[29] bez un ar svītriņām

Pēc sapņa Tenerifē, kas pagāja tik ātri, ka tiešām tikai mūsu iedegums atgādina, ka tas nebija tikai sapnis, ir jāatgriežas darbā un jāsāk gatavoties Ziemassvētkiem, jeb, pareizāk sakot, pirmssvētku produkcijas trakumam. Jau sesto gadu pēc kārtas. Ja pirmos gadus mēs ar vīru vēl naivi cerējām, ka varbūt šogad kāds cits uzņemsies to atbildību, tad nu jau mēs zinām labāk. Ar Þórarinna kļūšanu par priekšnieku vismaz ir mainījies tas, ka mums no novembra vidus sākās īpašais “saudzējošais režīms” un mēs tiekam visādi lutināti. Pietiek tikai vienu reizi pastāstīt, ka Sveinbjörns mums, laiku pa laikam, ļāva vienkārši doties mājās, bez izlogošanās, lai jau aiznākošajā dienā šis jaunatklājums tiktu atkārtots, dodot mums iespēju būt mājās jau pirms pusdienām.

Bet nu jau mēs esam profesionāļi – novembra beigās esam pārbaudījuši visu darbam nepieciešamo materiālu krājumus un pasūtijuši, kas nepieciešams, atceroties to pārbaudīt vairākas reizes un atgādināt pēc nepieciešmības un liekas, ka darbam esam gatavi. Aptuvenais plāns ir 10 tonnas Ziemassvētku produkcijas nedēļā pluss visa parastā produkcija un tas viss priekš A-komandas – manis, vīra un Rakeles. Tipiski priekš mūsu darbavietas, nākās ritmu labi uzņēmušu darbu laiku pa laikam pārtraukt, jo visādi specpasūtījumi, bet kopumā ar visu tiekam galā tik labi, ka pat Sigurjóns, mūsu sasodītais pārdošanas menedžeris, paziņo, ka šogad ir ļoti apmierināts ar Ziemassvētku produkciju un to, ka visā procesā nekas nav uzkāries. No mums tas prasa kādas 55 darba stundas nedēļā un bezgalīgs nogurums ir must have īstam pirmssvētku noskaņojumam.

ceļš no darba decembrī

Bet, viss ir pārāk labi, lai būtu patiesība. 23. decembrī, pēdējā pirmssvētku dienā, Sigurjóns izdara pilnīgi sigurjónisku gājienu, ievilkdamies cehā un sākot uz mums aurot par kaut kādiem atgriezumiem. Izšķērdība! Produkcijas izšķērdēšana! Pirmo reizi, septiņu gadu laikā, kopš strādāju Islandē, darbavietā kāds uz mani ir pacēlis balsi. Un pēc mēneša, kad ir strādāts par trim vismaz. Aizvainojoši kā ellē. Tiek atsaukts gan priekšnieks, gan mūsu jaunā kvalitātes kontroles sieviete, gan ražošanas menedžeris, kurš tieši tajā brīdī ir iemaldījies mūsu fabrikā. Mēs ar Rakeli stāvam un rijam asaras, vīrs aizstāvās kā māk. Beigu beigās visa priekšniecība notinās uz ofisu, mūsu priekšniekam vien pagūstam pateikt, ka nākošgad Ziemassvētku produkciju Sigurjóns varēs darīt pats. Kā vēlāk izrādās, visai pravietisks paziņojums. Garastāvoklis ir sabojāts, priekšnieks atgriežās no ofisa, mūs visus pa kārtai apskauj un mierina. Jūs taču ziniet, ka Sigurjóns ir idiņš. Neņemiet viņu galvā. Stupid motherf*cker.

Nākošajā dienā mums pēc idejas ir jāstrādā – Islandē 24. decembris un 31. janvāris nav sarkanie datumi un līdz plkst 12:00 skaitās pilnīgi normāla darbadiena, bet mēs kategoriski atsakāmies nākt uz darbu un priekšnieks sola to nokārtot. Ir pilnīgi skaidrs, ka slimības dienu mums rakstīt nevar, tam neviens neticētu un manuāli ierakstītam laikam arī ne, bet saņemot ikmēneša darbalaika izrakstu, izrādās, ka mēs 24. decembrī esam bijuši darbā. Þórarinns ir pierakstījis mūsu personas kodus un, kamēr neviens neskatās, mūs gan ielogojis, gan izlogojis. Tas ir milzīgs risks, par šādiem izgājieniem cilvēki ir atlaisti bez brīdinājuma. Un tikai pāris gadus vēlāk mēs uzzinām, ka pēc visas atgriezumu sāgas, kad priekšniecība savācās ofisā, Sigurjóns ir pieprasījis mūs atlaist, bet mūsu priekšnieks ir kategoriski atteicies to darīt un pieprasījis tādā gadījumā atlaist arī viņu.

Vai tagad ir pienācis laiks atbildēt uz jautājumu, kurš iespējams nodarbina lasītāju prātu kopš iepriekšējā ieraksta beigām? Gan decembrī, gan janvārī manas “īpašās dienas” pienāca, kad tām bija jāpienāk un no kontracepcijas izmešanas nekāda rezultāta vēl nav. Tiesa gan, Jaungada laimes lejot, manis izlietā laimīte izskatījās, dievagodavārds, pēc… spermatozoīda. Bet pieņemsim, ka es vienkārši nemāku liet laimes.

Un dzīve iet uz priekšu. Ir sācies 2016. gads, tūliņ jau būs pilni astoņi gadi kopš dzīvojam Islandē. Kā mēs esam mainījušies šo gadu laikā? Nu, mēs brīvi runājam angliski un gluži ciešami islandiski, es esmu sākusi lasīt grāmatas islandiešu valodā, kas vareni uzlabo vārdu krājumu, lai gan ar pirmo grāmatu gāja patiešām grūti – ieraugot kārtējo divdesmitburtu vārdu, gribējās vienkārši mest grāmatu pret sienu un iet darīt kaut ko citu. Mana, kādreiz tik paralizējošā kautrība ir palikusi kaut kur tālu atmiņās, vārgi par sevi atgādinot tikai brīžos, kad man ir jazvana pa telefonu – ja ir izvēles iespēja, es joprojām labprātāk uzrakstīšu ziņu. Bet īstajā dzīvē es labprāt, dabīgi un nepiespiesti, uzsāku small talk ar puspazīstamiem cilvēkiem un jokoju ar pārdevējiem un banku darbiniekiem un, pat ja man izdodas kaut ko salaist dēlī, es vienkārši pati par sevi pasmejos un vairs nesarkstu un nebālēju par katru sīkumu.

Mūsu Haffi Islandes ziema atkal ir apnikusi, viņš mierīgā garā atkal dodās uz Eiropu, vizināties ar savu kemperi un būt tur, kur ir silti. Bet vispār, jāatzīst, ka šo astoņu gadu laikā viņš ir acīmredzami novecojis un paliek arvien slinkāks un arī atmiņa, kura viņam nekad nav bijusi pārāk laba, paliek arvien sliktāka. Un jau sen mums nav nācies lūgt viņa padomu vai palīdzību, mēs beidzot esam izauguši lieli un varam sākt atdot parādu. Ja Haffi ir vajadzīga jebkāda palīdzība, mēs esam gatavi pārcelt jebkurus plānus un būt klāt. Mēs nekad neaizmirstam visus tos brīžus, kad ir bijis otrādi.

Aptuveni ap Ziemassvētku laiku mēs sākām plānot savu ikgadējo atvaļinājumu un nolēmām aizlidot uz Latviju jūnija sākumā uz trīs nedēļām un tad lidot atpakaļ uz Islandi un pēdējo nedēļu nodzīvot arodbiedrības vasaras mājā, nosvinot tur arī Jāņus, kā mēs to esam darījuši jau pēdējos divus gadus. Priekšnieks apsolīja mums priekšroku šajā jautājumā – viņa lielākais lūgums ir, lai mēs neņemam atvaļinājumu jūlijā, augustā un decembrī, kas ir visaizņemtākie mēneši gadā – un mēs mierīgu sirdi nopirkām biļetes. Beidzot un mums par lielu prieku AirBaltic ir atklājis tiešo reisu uz Reikjavīku un tieši uz pirmo lidojumu ir mūsu biļetes. Bet mūsu kolēģi nebūtu mūsu kolēģi, ja kaut ko nesabojātu. Kaut kur ap februāra vidu pie mums atnāk galīgi nelaimīgs un sakaunējies priekšnieks – viņš zin, ka viņš jau ir apsolījis, bet vai tomēr, lūdzu, lūdzu, mēs nevarētu mazliet mainīt atvaļinājuma plānus? Mūsu pārinieks Mareks un viņa sieva ir vienkārši ņēmuši un nopirkuši savas atvaļinājuma biļetes bez jebkādas saskaņošanas un viņi vairs neko nevarot mainīt, jo Mareks jau esot pierakstījies pie ārsta. Problēmas rodās ar mūsu atvaļinājuma pēdējo nedēļu, jo sanāk, ka mūsu mašīna paliek bez neviena cilvēka. Þórarinns mums atvainojās un atvainojās un sola, ka viņš kaut kā nebūt tiks galā, ja mēs kategoriski atteiksimies, bet nu, viņš nemēdz atteikt mums un mēs nemēdzam atteikt viņam. Apsēžamies viņa kabinetā pie datora un prātojam. To pēdējo nedēļu var vienkārši atmest, bet ko tā vietā? Mums visiem – man, vīram un mammai – maija sākumā ir dzimšanas dienas, vīram vēlpietam gluži apaļa, trīsdesmit gadi. Varbūt visiem aizlidot kaut kur uz nedēļu? Ir lētas biļetes uz Grankanāriju, tieši maija sākumā, un jautājumu vairs nav. Pieslēdzam mammu un pērkam tik nost. Uz to brīdi kabinetā atgriežās Þórarinns un mēs varam viņu aplaimot un pateikt, ka mainīsim savus atvaļinājuma plānus. Stāstam viņam, ko esam ieplānojuši, izrādās, ka arī viņam dzimšanas diena ir maijā un arī pavisam apaļa – sanāk, ka viņš ir bez divām nedēļām tieši desmit gadus vecāks par manu vīru. Pasmejamies, ka nav brīnums, ka mēs tik labi saprotamies un viņš tik nomurmina, ka tas droši vien arī ir iemesls, kāpēc mēs neesam tādi pakaļascaurumi, kā citi viņa darbinieki.

Tas tā kā būtu izdarīts. Pienāk marts, laiks sāk izskatīties gluži pavasarīgs un mēs ar vīru spontāni nolemjam paņemt mazas brīvdienas un noīrējam arodbiedrības vasaras māju nedēļas nogalei. Paņemam piektdienu kā ļoti īso dienu un pirmdienu pavisam brīvu, piekraujam mašīnu ar gardumiem, alu un gaļu grillēšanai un pavadām piektdienas vakaru cepot gaļu un sildoties karstajā vannā. Lieliski! Sestdienas rīts gan nāk ar milzu pārsteigumu, pa nakti ir sasnidzis neticami daudz sniegs, visa apkārtne kupenām klāta. Ak jel! Bet brīvdienas tik un tā ir lieliskas, cepam vafeles, grillējam, slinkojam. Pēdējā vakarā ir vienkārši fantastiska ziemeļblāzma, mēs izslēdzam visas mājiņas gaismas, guļam karstajā vannā, dzeram vīnu un vienkārši baudām.

pārsteigums, pārsteigums!

Mēnesis iet uz beigām, kādā piektdienas vakarā ēdam augļus un klausāmies mūziku un es puspajokam daru vīram zināmu, ka man šonedēļ bija jāsākās “īpašajām dienām”, bet no viņam vēl nav pat ne mazākās nojausmas. Pārāk lielu uzmanību tam nepievēršam, bet, kad nekas nenotiek arī sestdien un svētdien, un man tā nekad nav gadījies, ir skaidrs, ka tā vairs nav nekāda sagadīšanās un pirmdienas grūtniecības tests ir tikai formalitāte vien. Un tas ir pozitīvs, protams. Sēžam un skatāmies abi uz tām izslavētajām divām svītriņām. Tas ir noticis! Vīrs pilnībā iziet no sevis aiz laimes un sajūsmas, bet es – ja pavisam godīgi – iesākumā visvairāk jūtu milzīgas bailes. Lai cik plānots, gaidīts un priecīgs ir šis notikums, tas neapšaubāmi apgriezīs mūsu dzīvi ar kājām gaisā.

2 domas par “[29] bez un ar svītriņām

  1. Kristīne Oktobris 29, 2019 / 3:57 priekšpusdienā

    Jeij! Atkal jau gribas vēl un vēl. 🙏
    Paldies, ka dalies ar mums, lasītājiem, par šo savu dzīves daļu, jūtamies klātesoši!

    #dzimšanasdienasprieciņš

    Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s