[22] nopirkt dzīvokli un iemācīties dzert vīnu

Tā, kādā parastā sestdienā mēs esam spēruši pirmo soli kļūšanā par namīpašniekiem. Mums neko par to nesakot, Haffi ir izskatījis nekustamo īpašumu tirgus piedāvājumus, izprintējis, viņaprāt, labākos variantus un mēs dodamies tādā spontānā braucienā uzmest aci un apdomāties. Haffi saka, ka pagaidām vēl nevajag iespringt uz kredīta pārņemšanu, jāapskata arī citus variantus. Mums tas liekas diezgan neticami, lai neteiktu vairāk. Vai tiešām mēs, bez nekādiem vērā ņemamiem iekrājumiem, tagad varētu nopirkt māju? Kā? Bet Haffi nav apturams – ak, viņš nekad savā dzīvē nav bijis apturams. We will find a way!

Keflavīka ir Haffi dzimtā pilsēta un viņš ir diezgan sajūsmināts, ka tieši tur mēs gribam pirkt savu pirmo māju. Mēs par pašu pilsētu vēl lāga neko nezinam, esam tikai braukuši garām, ceļā uz lidostu. Bet nu, nekustamais īpašums tur ir līdz pat 10 miljoniem letāks kā galvaspilsētas reģionā un tas arī ir tas, kas mūs dotajā brīdī interesē. Iebraucam pilsētā, apskatam pāris mājas, Haffi mums stāsta, kur kas atrodas, kā arī tīras izklaides pēc miljons stāstus par savām bērnības dienām, kas šeit pavadītas – te mēs ar draugiem darījām to un te šito un tādā garā. Sanāk īsts guided tour. Kad esam šo to apskatījuši un iepazinušies mazliet ar pilsētas ģeogrāfiju, Haffi pamana nekustamo īpašumu aģentūru, kuras darbalaikā gan ir norādīts, ka tā šodien – sestdienā – nestrādā, bet logi ir gaiši, durvis nav aizslēgtas un viņš droši dodās iekšā. Vīrietis, kas sēž pie galda paceļ galvu un – lūk, tev, dzīvot valstī ar 330 000 iedzīvotāju – priecīgi iesaucās: Haffi! Sveiks! Sen neesi redzēts, kā tev iet? Viņi izrādās ir pazīstami, lai gan Haffi pēc tam mums godīgi atzīstās, ka neatcerās no kurienes, bijuši skolasbiedri, laikam. Bet nu, tas īsti nav svarīgi. Mēs visi pagatavojam kafiju un ērti iekārtojamies, kamēr Haffi pastāsta savam paziņam, ka viņa bērni, lūk, gribot pirkt māju. Prātīgi jauni cilvēki, jā. Maksātspējīgi. Ar stabilu darbu. Ko mēs priekš viņiem varētu izdomāt? Haffi paziņa – Sævars – kā jau nekustamo īpašumu aģents, apskata sistēmā mājas, kuras mūs ir ieinteresējušas, apsola pirmdien sazināties ar mūs ieinteresējušo māju aģentūrām vai īpašniekiem un vienoties par iespēju apskatīt īpašumu no iekšpuses. Un tad darbosimies tālāk.

Keflavīka

Tā arī visa pirkšanas opera sākās. Pirmdienā aizbraucam un apskatam vairākas mājas – gan to, kura bija pieejama ar kredīta pārņemšanu, gan citas. Otrdienā aizbraucam apskatām vēl pārīti. Tad ceturtdienā. Tad sestdienā. Ak, maršruts Hafnarfjordura – Keflavīka mūsu vai Haffi mašīnai sāk kļūt gluži pazīstams. Vienojamies par tikšanos pie Sævara pirmdienā, lai izdarītu izvēli un veiktu oficiālu pirkuma piedāvājumu. Māju esam izvēlējušies – liela, jauka privātmāja, kuru iepriekšējie īpašnieki ir zaudējuši dēļ maksātnespējas – kas krīzes gados nu galīgi nebija brīnums – un, kura pāris gadus ir stāvējusi tukša. Mazliet nolaista, mazliet remontējama, bet no darba mēs nebaidāmies. Pie parādes durvīm aug milzu egle un dārzā jāņogu krūms, kuru mēs visi trīs ar priecīgu spiedzienu Re, odziņas! noēdam pavisam tukšu. Sasodīts, es nemaz nezināju, ka Islandē aug jāņogas.

Pirkuma piedāvājums tiek veikts, pēc Sævara ieteikuma, ar krietni mazāku cenu, nekā norādīts sludinājumā. Māja ir remontējama, tur neviens nedzīvo jau pāris gadus, bankai viņa ir tikai apgrūtinājums. Bet tomēr, pirmo piedāvājumu banka neapstiprina. Mēģinām vēlreiz. Starp citu, pirkuma piedāvājums ir oficiāls dokuments, kam jābūt apstiprinātam gan ar manu un vīra parakstu, gan ar divu liecinieku parakstiem, kas nozīmē, ka katra reizi apmainoties ar piedāvājumiem, kamēr mēs ar banku vienojamies par cenu, nozīmē braukšanu pie Haffi – kurš paldiesdievam ir atgriezies Islandē uz zināmu palikšanu un iekārtojies jaunā dzīvoklī – veidlapas izprintēšanu, aizpildīšanu, apliecināšanu, ieskanēšanu un sūtīšanu atpakaļ Sævaram. Nu un tad stundām ilgu kafijas dzeršanu un pļāpāšanu. Ceļu no sava īrētā dzīvokļa līdz Haffi mājām varam jau izbraukt aizvērtām acīm, un, joprojām, pagadoties uz tā ceļa ir tik viegli atsaukt atmiņā tā rudens satraukumu un optimismu.

Kad esam vienojušies par cenu, sākam kredīta pieteikuma procedūru. Islandē ir 3 bankas un valsts hipotekāro kredītu fonds, ar bezgala draudzīgu un viegli izrunājamu nosaukumu – Íbúðalánasjóður, vai vienkārši ILS. Pirmās dzīvesvietas pirkumam var dabūt kredītu 80-90% apmērā no pirkuma summas. Atlikušie 10-20% pēc teorijas būtu jāsakrāj pašam, bet praksē tas ir ne pārāk viegli izpildāms uzdevums. Tā laika top risinājums bija ņemt kredītu divās iestādes uzreiz – 80% vienā un 20% otrā. Mūsu gadījumā lielāko daļu no ILS, bet mazāko no bankas, kuras klienti esam bijuši visu laiku – Landsbankinn. Uz papīra viss izskatījās gluži labi, maksātspēja pietiekama un tā, dokumenti tika iesniegti un tika apstrādāti. Trakais gaidīšanas laiks. Mēs bijām tā pārņemti ar savu “mēs pērkam māju”, ka katrs telefona zvans bija kā strāvas trieciens un mazā sirdstrieka. Pusotru mēnesi. Laiku pa laikam tiek pieprasīti papildu dokumenti, tad skrienam vai nu pie Haffi, vai uz Keflavīku, sazvanāmies ik dienu un visu laiku tikai nervozējam un gaidam, gaidam un nervozējam. Haffi vienmēr smejās par mani, ka atsakos kaut kur braukt pēc darba, kamēr neesmu iegājusi dušā, bet beigās pat sāk nopietni uztraukties: Tu pārāk daudz nervozē. Tā ir tikai māja. Viss nokārtosies!

Bet tā nav tikai māja. Pašiem sava dzīvesvieta ir bijis mūsu lielais sapnis kopš iepazīšanās brīža. Tomēr pirmie kucēni jāslīcina – pēc nepilnu divu mēnešu mokošas gaidīšanas, banka atsaka kredīta piešķiršanu. Tieši šo divu mēnešu laikā ir mainījušies kreditēšanas noteikumi un viņi vairs nepiekrīt tam, ka uz nekustamo īpašumu uzliktā kredītu summa varētu sastādīt 100% no tirgus cenas. Mēs esam pavisam mazliet, bet tomēr nokavējuši. Skumji sēžam pie Sævara, vilšanās ir liela. Tik liela, ka Haffi pat aiziet pagatavot man kafiju, ko smuki atnes un noliek man priekšā, visu tasīti un apakštasīti, lēni un uzmanīgi. Un viņš nav cilvēks, kurš parasti mēdz kādu apkalpot. Nenolaidiet rokas! Meklēsim plānu B.

Plāns B ir atrast nekustamo īpašumu, kas piedāvā 100% kredīta pārņemšanu – jā, jā, tas pats ar ko jau sākām un tad atmetām. Arī tādu piedāvājumu paliek arvien mazāk un mazāk, māja no pirmā sludinājuma ar kuru viss sākās jau ir pārdota, mēs mēģinām ielekt aizejošā vilcienā. Ak, ja mēs būtu šito darījuši ātrāk! Mājas vairs nav pieejamas, sākam skatīties dzīvokļus. Svarīgi ir, lai būtu 2 guļamistabas un vīrs sapņo par garāžu, tāpēc variantus bez garāžas atstājam kā plānu C vai D. Šo to atrodam, kādam dzīvoklim pat uzsākam kredīta pārņemšanas procedūru, bet atkal atduramies pret jaunajiem kreditēšanas noteikumiem, kas neļauj pārņemt pat uz dzīvokli jau esošos kredītus, ja tie sastāda 100% no tirgus cenas.

Ak, tas ir interesants un smags rudens. Nespējot neuztraukties un visu laiku atrodoties procesā un pussoli no sapņa piepildīšanās, es pazaudēju gan miegu, gan apetīti. Turpinam meklēt un meklēt. Ir kāds dzīvoklis, kas mūs ļoti interesē – divas guļamistabas, garāža, un dīvains veidojums pagrabstāvā – katram no kāpņutelpas sešiem dzīvokļiem pieder viena istaba pagrabstāvā, uz visām ir kopīga duša un tualete. Pilnīgi neizprotama instalācija, bet – izīrējama telpa, tātad ekstra ienākumi. Bildēs viss izskatās gluži glīti, bet nekādi nesanāk apskatīties dzīvē – dzīvoklis ir izīrēts un īrnieku ir tikpat kā neiespējami sazvanīt. Beidzot tas izdodas un tieši mūsu astoņu gadu kopdzīves jubilejā mēs dodamies apskatīt savas jaunās mājas. Es pavisam neesmu māņticīga būtne, bet, sasodīts, pat man tā liekas laba diena un laba zīme.

Nosacīti tā tas arī ir, bet… ak jel. Dzīvokļa īrnieks ir nepilnus 20 gadus vecs jauneklis, kura vietā par dzīvokli maksā Reikjavīkas pašvaldība, kurai viņš ir lūdzis sociālo palīdzību. Junky. Viens no zelta jaunatnes. Dzīvoklis ir plašs un glīts, ar varen vērienīgi iesāktu, bet ne līdz galam pabeigtu remontu, vēlpietam, viss izskatās aptuveni tā, kā es pati būtu gribējusi iekārtot ja būtu tādu remontu iesākusi. Bet dzīvoklis ir neiedomājami netīrs, piemētāts ar tukšām picas kastēm un visādu drazu, dzīvojamajā istabā nav nevienas lampas un vienīgās mēbeles ir netīri matrači uz kuriem dažādās dzēruma/narkotiku reibuma pakāpēs guļ īrnieka draugi. Teikt, ka mēs esam šokā, būtu nepateikt neko.

Tikko kā esam ārā, Haffi zvana uz nekustamo īpašumu aģentūru. Vai jūs zināt, kā tur izskatās??? Nē, viņi nezin. Kad paskaidrojam, viņi sola tūliņ pat sazinaties ar īpašnieku un uzturēt mūs lietas kursā. Nākošajā vakarā sēžam pie Haffi, dzeram kafiju un spriežam. Īpašnieks, uzzinot, kas notiek viņa dzīvoklī, esot saķēris galvu. Pēc sākotnējā plāna, pērkot dzīvokli, mums būtu jādod īrniekiem 3 mēnešus ilgs laiks, lai izvāktos, bet tagad viņi tiek bez iebildumiem mesti ārā ar mēneša beigām. Tātad, mēs varētu ievākties jau pirms Ziemassvētkiem. Īpašnieks sola noalgot profesionālus tīrītājus. Kā arī, pērkot dzīvokli ar kredīta pārņemšanu vien, ir pieņemts, ka dzīvokļa pircējs nevis pārdevējs apmaksā nekustamo īpašumu aģentūras pakalpojumus, kas sastāda aptuveni pusmiljonu kronu. Šis īpašnieks mums piedāvā pats segt pusi no šīs samaksas, dzīvokļa sliktā stāvokļa dēļ. Tas viss liekas gluži ok.

Kādi ir mīnusi? Dzīvoklis ir salīdzinoši dārgs, dārgāks par līdzīgiem dzīvokļiem, bet jādomā, ka tas ir dēļ tā paša remonta. Un viss kredīts, visi 100% ko mēs pārņemam ir draņķīgs, inflācijai piesaistīts kredīts no ILS. Ļaujiet, iepazīstināšu arī jūs ar Islandes ekonomikas superbrīnumu, gandrīz vai islandiešu NOKIA – tas ir hipotekārais kredīts, ko raksturo ar vārdu verðtryggt – inflation indexed. Kredīts, kura pamatsumma ir piesaistīta inflācijai. Jo lielāka inflācija, jo lielāka paliek kredīta summa, jo lielāki paliek maksājumi. Maksājot gadu no gada, un nenokavējot nevienu maksājumu, var izrādīties, ka tavs parāds ir nevis samazinājies, bet pieaudzis. Variet iedomāties, cik cilvēki zaudēja savas dzīvesvietas krīzes gados, kad inflācija bija lielāka pat par 10% gadā? Daudz, ticiet man. Bet tāda veida kredīts savulaik bija ļoti populārs un vēljoprojām tadu piedāvā vairums banku, tiesa gan, nu jau arī piedāvājot citas alternatīvas.

Visu izsverot, nolemjam tomēr mēģināt. Arī verðtryggt kredīts ir letāks par īri, vēlpietam, maksājumi mūs vismaz tuvina kaut kādam rezultātam, kamēr ikmēneša īres maksājumi it nemaz. Ar laiku varbūt varēs pārkreditēties vai arī pārdot un meklēt ko vēl labāku. Galvenais ir iesākt!Nakošajā dienā sarunājam tikšanos nekustamo īpašumu aģentūrā, aizpildam visas veidlapas, iesniedzam visus dokumentus un atkal gaidam un satrūkstamies pie katra telefona zvana.

Tā pienāk 13. decembris, auksta ziemas diena. Drebināmies darba pīpētavā un atskan tas liktenīgais zvans. Haffi:

– Mums ir atbilde, un atbilde ir “nē”!

– “Nē”??? Kāpēc?

– Tāpēc, ka jūs pīpējat! Ahahahha. Atbilde ir “jā”. Brauc mājās, liec savu sievu dušā un braucam uz Keflavīku parakstīt dokumentus.

Akdievs, akdievs, akdievs! Tas neticamais brīdis. To prieku! Knapi varu nomazgāties, trīc rokas. Aizbraucam uz Keflavīku, parakstam miljonu dokumentu, aģents tos visus saliek glītā mapītē, visi paspiež mums rokas un novēl til hamingju un atdod mums dzīvokļa atslēgas. Viss. Mēs esam kļuvuši par namīpašniekiem. Ieplānojam ievākties piektdien pēc darba, Haffi apsolās noīrēt busiņu. Sapnis ir piepildījies! Jānosvin, noteikti jānosvin. Iebraucam vīnbodē. Neviens no mums abiem neko nesaprot no vīniem, nekad tādus neesam dzēruši, bet uz dzirkstošo vīnu es no agras jaunības nevaru vairs pat paskatīties, ar mokām izdzerot glāzi Jaunajā gadā, saskandināt ar alus bundžām neliekas pārāk svinīgi un stipro alkoholu darbadienas vakarā pat nedomājam iesākt. Paņemam pirmo vīna pudeli, kas iekrīt acīs. Garšīgs. Visu atlikušo dzīvi TAS vīns priekš manis garšos pēc tīras laimes šķidruma formā.

4 domas par “[22] nopirkt dzīvokli un iemācīties dzert vīnu

  1. Renāte augusts 25, 2019 / 10:37 priekšpusdienā

    Uzgāju nejauši, izlasīju šo un sapratu, ka gribās zināt stāstu no sākuma līdz galam, un vienā rāvienā esmu jau šeit pat atpakaļ! Gaidu turpinājumus, jo saprotu, ka neesam vēl 2019. gadā. Un vispār, jāturpina līdz vecumdienām, lai var foršu filmu uzņemt.

    Burvīgs stāstījums, mani pārņem domas, vai rakstīji laika gaitā kādu dienasgrāmatu, vai visas atmiņas pieraksti tagad?

    Patīk

    • leduszemee augusts 25, 2019 / 10:39 priekšpusdienā

      Prieks to dzirdēt, paldies! Nē, dienasgrāmatu nerakstīju, tikai tagad visu pierakstu. Kāds brītiņš vēl būs, pēdējā daļa vēl tikai par 2013. gadu.

      Patīk

      • Eriks Septembris 7, 2019 / 7:26 priekšpusdienā

        Lasu visu laiku turpinaaumus un ar nepacietību gaidu katru nākamo.

        Patīk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s