[9] gesthausa dzīves raibumi

Islandē ir divu veidu gesthausi – šis vārds noteikti mazliet dur acī latviešu valodas tekstā, bet viņš ir tik ļoti saslēdzies manā atmiņā ar attiecīgo mājas tipu, ka es nevaru piespiesties atrast labskanīgāku alternatīvu. Tātad, ir gistiheimili – tūristiem un ceļotājiem domātas viesu mājas, lētāks variants par hoteli, bieži vien self-catering, ar iespējām pagatavot ēst vai izmazgāt veļu, vai arī klasisks Bed and breakfast variants. Un ir guesthause, kuru tā mēdz saukt arī islandiski. Īpašniekam ienes mazāk ienākumus, nekā uz tūristiem orientēta vieta, bet prasa arī daudz mazāk ieguldījumus un darbu. Vispareizāk to būtu saukt par kopmītni. Tā ir ēka, visbiežāk industriālajā zonā, kuras istabas vai studio apartamenti tiek izīrēti ilgtermiņā. Mājokļu problēmas Islandē vienmēr ir bijušas lielas un tas ir vislētākais un, bieži vien, vispieejamākais variants gan viesstrādniekiem, gan dažādiem dzīves pabērniem. Studio apartamenti – tas jau ir lepni! Pašam sava tualete/vannasistaba un virtuves daļa. Bet, lielākoties, gesthauss – tās ir vairākas istabas, ar vienu vai vairākām labierīcībām un kopēju virtuvi. Tā ir varen interesanta dzīvesvieta ar visdīvainakajiem cilvēkiem, nepārtrauktu kaimiņu maiņu un notikumiem. Dzīve gesthausā var būt pat gluži ok, atkarībā no pārvaldīšanas un jaunu iemītnieku uzņemšanas stratēģijas, bet tas noteikti nav variants, ko daudzi labprāt izvēlētos ilgtermiņā.

Standarta gesthausa iemītnieks ir viesstrādnieks, kurš ir atbraucis nopelnīt lielo naudu. Viņš dzīvos vismazākajā istabā, pārtiks no “roltoniem” un kā vienīgo izklaidi izvēlēsies landi iedzeršanu, laiku pa laikam. Kas ir landi? Pašbrūvetais, lētākais pieejamais alkohols Islandē, kuru var nopirkt itin viegli, ja zin kur. Viņš kopumā nav slikts kaimiņš, kluss un nevienu netraucē – izņemot landi dienās. Tad viņš var transformēties par tavu labāko draugu, agresīvu kašķa meklētāju, raudošu nelaimes čupiņu vai histērisku Allo! Allo! bļāvēju iekš Skype, ko var dzirdēt caur četrām sienām. Bet pēc tam viņš izgulēs paģiras un atkal būs gluži nekaitīgs.

Otrs standarta tips ir cilvēks ar alkohola/narkotiku problēmām. Viņi ir ļoti dažādi. Ir cilvēki, kuri izskatās, kā tikko no kapa piecēlušies, bet ir klusi kā pelītes un ar savu problēmu nevienu netraucē. Ir tādi, kas trokšņo, ālējās un nemaksā par istabu līdz viņus izmet. Un ir pats sliktākais šī tipa variants – zelta jaunatnes junkies, kuri ir tikko uzsākuši savu patstāvīgo dzīvi, viņu acīs tu esi sūda útlendingur, kurš prot tikai berzt podus. Viņi ir skaļi, rupji un atstāj aiz sevis pilnīgi neiedomājamu netīrību.

Trešais tips ir cilvēks, kuram vienkārši vajag dzīvesvietu – viņš ir tikko izšķīrušies, zaudējis darbu vai viņam ir uzteikts īres līgums. Tas ir pats labākais kaimiņš! Normāls cilvēks, kurš māk uzvesties un cienīt citus cilvēkus. Bet, gesthausos viņš parasti uzturas tikai līdz brīdim, kad viņa apstākļi uzlabojās un/vai viņš atrod ko labāku.

Mūsu gesthausā, pat ar to, ka visas istabas nav aizņemtas, var sastapt visu tipu pārstāvjus. Blakus istabā dzīvo vecs onkulītis, kura mīlestībai uz iedzeršanu ar pensiju ir par maz un viņš piepelnās vācot un nododot plastmasas pudeles. Pretējā istabā dzīvo poļu jauniešu pāris – klusi, kārtīgi un ļoti pieklājīgi cilvēki. Stūra istabā dzīvo vientuļš kluss večuks – ik pa brīdim viņu redzu, viņš joprojām tur dzīvo! Ir poļu māte un meita vienā no lielajam istabām. Dulla islandiešu meitene, kura ir tikko ievākusies, bet paguvusi piekraut savu istabu tik pilnu ar mantām, ka noīrē vēl vienu istabu, lai arī to piepildītu ar visādu drazu. Piedzīvojumu netrūkst!

Kādu dienu esam uzlikuši mazgāties veļu kopējajā veļasmašīnā. Kad ejam tai pakaļ no veļas ir palikusi tikai ceturtā daļa. Nosperta! Sasodīts, cilvēkiem, kuri jau tā dzīvo no algas līdz algai pakāst pusi no garderobes nav nekāds joks. Vīrs zvana īpašniekam, tas saka Talk to my assistant! un iedod vīram citu numuru. Tā mēs iepazīstamies ar jauno pārvaldnieku – Hafsteinn, vai vienkārši Haffi. Mēs vēl to nezinām, bet tā ir dieva dota iepazīšanās un mēs iegūsim vienu no saviem labākajiem draugiem, vai kā vīrs tagad smejās – viņa adoptēto audžutēvu. Bet uz iepazīšanās mirkli nekas par to neliecina. Mēs esam dusmīgi bezgala, bet Haffi nav tiesību pārbaudīt visu cilvēku istabas un skapjus, un iesaistīt policiju mēs noteikti nevēlamies. Mums visiem ir aizdomas uz to meiteni, kura ir nesen ievākusies. Viņa liekas pavisam kukū un viņai ir neiedomājami daudz mantu. Visdažādāko mantu. Varbūt kleptomānija? Haffi mums piedāvā atslēgt istabas durvis, kad viņas nebūs mājās un ļaut mums paskatīties vai kaut kas no mūsu drēbēm ir redzams. Jēgas nekādas. Paldiesdievam, izpārdošanas vēl nav beigušās un varam vismaz kaut ko nopirkt.

Hafnarfjordura jau uz pavasara pusi

Manā darbā ir sācies mazliet uztraucošs laiks. Jaunais ražošanas menedžeris, kurš, kā jau minēju, neliekās pārāk labs cilvēks, sāk atlaist cilvēkus. Pilnīgā randomā. Izdomā dažādus jaunus noteikumus – piemēram noliek uz visām mašīnām burtnīcas, kur jāpieraksta no cikiem līdz cikiem kāda produkcija darīta, cik ilgi mainīta forma un tamlīdzīgi. Tas visus padara nervozus. Pēc kāda laika tiek pieņemts jauns cilvēks, vjetnamietis vārdā Leon. Pats ražošanas menedžeris viņu ir pieņēmis darbā un liekas, ka viņa vienīgais uzdevums ir mūs visus novērot.

Kādu dienu pie mūsu durvīm pieklauvē Haffi. Paklau, jaunieši vai jums ir darbs? Ir? Vai negribiet arī mazliet piepelnīties? Izrādās, ka meitene, kura tīra gesthausu, plāno izvākties. Varbūt mēs gribam uzņemties trīsreiz nedēļā iztīrīt koplietošanas telpas? Daudz laiku tas neprasīs, bet mums tiks uz pusi samazināta īres maksa. Esam ar mieru! Galu galā, paši vien te dzīvojam un nebūs slikti zināt, ka viss ir kārtīgi iztīrīts. Un lieka nauda arī noderēs.

Haffi parādās gesthausā bieži, vienmēr smaidīgs un vienmēr gatavs papļāpāt. Abi ar manu vīru viņi var aizmuldēties stundām ilgi par kosmosu, elektroniku, mašīnu motoriem vai jebko citu. Kā staigājoša enciklopēdija! Kad atbrīvojas pati lielākā istaba, Haffi mums iesaka pārvākties uz to. Kad iebilstam, ka tas būs pārāk dārgi, viņš piedāvā vienošanos – ja mēs iztīrīsim arī istabas, pirms kāds ievācās, tad par lielo istabu maksāsim tikpat cik tagad par mazo. Uz ievākšanos sastiepj mums visādas “liekās” mēbeles, ko var salasīt pa tukšajām istabām. Tā nu savu pirmo gadu Islandē mēs sagaidām jau 20 kvadrātmetrus lielā istabā, ar logiem un visu iedzīvi. Virtuve un labierīcības tepat blakus, nevis jāiet cauri visam gaitenim. Mums pat ir mājdzīvnieks – esam divreiz pametuši drupačas vienai kaijai un tagad viņa pa kaimiņu mājas jumtu nāk un klauvē mums pie loga. Protams, šie apstākļi nav lieliski, pat par labiem viņus grūti nosaukt, bet salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu… ir labāk!

mājdzīvnieks

Un gesthausa dzīve turpinās. Cleaneru darbs ir īzī pīzī un neprasa vairāk par 3 stundām nedēļā. Toties cik daudz mēs iepazīstam cilvēkus! Ir čalis, kurš redzot, ka mēs tīram viņa istabu pirms ievākšanās, pajautā cik bieži mēs to darīsim? Nē, draudziņ, šī ir pirmā un pēdējā reize. Kur ir tualetes papīrs? Šis nav hotelis, nopērc pats savu tualetes papīru un nēsā līdz! Izvācās jauniešu pāris un atstāj aiz sevis tādu ārprātu, ka no 12 kvadrātmetru istabas mēs iznesam 8 lielos atkritumu maisus. Cilvēki ir pusgadu dzīvojuši, ēduši, pīpējuši un visu metuši uz grīdas. Viņi neatgūst savu depozītu. Cits čalis regulāri cep olas un pēc tam netīro pannu iemet izlietnē un atstāj. Haffi mūs mierina – you know, people are animals – līdz brīdim, kad viņam piegriežas un viņš izlidina visus atstātos netīros traukus miskastē. Kaimiņu gesthausā divi cilvēki kopīgi sapīpējas zāli līdz brīdim, kad viens iedomājas, ka ir Spaidermens. Otrs negrib piekrist un par šo nekaunību draugs viņu nosit beigtu. Ar tosteri. Islandē! Man kādu brīdi bail agrajos rītos iet vienai uz darbu. Poļu tantei nepaveicās vēl vairāk kā mums – kādu vakaru viņa ieliek mazgāties veļu, bet, kad no rīta iet pakaļ – loundry room ir tukšs. Pa nakti kāds nozadzis veļasmašīnu un žāvētāju ar visu viņas veļu. Haffi ir zaļš no dusmām un nākamais mazgāšanas inventārs pa nakti stāv aiz atslēgas.

Darba atkal paliek vairāk, bet – brīnumi – es vairs nejūtos ne uz pusi tik nogurusi kā pirmajā vasarā. Nostāvēt kājas visu nedēļu vairs nesagādā problēmas, mugura un muskuļi nesāp un piektdienas vakarā es mierīgi varētu doties dejot, ja es mācētu dejot. Ar savu darbu tieku galā. Bet kopējā situācija turpina būt uztraucoša, cilvēki joprojām tiek atlaisti un ir pieņemta vēl viena vjetnamiete, kāda Leona radiniece. Viņa neprot nevienu svešvalodu un mana filipīniešu draudzene ir pagalam nomocījusies mēģinot viņu apmācot tikai ar zīmju un žestu palīdzību.

DSC04865
mums patīk staigāt gar okeānu – skats uz Reikjavīku

Un tā, nepagūstam ne pamanīt, kad atvaļinājuma laiks ir klāt. Vīra darbs pie Zorges ir beidzies, es esmu savai vietai apmācījusi jauku islandiešu pusaudzi, kas piestrādā pa vasaru. Vispār jāsaka, ka tā ir pavisam ierasta lieta Islandē – no 14, 15 gadu vecuma visi pusaudži vasarā strādā. Jaunākie parasti pašvaldības darbos, vecākie meklē paši. Un kompānijas viņus labprāt ņem, lai darbinieki varētu mierīgi doties atvaļinājumos. Mums ir bijusi pat skolniece, kuru vecāki veda uz parastu fabrikas darbu ar Porsche Cayenne, un neko! Meitene nostrādāja visu vasaru un ļoti centās. Bet par brīvdienām, jā. Cik savādi aizvērt aiz sevis durvis un zināt, ka mēnesi te nav jāatgriežas.

Lidojums uz Oslo ir vakarā un viņš ir gandrīz tik pat briesmīgs kā pirmais. Man tiešām nepatīk lidot! Ap pusnakti esam galā. Izsalkuši un noguruši apstājāmies pirmajā kioskā un paņemam divus hotdogus un divas kolas. 20 €. Uz manu sejas izteiksmi puisis no sirds pasmaida – Welcome to Norway! Velkom, sasodīts! Labāk neko nepirksim. Lidmašīna uz Rīgu ir astoņos no rīta, atrodam ērtu stūri, kur piemesties un uz maiņām pasnaust, bet iepazīstamies ar azerbaidžāņu puisi un nopļāpājam visu nakti. Un tad jau check-in, AirBaltic lidmašīna, latviski runājošas stjuartes un lati un santīmi. Ak jel! Izberam uz galdiņa, apskatām un priecājamies. Lidojums ir īss, un tad jau ir redzama Rīga. Rīga! Laime pilnīga.

brīdis īstas laimes

3 domas par “[9] gesthausa dzīves raibumi

  1. L. jūnijs 3, 2019 / 7:43 pēcpusdienā

    Piesēdu un vienā rāvienā visu izlasīju. 🙂 wow, jūs esat bijuši mega drosmīgi un pacietīgi, laikam jau lielākoties jaunības trakumā un daudzu lietu nezināšanā uz to var pavilkties, lai gan, protams, kad iemet ūdenī, nākas vien peldēt. Arī par to ārzemēs pārliecinājos, tiesa, pamatīgi citādākā veidā (piemēram, rūpējoties 60h nedēļā par 3 maziem, kliedzošiem bērniem un arī ar “šauro bezizeju” LV, kur nebūtu, uz ko atgriezties). Esat baigie varoņi, ka tikāt galā ar bezizejas situācijām, riebīgiem cilvēkiem un daudz ko citu (nozagtā veļa vispār čau…)! Piesekojos twiterī un gaidu nākamos stāstus. 🙂

    Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s