[28] par naudu, mīlestību un nākotnes plāniem

Pēc atvaļinājuma ir atsākusies vasara un, kā jau tas ir ierasts, mēs tiekam ierauti darbu virpulī un pēc divām nedēļām jau knapi vien varam atcerēties, ka vispār esam bijuši atvaļinājumā. Starp citu šis ir bijis smags gads mūsu arodbiedrībām, bet mēs esam tikuši pie jauna koplīguma un manāmi lielākām algām. Bet tas ceļš nebija viegls.

vasaras ainava kaut kur kalnos

Ir 2015. gads, krīze ir sen un acīmredzami beigusies, tūrisma bums ir uzņēmis apgriezienus – 2014. gadā tūristu skaits ir gandrīz sasniedzis miljonu, trīs reizes pārsniedzot valsts iedzīvotāju skaitu – bezdarbs ir nokritis uz 4,1% un kronas kurss paliek arvien labāks un labāks. Un lielākajai daļai arodbiedrību koplīgumu ir beidzies derīguma termiņš un ir pienācis laiks slēgt jaunus. Tās ir valsts mēroga notikums, jo pēc Islandes darba likumdošanas ikvienam darbiniekam ir jābūt arodbiedrībā un ar to tiek aizstāvētas praktiski visas viņa tiesības. Un mūsu arodbiedrības ir pārliecinātas, ka pēc grūtajiem krīzes laikiem mēs visi esam pelnījuši lielāku tortes gabaliņu, bet pārrunas ar darbadevēju apvienību ir pat ļoti smagas. Lai kā man negribētos to teikt, Islande ir viskorumpētākā Skandināvijas valsts un, citējot manu mīļāko seriālu, ir tāda lieta kā venjuleg íslensk græðgi – parasta islandiska alkatība, nopelnīt pēc iespējas vairāk, iztērējot pēc iespējas mazāk. Piemēram, viena no lielākajam zvejniecības kompānijām, 2014. gadā gūstot rekordpeļņu, izmaksā dividendēs nepilnus 3 miljardus ISK (17,2 milj €), bet saviem parastajiem darbiniekiem piešķir – tadadadā! – saldējumu. Parastu saldējumu. Par baltu velti!

Arodbiedrības prasa līdz 2018. gadam palielināt minimālo algu līdz 300 000 ISK (2162 €) , attiecīgi 2015. gadā paceļot līdz 245 000 ISK, 2016. gadā – 260 000 ISK, 2017. gadā – 280 000 ISK un tā nokļūstot līdz tiem 300 000 ISK, kas izklausās diezgan, bet patiesībā tik un tā nesasniedz citu Skandināvijas valstu pirktspēju. Cilvēkiem, kuriem, kā mums, tiek maksāts vairāk kā arodbiedrības koplīgumā noteikts, pacelt algu par noteiktiem procentiem. Nu, un lielākas atvaļinājumu un Ziemassvētku prēmijas arī. Darba devēju apvienība un arī Ekonomikas ministrija saķer galvas un paziņo, ka to nekādi nevar darīt, maksājot šitādas algas būs pilnīga katastrofa un apokalipse, inflācija un pilnīgs ekonomikas sabrukums. Khe khe.

Bet arodbiedrības nedomā padoties un, kad sarunas pilnībā izgāžās, sāk gatavoties streikiem. Pirmie aiziet streikā BHM arodbiedrības cilvēki – valsts iestādēs strādājošie veterināri, notāri un citi valsts iestādēs nodarbinātie, nākošie viņu piemēram seko SGS cilvēki – aptuveni 10 000 veikalu pārdevēju, restorānu un benzīntanku darbinieku un tā. Sākās mazs haoss. Likumdošana par streikiem Islandē ir stingra – streikojošus strādniekus, protams, nedrīkst atlaist, nedrīkst īslaicīgi pieņemt vietā strādniekus no citas, nestreikojošas arodbiedrības, nedrīkst mainīt darbinieku arodbiedrību streika laikā, attiecīgi streiks nozīmē pilnīgu darba apstāšanos. Uzņēmumā, kura darbinieki streiko, drīkst strādāt tikai priekšnieki un menedžeri, un ar to, protams, ir par maz.

Mūsu arodbiedrība ir Flóabandalagið arodbiedrību savienībā, kas kopumā pārstāv 70 000 darba ņēmēju intereses un arī mēs visi gatavojamies streikam. 70 000 parastā darba darītāji – fabriku strādnieki, veikalu pārdevēji, hoteļu darbinieki, tīrītaji, apkopēji, autobusu šoferi, benzīntanku darbinieki, visi, visi. Ja mēs pārstāsim strādāt iestāsies pilnīga “krēslas zona” – ne ieliet benzīnu, ne nopirkt pārtiku, ne saņemt savu hotelī rezervēto istabu, kas piedevām būtu arī pavisam netīra un ar nemainītu gultasveļu. Biedējošs prospekts. Kad līdz tam ir palikusi nedēļa, darbadevēju savienība tomēr nobīstās un piekāpjas lielākajai daļai arodbiedrību prasību. Un, nekāda katastrofa nenotiek. Inflācija protams pieaug, daļu no izmaksām uzkraujot atpakaļ mūsu pašu pleciem vien, bet tuvākos četrus gadus vairs varam ne par ko neuztraukties.

Dzīve ir skaista! Pēdējo divu gadu laikā mēs ar vīru esam tikuši pie diviem algas pielikumiem un mūsu finansiālā situācija izskatās labāk kā jebkad agrāk. Darbā, joprojām, jūtamies novērtēti, lai gan bezgalīgā cīņa mēs pret mafiju ir sasniegusi savu augstāko punktu. Daļa no darbiniekiem cīnās par pēc iespējas vairāk virsstundām un darbu katrā sestdienā, mazākā daļa cīnās par pēc iespējas mazāk virsstundām un sestdienām. Kad poļu brigadiere dodās brīvdienās un viņu aizvieto mūsu draudzene Barbara, viss izskatās patiešām lieliski. Tiesa gan, šrilankiešu puisis atrodas nometnes pretējā pusē un pirmo reizi viņam ar manu vīru sanāk tāda pamatīgāka vārdu apmaiņa un viņi pārstāj sarunāties līdz pat rudenim. Islandiešu meitene Rakel ir paņēmusi brīvu gadu no skolas, lai iekrātu naudu un dotos ceļojumā apkārt pasaulei, un pagaidām ir noenkurojusies pie manas un vīra mašīnas un mēs esam lieliska komanda. Priekšnieks un mans vīrs ir kļuvuši par labiem draugiem, man nākas nolemt, ka pat par pārāk labiem, jo pirmajā dienā, kopš viņu abu atvaļinājumiem, kad viņi satiekas pēc veselas divu mēnešu neredzēšanās, es esmu pilnīgā izmisumā un nespēju noorganizēt nevienu darba lietu, jo cilvēki ir pārāk aizņemti viens otram stāstot un rādot, ko pa šo laiku ir sadarījuši, lai vispār domātu par darbu.

Kādu dienu piepildās pat viens no mūsu vislielākajiem sapņiem – pieejot pie loga redzu pārsteidzošu, bet ilgi gaidītu skatu – pie kāpņutelpas durvīm ir piebraucis busiņš un lašaras, mūsu sasodīti stulbie augšējie kaimiņi tur liek savas mantas un mēbeles. Viņi izvācās. Izvācās, alleluja! Mēs ar kaimiņiem esam gatavi atkorķēt šampanieti. Mūžam visu zinošais Haffi, kurš ir nolēmis padzīvot kādu nedēļu pie mums un mūsu garāžā paķimerēties ap savu kemperi, ātri vien noskaidro, ka viņi esot nopirkuši paši savu dzīvokli, tieši virs meitenes mammas dzīvokļa. Labu veiksmi mammai, bet tā vairs nav mūsu problēma. Viņu vietā ievācās pilots, pieklājīgs un patīkams cilvēks. Viņam gan patīk paklausīties mūziku, bet tikai dienas laikā un, kad kādu vakaru mēs viņu palūdzam nogriezt mazliet mazākus basus mājas kinozālei, viņš tos nogriež bez mazākajiem iebildumiem.

Neilgi pēc tam izvācās arī mūsu pretējie kaimiņi, kuri ir bijuši tādi kā mājas pārvaldnieki un viņu vietā par Mājas Fonda vadītajiem tiekam ievēlēti mēs. Nekas pārāk sarežģīts, nelieli papildus ienākumi arī un katru reizi, kad es dodos uz banku, lai uzņēmumu apkalpošanas daļā kārtotu kaut kādas mājas lietas, man nākās atzīt, ka kopš laika, kad mēs atlidojām, ir noiets patiešām tāls ceļš.

Lēnām pienāk rudens, Latvijas un Islandes futbola valstsvienības satiekas cīņā par iekļūšanu EURO 2016, Latvijai zaudējot Rīgā, bet nospēlējot neizšķirti Reikjavīkā un pirmo reizi, stāstot cilvēkiem, ka mēs īsti nezinām par kuru komandu fanot, mēs sākam dzirdēt: kāpēc jūs nezināt? Jūsu mājas ir te, jūs esat islandieši! Tā lūk ar to piederības sajūtu. Un mēs sekojam līdz visām spēlēm un priecājamies kopā ar visiem pārējiem, kad Islande izcīna savu ceļazīmi. Lūk, tas ir notikums! Esam sākuši sekot līdz arī Anglijas premjerlīgai un kļuvusi par Manchester City faniem.

Atlido ciemos mūsu norvēģu draugi uz nedēļu, aizbraucam paskatīties Imagine peace tower iedegšanu, paballējamies pa Reikjavīku, un pavadām nedēļas nogali Akureyri, izmetot arī līkumiņu līdz Mývatnam un otro reizi uzkāpjot Hverfjall.

sveiks, Hverfjall, prieks tevi atkal redzēt!
un skats no augšas

Un tad jau ir pienācis laiks mūsu 10 gadu kopābūšanas jubilejai un ceļojumam uz Tenerifi. Fantastika! Izlidot novembra vidū, kad Keflavīkā ir -2 un nosēsties Reina Sofia lidostā, kur termometrs rāda +28. Un tur izskatās gandrīz tāpat kā mājās, Islandē, bet silti, silti un var peldēties okeānā. Un cenas! Viss gandrīz par velti. Peldamies, sauļojamies, iepērkamies un braukājam visapkārt, uzbraucam ar gaisa vagoniņu Teidē, kas ar manām bailēm no augstuma ir gluži neticams sasniegums. Un ceļi, ceļi, lai līdz Teidei vispār nokļūtu – Vestfjordu ceļi sāk likties pavisam walk in the park.

burvīgā Tenerife, kaut kur pa ceļam uz Teidi

Savas jubilejas vakarā laimīgi sēžam hotelī uz savas terases un malkojam sangriju. Desmit gadi, ak jel! Ko tikai neesam piedzīvojuši, trakos ballīšu laikus, kredītšausmas, pirmos grūtos gadus Īslandē. Roku rokā caur to visu. Viena no jubilejas tradīcijām ir “līguma” sastādīšana – kaut kad neilgi pirms mūsu piecu gadu jubilejas kaut kādā dīvainā kristiešu lapā biju atradusi “100 jautājumi, ko uzdot pirms laulībām” un mēs abi nospriedām, ka izņemot ārā pašus specifiskākos (cik bieži mēs apmeklēsim baznīcu un tā), par tiem jautājumiem patiešām ir vērts padomāt. Un tā, katru gadu mēs apsēžamies, izlasām iepriekšējo gadu atbildes, krietni izsmejamies un izrunājam vēlreiz un pa jaunu pilnīgi visus kopdzīves jautājumus – par naudu, par hobijiem, par pienākumu sadali mājās, par morāles standartiem un vēl un vēl un vēl. Un, sēžot tur tādā mierīgā vakarā, mēs atgriežamies pie jautājuma, kurš jau kādu laiku ir nodarbinājis ne tikai mūsu, bet, diemžēl un visai uz nerviem krītoši, arī mūsu radu, draugu un paziņu prātus. Kad mums (beidzot) būs bērni? Par spīti neskaitāmajām ciniskajām muļķībām, ko mēs uz šo jautājumu esam atbildējuši, tikai tāpēc, ka pagalam apnicis un nav neviena darīšana, mēs patiesībā mēdzam par to nopietni domāt. Mēs abi uzskatām, ka bērni ir milzīga atbildība, lēmums, kas pilnībā mainīs mūsu dzīvi. Mēs esam mazliet egoisti, mums patīk mūsu dzīve un brīvība un ir mazliet žēl un bail to visu upurēt. Esmu dzirdējusi, lasījusi un interesējusies daudz un dikti un nospiedošais viedokļu vairākums saka, ka dzīve ar bērniem ir nu ellīgi, neticami grūta un par miegu un laiku sev mēs abi varēsim pilnībā aizmirst. Mani arī mazliet biedē tas, ka vīrs nu pilnīgi un galīgi nav “bērnu cilvēks” un no draugu un paziņu bērniem ietur tik lielu distanci, ka tikai knapi iekļaujās pieklājības robežās. No otras puses, mūsu brīvība un bezrūpība sāk palikt mazliet… apnicīga, vai? Mūsu dzīve ir nokārtota un iekārtota un mēs vairs pat nemēģinām domāt “kas mēs gribam būt, kad izaugsim lieli”. Mēs esam stipri un veseli, dzīvoklī ir brīva guļamistaba, ienākumi nosedz ne tikai mūsu vajadzības, bet arī lielāko daļu vēlmju, mums ir stabils darbs un pārliecība par nākotni, mums ir mana mamma, kas būtu palīdzīga roka pieskatīšanā un, un, un – pats galvenais – mēs dzīvojam mīlestībā un harmonijā, mums ir, ko dot, ja mēs pacenstos mēs varētu mēģināt izaudzināt pat gluži apmierinātu cilvēkbērnu. Nekur nav jāsteidzās – man ir tikai 27, vīram 29 gadi, bet, zinot, ka visādi var gadīties un tas var paņemt krietnu laiciņu, ja nu kas, saņemam kopā visu savu drosmi un izmetam kontracepcijas lietas. Kas būs, tas būs!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s