Kaut kur pasaulē klejo, neapšaubāmi māņticīgs, teiciens, ka “kā gadu iesāksi, tā arī pavadīsi”. 2008. gadu mēs ar vīru sagaidījām mašīnā, ceļā pie viņa vecākiem, jo biju aizkavējusies gada beigu inventarizācijā darbā. Un, patiešām, mēs pavadījām visu gadu mētājoties no vienas vietas uz otru, mūžīgā ceļā un cerībā uz kaut ko labāku. 2009. gadu mēs sagaidam jau stāvot ar abām kājām uz zemes un ceram, ka gada gaitā viss ies uz augšu.
Starpsvētku pāris dienas mēs esam, godīgi sakot, vienkārši noslinkojuši. Nu, izņemot to laiku, ko pavadīju darbā. Dzīvojot mūžīgā stresā, mēģinot nevienu nekaitināt un būt labi un noderīgi un nedarīt nevienam kaunu, nemaz neesam pamanījuši, kā tas mūs ir izsmēlis. Tāpēc līdz algai ļaujamies vienkārši miegainam mieram un nesteidzīgām sarunām. Es beidzot izguļos! Dzīvojot 3 minūšu gājienā no darba, varu atļauties celties vēlu, tikai tā, lai pagūtu nomazgāties un iztīrīt zobus. Pārtiekam no brokastu pārslām ar pienu, ko var strēbt no tukšas konfekšu bundžas ar vienreizlietojamo karoti. Trauku trūkuma dēļ virtuvē mums nav, ko darīt, tāpēc koplietošanas telpās iemaldāmies tikai, lai apmeklētu labierīcības, nomazgātos, izietu ārā uzpīpēt. Tā nu, joprojām, esam satikuši tikai dažus kaimiņus un tikai sasveicinājušies. Māja ir patiešām klusa.
Tad pienāk ilgi gaidītā algas diena un mēs varam doties uz pavisam netālo IKEA un pirkt lietas. Savu pirmo iedzīvi. Tagad palauzot galvu, he, nākās konstatēt, ka man joprojām stāv daļa no tiem šķīvjiem un katliņiem tepat plauktā. Jēziņ, desmit gadus jau! Bet jā, nopērkam normālu gultasveļu, traukus, dažādas nepieciešamas lietas un pat kādu svecīti un ko tādu. Vecgada vakarā jau pat varam kaut cik svinīgi saklāt galdu un arī pagatavot ko uz tā uzlikt. Iepazīstamies arī ar islandiešu salūta trakumu un, mūsuprāt, tas ir kaut kas neticams! Visur, visur, daudz un dikti un ilgi. Kad pēc svētkiem kolēģi darbā runā, ko šoreiz nu gan nekā īpaša nebija, laikam krīzes dēļ, es uz viņiem skatos ar pilnīgu neizpratni. Nekā nebija??? Cilvēki, jūs ko? Tas bija cik nu vien iespaidīgi var būt!
Un tad – sveiks 2009! Pietiek slinkot! First things first – vīram vajag darbu. Iesākumā mēģinām vieglāko variantu, es pajautāju Sveinbjörnam vai viņš negribētu pieņemt darbā manu puisi? Viņš ir pavisam atklāts – dotajā brīdī, pēc svētkiem, ir klusākā sezona, kāda var būt un cilvēkus noteikti nevajag. Manam puisim nav personas koda? Piedod, nekādi, laikā, kad ir vairāk kā 7000 reģistrētu bezdarbnieku neviena kompānija neuzņemsies pieprasīt personas kodu jaunam ārzemniekam. Ja mēs kaut kā varam dabūt viņam personas kodu, varbūt varam atgriezties pie šīs sarunas pavasarī.
Paldies par to pašu. Sasodītais vecais mērglis Šefs! Viņš izmeta cilvēku aiz borta labi zinādams, ka viņam nepienākas nekāda sociālā palīdzība un, ka jaunu darbu viņš nevarēs atrast. Tiešām bija domājis, ka mēs nobīsimies un piekāpsimies, vai vienkārši gribēja mūs sodīt? Vakarā izpētām visu internetu – lūk, vēl viena dzīves mācība – informācija ir spēks! Un viņu var atrast. 3 mēnešu laikā, kopš ierašanās, vīrs būtu varējis pats pieprasīt pagaidu personas kodu kā darba meklētājs. Nu jau tam ir par vēlu. Bet, variants ir! Mums ir jāizlido brīvdienās un tad viņš var to darīt izmantojot jauno atlidošanas datumu. Pēc 1. maija es drīkstēšu izņemt savas 24 atvaļinājuma dienas. Tikai, kā lai nopērk biļetes? Naudas pārskaitīšana atkal ir atvērta, tiesa gan, tikai ar Western Union un aizpildot speciālu veidlapu bankā. Attiecīgi, dzīvojot no vienas algas, praktiski viss aiziet maksājot sakrājušos līgumsodus un atkal glābjot situāciju. Atmiņā ir spilgti palicis, kā manam sasodītajam BIG kredītam bija palicis sasodīts pēdējais mēneša maksājums – 25 lati, bet tagad tas ir pārvērties par 250 latiem.
Bet mēs nepadodamies! Mēs, laikam, nemaz nemākam padoties. Ar nākošo dienu katru rītu vīrs dodās darba meklējumos. Staigā pa Hafnarfjorduru, iet iekšā visos, visos uzņēmumos, lielos, mazos, vidējos un pavisam sīkos, un jautā vai nav kāda vakance. Atbilde visur ir noraidoša, pat nenokļūstot līdz personas koda problēmai.
Uz janvāra vidu mūsu gesthausā parādās mazliet vairāk dzīvības – izrādās, ka cilvēki ir bijuši Ziemassvētku brīvdienās. Es ar kaimiņiem sasveicinos, kad satieku aci pret aci, bet vīrs – tipiski viņam – pēc nedēļas jau zin, kā kuru sauc, kurš kurā istabā dzīvo, no kurienes ir, kur strādā un visu pārējo.
Kādu dienu vīram iezvanās telefons. Labdien, tavs bijušais Šefs man iedeva Tavu numuru. Vai tev ir vajadzīgs darbs? Hmm, kas tad tas? Šefs par mums ir apžēlojies? Vīrs pazīst to cilvēku, viņš ir Šefa draugs un viņi ar čomu viņu savulaik ir iesaukuši par Zorgi. Sarunā tikšanos. Jā, darbs ir, bet ne uz ilgu laiku, protams, arī neoficiāls un par pavisam smieklīgām naudiņām – 800 kronām stundā. Tas ir maz un tas nav forši, bet dotajā brīdī tas ir labāk nekā nekas.
Un tā mēs katru rītu dodamies uz darbu, katrs uz savu pusi. Zorge ir vadījis celtniecības firmu un cēlis smukas mājas. Bet, then came the crash, un smukās mājas neviens vairs nepērk. Darbiniekus nākās atlaist, bet dažas mājas vēl nav līdz galam pabeigtas. Tad nu viņš nolīgst manu vīru, par smiekla naudu, lai viņš pamazītēm piebeidz visus mazos darbus un cer, ka varbūt kādu no mājām izdosies pārdot. Tā ir neiespējamā misija! Tādas, dažādu stāvokļu puspabeigtas mājas ir visur un daudz, un tādas viņas arī stāvēs, veseliem kvartāliem, līdz atkal pienāks labāki laiki. Krīzes laika piemineklis. Bet ar darbu vīrs ir krietni vien apmierinātāks kā pie Šefa, viņš vismaz zin, kas un kā jādara un nostrādātās stundas Zorge kārtīgi pieraksta blociņā un algas dienā parāda aprēķinu. Ja ir kļūdījies ļauj sevi izlabot un nesajūk prātā no niknuma. Labprāt ar vīru papļāpā, bet nejaucās mūsu dzīvē un mūsu darīšanās. Ja nu vienīgi, dienās, kad uznāk skumīgs prāts par visu zaudēto biznesu un naudu, saka vīram, lai met mieru un aizved viņu uz okeānu makšķerēt. Maiss ar zivīm, bet mans kaislīgais makšķernieks saka, ka ķeroties pārāk viegli un neesot nekāda azarta.
Kādu dienu atskan pavisam negaidīts telefona zvans. Šefs! Viņš ir piebraucis un atvedis to naudu, ko mēs iemaksājām par savu sapņu mašīnu sen, sen atpakaļ un , ja godīgi, vairs diez ko necerējām ieraudzīt. Naudu un vēl mazo televizoru, kas virsgarāžas dzīvoklī stāvēja mūsu istabā. Acīmredzamais – neticamais! Mums ir parādījusies pilnīgi negaidīta nauda. Izskatam visu aviokompāniju piedāvājumus un nopērkam biļetes uz Latviju. Pašas lētākās, sanāks pavadīt nakti Oslo. Bet tik un tā! Atvaļinājums. Uz Jāņiem. Tik ļoti gaidām, ka saskaitām dienas un velkam krustiņus kalendārā.
dzīve leduszemē 
Jāņi ar Ziemassvētku piegaršu, brīnumi notiek! Varu tikai iedomāties, cik stipru padara šāda pieredze… no “ēst no konfekšu bundžas”, līdz laimīgai ģimenei ar vasaras māju, kur nekas nav uzdāvināts, bet nopelnīts. Nu, jau zināms Jūsu stāsta sākums un ir twitterieskats beigās, bet tas kas ir pa vidu, uhh! Vēl un vēl!
PatīkPublicējis 1 person