[5] same shit, different place

Dzīve virs garāžas ir tumša, vārda vistiešākajā nozīmē. Droši vien visiem ir zināms, un ja kādam vēl nav, tad tūliņ pastāstīšu – Islandē normāls dienas un nakts garums ir tikai mazliet rudenī un pavasarī. No maija vidus līdz augusta vidum ir gaišs visu laiku, pašā nakts vidū tikai mazliet krēslains. Tas dara apbrīnojamas lietas ar iekšējo pulksteni! Dzīvojot gesthausā un jau tā nevarot laicīgi aiziet gulēt, es vēl pazaudēju savu tik dārgo miegu tikai šī iemesla dēļ. Guļu tā mierīgi, griežos uz otriem sāniem, drusku pamostos – gaišs, pilnīgi gaišs, saule spīd – aizgulējos, akdievs, nokavēju darbu! Paskatos pulkstenī – 1:12. Lieliski, paldies! Un tā katru stundu. Beigās atrisināju šo problēmu guļot ar salocītu T-kreklu uz acīm. Bet tagad, aizklāto logu dēļ ir absolūti tumšs, visu laiku. Iekšējais pulkstenis ir pilnīgā šokā, tas ir kā pārmesties no vasaras uz ziemu – jā, ziemā ir tumšs gandrīz visu diennakti, ar pāris krēslas stundām pašā dienas vidū – vienā momentā. Pazūd jebkāda laika izjūta.

Otrā lieta, kas liekas pilnīgi pazudusi Islandē, ir acumērs. Viss, pilnīgi viss izskatās daudz tuvāk nekā patiesībā ir. Smukie kalni, kas izskatās tikpat kā ar roku aizsniedzami, patiesībā atrodas Reikjavīkas otrā pusē un, lai tur nokļūtu ir jāizbrauc cauri visām piepilsētām. Skaidrā laikā pāri okeānam var gluži labi redzēt Snæfellsjökull, kas atrodas 120 km attālumā. Tas ir mulsinoši un liek neuzticēties savam acumēram līdz tādam līmenim, ka es brīvprātīgi pat picu vairs negribu sagriezt.

Salīdzinot ar dzīvi studio, ir kļuvis mierīgāk. Dzīvojam savā istabā un pametam to tikai, lai apmeklētu vannasistabu. Pat vakariņu gatavošanai esam atmetuši ar roku – es pietiekami paēdu darbā, vīrs pārtiek no visa iespējamā junk food. Laimīgais viņš, viņam neiet labumā! Čoma teroru krietni ir apturējušas mūsu durvis, ak kungs, cik sasodīti noderīgs priekšmets sadzīvē. Novērtējiet savas durvis! Jo klauvēt viņam neatļauj lepnums, bet nākt iekšā neaicinātam un bez klauvēšanas pietrūkst nekaunības. Vismaz pagaidām. Tajos retajos brīžos, kad atrodamies koplietošanas telpās, uz mūsu pusi lido dažādas aizvainojumu bultas, bet tas notiek tik reti, ka pat lāga neuztrauc vairs.

Mans vīrs ir atradis veidu kā izdzīvot darbā. Tā kā dzīvojam atkal virs garāžas, kur puišu darba gaitas sākās un beidzās, kolēģis ir atsācis sēdēt un gaidīt, kad Šefs pieklauvēs. Vīrs tā vietā dodās uz garāžu, kur uzvāra pilnu kannu ar kafiju, pirmais satiek Šefu, kad nu tas ir izlēmis atbraukt, un pie rīta kafijas krūzes noskaidro dienas darba plānus. Tas nav nekāds lieliskais variants, bet nu viņam ir vismaz aptuvena nojausma par padarāmo. Šefs liekas apmierināts ar šādu progresu un piesaka mūs visus islandiešu valodas kursos, kurus apsola arī apmaksāt.

Savukārt es darbā esmu tikusi pāri ‘aizej tur, izdari to’ posmam. Man pašai par lielu pārsteigumu ir izrādījies, ka man varen labi sanāk līmēt uzlīmes, kas izklausās daudz vieglāk nekā patiesībā ir. Tā kā nu man ir pašai sava vieta un nav vairs jāstaigā apkārt un jāmeklē, kur pielikt roku. Mana teritorija sastāv no diviem galdiem un uzlīmju mašīnas, kas mūždien čakarējās. Pamatdarbs ir savākt, aplīmēt un salikt kastēs produkciju, kas nāk no saiņošanas mašīnas un palīdzēt nomainīt formu, kad produkcija mainās. Lielākais izaicinājums ir nosargāt kastes un, it īpaši drillas, kuras vienmēr pietrūkst un kuras ir viegli pasist padusē un aiznest. Iemācos zvērīgi skaļi bļaut un lamāties gan angliski, gan poliski. Kopā ar mani strādā Mareks, vecs poļu onka, un Hania, viņa sievasmāsa. Vispār, izrādās, ka lielāko daļu strādājošo saista dažāda līmeņa radniecība. Ir 3 precēti un 1 neprecēts pāris, un pat grūti izsekot, kurš kuram mamma, brālis vai māsīca. Bet, ja mēs nomainītu uzņēmuma nosaukumu uz “Mareks un viņa māsas”, tas būtu cik nu vien atbilstoši iespējams.

Mana priekšnieka humora izjūta ir pārbaudījums manai nervu sistēmai. Man jau tā ir grūti pierast, ka pabļaut “Sveinbjörn, padod kasti!” ir pilnīgi ok komunikācija, bet tie jociņi mani, jaunu un nobijušos, pilnībā iedzen stūrī. Viņš var vēsā mierā paziņot, ka mēs piedalīsimies dziedāšanas konkursā un viņš ir izvēlējies mani par kompānijas TV seju, jo ir dzirdējis, ka es burvīgi dziedu. Vai arī pienākt un pilnīgu nopietnu sejas izteiksmi nodziedāt “we was so happy together, but she broke my heart” uz ko man nav ne vismazākās sasodītās nojausmas, ko atbildēt.

Mani bezgalīgi pārsteidz neiedomājamā tolerance pret lamāšanos. Varētu domāt, ka tas ir tikai mūsu, melnstrādnieku kompānijā, bet pieredze ir parādijusi ko citu – dažāda veida F-word tiek uzskatīts par pilnīgi normālu sarunas papildinājumu praktiski jebkurā vietā un laikā un visdažādākajam cilvēku lokam. Arī radio neņem no dziesmām ārā nelāgos vārdus, nekāda saspringuma. Esmu lasījusi pat par cilvēku, kurš savu bakalaura darbu islandiešu valodā rakstīja par šo tēmu, trāpīgi nosaucot “Hvað í fokkanum geri ég þegar ég útskrifast?” (Ko es fucking darīšu pēc absolvēšanas?), kur principā aizstāvēja, ka ‘fokk’ nav nekas rupjš, jo islandiski tas it neko nenozīmē.

Nokļūšana uz darbu un atpakaļ ir kļuvusi nesalīdzināmi laikietilpīgāka. Ir jāceļās agrāk, un, mans sapnis par labāku izgulēšanos, vairāk telpas un tumsas dēļ, nav piepildījies. Dzīvoklis ir virs garāžas un blakus garāžā kāds mācās spēlēt bungas. Vakaros. Līdz kādiem 24:00 vismaz, apdullinoši skaļi – bumm, budumm, bum, bum. Tā kā mēs tur pat nedzīvojam, mūsu iespējas kaut ko sarunāt ir, maigi izsakoties, nonexistent. Bet pati nokļūšana? No rīta samiegojies vīrs mani aizved bez problēmām. Vakara brauciens ar autobusu aizņem gandrīz stundu! Jo tas ir nepopulārs maršruts un autobuss lēnītēm līkumo pa visām mazajām ieliņām. Es redzu fantastiskus skatus, iepazīstu Hafnarfjorduru vēl jo vairāk. Tā kā dzīvojam industriālajā zonā, no tuvākās autobusu pieturas līdz mājām ir labs 20 minūšu gājiens, taisni pāri grāvjiem un lavas laukiem. Skaistā laikā, kurš gan augustā paliek arvien retāks, nav ne vainas, bet, kad sākās īstās rudens vētras ar milzīgu vēju un supersmalko horizontālo lietu, kurš ielien apģērbā pa visām, pat vismazākajām vīlītēm, to 20 minūšu laikā esmu slapja līdz pat apakšbiksēm. Un nokļūšana mājās ir caur garāžu, kur Šefa dēls ar kolēģiem labo mašīnas. Kad es, slapjiem, izspūrušiem matiem, pilošām drēbēm un trīcēdama no aukstuma atveru durvis, visi uz mani skatās tā it kā uz garāžas sliekšņa būtu pēkšņi izaugusi kāda dīvaina sēne.

Kādu rītu nosprāgst Caravelle, kura, kā jau minēju, ir veca grabaža. Vienkārši nelec un viss! Aizejam atpakaļ mājās, ielienu gultā un izslēdzos momentā. Esmu paņēmusi pirmo brīvdienu. Dienas gaitā izrādās, ka ja Caravelli iestumj, tad piedarbināt viņu var, tā kā kopš tā laika mana darbadiena sākās iestumjot busu, kopā ar čomu, kurš ir dusmīgs kā pūķis par šo ikrīta izklaidi. Nevaru viņam palīdzēt, viena es iestumt nevaru un vīram ir jāatrodas pie stūres.

Iesākam mācīties islandiešu valodu, bet jāsaka godīgi, tas nav varen rezultatīvs pasākums. Mūsu skolotāja ir pilnīgi kukū! Viņa ir jauka un smaidīga, bet tik neticami izklaidīga, ka var atnākt uz nodarbību ar pusi matiem smuki izķemmētiem un ieveidotiem, bet otru pusi pilnīgi izpūrušiem. Un tā arī valodas stundās – jebkurš sīkums var viņai pilnībā likt aizmirst, ko mēs te darām. Mēs esam liela kompānija, no visdažādākajām valstīm – Latvija, Lietuva, Kanāda, Vjetnama, Filipīnas, Brazīlija u.t.t. un viņa ir pārāk pārņemta ar mēģinājumiem iepazīst mūsu valodas un kultūras, kas ir bezgalīgi forši, bet neko daudz iemācīties nepalīdz. Tā kā no pirmajiem valodu kursiem atceros “Góðan daginn!”, “Gjörðu svo vel”, “Takk” un, protams, bezgala lieliskās nodarbību beigas, kad lai tiktu mājās ar to pašu Caravelli, mēs lēnā garā pīpējām pie skolas, gaidot, kad visi aizies un aizbrauks, tad iestūmām savu transportlīdzekli pa skolas stāvvietu un lecām iekšā. Labi tie vakari, kad pietika ar vienu iestumšanas reizi.

Septembrī pa televizoru un radio sāk uzkrītoši bieži pieminēt visas trīs Islandes bankas un visi izklausās mazliet satraukti, kronas kurss sāk krist, bet mēs tam nepievēršam lielu uzmanību. Mēs esam vienkārši cilvēki, kas mums par daļu gar bankām?

Viena doma par “[5] same shit, different place

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s