un Islande ir valsts, kur visi un visur maksā tikai ar karti un liela daļa cilvēku skaidru naudu neredz mēnešiem ilgi. Veikalā ir pilnīgs haoss un milzu rindas, arī es nevaru samaksāt, pie vienīgā tuvumā esošā bankomāta ir vēl milzīgāka rinda un vīrs ir spiests apģērbt meitu un braukt mani glābt – mājās mums skaidra nauda ir, neparedzētiem gadījumiem. Mājās esam vēlu, jādraudzējas ar meitu, jātaisa vakariņas, ātri izdaru, kas darāms at grūtniecības testu un nometu vannasistabā uz skapīša. Pēc brīža vannasistabā ieiet vīrs:

– Viena svītra bija negatīvs, ja?

– Jap!

– Nu tad vēl nebūs… te ir tā svītra, kas vienmēr ir un tad tikai viena.

– Tā svītra, kas parasti ir un VĒL TIKAI VIENA? Tās ir DIVAS!!! Tests ir pozitīvs, es atkal esmu stāvoklī.

Mūsu jaunākais bērns, rādās, lieki laiku netērē. Lai pie viņa tiktu bija vajadzīgas nieka trīs nedēļas.

[36] šis ir jaunais normāli

Augusta pirmspēdējā nedēļā es sāku no rītiem celties, zem deguna murminot: vēl tikai pāris dienas, tikai pāris dienas. Ak, cik ļoti man ir žēl, ka mana tik skaistā vasara būs neglābjami un pavisam beigusies. Pēc jaunajiem, mums pieskaņotajiem, darba laikiem ar septembri vīrs turpinās strādāt kā līdz šim – 05:00-15:15, bet es aizvedīšu meitu pie auklītes, kura sāk darbu astoņos no rīta un tad došos uz darbu. Sanāk mans darba laiks būs aptuveni 8:30-16:45 un meitu no auklītes izņems tētis. Man rīti, viņam vakari. Es tikai nekādi nesaprotu, ko es darīšu savos garajos vakaros – ok, decembrī un vasarā mēs ar Mareku varēsim pabeigt darbu, jo vīrs vairs vakaros ilgāk nepaliks nekādi. Bet klusajā sezonā, kad pat pilnai darbadienai nav ko darīt? Þórarinns tik sūta man sveicienus un saka, lai neuztraucos, gan kaut kas darāms atradīsies.

Un tad jau pienāk rīts tai liktenīgajai dienai, kad ir jāved meita uz pirmo iepazīšanās stundu pie auklītes. Islandē adaptācijas periods ir gana īss, tam parasti neieplāno vairāk kā pāris dienas – tiesa gan, ja bērns pavisam nevar aprast, adaptācijas periods tiek pagarināts pēc nepieciešamības. Pirmajā dienā aizbraucam abas ar meitu uz stundu, tikai paciemoties un iepazīties. Meitai interesē mantiņas un nav iebildumu arī pret pašu auklīti, labprāt ļaujās paņemties opā un paucināties. Bet no citiem bērniem ietur acīm redzamu distanci. Vispār jāsaka, ka ir redzams rezultāts tam, ka gribēdami meitu sargāt no vīrusiem un liekiem uztraukumiem viņu tikpat kā neesam veduši sabiedrībā – no svešiem cilvēkiem viņa baidās un turās pa gabalu. Viņa nemēdz ķiķināt ar draudzīgiem pieaugušajiem un sāk bļaut pilnā balsī knapi atverot Ungbarnavernd durvis, ejot pie ārsta.

Otrajā dienā paciemojamies abas divas un tad, kā plānots, atstāju meitu uz brītiņu pašu. Protams, auklīte nosolās man zvanīt, ja nekādi nevarēs tikt galā, bet tas nenotiek un man pēc stundas atgriežoties bērns gluži mierīgi spēlējās. Trešajā dienā, kad pēc plāna meitai ir jāpaliek vienai mazliet ilgāk un jāpaēd pusdienas, gan vairs neiet tik labi – viņai beidzot ir sākuši nākt pirmo zobi, viņa ir gulējusi nemierīgi un ir kašķīga. Labu brīdi pie auklītes viņa tikai čīkst un čīkst, bet ar laiku nomierinās un pēc kāda laika auklīte man miedz ar aci – mamma, tev būtu laiks doties. Dodos ar smagu sirdi, grūti un žēl, aizbraucu mājās un nekur nespēju atrast mieru, lai gan auklīte man atsūta ļoti mīlīgu bildi, kā meita gluži apmierināta sēž viņai klēpī. Izmantoju savu brīvo brīdi, lai iztīrītu dzīvokli, jo būt mierā tāpat nekādi nespēju. Kad pienāk laiks braukt pakaļ, jau noparkojot mašīnu dzirdu superskaļu bļaušanu. Jā, tā ir manējā! Atveru durvis, meita sēž auklītei klēpī un raud – šis ir skats, ko redzēšu vēl bieži, bieži. Bet jāsaka, ka visā laikā ko meita, ko meita pavadīja pie auklītes, vienmēr redzēju, ka raudošs bērns ir samīļots, viņam glauda galviņu un mierīgi runājās. Mīlestības mūsu Harpai pietiek priekš visiem. Bet viņa saka, ka viss laiks šādi neesot pagājis, meita esot saraudājusies pavisam tik tikko.

Ceturtajā dienā, meitai ir ieplānots palikt arī pagulēt pēc ēšanas un, ja viss veiksies labi, tad piektdienā, kad auklītei ir īsā darbadiena – tikai līdz diviem dienā, es došos uz darbu. Tiesa gan, meitai šis viss jau ir apnicis. Bet kaut kā diena paiet, lai gan gana nemierīgi gan man, gan viņai. Pēcpusdienā ar auklīti apsēžamies un sastādam rīcības plānu – meita raudot, kad mamma aiziet, bet auklīte mani mierina, ka asarains rīts daudziem bērniņiem ir ierasta lieta. Pēc tam viņa nomierinās, gluži pieklājīgi ēd un labi guļ. Sarunājam, ka piektdien no rīta meitu atstāšu, bet ja nu viņa nebūs nomierināma vai neies labi, auklīte man zvanīs un es braukšu pakaļ. Nekādā gadījumā nemocīsim bērnu.

Un tā, piektdienas rītā, 1. septembrī, kā skolas laikā pēc vasaras brīvlaika, es atkal dodos atpakaļ uz darbu. Notraucu kādu asaru pēc meitas atstāšanas pie auklītes – laiks pa mājām mums visiem nu ir oficiāli beidzies. Iepazīstos ar rīta satiksmi – ja sakot darbu piecos no rīta ceļš ir gandrīz tukšs, tad astoņos no rīta ir visa rīta satiksme. Un Reykjanesbraut ir viens dīvains ceļš – no Keflavīkas līdz Hafnarjorduras pašam sākumam ir glīta šoseja ar divām joslām, katrā braukšanas virzienā, bet pašā Hafnarfjordurā sašaurinās uz parastu divvirzienu ceļu un tikai tuvojoties centram atkal paplašinās. Ātri vien saprotu, ka mana vienīgā iespēja daudz maz laicīgi nokļūt darbā ir apdzenot pēc iespējas vairāk mašīnas līdz ceļa sašaurinājumam. Tā nu mani rīta braucieni nekad nav garlaicīgi.

Pirmo dienu darbā pavadu nervozi – jā, priecājos atkal strādāt kopā ar vīru, arī Þórarinns pienāk pie mums ne vienreiz vien, lai pateiktu kāds viņam prieks mūs atkal redzēt abus kopā. Pļāpaju ar kolēģiem, visi grib redzēt meitas bildes un dzirdēt kā viņa ir paaugusies. Bet dziļi iekšā manī ir milzu uztraukums un pie katra telefona zvana vai ziņas es pilnīgi vai salecos. Bet auklīte tā arī nepiezvana. Pusdivos vīrs dodās uz māju pusi, mazliet pēc diviem jau man piezvana – meitu ir paņēmis, diena esot pagājusi gluži labi. No rīta mazliet paraudājusi, bet ātri nomierinājusies un ēdusi brokastu putru. Pēc tam viss ok.

Tiesa gan, nedēļas nogalē var stipri just meitas stresu. Viņa guļ nemierīgāk kā parasti, arī bēbīšu peldēšanā ir čīkstīgāka kā parasti un veikalā sāk raudāt tikko kā tētis pazūd no redzesloka. Ak, smagi. Bet, ko darīt? Mums visiem ir jāpierod. Kad plānojam mazo, zinājām cik Islandē ir īss BKA. Un, ja jau visi citi bērni un vecāki kaut kā tiek galā un pierod, tiksim galā arī mēs. Lai nu kā, bet iespēju vienkārši iet prom no darba es pat neapsveru – būšana mājās nav manam raksuram piemērota un kā bezdarbnieks es arī nevarēšu cerēt uz pilsonības iegūšanu.

Un tā sākās ikdiena. No rītiem meita turpina raudāt, bet kā auklīte stāsta, nomierinoties ātri. Bet joprojām nemīl citu bērnu kompāniju un visu laiku pavada maliņā, turoties no citiem pa gabalu un kašķējas ja kāds lien viņas komforta zonā. Bet, tāda viņa ir un tāda viņa paliks līdz pat nepilnu trīs gadu vecumam. Tiesa gan, atklājās, ka meitai ir milzīga, abpusēja simpātija ar auklītes mammu – kad viņa ciemojās, meita mierīgi un labprāt ar viņu draudzējās, ļauj sevi ņemt opā un visādi lutināt. Auklītes mamma uz to atbild ar patiesu mīlestību, lepni sevi sauc par “ekstra omi” un velta meitai tikpat uzmanību kā pati saviem mazmazbērniem. Gadās reizes, kad vīrs meitai aizbrauc pakaļ, bet viņa lepni sēž auklītes mammai klēpī pie galda kopā ar visu ģimeni un neizrāda ne mazāko vēlmi braukt mājās.

Es sāku atkal pierast pie darba un jaunajiem latviešu kolēģiem. Septembra vidū atlido vēl viens puisis un tā nu mums viņi jau ir trīs. Jāsaka godīgi, papildu slodze, jo par saviem latviešiem tomēr jūtamies zināmā mērā atbildīgi un visi arī uztic mums viņu organizēšanu un apmācīšanu. Un puiši ir cilvēki, kā jau cilvēki. Ir, kas nemāk uzņemties atbildību par savu rīcību un pieļaujot kļūdu bļauj man neviens neteica! un tas nebiju es! Ir cilvēks, kurš piestāsta visiem pilnu galvu ar to kāds ir ģeogrāfijas eksperts, bet pirmās divas nedēļas apmaldās katru reizi, kad mēģina doties mājās viens pats. Ir puisis, kurš mums ar vīru ļoti atgādina mūs pašus uz Islandi atlidojot – kredītos pāri galvai un mēģina kaut kā tikt ar visu situāciju galā.

Kaut kad uz septembra beigām, kad aizbraucu uz darbu savos pusdeviņos, vīrs mani sagaida mazliet vainīgi smaidot – priekšnieks atkal ir prasījis atrast vēl kādu cilvēku, šoreiz viņam vajagot meiteni. Viņi ar mani brālēnu jau apskatot iespējamos variantus. Man jau ir līdz kaklam! Ejot garām priekšniekam, iekniebju viņam sānā tā, ka viņš palecās gandrīz vai pusmetru. Paklau, vai tu nekad neesi dzirdējis par iespēju ielikt vienkārši sasodīti sludinājumu internetā??? Man mājās jau vairs nav palicis neviens lieks spilvens vai sega!

Grūti arī iet ar maniem garajiem vakariem – ir rudens, klusā sezona un priekšniekam tomēr grūti nākās atrast man kaut ko darāmu. Daru visādus dīvainus darbus un ātri vien saprotu, ka ja Þórarinns jau dienas vidū nāk pie manis ar smaidu sejā un saka, ka viņam ir man ko darīt, man visdrīzāk tas nepatiks. Nokļūstu pat pie ledusskapja mazgāšanas, ko neesmu darījusi visos savos deviņos nostrādātajos gados un, kad gaidām delegāciju no Amerikas, attopos ar stipri ļodzīgām trepēm padusē un uzdevumu notīrīt virsmas visiem skapjiem, skapīšiem un elektrības kastēm. Šrilankiešu puisis gan man atrod jēdzīgākas trepes un tikai tad atskrien priekšnieks ar tekstu: ak jel, Ilze, es pavisam aizmirsu. Esi ļoti, ļoti uzmanīga. Ja tu nositīsies, tavs vīrs tak pavisam sajuks prātā! Bet paši bēdīgākie ir vakari, kad priekšnieks par mani aizmirst un aiziet mājās neiedevis man nekādu uzdevumu. Tad es meklēju pati, kam piepalīdzēt vai vienkārši pasēžu ģērbtuvē un palasu savu grāmatu, kamēr pietiek pacietības. Toties, gadās arī dienas, kad priekšnieks man vienkārši piemiedz ar aci un palaiž mājās, pēc tam manuāli izmainot manu darbalaiku uz pilnu dienu.

Esam pasākuši iet skatīties futbola spēles un klātienē atbalstīt Islandes valstsvienību. 9. oktobrī kopā ar vēl 10 000 skatītāju piedzīvojam Islandes uzvaru pār Kosovu, kad nozīmē ceļazīmes uz pasaules čempionātu iegūšanu. Tās sajūtas, tās emocijas, tā kopības sajūta.

neaizmirstama spēle

Oktobra beigās visi aizbraucam uz vasaras māju, nosvinēt manas mammas trīs gadus Islandē un svētdienā atgriežoties mājās no lidostas savācam jauno latviešu meiteni. Viņa ir mūsu pirmais pavisam nepatīkamais pārsteigums – meitene negrib strādāt, viņai vajag brīvdienu katru nedēļu un beigu beigās viņa nenoturās ne darbā, ne Islandē pat pusgadu, bet tā pusgada laikā pagūst sastrādāt visādus brīnumus. Vienīgais labums no viņas ir tas, ka viņa mazliet atvēsina gan vīru, gan priekšnieku sakarā ar jaunu latviešu cilvēku meklēšanu un pieņemšanu darbā. Nevaru noturēties pāris reizes nepasakot bet es tak teicu! un viņi abi svēti apsolās nākotnē mani klausīties labāk. Lai nu tā būtu!

Un tā iet ikdiena. Vienpadsmit mēnešu vecumā meita sāk staigāt uz savām kājām un smieklīgi runāt pati savā valodā – viņa vārās nepārtraukti, bet viņu nesaprotam ne mēs, ne auklīte. Pienāk arī satriecoši briesmīgais brīdis, kad meita pirmo reizi saslimst – piektdienas pēcpusdienā vīrs aizbrauc pakaļ meitai un tad zvana man pilnīgā panikā – temperatūra gandrīz četrdesmit grādi, pa taisno no auklītes aizbraucis uz slimnīcu. Slimnīcā pieņemti kā neatliekams gadījums, pagaidām izklausītas plaušas un apskatītas ausis, bet nekas aizdomīgs nav atrasts. Noņemtas asinsanalīzes un tiek gaidīti rezultāti. Es pati vairs nevaru pastrādāt, bet kā par spīti, tieši tajā dienā esam gana aizņemti. Ātri saorganizēju, kurš, ko un kā un drīz vien skrienu mājās. Pa ceļam jūtu, ka arī pati jūtos kaut kā dīvaini, bet norakstu to uz uztraukumu.

Vīrs ar meitu jau ir mājās, tā arī nevienas analīzes nekādu infekciju nav atklājušas, vienkārši gaidam. Galvenais uzdevums piedabūt meitu dzert daudz šķidrumu. Ja paliks labāk, tad labi, ja sliktāk – atpakaļ uz slimnīcu. Ilgi ucināmies, nēsājam, mīļojam un žēlojam savu slimucīti, kamēr viņa beidzot iemieg. Bet mana pašsajūta ne velna nav uzlabojusies. Joka pēc izmēru temperatūru – 38,2 un tā kā sāk sāpēt kakls arī. Pa nakti meitai nav palicis labāk un nakošajā rītā arī mana temperatūra jau tuvojas četrdesmit grādiem. Vīram ir sākusies ellīga nedēļas nogale. Uz rokām slims bērns un sieva, kas spēj tikai gulēt un trīcēdama un drebēdama aizvilkties līdz labierīcībām. Brīžos, kad meita iemieg, vīrs nāk apraudzīt, padzirdīt un pabarot mani. Svētdienas rītā saņemos vismaz aizbraukt līdz ārstam un tieku pie receptes antibiotikām, bet nomocos vēl visu svētdienu un pirmdienu, kamēr paliek labāk. Arī meitai ap svētdienas vakaru paliek jūtami labāk un jau trešdienā esam visi gatavi atgriezties normālajā dzīvē, bet vīrs vēl ilgi smejās, ka nu viņš zin, kā cilvēki varētu justies zombiju apokalipses laikā.

Novembra vidū noīrējam viesnīcas numuru Selfosā un nosvinam savu divpadsmit gadu kopābūšanas jubileju. Viesnīca, SPA, vakariņas un tik retā un tieši tāpēc, tik ļoti izbaudāmā pabūšana divatā, tikai vienam ar otru. Kad nakošajā dienā atgriežamies mājās, tikai verot vaļā ārdurvis no dzīvojamās istabas dzirdam žēlīgu manas mammas balsī: es gribu mājās! Jāmm, kopš meita ir iemācijusies staigāt, skriet un arī šur tur kāpelēt, viņas pieskatīšana ir gluži pieklājīga slodzīte.

skats pa viesnīcas logu Selfosā

Nakošajā vīkendā mums ir darba Ziemassvētku balle un par spīti visam, mamma neatsaka, un mēs varam doties. Pavadām lielisku vakaru un, lai cik smieklīgi tas arī nebūtu, par vienu no vakara superhītiem, kļūst mūsu meitas uzvārds – vīrs beigu beigās izlēma par labu islandiešu uzvārdam. Kaut kā pavirzās saruna uz to pusi un mūsu islandieši ir sajūsmā un ziņa izplatās ar katru pīpētavā parādījušos cilvēku. Tu dzirdēji? Viņu meita ir -dóttir. Fantastiski! Viņi te patiešām DZĪVO, nevis tikai ATRODĀS!

Ap pusnakti atgriežamies mājās, laimīgi un mazliet saguruši, bet, paldiesdievam, mums abiem ir pieticis prāta nepārspīlēt ar vīna glāzēm. Jo meita neguļ. Viņa raud un raud un nekādi nav nomierināma. Ar mokām nomocam nakti un no rīta dodamies pie ārsta. Esam iepazinušies ar mūsu nākošā gada biedu un lāstu – vidusauss iekaisumu. Meitai tiek izrakstītas pirmās antibiotikas un no sākuma liekas, ka tās komplektā ar Nurofenu strādā lieliski, bet ar pirmdienu meitai atsaka apetīte un vēders. Neēd neko, dzer tikai pienu un ūdeni un arī ārā nāk ūdens, pie tam sasodīti bieži. Lai slavēts mūsu Þórarinns, kuram pašam ir trīs bērni – izdzirdējis, kas par nelaimi, viņš atsūta man bildi, ko janopērk aptiekā un ir patiešām sašutis, ka ārsts mums nav pateicis, ka kopā ar antibiotikām ir jādod arī probiotiķi. Un mums par to nebija ne mazākā nojausma! Vīram ir lieliska veselība un viņš antibiotikas tikpat kā nekad nav lietojis, kamēr mana ģimenes ārste tās izrakstīja pie katrām iesnām un mans ķermenis uz tām īpaši nereaģē.

Un kad meita beidzot ir izveseļojusies, ir pienācis laiks svinēt pirmo jubileju. Cik ātri ir paskrējis laiks. Ikdiena ir iegājusi daudz maz saprotamās sliedēs un jau gadu mēs dzīvojam trijatā. Jāsaka godīgi – mēs neesam tie cilvēki, kuri par bērnu sapņoja ilgi un izmisīgi. Kad redzu, dzirdu un lasu, kādiem pārbaudījumiem iziet cauri citi pāri, lai tiktu pie bērniņa, man brīžiem liekas pat negodīgi, ka meita pie mums atnāca tik ātri un viegli. Brīžiem pat nepelnīti – protams, mēs cenšamies darīt visu, lai būtu labi vecāki, bet vienmēr jau liekās, ka varētu labāk, vairāk un vēl. Bet šī nenovērtējamā pieredze! Piedzimstot meitai mēs esam iepazinuši viens otru no jauna un dzīvei, jūtām un emocijām ir atklājusies pavisam cita dimensija. Mīlestība, ko izjūtu pret to mazo cilvēciņu ir visaptveroša un bezgalīga. Es joprojām ticu, ka ja mēs ar vīru tā arī būtu izlēmuši bērnus neradīt, mēs nebūtu sabrukuši un novītuši nepiepildītās ilgās. Nē, es gara acīm redzu kā mēs būtu strādājuši un atpūtušies un ceļojuši un baudījuši dzīvi. Es joprojām ticu, ka mēs būtu laimīgi. Tikai savādāk. Bet es nekad un neparko negribētu atgriezties pagātnē un izvēlēties to ceļu. Nekad.

[35] darbā iekārtošanas aģentūra ar bēbi pa vidu

Un tā, pēc nieka trīsarpus mēnešu partraukuma es esmu atgriezusies darbā un atstājusi meitiņu pašās rūpīgākajās tēta rokās. Nesteidzīgu rītu vietā nāk agra, agra celšanās un vīrs man cītīgi sūta Snapchat ziņas, lai es nepalaistu garām meitas ikdienišķi foršās lietas.

Darbā šis tas ir mainījies pa šo īso laiku. Mūsu ilggadējā poļu brigadiere Božena beidzot nav izturējusi un ar 1. janvāri ir devusies prom no darba. Arī viens no vecajiem poļu onkām – Janeks – plāno doties pelnītā pensijā un kopā ar viņu arī viņa sieva Hanna, tā pati, kura strādāja kopā ar mani un Mareku manos pirmajos gados. Pirms vēl vīrs devās savā BKA, priekšnieks viņam lūgties lūdzās atrast kādu foršu cilvēku, ko apmācīt pensijā ejošā Janeka vietā. Vīrs godīgi apzvanīja savus Latvijā palikušos paziņas un, kā gadījās, kā ne, izrādījās, ka mans brālēns atrodas darba meklējumos un ir gatavs lidotājs. Pirmo laiku Haffi viņam atļāva padzīvot savā dzīvoklī, kamēr pats atpūšas Tenerifē, un arī dzīvesvietas jautājums bija nokārtots. Tā nu brālēns atlidoja februāra beigās un vīrs viņu par divas dienas paguva apmācīt, līdz viņa ģimenē notika bēdīgais notikums un nācās doties brīvdienās mazliet ātrāk nekā paredzēts.

Starp citu, mans vīrs turējās kā vīrs. Protams, cilvēcīgi skuma un sēroja, bet bez nekādam destruktīvās darbībām. Tomēr, cik ļoti man par viņu sāpēja sirds. Ne tādu viņš savu BKA bija iedomājies…

Pēc plāna brālēnam bija jāpaliek strādāt ar mani un Mareku, lai es uz Lieldienu laiku nepaliktu pavisam bez komandas un jāmācas savai jaunajai vietai tikai tad, kad no atvaļinājuma atgriežās mans vīrs. Un tā šādā kompānijā es atsāku savu pilna laika darbu un ātri vien sapratu, cik ļoti es esmu izlaidusies, visus šos gadus strādājot kopā ar vīru. Jau sen viņš organizēja gan mūsu mašīnas darbu, gan visu tuvākajā apkārtnē notiekošo un tagad, viņa brīvdienu laikā, tas tika sagaidīts no manis. Un tā nu es mācos sekot līdz produkcijas daudzumiem un atrašanās vietām, menedžēt sev palīgus vai cilvēku piesaistīšanu visādiem brīvajiem darbiem, lai viss būtu padarīts un vēlams arī laicīgi. Izdodās gluži labi, bet nevarētu teikt, ka man tas patīk. Es ļoti ilgojos vienkārši mierīgi klausīties mūziku, darīt savu darbu un nelauzīt galvu par visām šīm lietām.

mīlīga kolēģu komunikācija

Aizgājušo brigadieri nomaina mūsu draudzene Barbara, kam it kā ir jābūt milzīgam plusam darba organizēšanā, bet īstajā dzīvē tas diez ko nepiepildās. Cilvēki uzskata, ka Barbarai ir pārāk “sakāpis galvā” un ātri vien paliek ļoti neatsaucīgi un visas griežammašīnas, kas ir viņas pārziņā paliek slinkas un neorganizējamas, kas darba virzībai uz priekšu nekādi nepalīdz. Un, diemžēl, Barbara nemāk ar to tikt galā, bet izvēlās apvainoties, aprunāt visus un vīt dažādas intrigas.

Bet brālēns gan izrādās īsts lietaskoks. Ātri vien nokārtojam viņam personas kodu, atveram bankas kontu un atrodam jauku dzīvesvietu, dalot milzīgu trīs guļamistabu dzīvokli ar islandieti un slovēni. Priekšnieks ir ļoti apmierināts ar to kā mums veicās, tāpēc jo liels ir mans pārsteigums, kad trīs nedēļas pirms Lieldienām Barbara man kādā piektdienas dienā pa kluso iečukst ausī, ka viņai ir nācies tulkot, ka no pirmdienas viņš ies mācīties pie Janeka mašīnas un Janeks nāks pie mums. Es palieku uz dibena! Tūliņ sāksies pirmssvētku un grillsezonas atsākšanas trakumi un man jāpaliek ar diviem veciem, lēniem onkuļiem? Nē, nē, nē! Mani mājās gaida meita, es vairs neesmu gatava vakaros palikt sazin cik ilgi! Aiz dusmām acu priekšā redzu visu sarkanu, goda vārds. Priekšnieks uz to brīdi ir kaut kur pazudis, bet tikko kā viņš parādās, ielidoju viņa kabinetā ar bļāvienu Þórarinn, what the fuck??? Nabaga priekšniekam atkarās žoklis līdz zemei.

– Kas, ko, kas noticis?

– Tu mainīsi manu brālēnu vietām ar Janeku? Ar pirmdienu???

– Ak jā, es gribēju ar tevi par to parunāt…

– Bet kā? Kā es tikšu galā? Lieldienas nāk!!! Tu zini, cik ir darba man uz Lieldienām!

Priekšnieks dziļi ievelk elpu un paskaidro man, ka tieši tāpēc viņš grib viņus samainīt vietām jau tagad. Lai mans brālēns pamācās, kamēr darba vēl nav pārāk daudz un tad nāk atpakaļ pie manis. Saploku kā balons, kam izlaists gaiss. Tik neērti… Joprojām sarkstu šo epizodi atceroties. Lūk ko ar mani ir izdarījusi apbērnošanās – saīsinājusi pacietības un savaldības rezerves, lai gan hormoni jau sen vairs netrako un, jāatzīstas, arī pīpēt es atsāku ātri vien pēc krūtsbarošanas beigām. Kādreiz es būtu samierinājusies ar situāciju, varbūt papurpinājusi kaut ko zem deguna un viss. Bet tagad ir citas, svarīgākas lietas manā dzīvē un es vairs neesmu gatava sirdi un dvēseli atdot darbam. Brālēns pie manas mašīnas atgriežas pēc divām nedēļām un gadās tikai dažas dienas, kad atbraucot mājās varu meitu samīļot tikai stundiņu un tad jau viņai ir laiks taisīties gulēt.

Tikmēr mājās ar vīru meita jau iemācijusies velties un vispār ar katru dienu paliek arvien lielāka un iemācas ko jaunu. Ķiķina un gugina. Pēc četru mēnešu vecuma sasniegšanas sākam piebarošanu un tas vismaz mazliet ir mūsu glābiņš, jo piena dzeršana meitai joprojām neiet pie sirds. Tiesa gan, arī kopā ar piebarošanu meita ir nekāds ēdājs un ir ļoti maza un tieva savam vecumam. Bet, gan tantes Ungbarnaverndā, gan endokrinoloģe Sofija mūs mierina, ka augšanas līkne ir gluži normāla un meita vienkārši ir smalka pēc uzbūves.

Esam jau apraduši būt vecāki un izrādās, ka tas nav nemaz tik grūti kā mēs vienmēr to bijām iedomājušies. Visādas pamperu maiņas un bēbīškakas ir sīkums. Meita joprojām ne reizi nav pat saķērusi iesnas un guļ lieliski gan naktī, gan dienas snaudās un ir burvīgs un dzīvespriecīgs bērns. Es labprāt palaižu vīru nedēļas nogalēs makšķerēt, viņš iedod man manas brīvdienas. Mums ir paveicies arī ar atbalsta komandu – mamma pieskata, kad vien ir vajadzīgs un tāpēc mums joprojām atliek laiks arī pabūt divatā, lai aizietu uz Rammstein koncertu vai Reikjavīkā notiekošo Manchester City pret West Ham United spēli, piemēram.

Pienāk maijs, diemžēl no darba aiziet mana mīļā Rakele, lai sāktu strādāt tikko atvērtajā Costco. Ļoti žēl. Uz atvadām viņu cieši apskauju un solu nelaist vaļā. Pati Costco atvēršana ir milzu ažiotāža Islandē – pirmās dienas un pat nedēļas nemēģinām nemaz apskatīt – veikals ir pārbāzts, nevar atrast pat vietu, kur noparkoties, un cilvēki ir sajūsmu sajūsmā un pērk tonnām visādas grabažas, kas viņiem nemaz nav vajadzīgas – tāpēc, ka tik lēti. Kad beidzot iepazināmies ar konceptu, sapratām, ka tā ir īsta naudas bedre – jā, viss it kā ir lēti, bet iepakojumi ir milzīgi. Ja neuzmanās, tad var pamatīgi iztērēties un pēc tam pusi izmest ārā. Bet, ja paliek pie lētā benzīna, pamperiem, tualetes papīra, virtuves dvieļiem – Costco ir labākie virtuves dvieļi pasaulē, milzīgi ruļļi un labas kvalitātes – un XXL veļaspulvera un visādu tīrīšanas līdzekļu iepakojumiem, tad ir patiešām izdevīgi. Vajag tikai mācēt laikā apstāties.

Maijā arī nosvinam savas dzimšanas dienas un vīrs mani palaiž nedēļas nogalē ciemos pie draudzenes uz Norvēģiju. Pēc tam jau arī pienāk meitas pusgada jubileja, kurai mēs īsti nespējam noticēt. Jau pusgads? Kur ir palicis laiks? Kur ir palicis mazais, neaizsargātais brēkulītis? Apskatot viņas pirmās drēbītes, liekas neiespējami, ka viņa kādreiz bija tik maza. Nu jau meitene stabili veļās un cītīgi gatavojas rāpošanai.

atgriežos mājās

Ar 1. jūniju atsākas brīvdienās – viens mēnesis mums būs visai ģimenei kopā, tad man vēl divi mēneši un jau ar 1. septembri meita dosies pie auklītes. Auklīti izdevās atrast gana laicīgi – vienkārši ierakstīju sludinājumu vietējo dagmammu Facebook grupā un jau gana ātri viena no auklītēm atrakstīja, ka viņai ar septembri atbrīvojas vieta – kā nu ne, augusta beigās bērni dodās uz dārziņiem, esam mācējuši piedzemdēt meitu īstajā laikā. Aizbraucu ciemos un iepazīstos ar mūsu Harpu – nenovērtējami lielisku auklīti. Viņa ar to nodarbojās kopš 2000. gada un viņai pašai ir trīs bērni un pieci mazbērni. Pēc likuma viena dagmamma nedrīkst pieskatīt vairāk kā piecus bērnus un, kad apskatu apstākļus, mani viss apmierina un tagadējais piecītis izskatās labi pieskatīts un apmierināts. Harpa viņus baro trīsreiz dienā, tas ir iekļauts cenā, pašiem tikai jāapgādā ar pamperiem un mitrajām salvetēm. Viņai ir miljons mantu un mājai liela terase, kur bērniem spēlēties jaukā laikā un viņi, tipiski islandiski, savas snaudas guļ ratiņos. Bet visvairāk viņa mani paķer un iedrošina vairākas reizes atkārtojot un uzsverot, ka kamēr bērniņi ir pie viņas, viņa tos uztver kā savējos un tā arī pret viņiem izturās. Parakstam papīrus, noslēdzam līgumu un sarunājam tikties augusta beigās, lai meitu lēnam pieradinātu.

Jūnijs paiet kā sapnis. Kopā pastaigājamies un spēlējamies, uz jūnija vidū noīrējam vasaras māju uz nedēļu un kopīgi ar mammu un brālēnu nosvinam Jāņus. Sākam iet bēbīšu peldēšanā – līdz šim esam mazo diezgan sargājuši no sabiedriskām vietām un viņa nejūtas pārāk brīvi tādā lielā bariņā, bet pati peldēšana un baseins patīk ļoti, gan viņai, gan mums. Abi ar vīru ejam līdz, vingrinājumi notiek dziedāšanas pavadībā – pirmajās nodarbībās visi vecāki vēl ir klusiņi, bet ar laiku jau samācās vārdus un rauj vaļā pilnā balsī. Mazie ķiķina un spiedz. Bērniņi trenē muskuļus, pierod pie ūdens un iemācas arī aizturēt elpu ienirstot.

Hraunfossar, no kuriem netālu svinējām Jāņus

Meitai ir izveidojies kārtīgs dienas režīms – ceļās ap septiņiem rītā, paēd brokastis, padraudzējas ar mammu un tēti un ap desmitiem no rīta dodās savā pirmajā snaudā uz kādu pusotru stundu. Tad pusdienas un kopā būšana, spēlēšanās iekšā un ārā, launadziņš un tad, starp diviem un trijiem pēcpusdienas snauda, arī kādu pusotru vai divas stundas. Dzīvošanās, draudzēšanās, vakariņas, citreiz vanna un astoņos vakarā uz nakts gulēšanu. Meita vairs neceļās arī četros no rīta, lai ēstu un pieniņu mēs sākam dot, kad viņa jau ir iemigusi, ar izņēmumu no rīta pēc piecelšanās. Zināt jau zinām, ka tā nav pareizi, bet meitai pieniņš vēl ir ļoti, ļoti vajadzīgs un pudeli viņa joprojām ienīst. Un diemžēl viņa ir arī pavisam knupīšatkarīga. Neviena zoba arī vēl nav. Bet lielisks bērns. Vecākiem pietiek laika gan padarīt savas lietas, gan uzturēt māju kārtībā, gan pabūt kopā – skaistos vakaros malkojam vīnu uz balkona un brīnamies. Kā gan mēs, egoisti, esam tik mierīgi pieskaņojušies dzīvei ar bēbīti? Un prieks, ko meita mums dāvā, divsimts reizes pārsniedz mazo neērtību svaru. Nemaz nav žēl mierīgās un brīvās dzīves pirms bērniem. Ja vienmēr bijām domājuši, ka mums būs tikai viens bērns, tad nu jau nopietni sākam spriest – bet varbūt vēl vienu? Mēs tak varētu! Vēsā mierā. Tikai jāizdara visi aprēķini un mazliet jāpārplāno dzīvoklis.

Ar jūliju vīrs atgriežas darbā un es laimīgi palieku mājās. Meitiņa sāk rāpot un tiklīdz kā iemācas pierāpot pie kaut kā pie kā var pieķerties, tā slejās uzreiz kājās. Ikdiena paliek arvien jautrāka. Sen jau esmu atmetusi jebkādus mēģinājumus padarīt kaut ko savu – visus plānus atlieku tikai laikam kamēr viņa guļ. Ja meita ir nomodā, gribu viņai veltīt visu iespējamo uzmanību.

atbalstam Islandes valstsvienību

Tikmēr vīram darbā iet… hmm, kā jau paredzēju. Priekšnieks ir ļoti apmierināts ar mana brālēna darbu un nu tik ir aizrāvies: Paklau, bet jaunais puisis ir tiešām labs. Man te viens cilvēks iet prom un vēl dažu labu es plānoju atlaist, sagādā man vēl šitādus puišus! Un vīrs protams nespēj savam draugam atteikt. Abi kopā ar manu brālēnu viņi pārskata savu draugu un paziņu sarakstu vēlreiz, šādiem tādiem arī aizraksta vai piezvana. Ir zināma interese, bet ar pliku darba piedāvāšanu vien nepietiek – ir arī jāatrod, kur cilvēkiem pirmo laiku padzīvot, kādam vajag aizdot naudu biļetei vai izdzīvošanai līdz pirmajai algai vai abiem.

Augusta sākumā atlido viens čalis, augusta pēdējās dienās vēl viens. Septembra vidū gaidāms trešais. Kad atgriezīšos darbā, mēs būsim jau seši latvieši otrajā stāvā un gaidīsim septīto. Jāsāk aizdot arī segas, spilveni, gultasveļa un dvieļi, jo gandrīz nevienam tie bagāžā nelien. Jaunajam puisim jākārto personas kods un bankas konts, jātulko, jāskaidro, jāpalīdz, jāapmāca darbā – tas gan vēl pagaidām uz vīra pleciem. Jāpiebilst, ka mēs ar to neko nepelnam – tik vien, ka esam vienojušies, ka jaunie cilvēki mums no pirmās algas izmaksā vakariņas un priekšnieks laiku pa laikam mēdz man atsūtīt kādu konfekšu maisiņu vai atnest vīram kādu alkohola pudeli, ko mēs mierīgi rindojam trauku skapja plauktā – mūsu ģimenē ballīšu laiki jau sen kā ir beigušies.

[34] skaistākais saullēkts un skumjākais rīts

Bērna, it īpaši pirmā bērna piedzimšana, laikam katram vecākām ir lielāks vai mazāks nervu satricinājums. Vismaz man ir milzīgs – ne velti pie bildes ar Adventes vainagu es rakstīju, ka tā bija pēdējā diena, kad mana sirds un prāts vēl piederēja man pašai. Lai cik plānota un gaidīta bija meita, lai cik ļoti es gatavojos, interesējos un mācījos par dzīvi ar bēbīti, jau pirmā slimnīcā pavadītā, ne pārāk daudz gulētā nakts, mani pārliecināja, ka dzīvē viss ir savādāk.

Nākošajā dienā, kad pieceļamies, uzreiz prasāmies uz mājām – Islandē nav pieņemts palikt vairāk kā vienu nakti slimnīcā, ja viss ir noritējis bez sarežģījumiem. Un manas dzemdības bija pat ļoti veiksmīgas, savus plīsumus par lieliem sarežģījumiem neuzskatīju ne tad, ne tagad. Vecmātes gan man visu laiku cītīgi piedāvāja kaut ko pret sāpēm, bet es nejutu nekādu vajadzību. Vai nu ļoti kvalitatīvi sašūts, vai nu ķermeņa īpatnības, bet kamēr apakšgals, protams, likās daudz jutīgāks kā parasti, nevarētu teikt, ka īsti sāpēja un varēju gan sēdēt, gan staigāt, gan gulēt, gan visu pārējo, kas vajadzīgs. Man, patiesībā, likās ļoti neizprotami, ka visi tik daudz ap mani ņemās un uztraucās – es biju pilnīgi koncentrējusies uz meitu un pati sev likos ne pirmās nozīmības persona.

Nogarlaikojušās vecmātes gan mūs ļoti mēģina pierunāt palikt vēl vienu nakti, bet mēs patiešām gribam mājās. Laikā, kad visai dzīvei pilnībā ir mainījies smaguma centrs, ir grūti atrasties arī pilnībā svešā vidē – gribas pēc iespējas ātrāk nonākt mājās, pazīstamos apstākļos un sākt pierast pie savas jaunās dzīves. No slimnīcas gan mēs nevaram doties prom, pirms meitu nav apskatījis bērnu ārsts un viņš būs pieejams tikai ap sešiem vakarā. Bet, vakaru sagaidām, ārsts apskatās, ar meitu viss ir vislabākajā kārtībā un varam būt brīvi. Mums līdz tiek iedota meitas dzimšanas apliecība ar personas kodu, divas rozā aprocītes, kuras gan mūsu straujā brauciena uz Reikjavīku dēļ mums pat netika apliktas un bukletiņš ar visu pamatinformāciju par iespējamām problēmām ar jaundzimušo un paskaidrojumiem, ko tādā gadījumā darīt un, kur vērsties pēc palīdzības. Ar Ingu mēs jau esam sazvanījušies viņa mūs apciemos rīt un katru dienu turpmākās nedēļas laikā. Laiks doties mājās!

Meitiņa mums ir mazliet brēkulīga un viņai pavisam noteikti nav ne mazākās nojausmas par dienu un nakti. Lieku bieži pie krūts, kā jau to ir ieteikts darīt – jā, pēc visa, ko piedzīvoju meitai nākot pasaulē, zīdīšana vairs nekas tāds neliekās, lai gan nevarētu teikt, ka man tā ļoti patiktu – bet bieži vien tas neko nelīdz. Emocijas piedzīvo pilnīgus amerikāņu kalniņus, no pilnīgas ekstāzes utji putji, paskaties uz tiem mazajiem pirkstiņiem līdz bezspēcīgai raudāšanai, kad mazo nekādi nevar nomierināt: ko mēs darām nepareizi???

Ingas vizītes ienes mieru mūsu mājās – viņa nekur nesteidzās, viņa atbild uz visiem jautājumiem, viņa visu parāda un paskaidro un viņa vienmēr mūs atbalsta un nomierina. Viņa ir gatava parunāt pat visu, kas mums svarīgs, piemēram, izrunāt dzemdību pieredzi visos sīkumos. Plīsumi, lūk, neesot nekāds retums tik straujās dzemdībās, bet Inga mani ļoti lūdz pēc kādam desmit nedēļām aiziet pie ārsta un atrādīties – esot gadījumi, ka pēc šādiem gadījumiem otro bērnu dabīgi dzemdēt vairs neatļauj. Inga palīdz mums novannot meitu pirmo reizi, pārbauda svaru un runā, runā, runā. Izstāsta visu par hormoniem, par emociju kokteiļiem, par to cik svarīgi ir mammai neprivatizēt bērnu un ļaut tētim iesaistīties un atgādina, ka vienīgais, ko jaunais tēvs nevar ir pabarot bērnu ar krūti. Cik svarīgi ir atcerēties, ka mēs joprojām esam pāris un veltīt vismaz pāris minūtes pašiem sev un viens otram. Ka nevajag noslēgties četrās sienās. Izrunā arī visu par turpmāko kontracepciju un citām svarīgām lietām.

Bet, kad Inga ir aizgājusi, man ļoti grūti iet ar tiem hormonu kokteiļiem. Es esmu ļoti organizēts cilvēks, man patīk visu saplānot un man ļoti patīk kārtība, pat jāsaka rutīna. Un, kamēr es ar prātu saprotu un it kā biju gatava, ka dzīve ar jaundzimušo nebūs pārāk paredzama un saplānojāma, es tik un tā jūtos mazliet apmaldījusies un zaudējusi pamatu bez kājām. Man ir ļoti bail izdarīt kaut ko nepareizi un es vispār nevaru atslābināties. Es nevaru pat pagulēt – neņemot vērā to, ka meita pa nakti raud un ir jābaro, es nevaru pagulēt pat tad, kad viņa ir iemigusi. Esmu sēdus augšā gultā tikko, kā izdzirdu kaut mazāko troksnīti no viņas puses un, ja labu laiku neko nedzirdu tad ceļos un pārbaudu vai vēl elpo – laikam tīra jaunās mātes klasika. Mierīgi varu pagulēt tikai tad, kad vīrs ir paņēmis meitu uz viņas istabu. Viņa drošajām rokām es uzticos simtprocentīgi.

Un mans vīrs darbojās kā bēbīšdievs, patiešām. Vai tiešām tas ir tas pats puisis, par kuru es baidījos, ka viņam bērni īpaši nepatīk? Viņš var visu un viņš dara visu un viņam nekad nepietrūkst pacietības un mīlestības. Un, veltot uzmanību meitai, viņš neaizmirst pasaudzēt arī mani – aizsūtīt pasnaust vai dušā vai norīkot vienkārši pasēdēt un palasīt grāmatu. Bet tik un tā, kad pirmajā nedēļas nogalē atbrauc mana mamma, viņi abi kopā nolemj, ka es esmu pārāk bāla un pārāk nervoza, tāpēc sestdienā es tieku kopā ar mammu aizsūtīta tepat uz vietējo veikalu iepirkties – vismaz divdesmit minūtes izvēdināt galvu – un vakaros man tiek vārīts silts piens. Pat tad, kad es bēbi baroju, vīrs vienmēr aiziet un sagatavo man svaigu ūdens glāzi un pēc tam paņem mazuli uz pleca atraudziņai.

Un pēc pirmās nedēļas arī tie hormonu kokteiļi sāk pierimt. Ar asarām un solījumu satikties, nākamo bēbīti gaidot, atvadāmies no Ingas un pēc pāris dienām saņemam zvanu no Ungbarnavernd, kuri turpmāk uzņemsies rūpes par mūsu veselību un labklājību. Tante, kas zvana, mani priecīgi apsveic un norunājam vizīti pēc pāris dienām. Un tad iet uz priekšu mūsu burvīgais decembris – lēns un laisks. Mācāmies neko neplānot un ļauties laika plūdumam. Meita joprojām īsti neguļ naktī, bet kāda starpība, ja mums abiem ir brīvdienas? Mēs esam samierinājušies, kaut kad taču tas bērns iemigs un tad gulēsim arī mēs. Un pastaigas īsajās diennakts gaišajās stundās. Un nesteidzīgi Ziemassvētki, bez darba vājprāta pirms tam – priekšnieks jau 1. decembrī mums atsūtīja SMS – bildi, kur kādi septiņi cilvēki dara darbu, ko mēs darījām trijatā un tekstu I miss you 2. Mamma no darba atved negaidītas dāvanas no kolēģiem un tādas pienāk pa pastu arī no Latvijas, Vācijas, Anglijas un Norvēģijas. Dzīve ir skaista!

Ziemassvētku noskaņās

Bet meitiņa izrādās ņerkstīgs ēdājs un palēni pieņemās svarā. Arī es mocos, man ir jēli un asiņaini krūšgali un nekādi krēmi un gaisa peldes nelīdz. Katru barošanu iesāku ar asarām, sāp ļoti, lai gan visi tantes Ungbarnaverndā saka, ka viss esot kārtībā un meita krūti ņem pareizi. Ziemassvētku dienā vīrs mani pierunā ieslaukt pienu pudelītē un mazliet atpūtināt krūtis. Viņš ar prieku meitu pabaro, bet mans attapīgais bērns uzreiz saprot – lūk, pudelīte, tā ir štelle! Un krūti vairs neņem neparko. Mocos vienu, otru, trešo, piekto reizi. Nekā! Bērns ir acīmredzami izsalcis, bet ne par ko. Ieslaucu pudelītē un viss lieliski. Tā arī mūsu krutsbarošana beidzās – pirmo nedēļu vēl cenšos barot ar savu pienu no pudelītes, bet piena paliek mazāk un mazāk un tā kā meita labprāt ēd maisījumu, beigās atmetu ar roku. Ticu, ka ar speciālistu palīdzību un lielu centību varbūt es būtu viņu piedabūjusi pie tās krūts atpakaļ, bet man patiešām, patiešām nebija iedvesmas cīnīties ar zobiem un nagiem par kaut ko, kas man pašai nepatīk un sagādā sāpes. Pieņemsim, ka esmu egoiste.

28. decembrī nosvinam meitas pirmā mēneša jubileju – viņa ir vareni paaugusies un jaundzimušā izmēra drēbītes viņai vairs neder. Sākam iepazīties ar kolikām, bet jāsaka, ka ne pārāk smagā formā, Ungbarnavernd tantes iesaka Minifom pilienus un uz meitu viņi strādā labi. Esam šo to iemācijušies, zinām, ka meita labāk iemieg ietīta autiņā un, ka viņai patīk baltais troksnis, lai nomierinātos. Mainām pamperus kā profesionāļi, tētis kopā ar meitu iet lielajā vannā un vannošanās ir sajūsmas pilni brīži. Ar 2. janvāri gan vīram ir jāatgriežas darbā un es mazliet baidos palikt viena ar bēbīti.

Veltu 1. janvāra dienu, lai uzceptu torti kolēģiem un ar smagu sirdi gatavojos palaist vīru atpakaļ uz darbu. Un meita izstrādā savu pirmo lielo brīnumu – ar tēta pirmo darbadienu viņa sāk gulēt pilnu nakti. Ap astoņiem vakarā iemieg un tikai ap četriem no rīta sāk kūņoties – tad ir jāiedod piens un viņa mierīgi guļ tālāk. Protams, turpmākajā laikā ir gadījies un, pat vēljoprojām gadās, ka ir uzbrukusi kāda slimība vai slikts sapnītis vai kas cits un pa nakti viņa pamostas un ieraudas un ir jāmierina, bet tie ir izņēmuma gadījumi nevis ikdiena.

Un es palieku viena ar bēbīti un veicās gluži labi. Mums sāk izveidoties kaut cik saprotams dienas ritms un savi rituāli – piemēram ap septiņiem no rīta meita iedzer savu otro dienas pieniņu un tad mēs abas mīlīgi dūdojam un draudzējamies, līdz īsajai rīta snaudai. Ļauju meitai iemigt man blakus un tad izdzeru savu jau atdzisušo kafiju un izlasu rīta ziņas. Man nekad sava pieaugušā cilvēka dzīvē nav bijis laika tādiem nesteidzīgiem rītiem. Pēcpusdienā tētis atbrauc no darba, iesēžas šūpuļkrēslā un paņem meitu klēpī vakara snaudai, tikmēr es pagatavoju vakariņas. Katra otrā sestdiena man ir brīvdiena, tad es parasti dodos pie mammas uz Hafnarfjorduru un mēs kopā darām visādas meiteņu lietas.

burvīgās ratu pastaigas

Sagaidām meitas divu mēnešu jubileju – smuks, dzīvespriecīgs bērns, jau stabili tur galvu, labi guļ, ir izveidojies saprotams dienas režīms. Un smaida. Ak kā smaida! No šī bezzobainā smaidiņa sirds izkūst pussekundes laikā. Ir īstais laiks kaut kam noiet greizi! Meita atkal paliek par arvien ņerkstīgāku ēdāju un sāk protestēt ēdienreižu laikā. Mēģinām barot biežāk un mazāk, mēģinām barot retāk un vairāk, iebildumi turpinās. Pieņemšanās svarā mazliet palēninās, bet bērns joprojām ir dzīvespriecīgs un lielisko guļ. Ungbarnavernd tantes iesaka mainīt pudelīti vai maisījumu, pacelt gultiņas galvgali un vēl šo to, mēs visu cītīgi mēģinām, bet nekas, nekas nelīdz. Ēdienreizes palēnām pārvēršās par murgu un bērns sāk bļaut jau pudeli ieraudzījis vien. Raud viņa un raudu es un apskaužu vīru, kurš ir darbā – es arī gribētu būt darbā, kur es skaidri zināju, ko es daru un darīju to labi. Es jūtos tik nedroša un nepārliecināta par sevi. Nu, kas es par māti, ja pat bērnu nejēdzu pabarot?

Un tad pienāk tā maģiskā svētdiena, kad ar visādu pielabināšanos un centību neesam varējuši meitai iedabūt pat 500ml maisījuma. Saprotam, ka tā nevar, liekam bērnu mašīnā un braucam uz bērnu slimnīcu Reikjavīkā. Reģistratūrā pastāstam, kas mūs nomoka, mūs aizsūta uz uzgaidāmo telpu, kur drīz vien mūs atrod medmāsa, aizved uz kabinetu un izskata un izjautā visos sīkumos. Tad viņa nolemj, ka mums noteikti ir vajadzīgs ārsts un lūdz uzgaidīt. Pēc piecpadsmit minūtēm sagaidām bērnu endokrinoloģi Sofiju, kura mūs izjautā vēlreiz visos sīkumos – lūdz sīki un smalki aprakstīt visas reakcijas un uzvedību pirms un pēc barošanas/barošanas mēģinājumiem un pat parādīt kādā pozā mēs sagaidām atraudziņu.

Viņa domā, ka tas ir refluks – atviļņa slimība. Ātrākais un efektīvākais veids to pārbaudīt ir izrakstīt nepieciešamās zāles – pašas iedarbīgākās. Ja viss sāk strauji palikt labāk, tad braucam atpakaļ pie viņas, pagarinām recepti un novērojam situāciju. Ja nekādu izmaiņu nav, tad pētīsim un meklēsim tālāk. Sofija mums paskaidro, ka tipiskās Islandes bezizvēles situācijā zāles nav bērnu, tā ir pieaugušajiem domāta tablete. Mums viņa ir jāizšķīdina ūdenī – nedrīkst saberzt vai savādāk apstrādāt un tad ar karotīti jāiedod bērnam.

Mājupceļā iebraucam aptiekā un nopērkam zāles. Iebarot viņas ir elles šausmas, kā iebarot tableti kaķim. Karotīti mutē, meita spļauj ārā, vācam kopā un bāžam atpakaļ mutē. Vismaz piecu minūšu noņemšanās ar raudošu bērnu. Bet strādā! Jau pēc otrās tabletes meita sāk ēst jūtami vairāk. Tomēr viss jau ir sabojāts un ēšana viņai nesagādā nekādu prieku un viņa skatās uz pudeli kā uz savu ļaunāko ienaidnieku un, joprojām, pat trīs gadu vecumā, viņa vispār nereaģē uz izsalkumu. Bet, ja izdodas viņu pierunāt, izdzertā piena daudzums palielinās manāmi. Aizbraucam vēlreiz pie Sofijas, pagarinām recepti un iesākam katru rītu ar mazu rozā tabletīti.

Un dzīve atkal ieiet sliedēs. Aizeju pie sieviešdaktera un sev par lielu prieku uzzinu, ka viss ir sadzijis lieliski – kā ārsts saka, knapi var pateikt, ka es vispār būtu dzemdējusi. Meita atsāk pieņemties svarā un saņem pirmās vakcīnas, dusmīgi piebļaujot visu ārsta kabinetu. Ja neņem vērā ēšanas problēmu, meita ir ļoti veselīga un nav vēl dabūjusi pat iesnas. Uz savu tuvojošos atgriešanos darbā es vairs neskatos kā uz atpestīšanu, bet ar gana lielām skumjām. Ir tik forši būt mājās ar tādu mazu bumbulīti, kurš visu laiku iemācas ko jaunu un kā man pietrūks nesteidzīgā laika plūduma… bet, nevajag skaust. Arī vīrs ir pelnījis izbaudīt laiku ar bērnu.

Tuvojas meitas trīs mēnešu jubileja, šie ir bijuši burvīgākie trīs mēneši mūsu dzīvē. Saņemamies, vienojamies ar manu mammu un pirmajā nedēļas nogalē pēc meitas trīs mēnešu jubilejas ieplānojām uzticēt meitu mammai un paņemt pirmo brīvo nakti – vienkārši aiziet kaut kur paēst, varbūt uz kādu filmu un pabūt kopā. Bet vīra tēvs ir nokļuvis slimnīcā pēc smagas gripas izslimošanas un otrdienas, savas pirmspēdējās darbadienas rītā man zvana vīrs un nespēj parunāt… viņa tētis šo pasauli ir pametis.

Uztaisam visu vīra dzimtas konferences zvanu, lidojums ir piektdien – vēl nav tiešā reisa uz Rīgu, bet Wizzair lido uz Viļņu un tur var noīrēt mašīnu un aizbraukt. Sestdien būs bēres un pirmdien lidojums atpakaļ. Ilgi domājam vai vīrs lidos viens, vai mēs abi kopā – ļoti, ļoti negribās atstāt meitiņu uz veselām trim dienām un naktīm. Bet pāris gadus atpakaļ es savam vīram solīju “priekos un bēdās” un, ja šis nav tas brīdis, kad man būtu jābūt viņam blakus, tad es nezinu, kad ir.

Trešdienu, meitas trešo jubileju, pavadām visi kopā. Ak, likteni, kāpēc tu esi tik nežēlīgs? Mūsu pašai lielakajai laimei ir uzmesta virsū vesela ķieģeļu kaudze. Ceturtdienā ir mana pirmā darbadiena un Þórarinns no paša rīta atnāk pateikt I’m so sorry for your loss un es pilnīgi automātiski atbildu It’s not my loss. Lai gan vīratēvu es ļoti mīlēju, neatļaujos pat iedomāties par savām sajutām, pagaidām domāju tikai par vīru.

Un tā, smagu sirdi meitu uzticot mammai, mēs piektdienas rītā aizlidojam uz Viļņu. Mūsu randiņa un brīvās nakts vietā mums ir vesels brīvs vīkends, bet bez nekāda prieka. Četru stundu lidojums, vairāk kā sešu stundu brauciens uz vīra ģimenes mājām. Esmu blakus vīram, turu viņu pie rokas, ļauju izbēdāties un izpaust emocijas, pieskatu, lai viņš ēd un guļ. Svētdienas pusnaktī izbraucam atpakaļ uz Viļņu, pirmdienas pēcpusdienā izsmelti, noguruši un bēdīgi.

Otrdienas rītā, braucot uz darbu, salūztu pati un nespēju valdīt asaras. Paldies, mīļo vīratēv! Paldies, ka tu biji, paldies, ka izaudzināji savu dēlu par lielisku vīru un tēvu un es joprojām nespēju noticēt, ka mēs nekad vairs neiebrauksim tavā pagalmā, lai tu, no pusdienaslaika snaudas pamodināts, nāktu mums pretī, nobučotu mani un teiktu, ka kopš neesam redzējušies, esmu palikusi vēl jo smukāka.

vīra tēvamājas