[1] nonākšana leduszemē un maza priekšvēsture

Zaudējot savu blogera nevainību ir mazliet grūti izvēlēties ar ko vajadzētu sākt. No kura brīža stāsts kļūst interesants? Ar ko es gribu dalīties?

Tātad. Kā mēs ar vīru – kas toreiz vēl nebija vīrs, bet laika gaitā par tādu kļuva- izlēmām lidot uz Islandi? Atbilde ir tik klišejiska, ka to varētu ierakstīt grāmatā par tēmu “kā rodas viesstrādnieki?”

Kad satikāmies bijām ļoti jauni, dienu pēc manas pilngadības uzsākām kopdzīvi. Es – savulaik grūti audzināma pusaudze, izmesta no divām skolām, bez nekādas idejas, ko es gribētu iesākt ar savu dzīvi. Viņš – divus gadus par mani vecāks, puisis no laukiem, skolai atmetis ar roku un agri sācis strādāt.

Atcerieties – tie bija “treknie gadi”. Puisis strādāja celtniecībā, pelnīja it kā labi. Bet, ak jel! Tajā vecumā tik ļoti gribējās dzīvot, šeit un tagad un visu un uzreiz. Jūra līdz ceļiem! Braukt ar bembi, pirkt visādu figņu, ēst restorānos un party all the time. Ja kaut kam nepietika – ir taču kredīti – BIG tajā laikā bija un GEmoney, to varēja nokārtot pasta nodaļā. Visādi līzingi veikalos un kredītkartes un kas tik vēl ne. Labi domātos padomos neklausījāmies, paši lieli, paši gudri!

Izrādījās, ka nomaksāt to visu nav tik viegli kā paņemt. Jāsāk ņemt kredīts, lai samaksātu citu kredītu, jāaizņemās, jārīko algas dienas Loto – to samaksāsim, tam vēl var pagaidīt divus brīdinājumus.

Nav nekāds brīnums, ka 2007. gada beigās mūsu personīgā finanšu situācija atradās aptuveni tajā pašā ķermeņa daļā, kur visas pasaules 2008. gada beigās. Pat mums bija skaidrs, ka vajadzētu kaut ko darīt lietas labā.

Un tad uzradās viņš. Diezgan tuvs radinieks, kurš jau dažus gadus strādāja Islandē un bija atbraucis Ziemassvētku brīvdienās. Viņam bija risinājums priekš mums – brauciet tik kopā ar mani uz Islandi! Puisi viņa priekšnieks pieņemšot darbā uzreiz, arī man darbu atradīs, biļetes nopirks, dzīvesvietu nodrošinās, iesākuma naudu iedos kā avansu. Mašīnu piešķirs mums, bez vārda runas, šefam esot pilns pagalms ar mašīnām, kas viņam ko neiedot? Alga 4000 latu uz rokas, viena vienīga paradīze un cukurvate.

Mazu pauzīti smiekliem tagad? Vai mums gadījumā nelikās, ka tas sounds too good to be true? Ne tak! Lielisks variants, gandrīz kā loterijā laimēt. Pastrādāsim kārtīgi kādu gadu, atdosim visus kredītus, iekrāsim mašīnai un dzīvoklim. Islande tāda interesanta zeme, brīvajā laikā apskatīsim visādus geizerus un ūdenskritumus, redzēsim ziemeļblāzmu un tad jau gadiņš būs pagājis un būsim atpakļ mājas un turpināsim dzīvot uz pilnu klapi. Gatavi lidotāji! Noliktais datums 25. marts.

Cik grūti ir atzīties stulbumā… kad cilvēki man saka – wow, tāda uzņēmība, aizbraukt šitā uz svešu valsti un sākt visu no nulles! – es vienmēr atbildu, ka tā nebija nekāda uzņēmība, mūsu gadījumā, bet gan dieva dots stulbums. Tagad gribētos vismaz rakstīt, ka pēdējos divus mēnešus Latvijā kārtīgi gatavojāmies aizlidošanai. Ievācām informāciju, iemācījāmies kādas frāzes islandiski vai kā. Bet neko! Pat kronas kursu ne reizi neapskatījāmies, kur nu vēl kaut ko sarežģītāku. Rīkojām nebeidzamas atvadu ballītes, pārdevām visu, ko varēja pārdot, un nepagāja ne ilgs laiks, kad pienāca 24. marta rīts. Ātri sametām somu – zeķes, apakšveļu, pāris drēbju kārtas – tā it kā brauktu pie vecākiem uz vīkendu un braucām uz Rīgas ostu. Tiešais reiss uz Reikjavīku no Rīgas tad vēl nebija, lidojums bija no Stokholmas un līdz turienei ar prāmi. Neviens no mums abiem vēl nebija lidojis, mazliet bailīgi, redz. Ostā mums pievienojās mūsu ceļabiedrs – tas pats, kas šo lielisko iespēju mums bija sniedzis. Tāds mazliet nerunīgāks palicis, bet kurš gan tam pievērsa uzmanību?

Tā nu mēs attapāmies uz klāja un vērojām, kā Rīgas ainava lēnām aizslīd prom.

Nākošais rīts jau Stokholmā. Paģiras, briesmīgas paģiras, pēc visa tax free alko, ko drosmei izdzērām. Samaksājam pēdējo naudu – burtiski pēdējo naudu, līdz pat monētām – taksistam, kurš mūs nogādā lidostā, kur jāpavada laiks līdz vēlai pēcpusdienai. Sēdi nu, tāds, visu dienu un skaties uz plakātiem ar bezgala kārdinošiem picas gabaliem un aukstas kolas glāzēm ar uzvedinošiem uzrakstiem “Hungry?” “Thirsty?” Jā, hangrī gan, pie velna! Es laikam nevienu cilvēku vēl nebiju tā ienīdusi kā Ārlandas reklāmu cilvēku todien.

Lidmašīnā nepatīkams pārsteigums – katrs sēžam citā rindā. Ar manām bailēm no augstuma pirmais lidojums jau tā liekās biedējošākā padarīšana ever, un vēl jāsēž vienai starp svešiem cilvēkiem. Bet visu cieņu islandietei, kas sēdēja man blakus. Kad uz pacelšanās brīdi es sarāvos un sāku trīcēt, viņa mani saņēma aiz rokas un mierināja kā mazu bērnu. It’s okay, it’s okay, flying is safe. It’s okay. Un, kad bija atļauts atsprādzēt drošības jostas, labprātīgi apmainījās ar vietām ar manu puisi. Viņa noteikti jau sen to vairs neatcerās, bet es viņai esmu pateicīga joprojām.

Lidojuma stundas velkas lēni, pa logu redzams tikai okeāns, bet mēs beidzot tiekam pabaroti un padzirdīti. Un tad jau sāk parādīties zeme. Ak dievs, kas tā par zemi? Pelēks, pelēks, pelēks, kalni, ūdeņi un sniegs. Apdzīvotību nemana. Kā uz mēness! Un tad jau izlidojam cauri 25 mākoņu kārtām un nosēžamies. Beidzot! Nosolos vairs nekad un nekur nelidot.

Lidotstā mūs sagaida Šefs – mūsu padomdevēja un turpmāk arī mana puiša priekšnieks. Tāds kolorīts, burkšķošs, vecs onkulis. Izejam ārā – un wow! – vējš ir tik stiprs, ka nevar lāga ievilkt elpu, auksts, slapjdraņķis un viss izskatās tik, tik dīvaini. Viena vienīga pelēka lava visapkārt, tālumā var manīt kalnus un kaut ko no pilsētas. Visu ceļu no Keflavīkas līdz Hafnarfjordurai, ceļu, ko tagad es mēroju tikpat kā katru dienu un varētu izbraukt ar aizvērtām acīm, apbrīnojam katru lielāku akmeni, katru okeāna līci un katru ceļazīmi ar dīvainajiem vietu nosaukumiem. Mašīnā skan islandiešu radio un es nevaru pat saprast, kur viens vārds sākas un otrs beidzas.

Nokļūstam Hafnarfjordurā, Šefs mūs izlaiž pie veikala “Bónus” un iedod katram no mums 5000 ISK. Mums nav ne jausmas cik tas ir, kā arī mēs neatpazīstam gandrīz nevienu sasodītu produktu, tāpēc uzticam visu naudu mūsu padomdevējām un ļaujam nopirkt produktus ar kuriem, kā viņš uzskata, būs jāiztiek nedēļu. Sapērkam kādus četrus lielus maisus, bet nauda vēl paliek pāri.

Nākamais pieturas punkts – paša Šefa māja, kur viņa sieva ir sagatavojusi vakariņas. Vispār, liekas iespaidīgi. Īsts apsolītās pasakas sākums – tik laba uzņemšana. Tikai ar saprašanos galīgi neveicās. Mūsu angļu valoda ir nu ļoti nepietiekama un pat uz to, ko mēs pa abiem samocam, Šefs atbild islandiski. Tā nu paēdam ne pārāk omulīgas vakariņas un dodamies uz savu jauno dzīvesvietu.

Dzīvoklis atrodas rūpniecības zonā, izbūvēts virs garāžas. Liela dzīvojamā istaba kopā ar virtuvi, sešu kvadrātmetru guļamistaba un vannasistaba. Guļamistaba tiek mums. Pārsteigums, pārsteigums! Guļamistabai nav durvju. Neviens, izņemot mūs, tur nesaskata nekādu problēmu, bet beigās sazin no kurienes izrok vecus dušas aizkarus, lai durvis vismaz var aizklāt. Istabā ir šaura gulta, skapis, plaukts un milzīgas, aizvēsturiskas elektriskās klavieres, kas aizņem lielāko daļu no istabas. Kad iesaku aizbīdīt plauktu uz dzīvojamo istabu, padomdevējs man dusmīgi uzbrēc, ka es neteikšu viņam, kur un ko viņa mājā ir jāliek. Nodomāju, ka visi esam noguruši un palaižu gar ausīm.

Vēlāk vakarā izejam ārā, divatā. Stāvam, pīpējam, skatamies uz netālo, izgaismoto Hafnarfjorduru. Un tikai tad man pielec – there’s no way back! Te mēs tagad arī paliksim – šodien, rīt, parīt un aizparīt. Ko mēs esam izdarījuši?

5 thoughts on “[1] nonākšana leduszemē un maza priekšvēsture

  1. Līva maijs 9, 2019 / 2:56 priekšpusdienā

    Ļoti interesants raksts, gaidu turpinājumu !

    Publicējis 1 person

  2. liene maijs 9, 2019 / 7:28 priekšpusdienā

    wow. pilnīgi kaut kas cits, kā gaidīju. pašironija ir ļoti laba lieta, es zinu, ka lai līdz tam nonāktu, ir jāiziet noteiktiem posmiem cauri. turpini!

    Publicējis 1 person

  3. Ināra maijs 9, 2019 / 6:32 pēcpusdienā

    Patiešām ļoti interesanti. Pazīstamas izjūtas. Noteikti lasīšu turpinājumu

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s