[30] dzīve pēc svītriņām

Ja kāds vēl šo trīsdesmit daļu laikā to nav pamanījis, tad pačukstēšu priekšā – mēs ar vīru esam tādi diezgan piezemēti un pragmatiski cilvēki. Mūsu ģimenes pieaugums ir rūpīgi un kārtīgi plānots un apdomāts un neapšaubāmi priecīgs notikums, bet nekādas ekstravagantas izdarības šī fakta nosvinēšanai neveicam un pagaidām arī nevienu neinformējam. Ir daudz, daudz par agru. Telefonā novelku kādu no grūtniecības aplikācijām, kas man paziņo, ka esmu piektajā grūtniecības nedēļā un varu gaidīt savu mazuli 28. novembrī, kas liekas vēl tik bezgalīgi tālu. Katru nedēļu šī aplikācija man pastāstīs, kā attīstās mazulis un kas notiek ar manu ķermeni.

Nākošais solis ir rūpīgi un kārtīgi pārlasīt visu, ko Google saka par grūtniecības aprūpi Islandē un nolemt ar ko ir jāsāk. Gadsimta atklājums ir mājaslapa ljosmodir.is (vecmāte.is), kur var atrast, principā visu svarīgāko informāciju par grūtniecību, dzemdībām un rūpēšanos par jaundzimušo. Tuvāko mēnešu laikā tā neapšaubāmi būs visapmeklētākās lapa manā interneta pārlūkprogrammā. Grūtniecības aprūpe liekās pavisam vienkārša – pirmais uzdevums ir pierakstīties pie vecmātes, principā pēc izvēles, bet vissaprātīgāk, protams, savai dzīvesvietai tuvākajā ārstniecības iestādē. Tad, pirmo bērnu gaidot, ir paredzami deviņi vai desmit apmeklējumi pie vecmātes – 12.,16.,25.,28.,31.,34.,36.,38.,40. un pēc vajadzības arī 41. nedēļā un visas pārejās analīzes un speciālistu piesaiste jau tiks veikta pēc vajadzības. Nu, tā saka internets. Tātad, mans pirmais uzdevums ir piezvanīt uz Keflavīkas slimnīcu – HSS, kur esot gluži jauka dzemdību nodaļa un pierakstīties pie vecmātes. Variet droši par mani smieties, bet tas ir pirmais, bezgalīgi mulsinošais brīdis manas grūtniecības laikā. Ilgi domāju un apdomāju, ko man teikt piezvanot uz reģistratūru – Labdien, es gribētu pierakstīties pie vecmātes! Bet, ja nu man jautā, kad? Vai pie kuras vecmātes? Varbūt tomēr pie ārsta? Ko vispār man jautās? Ko man ir jāsaka? Beigās izlemju par labu vienkāršai patiesības teikšanai un meitenei reģistratūrā godīgi saku – Labdien! Es pirmo reizi dzīvē esmu stāvoklī un īsti neesmu pārliecināta, ko man tagad ir jādara. Vai jūs varētu mani pierakstīt pie vecmātes vai pie kā nu mani tagad būtu jāpieraksta? Meitene novēl man Til hamingju! (standarta apsveikuma teksts), pieraksta manu vārdu, personas kodu un telefona numuru un saka, ka nodos informāciju vecmātēm un viņas pašas man piezvanīs. Pirmais solis ir sperts.

Vecmāte man piezvana tās pašas dienas vakarpusē. Labdien, til hamingju, kāda pašsajūta un kurā grūtniecības nedēļā tu domā, ka tu esi? Kad atbildu, ka pēc maniem aprēķiniem sanāk sestā nedēļa, atskan labsirdīgi smiekli. Islandē ir pieņemts uz pirmo vizīti doties kaut kur ap 12. nedēļu. Beigās sarunājam vizīti uz aprīļa beigām, kad būs aptuveni ap desmit nedēļām. Tipiski islandisks take it easy. Līdz tam esmu pati par sevi.

Un kā ir? Ak, es esmu vai nu pavisam iedvesmojošs vai nu pavisam neiedvesmojošs piemērs, atkarībā no tā vai tu, manu lasītāj, piederi pie grūtniecība nav slimība vai grūtniecība netiek pietiekami novērtēta nometnes. Es jūtos labi, es praktiski neatceros, ka esmu stāvoklī. Slikta dūša man neuzbrūk nevienā diennakts laikā. Apetīte ir mazliet dīvaina un, varbūt, es jūtos mazliet sagurusi, bet to ir grūti norakstīt uz grūtniecības rēķina – ir pēdējās nedēļas pirms Lieldienām, nežēlīgi daudz darba un manas darbadienas nav īsākas par 10 stundām un visas uz kājām. Aizbraucot mājās bieži vien kaut ko uzkožu un eju pa taisno gulēt. Esmu pati sev apsolījusi, ka nedarīšu sev pāri un nedarīšu to, ko nevaru izdarīt, bet pagaidām nekas manā pašsajūtā man netraucē uzvesties kā vienmēr. Nu, vienīgi kastes vairs neceļu, to manā vietā dara vīrs. Un stumj visus smagumus. Bet arī viņam esmu lūgusi neuzturēties pret mani kā pret invalīdu un apsolu, ka patiešām prasīšu palīdzību, kad man tas būs vajadzīgs.

Un emocijas? Pirmais, ļoti bailīgais brīdis jau ir garām, bet joprojām, kaut ko vienkārši darot mēdz pēkšņi, kā zibens spēriens, uzbrukt tāda pamatīga baiļu sajūta – kas nu tagad būs? Un, protams, droši vien kā jebkurai pirmreizējai grūtniecei, visu laiku ir zināms uztraukums – vai viss ir kārtībā? Ļoti gaidu vizīti pie vecmātes. Bet mēs esam laimīgi. Vakaros, ja es brīnumainā kārtā neguļu, ieritināmies abi uz dīvāna un sapņojam un plānojam. Un vienkārši priecājamies. Vīrs pat darbā nevar paiet man garām, vismaz drusciņ neapņemot ap pleciem vai kā savādāk nesamīļojot. Pilnīga laime un šokolāde, izņemot… pīpēšanas atmešanu. Es esmu dzirdējusi stāstus par grūtniecēm, kurām maģiski vairs nekārtojas pīpēt, bet es neesmu viena no viņām. Es zinu, ka nedrīkst un, ko tas nodara un es nepīpēju. Bet, ak jel, cik ļoti man kārojās. Tā kā grūtniecības sākuma emocionālo neatabilitāti arī gluži mierīgi var norakstīt ne tikai uz hormoniem, bet arī uz atmešanas blakusefektiem.

Mums nav nekāda plāna par to, kad un kā paziņot jaunumus saviem tuvajiem cilvēkiem. Es esmu redzējusi miljons video ar visādiem smukiem veidiem, kā tas tiek paziņots topošajiem vecvecākiem, bet nekas no tā neliekās īsti priekš mums – pragmatiski un piezemēti, atcerieties. Kopumā, piemēram no kolēģiem, es gribētu to paturēt noslēpumā līdz pat brīdim, kad tas kļūs acīmredzams. Tā kā pīpēšanas atmešanu noslēpt ir tikpat kā neiespējami, mēs ar vīru nolemjam samainīt pārtraukumu laikus darbā – un no parastajiem pārtraukumiem pāriet uz trešo pārtraukumu laiku, kad pārtraukumos iet priekšniecība. Tad ēdamzāle – un arī pīpētava – ir praktiski tukša, tikai mūsu priekšnieks, ražošanas daļas priekšnieks, svaigās apstrādes priekšnieks un kvalitātes kontroles tante. Lai šo apmaiņu sarunātu, vīrs protams nenoturās un paziņo labās ziņas savam draugam, un tā nu, tipiski normāliem darbaholiķiem, pirmais, kurš uzzin par mūsu gaidāmo ģimenes pieaugumu ir mūsu priekšnieks. Un, protams, jau pirmajā pārtraukumā, kad es tā vietā, lai dotos pīpēt, sāku griezt šķēlēs savu ābolu, pa visu ēdamzāli atskan nepārprotams un skaļš jautājums no mūsu ražošanas daļas priekšnieka, Steini:

Are you pregnant?

– Aaargh…mmm… maybe. I wanted to keep it as a secret, goddamnit.

– Oh, don’t worry, we won’t tell anybody. But it’s great! And so good that you’ve quit smoking. How do you feel, bla, bla, bla…

Tik nu daudz par to paturēšanu noslēpumā. Bet pārtraukuma samainīšana ir lieliska ideja. Klusi, mierīgi, trīs karsti dažādu futbola komandu fani, kuri viens otru ķircina un man lieliska atbalsta komanda. Ja kādu pārtraukumu gribu iziet svaigā gaisā, vienmēr būs kāds, kas pārjautās: Tu taču neej pīpēt? Apsoli! Tu nēsā mazu islandieti, mēs par viņu rūpējamies!

Tā arī pienāk Lieldienas. Pirmssvētku sestdienā vīrs ir sarunājis aizbraukt palīgā Haffi, kurš, siltajam laikam sākoties, gluži kā gājputni ir atgriezies Islandē, es tikmēr plānoju padzīvoties pie mammas, tad mēs pie viņas paliksim pa nakti un no rīta ēdīsim svētku brokastis. Pa ceļam uz Reikjavīku, joka pēc, iebraucam autoplacī – mums ir skaidrs, ka ar mūsu mazauto ģimenei būs par maz un vispār būs daudz ērtāk, ja mums katram būs sava mašīna. Un es ieraugu savu auto un iemīlos! Izbraucam testa braucienu, vīram izdodās vienoties par labu cenu un pusstundas laikā mašīna ir mūsu, tā kā uz Reikjavīku jau braucam ar savu ģimenes auto un, protams, kad Hafnarfjordurā mums pievienojas mamma, viņai ir jautājumi un mēs arī negribam neko vairs slēpt: Jā, mums būs ģimenes pieaugums. Jā, patiešām. Mēs zinām. Visu cieņu manai mammai, kura visiem priekiem pa vidu pat ne reizi nepateica beidzot! Tālāk braucam pie Haffi, viņš apskata manu mašīnu no visām pusēm un atzīst par labu esam, viņam pašam tāda kādreiz esot bijusi un tikai tad, kad viņi ar manu vīru dodās mazā izmēģinājuma braucienā, viņš arī tomēr pajautā, kādēļ mums tagad pēkšņi ir vajadzīga otra mašīna un mans vīrs ar prieku un lepnumu paziņo jaunumus arī viņam. Kad vakarā aizbraucu vīram pakaļ, viņi abi jau darbus ir pabeiguši un svinīgi dzer alu no vīna glāzēm. Haffi, protams, ir ļoti satraucies par manu pašsajūtu un uztraucās par to, ka vēl tik ilgi ir jāgaida vizīte pie vecmātes. Lieldienu dienā arī piezvanām un paziņojam jaunumus vīra vecākiem un nu gan tas ir arī viss. Visiem, kam tas ir jāzin, ir paziņots un visi pārejie var gaidīt līdz brīdim, kad tas kļūs acīmredzams.

Nākošajā nedēļas nogalē pēc Lieldienām mums ir darba ballīte uz kuru es ļoti, ļoti gribu doties – kā paskaidroju vīram, gribu vēl izmantot iespēju uzvilkt kleitu un sapucēties, kamēr vēl esmu smuka. Un es esmu smuka – pirms meitas dzimšanas biju savā labākajā fiziskajā formā, kādā jebkad esmu bijusi, tieva un muskuļaina un, pateicoties grūtniecībai, tam visam pēkšņi pievienojās gluži iespaidīgs krūšu izmērs. Nekad savā dzīvē neesmu saņēmusi tik daudz komplimentus kā tajā ballītē.

Un tad arī beidzot pienāk ilgi gaidītā pirmā vizīte pie vecmātes. Keflavīkas slimnīcā ir bezgala jauka, maza dzemdību nodaļa, kura sevī iekļauj arī visu grūtniecības aprūpi. Meitene reģistratūrā man parāda virzienu, kur jādodas un tur jau mani sagaida mana vecmāte – Inga. Ja vien man pašai pret viņu nebūs nekādu iebildumu, tad viņa būs ar mani kopā visu grūtniecības laiku. Tiesa gan, atšķirībā no Latvijas, Islandē nepastāv iespēja slēgt atsevišķu līgumu ar vecmāti vai ārstu, tā kā, kad pienāk stunda “x” un bērniņš ir gatavs nākt pasaulē, tad jāsadzīvo ir ar dežurējošo vecmāti/ārstu/visu mediķu maiņu, bet tas jau ir stāsts krietni vien vēlākam laikam. Inga man patīk, viņa ir smaidīga, laipna un ar viņu ir viegli runāt. Kad esam noskaidrojušas manu vārdu, uzvārdu, personas kodu un pēdējo mēnešreižu sākumu, viņa uzreiz piedāvā apskatīties USG vai bērniņš vispār tur ir un vai viss ir kārtībā. Ok, pirmo reizi dzīvē esmu nonākusi uz kušetes pie ultrasonogrāfijas aparāta un Inga man smērē uz vēdera to dīvaino želeju. No sākuma ekrānā neko neredz, bet tad:

Jā, redz kur viņš ir. Redzi? Kustās arī.

– Akdievs, akdievs, akdievs, viņš ir īsts!

– Ilze! Tev taču bija pozitīvs grūtniecības tests! Par ko tu tā brīnies?

– Akdievs, viņš ir īsts! Man vajadzēja paņemt līdz vīru!

Es apraudos. Manas pirmās desmit grūtniecības nedēļas ir bijušas tik vieglas, ka līdz pat šim brīdim es tomēr neesmu bijusi pavisam pārliecināta vai es vienkārši neesmu kaut ko palaidusi garām un visas iztrūkstošās mēnešreizes un pozitīvais tests nav bijis vienkārši pārpratums. Bet nu es patiešām skatos uz pierādījumu. Es redzu to jauno dzīvību, kad pagaidām ir iekārtojusies manā vēderā. Mums būs bērniņš, patiešām, patiešām.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s