[44] darbaholiķa agonija

Un tā, es turpinu pavadīt atvaļinājumu diezgan dīvainā noskaņojumā. Vasara joprojām ir lieliska, sammerhauss joprojām sagādā prieku – kādā ļoti skaistā trešdienā es izlemju atkārtot vīra sasniegumu, sasēdinu abus bērnus mašīnā un dodos uz Laugarvatnu, lai būtu tur viena pati ar bērniem līdz piektdienai. Esmu mazliet satraukusies, bet, beigu beigās, mēs ar bērniem pavadam fantastiskās trīs dienas, vienkārši esot kopā, pavadot gandrīz visu dienu svaigā gaisā, daudz staigājot, lēkājot, šūpojoties un smejoties. Ceturtdienas rītā nolemju aizbraukt uz tuvējo veikalu pēc kafijas, no paša rīta, kamēr bērni nav sasmērējušies – ar mazajiem šortos un krekliņos ar īsām rokām, pati uzvilkusi tikai bezroku kleitiņu uz peldkostīma. Noparkojos blakus tūristu mašīnai – Laugarvatn atrodas starp Geysir un Þingvellir, tūristu tur vienmēr ir daudz – un viss tūristu bariņš, kārtīgās vējjakās un kalnu zābakos, skatās uz mani un manu ģimeni kā uz pilnīgi prātu izkūkojušiem. Ķiķinu pie sevis vēl mājupceļā – sasodīts, laikam patiešām sāku kļūt par islandieti.

atvadas no vasaras

Bet, ja domas pievēršās darbam, tad bezrūpīgais noskaņojums pazūd kā nebijis. Un domas pievērst darbam nākās – ir jāsāk pētīt darba sludinājumi un rakstīt pieteikumi. Mūsu bariņš pārvēršās par mazu CV fabriku – rakstam, pārlasām, pielabojam un viens otram iesakam, kur vēl aizsūtīt. Ja mūsu puiši var sūtīt patiešām pa labi un pa kreisi, tad mums ar vīru ir jāatsijā nopietnāk, jo mums ir svarīgi spēt savienot darbu ar bērnu nogādāšanu dārziņā un pie auklītes un pieskatīšanu laikā, kad neviens, ne otrs nestrādā. Tas mūsu izvēles iespējas samazina pamatīgi.

Un vispār, runājot par izvēles iespējām – šis ir ļoti tāds uz zemes apsēdinošs brīdis. Kamēr darbā viss bija labi, kamēr mēs zinājām, ka mēs esam lieliski, svarīgi un neaizstājami, mēs bijām pavisam pat piemirsuši, ka… ka mēs joprojām nekas īsti neesam. Un tikai tagad, rakstot CV nākās saprast, ka, sasodīts, pāri trīsdesmit gadu vecumam viss, ko mēs esam spējīgi parādīt, ir autovadītaja apliecība, labas valodu zināšanas un ilggadīga pieredze saiņošanā/marķēšanā. Un tā, uz papīra uzlikts, tas viss neizskatās pavisam ne iespaidīgi. Mūsu pašapziņa ir saņēmusi normālu spērienu pa dibenu.

Iesākumā gan mēs meklējumiem vēl nenododamies ar pilnu atdevi – mēs vēl tomēr ceram, ka varbūt viss nokārtosies. Mums ir grūti noticēt, ka pēc visiem šiem gadiem, pēc visām pūlēm, ko mēs esam ieguldījuši, domājot ne tikai par sevi, bet arī par visas kompānijas labumu, mūs varētu tā vienkārši izmest pār bortu. Tas ir otrais spēriens pašapziņai pa dibenu. Mūsu Þórarinns gan ne pie kā nav vainīgs, viņš joprojām skraida no viena menedžera pie otra un mēģina kaut ko sarunāt, jo, protams, viņš visvairāk izjutīs mūsu trūkumu un viņš negrib mūs zaudēt, bet viņam neizdodas nokārtot it neko. Bet viņš izrādās pietiekami labs draugs, lai ļautu mums doties, būtu gatavs dot vislabākās rekomendācijas un neprasītu strādāt pilnu uzteikuma laiku, ja tas būs vajadzīgs.

Uz pirmo darba interviju tieku uzaicināta es – intervija ir autonomas uzņēmumā. Esmu mazliet satraukusies un, meklējot googlē atsauksmes par minēto kompāniju, palieku satraukusies vēl jo vairāk. Atsauksmes ir šaušalīgas. Un arī intervija ir acīmredzami bezcerīga – man nepatīk intervētāja un es viņai, acīmredzot, arī ne. Un tā kā par darba galveno uzdevumu tiek uzstādīts: pārdot, pārdot, pārdot, to, kas nevienam vispār nav vajadzīgs – piemēram, apdrošināšanu pret mašīnas zādzību, kas Islandē ir tikpat kā nonexistent, tad intervija beidzās ar pilnīgu pārliecību, ka tajā vietā es noteikti nestrādāšu.

Turpinam tik sūtīt pieteikumus. Tikmēr, kā nu gadījies, kā ne, mums piezogas jau augusta vidus un es saņemu zvanu no puikas auklītes un mēs vienojamies par laiku, kad puiks sāks radināties. Meitai beidzās brīvdienas un viņa atgriežas dārziņā jau lielākā grupiņā – pirmo rītu ir apjukums, bet kopumā, aiziet ar sajūsmu. Viņai vispār dārziņā ļoti patīk un, brīnumainā kārtā, mans klusais un kautrīgais bērns vienā brīdī tā pamatīgi atverās un kļūst par to bērnu, kurš bez problēmām runā ar cilvēkiem, kas gadās viņam pa ceļam – audzinātājām, citu bērnu vecākiem, kaimiņiem, svešiem cilvēkiem veikalā. Čivina vienā čivināšanā. Un vienā brīdī arī uzplaukst pirmā bērnudārza draudzība ar grupiņas krievu meitenīti un es no rītiem ar prieku varu noskatīties kā abas mazās draudzenītes, rociņās sadevušās, aizskrien pa gaiteni.

Par puikas pierašanu pie auklītes satraucos daudz mazāk nekā savulaik par meitu – auklīte tomēr jau vienu manu bērnu ir izauklējusi un es viņai simtprocentīgi uzticos, un puiks arī man ir komunikabelis – es esmu pārliecināta, ka kompānija viņu tikai iepriecinās. Un tā arī ir – kad pirmajā dienā ierodamies uz iepazīšanās stundiņu, viņš jūtās kā zivs ūdenī – mierīgi spēlējās, koķetē ar auklīti un citu bērnu mammām, aptausta savus nākošos rotaļbiedrus. Viens no tiem ir auklītes pašas jaunākais mazbērns un viņi ar manu puiku ātri sačupojas, lai taisītu vaļā atvilknes un visādas savādākas blēņas. Garlaicīgi auklītei nebūs! Pēc pirmdienas paciemošanās, otrdien mēģinu jau puiku uz stundiņu atstāt – un veicās gluži labi. Trešdien atstāju jau līdz pusdienām un, joprojām viss gluži labi. Protams, mazliet saraudās, kad mamma dodās prom, bet ātri nomierinās, mierīgi spēlējās un lieliski ēd. Trešdienā arī mans vīrs aizbrauc uz savu pirmo darba interviju, arī autonomā – mazgāt un pieskatīt mašīnas, lai ir labā darba kārtībā. Atbrauc gana apmierināts, viņam esot patikusi kompānija un kompānijai viņš, bet visdrīzāk nekas nesanāks – viņiem vajagot mazliet fleksiblāku cilvēku, kamēr vīrs, protams, ir norādījis, ka viņam ir svarīgi pabeigt darbu konkrētā laikā, lai aizbrauktu pakaļ bērniem.

Ceturtdienas rītā, atstāju puiku uz pēdējo izmēģinājuma dienu – ja viss ies labi, tad ar piektdienu atgriezīšos darbā – un izmantoju iegūto brīvo laiku, lai aizbrauktu pie zobārsta. Ir skaista diena, mazliet skumīgs – žēl, ka mans pēdējais BKA jau tikpat kā beidzies – garastāvoklis, bet tomēr izbaudu braucienu un, lai cik tas neticami arī nebūtu, arī zobārsta apmeklējumu. Man ir lielisks zobārsts. Kad visu esmu pabeigusi, pamanu 7 neatbildētus zvanus no vīra. Kas tad nu???

Izrādās, vakardienas autonomas kompānija ir piezvanījusi mūsu priekšniekam palūgt atsauksmes par vīru, un mūsu priekšnieks, protams, ir pateicis: Es gribētu jums pateikt kaut ko sliktu, lai jūs viņu neņemtu, bet man nav ko. Viņš ir mans labākais strādnieks un man būs žēl viņu laist prom. Pēc tam viņi ir sazvanījuši manu vīru un paziņojuši, ka viņš, tomēr, esot bijis pats labākais kandidāts un viņi ir gatavi mazliet samainīt darbalaiku, lai pieskaņotos viņa vajadzībām. Priekšnieks ir gatavs vīru palaist sākot ar 1. septembri, tas ir pēc divām nedēļām. Ak jel! Tas brīdis ir pienācis. Tā es pavadu savu pēdējo BKA dienu, pavisam apjukusi. Pēc deviņiem kopā nostrādātiem gadiem mums ar vīru ir palikušas vairs tikai divas nedēļas un ir tik ļoti žēl. Piektdienas rītā, smagu sirdi atstāju puiku auklītei un braucu uz darbu. Ir sācies beigu sākums.

Piektdienas rītā pirmo reizi izmēģinu jauno rīta rutīnu – sataisīties uz darbu pati un tad pamodināt un sagatavot bērnus un nogādāt, kur jānogādā. Jāsaka godīgi, tāds mazs rīta maratons. Kad, dodoties uz garāžu, ar vienu bērnu uz rokas un otru pie rokas, satieku kaimiņieni, viņa pasaka, ka mani apbrīno: Tu tagad aizvedīsi vienu uz dārziņu, otru pie auklītes un pati brauksi pa taisno uz darbu? Wow! Īpaši apbrīnas vērta gan nejūtos, bet jāsaka godīgi – kad bērni ir nogādāti, atlikušo pusstundas braucienu es patiešām izbaudu – netraucētu būšanu pašai ar sevi un mūzikas klausīšanos. Puiks adaptējas labi, lai gan, protams, bez standarta rīta raudāšanas, mammai prom ejot, pirmajās nedēļās neiztikt.

Vīra pēdējās divas nedēļas paskrien ātri. Esam savākušies pati labākā komanda, kas jebkad ir bijusi – es, vīrs, brālēns un abi latviešu jaunieši turpat blakus. Prieks strādāt, viss veicās tik labi. Varētu strādāt un strādāt, bet tā vietā mēs visi esam ceļā prom. Vīra pati pēdējā nedēļa arī bērnu ziņā izrādās notikumu pilna – vizītes pie ārsta, brīvdienas auklītei un metodiskā diena dārziņā, mēs darbā knapi vien saskrienamies, bet visu saplānojām tā, lai vīra pēdējo dienu varētu nostrādāt abi kopā no rīta līdz vakaram – brālēns paņem brīvdienu un paliek mājās ar mūsu puiku. Reiz pa ilgiem laikiem braucam abi ar vīru kopā uz darbu, kā sensenos pirms bērnu laikos, pavadam lielisku pēdējo darbadienu un tad, ar ļoti emocionālām atvadām no Þórarinna – viena no saviem labākajiem draugiem, vīrs savu pēdējo dienu pabeidz un mēs dodamies mājās. Mūsu līderis ir prom.

Un sākās patiešām grūts laiks. No rīta pēc bērnu aizvešanas uzlieku īpaši sagatavotu pleilisti, sakožu zobus un ceļa pusstundu pavadu noskaņojoties. Izdzīvot! Kā braucot uz karu. Protams, man vēl ir mana mazā komanda, vēl nav pavisam bezcerīgi, bet vīra trūkumu tomēr jūt. Viņš bija pats labākais! Un arī psiholoģiski grūti pierast, pēc visiem gadiem, kas kopā nostrādāti, tā mazliet vientuļi. Droši vien būtu vēl grūtāk, ja pēdējos trīs gadus mēs abi nebūtu pavadījuši lielākoties kādam no mums atrodoties BKA vai atvaļinājumā. Priekšnieks ir mans bēdubrālis, pirmo nedēļu viņš pavada ar sejas izteiksmi it kā viņam sāpētu zobi. Es pati droši vien arī. Un, lai gan daudz nepļāpā un nejoko ne ar vienu, vienmēr atcerās atnākt man pajautāt, kā man veicās, nodot statusu un visu informāciju vai vismaz pateikt kādu stulbu futbola joku. Arī ar manu vīru viņam kontakts nepazūd, viņi gana regulāri sazvanās un sarakstās.

Ar pirmdienu vīrs iesāk darbu jaunajā vietā. Protams, arī viņam vajag laiku, lai pierastu, pirmās pāris dienas viņš ir gana apjucis, bet tad jau paliek labāk. Ar darbu un ar kolektīvu viņš ir gana apmierināts, bet, pirmo reizi dzīvē viņam ir maiņu darbs. 2-2-3 un pa divpadsmit stundām, ar celšanos ļoti, ļoti agri no rīta, jo bez desmit četros viņa darbadienai jau jābūt pabeigtas, lai dotos pakaļ bērniem. Arī man tā ir ekstra slodze, jo katru otro nedēļas nogali es uz visu dienu palieku viena pati ar bērniem – un es arī strādāju pilnu darbalaiku, tāpēc sanāk, ka vienpadsmit dienas pēc kārtas man ir ļoti, ļoti maz iespējas atrast brīvo laiku priekš sevis. Praktiski tikai tad kad bērni guļ. Arī bērniem, kuriem jau tā vēl ir jāpierod pie auklītes un bērnudārza jaunās grupiņas, ir grūti aprast ar to, ka tētis pēkšņi brīvdienās vairs nav mājās. Un arī sammerhauss ir aizslēgts līdz nākošai vasarai, kas vismaz meitai ir milzīga vilšanās.

rudens ir klāt

Kādu dienu vietējā avīzē pamanām sludinājumu, ka kaut kāda kompānija tepat Keflavīkā meklē cilvēkus darbam ražošanā. O, tas ir priekš mums! Lai gan, pat apskatot kompānijas mājaslapu, mums tā arī nekļūst skaidrs ar ko viņi nodarbojas – kaut kas saistīts ar aļģēm – abi ar brālēnu aizsūtam CV. Man par lielu vilšanos uz interviju uzaicina viņu, nevis mani. Izrādās, ka darbu ražošanā viņi uzskatot par pārāk smagu un meklē tieši vīriešus. Eh, sasodīts! Pēc nedēļas brālēnam tiek piedāvāts darbs un viņš dosies uz turieni ar 1. oktobri. Mana mazā komanda paliks vēl jo mazāka un tikmēr man pašai nav izdevies pat tikt uz vēlvienu darba interviju. Pat pieteikumus sanāk aizsūtīt gana maz, jo man vairs neder maiņu darbs un arī darbalaikam kā tādam ir jāpievērš īpaša uzmanība.

Pēc kāda laika arī mūsu latviešu jaunietis, kuram pagaidām īsti nav veicies ar jauna darba meklējumiem, aizsūta CV tai pašai aļģu kompānijai un arī viņam tiek piedāvāts darbs. Sākot ar 1. novembri. Bet viņš, būdams varen komunikabls un runātīgs, ir paguvis intervijā pieminēt gan mani, gan manu brālēnu – kādi mēs visi esam laba komanda bijusi, ka visi redz esam atsūtījuši CV uz šo vietu, bet diemžēl man nav atbildēts. Viņa intervētājs stāsta, ka darbs ražošanā sievietei nebūšot piemērots, bet mūsu jaunietis iebilst: bet tu neesi redzējis kā viņa strādā! Un nākošajā dienā manā pastkastē ir e-pasts no tās pašas aļģu kompānijas. Tiesa gan, ne vakancei ražošanā, kurai es pieteicos, bet gan tīrīšanas/veļas mazgāšanas/virtuves palīga darbs. Varbūt es esmu ieinteresēta un gribētu atnākt uz interviju?

Es gribu! Tagad, kad visa mana komanda jau ir tikpat kā prom, es būtu gatava aiziet uz interviju pie paša velna, ja vien viņš varētu man piedāvāt piemērotu darbalaiku. Bet, mana intervētāja nemaz nav velns, bet ļoti patīkama sieviete, vārdā Lovísa. Darbalaiks ir perfekts, 8:00-16:00, no pirmdienas līdz piektdienai. Nekādu virsstundu, nekāda stradāšana sestdienās un svētdienās. Darbs ļoti vienkāršs – uz maiņām ar pārejām meitenēm uzturēt kārtību ārējās zonās un ražošanā, uzturēt tīru veļu – darba kombinezonus un T-kreklus, visas švammes un lupatas, braukt iepirkties un sagatavot salātbāru virtuvē, palīdzēt pavāram pagatavot pusdienas un pēc tam noglabāt naktsmaiņām. Principā, kā mana intervētāja saka – aptuveni tas pats, ko tu dari mājās. Un mums arī patīk par to tā domāt – ka mēs visi esam viena liela ģimene, mēs visi te strādājam un jūtamies kā mājās. Arī algu sola pieklājīgu. Kad ieminos par to, ka man ir divi mazi bērni, no kuriem viens vēl iet pie dagmammas, Lovísa mani pārtrauc pusvārdā: dagmamma piektdienās beidz darbu pulksten divos, es zinu! Tā neesot problēma, ja viņi izlems mani pieņemt darbā, viņi labprāt pieskaņosies – es varēšu tās stundas izņemt kā neapmaksātas vai palikt kādu citu nedēļas dienu mazliet ilgāk. Un, protams, viņa saprot, ka bērni mēdz slimot, auklītes mēdz slimot, dārziņos ir metodiskās dienas. Tas viss neesot nekāda problēma. Lūk, tā ir viena varen jauka darba intervija! Lovísa sola ar mani sazināties nakošajā dienā un kas cits man atliek, kā doties mājās un turēt īkšķus.

Nākošā diena, kā reiz, man ir brīvdiena un ir daudz iespējas mazliet nervozēt un gaidīt zvanu. Un Lovísa man piezvana pašā pēcpusdienā: Labdien, Ilze! Es gribētu zināt, vai tu vēlies nākt pie mums strādāt? Es vēlos. Viņi ir gatavi mani gaidīt līdz 1. decembrim, lai es pagūstu nokārtot visu, kas man ir nokārtojams vecajā darbā. Tā, lūk! Divu mēnešu laikā, visa mūsu komanda ir atradusi jaunu darbu.

Un pirmdien to ir jāpaziņo priekšniekam un tas ir viens bēdīgs moments. Nabaga Þórarinns, viņš to patiešām nav pelnījis. Ieeju pie viņa kabinetā, pajautāju vai ir brīdis laika un tad apsēžos un jautāju, kad viņš būs gatavs mani laist prom. Tad Tu atradi jaunu darbu??? Viņš vienkārši saķer galvu un neko neatbild labu brīdi.

– Paklau, Þórarinn, bet tu tak zināji, ka es meklēju. Mēs esam centušies tevi turēt lietas kursā par katru soli.

– Jā. Paldies jums par to, es to ļoti novērtēju.

Beigu beigās vienojamies, ka līdz tam 1. decembrim arī palikšu. Lai Þórarinnam ir laiks vismaz mēģināt sameklēt mums visiem aizvietotājus un es apsolos viņus apmācīt pēc vislabākās sirdsapziņas.

Tā nu man paliek nepilni trīs mēneši, ko nostrādāt. Trīs traki mēneši. Ir smagi vienu pēc otra aizvadīt savus mīļos kolēģus un komandas biedrus – pat ja mēs drīz tiksimies, mēs vairs nestrādāsim gluži kopā. Mēģinu apmācīt cilvēkus, gadās pāris bezcerīgi varianti, līdz beigās paliekam līdz pašam jaunākajam, vasarā atlidojušajam latviešu puisim un pavisam tikko pieņemtam rumānim, kurš ir pieņemts kā Jēzus glābējs, jo viņam esot pieredze uz tādu pat aparātu kā mums. Viņi abi ir gluži normāli puiši, man it kā nav iemesla sūdzēties un viņi pret mani izturās ar visu iespējamo respektu līdz pat pēdējai minūtei, bet cik grūti ir palikt par vienīgo par visu atbildīgo un bez neviena, kam mierīgi atstāt mašīnu kaut uz savu pārtraukuma laiku. Kad kādu rītu atbraucu pusdeviņos un izrādās, ka viņi abi ir vienkārši kopš sešiem rītā gaidījuši mani, jo ir atnācis produkts, ko viņi vēl nav redzējuši, es gandrīz apsēžos. Nē, viņi nav bijuši pavisam slinki, viņi ir sagatavojuši darbavietu un saslaucījuši man miljonu ar kastēm, bet tik un tā. Kā viņi tiks galā tālāk?

Un manas emocijas pārdzīvo gandrīz tādus pašus amerikāņu kalniņus kā pēcdzemdību hormonu vētru laikā. Ir cilvēki, kuri izmanto iespēju beidzot izrādīt ilgi slēptas antipātijas – ar mazām riebeklībām, ar aprunāšanu aiz muguras. Kad uzzinu, ka mūsu otra latviešu ģimene – arī puiša sieva ir pieņemta darbā pie mums, staigā visapkārt stāstīdami, ka mēs, lūk, neesot gribējuši, lai viņu pieņem darbā un tikai tāpēc, ka mēs esam prom, esot izdevies priekšnieku pierunāt, man ir jāpaslēpjas noliktavā uz labu pusstundu, lai savāktos. Mēs viņu ierunājām darbā divreiz! Mēs viņiem palīdzējām atrast dzīvesvietu, skolas un dārziņus, aizdevām mašīnu un pieskatījām viņu bērnus. Tā ir gada vilšanās cilvēkos. Nākās vien sakost zobus vēl stingrāk un izturēt, izturēt. Bet jo vientuļāka es palieku, jo grūtāk man ir savaldīties, es palieku bezgala nejauka, sarkastiska un bieži vien nonāku domstarpībās ar cilvēkiem.

Ir, protams, arī otra puse. Mans superīgais priekšnieks, kurš pēc idejas būtu varējis arī apvainoties un padarīt manu dzīvi par elli, līdz pat pēdējai dienai turpina nest man konfektes, un pat tad, kad esmu kārtējo reizi norāvusies un bijusi pret viņu ne pārāk jauka, turpina būt uzsvērti un pat mazliet demonstratīvi draudzīgs. Lai es un visi pārejie zin, ka viņš šādu iznākumu nekad nebija gribējis. Vecie poļu cilvēki, ar kuriem mēs it kā neesam bijuši tie labākie draugi, bet kuri no sirds pārdzīvo, ka mēs visi dodamies prom. Viena no vecajām tantēm pat apraudās un Mareks, ar kuru kopā, plecu pie pleca nostrādāti desmit gadi, savā bezgalīgi smieklīgajā krievu valodā: eto očeņ ploho. Ņekogda, ņe odna ģevocčka ņerabotala kak ti. I ņebuģet. Un visi spoki, kas pielavās no stūriem visnegaidītākajos brīžos – kā mēs kādreiz nācām no pīppauzēm ar Barbaru un Rakeli, smiedamies līdz asarām acīs, kā mēs šrilankiešu puiša dzimšanas dienā uzrāpāmies uz jumta un pavadījām tur jautru pusstundu, kā mūs apsveica ar kāzām un bērnu piedzimšanu, kā pirmajā dienā pēc mana BKA, tikko ierodoties, ražošanas menedžere izskrēja no kabineta, lai pateiktu Velkomin aftur! un vēl un vēl un vēl…

Pa vidu tam visam paņemu brīvdienu, lai nosvinētu dēla pirmā gada jubileju un uz to dienu gan aizmirstu par darbu un visām nebūšanām. Mans lielais puiks! Vēl gan pats nestaigā, bet ir tuvu tam, ir sācis gulēt pats savā istabā, svarā un augumā ir gandrīz tik pat liels, kā māsa divu gadu vecumā. Joprojām tik bezgalīgi piemīlīgs, joprojām ar visiem koķetē. Un līdzīgs man, kas ir patīkams pārsteigums, jo meita ir simtprocentīga tēva meita. Tā kā mūsu ģimene ir godīguma paraugs, viss sadalīts piecdesmit pret piecdesmit.

Un pienāk 22. novembris, mana pēdējā darbadiena – pēdējo novembra nedēļu esmu nolēmusi paņemt brīvu. Gluži mierīga darbadiena, cenšos vienkārši koncentrēties uz darbu un ne par ko nedomāt, bet, kad darbs ir pabeigts, man vairs nav pacietības – norīkoju puišus uz lielo tīrīšanu, atvados no visiem, no kuriem vēlos atvadīties un kā pēdējo atstāju priekšnieku. Simboliski, kā pati viņam saku pirmo, pēdējo un vienīgo reizi esmu nopirkusi konfektes viņam. Un arī viņš pacenšās – var redzēt, ka šim brīdim viņš ir gatavojies un sastādījis veselu scenāriju – viņš izmanto brīdi, lai uzrakstītu man un manam vīram ieteikumus, kas vajadzīgi pilsonības pieteikumam un tikmēr pagūst man gan pateikt paldies un, ka viņam mēs jau pietrūkstam , gan novēlēt vislabāko veiksmi gan jaunajā darbā, gan ar pilsonības iegūšanu, gan vispār, atgādināt, ka viņš joprojām grib uzturēt ar mums kontaktus, lai mēs zvanam, rakstam un braucam ciemos un, ja nu man kādreiz dzīvē būs vajadzīgs darbs – es tieku laipni gaidīta atpakļ, jebkurā laikā. Tā ļoti jauki un sirsnīgi.

Tad atliek vien izkrāmēt skapīti, aiznest atslēgas ražošanas menedžerei – paldies, visu labu un sveicini vīru! – un es izlogojos un aizveru durvis pēdējoreiz. Es ļoti lepojos, ka man izdodās ne apraudāties nevienā brīdī. Ar sakostiem zobiem un sasalušu pussmaidu sejā es tieku līdz pat mašīnai… kuru apturu tuvākā veikala stāvvietā un noraudu krietnu pusstundu par saviem vienpadsmitarpus gadiem.

Viena doma par “[44] darbaholiķa agonija

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s