sapņi piepildās

Ir pagājis kāds laiks, kopš dzīve atkal ir kļuvusi gana mierīga. Darbu meklēšanas un maiņas ir beigušās un pagaidām mēs abi jūtamies gana labi un gana stabili tieši tur, kur mēs esam. Vīruss un vīrusa laika ierobežojumi paliek arvien nemanāmāki – nu jau ir ļauts pulcēties līdz 500 cilvēkiem un par robežu atvēršanas sekām vēl ir pāragri spriest. Visi atlidotāji tiek testēti, un no pārsimts cilvēkiem, pa kādam inficētajam gadās. Tad tiek veikts antivielu tests, gadās, ka tas uzrāda, ka vīruss jau ir pārslimots un cilvēks vairs infekciju nepārnēsā, gadās, ka cilvēks tiek ievietots izolācijā un cilvēki, kas bijuši viņam apkārt – karantīnā. Gan jau, ka kāds gadījums arī izsprūk tam visam cauri – kā piemēram, lielu ažiotāžu sacēlušie rumāņi, kuri aptuveni nedēļu pirms lidostas testu uzsākšanas ielidoja Islandē ar vienu mērķi – zagt. Protams, zagšana un divu nedēļu karantīna ir grūti savienojamas, tāpēc, kad divi no viņiem tika apcietināti – un izrādījās Covid-19 pozitīvi – viņiem izdevās aizsūtīt karantīnā 14 policistus, no kuriem viens arī jau ir saslimis. Sabiedrībā izraisījās daudz diskusijas par šo gadījumu un vietējai rumāņu kopienai tas bija varen nepatīkams brīdis – jo, protams, arī pie mums atradās šaurpierīši, kas neskopojās ar epitetiem visu rumāņu virzienā.

Vasara ir sākusies. Pagaidām gan tā nelīdzinās pagājušā gada supervasarai – pie mums dienvidos iegadās arī diezgan daudz vējainu, lietainu un vēsu dienu. Mūsu ģimene it kļuvusi par fanātiskiem laika ziņu vērotājiem – jo sammerhauss. Ja sola sliktu laiku nedēļas nogalē – jāpaliek mājās. Ja uzlabojās – tad jābrauc un prieki visai ģimenei. Kā mums patīk būt ārpus pilsētas! Cik Laugarvatnā joprojām ir forši.

ikpiektdienas ceļa gabaliņš
ikpiektdienas ceļa gabaliņš

Tik mierīgs laiks – skat, pat bērni paaugušies, vēl pagājušovasar puisītis bija jābaro vismaz divreiz naktī, bet šovasar jau abi guļ mierīgi no vakara līdz rītam un arī dienas laikā, kamēr, protams, jāpieskata ir un paspēlēties ar viņiem ir mammas un tēta prieks, simtprocentīgu uzmanību visu laiku viņi tomēr vairs neprasa. Un tieši tāpēc, ka viss ir tik mierīgi un mēs ar vīru jau sākām atslābināties un slinkot, mums uz galvas uzkrita viens ilgi gaidīts, sapņots un nenoliedzami arī laikietilpīgs un darbietilpīgs projekts, kas mums atkal ļaus aizmirst par garlaicību un slinkumu vēl nenosakāmu laika periodu.

Sākums tam visam bija jau sen, sen. Kad mēs pirkām savu pirmo dzīvesvietu, mēs tik ļoti sapņojām par māju, bet gadījās tā kā gadījās un mēs tikām pie dzīvokļa. Dzīvoklis gan mums ļoti patika un patīk un kopš augšējais kaimiņš (un arī visi pārejie kaimiņi) ir kluss un pieklājīgs, sūdzēties nav par ko. Bet sapnis par māju tomēr palika un laiku pa laikam mēs pie šīs tēmas atgriezāmies. Tā nu pagajušogad, kamēr vēl nebija sākušies amerikāņu kalniņi ar darba maiņu un visu pārējo, mēs saņēmām drosmi un ielikām savu dzīvokli pārdošanā. Veicām visus aprēķinus, izskatījām plusus un mīnusus. Pirmkārt, protams, sapnis par māju kā tādu. Otrkārt – pārdodot dzīvokli mēs atbrīvotos no sasodītā óverðtryggt – inflācijai piesaistītā – kredīta un izvēlēties labāku variantu. Sazvanījām savu draugu Sævaru no nekustamo īpašumu aģentūras, viņš atbrauca sabildēt, kopīgi izdomājām cenu un palaidām savu dzīvokli dzīvē un gaidījām rezultātus. Iesākumā šāda tāda interese bija, vairāki cilvēki atbrauca apskatīties, bet līdz tālākai darbībai tā arī nenonācām. Tad sākās citi notikumi un, ja godīgi, diezgan pat aizmirsās, ka dzīvoklis joprojām ir pārdošanā.

Līdz kādu vakaru, nepilnu mēnesi atpakaļ mūs pārsteidza Sævara zvans. Cilvēki grib apskatīt dzīvokli. Vai var rīt piecos? Var, var. Nakošajā dienā ierodas pats Sævars un poļu pāris, aptuveni mūsu vecumā. Un viņiem patīk! Es pilnīgi redzu sevi laikā, kad mēs meklējam dzīvokli – meitene reaģē gandrīz tāpat kā es un viņai tikpat ļoti patīk tās lietas un vietas, kas savulaik patika man. Tie būs pircēji!

Un tā arī ir. Jau nākošās dienas pēcpusdienā mums ir jābrauc parakstīt kauptilboð – pirkuma piedāvājums, oficiāls dokuments, kurš uz divdesmit darbadienām piesaista mūsu dzīvokli potenciālajiem pircējiem, ļaujot un liekot viņiem atrast nepieciešamo finansējumu. Jau nakošajā dienā cilvēki ir bankā un process strauji virzās uz priekšu. Vienojamies gan par to, ka, pat ja viss izdosies veiksmīgi pašu pirkuma līgumu parakstīsim augustā, jo cilvēki plāno doties atvaļinājumā uz diviem mēnešiem.

Tā nav problēma. Arī mums ir jāsāk skatīties, ko darīt tālāk. Jāsaka godīgi, privātmāju izvēle Keflavīkā, mums pieejamajā cenu diapazonā, nav pārāk liela. Bet tomēr māja ir plāns A, rindu mājas vai dvīņu mājas mēs atstājam kā plānu B vai C. Bet viena māja mums acīs iekrīt – atsevišķa privātmāja, vecajā pilsētas daļā ar lielu dārzu un kokiem. Bijušajā garāžā ir izbūvēts divistabu dzīvoklis, kas nozīmē, ka mēs varētu ņemt bariņā arī manu mammu. Protams, tas gan nozīmē, ka vīram būs jāpaliek bez viņam tik mīļās garāžas, bet būsim godīgi – pēc bērnu piedzimšanas, garāžas darbiem viņam tik daudz laika vairs nemaz nav. Gluži saprātīgs kompromiss. Un, ja akurāt ļoti vajadzēs labot mašīnu, viņam joprojām ir draugi ar garāžām.

Un tā, kamēr mūsu pircēji ir kredīta pieteikuma procesā, mēs aizbraucam mūs interesējošo māju apskatīt un atzīstam par labu esam. Protams, protams, ko darīt tur būs daudz un dikti, bet māja ir laba, apdzīvojama un bez problēmām – bet ar darbu un laiku – būs iekārtojuma par ļoti omulīgu mājvietu. Bet saskaramies ar pirmo pārsteigumu – mājas pašreizējie īpašnieki vairs nav pārliecināti, ka grib māju pārdot. Martā, kad viņi ielika māju pārdošanā viņi bija plānojuši pārvākties prom no Islandes, bet tagad ar visu Covid-19 izraisīto neskaidrību viņi vairs īsti nezin, ko darīt un lūdz mums kādu nedēļu laika pārdomām.

Kāda gan mums ir izvēle? Ļaujam vien cilvēkiem domāt, paralēli gaidot ziņas no saviem pircējiem par finansējuma piešķiršanu un apskatot variantus B un C. Pēc nepilnas nedēļas sagaidam zvanu no nekustamo īpašumu aģentes – cilvēki esot apdomājuši un tomēr gribot pārdot māju un pārdot tieši mums. Esot gatavi izvākties ar 28. jūniju, kas gan mums ir krietni par agru. Norunājām tikšanos ar viņu aģenti. Kā interesantu faktu varu minēt arī to, ka Islandē nepastāv iespēja nopirkt/pārdot dzīvokli bez nekustamo īpašumu aģentūras palīdzības. Nav varianta kā ss.lv bieži gadījies lasīt – bez starpniekiem. Nekustamā īpašuma pirkšana un pārdošana ir sarežģīta sfēra un milzīga dokumentu kaudze un tas ir jāuztic speciālistam.

Ierodamies uz tikšanos un izrunājam visu ar Lilju – nekustamo īpašumu aģenti no mūsu pārdevēju puses. Izstāstām viņai visu situāciju kāda tā ir, viņa sazvanās arī ar Sævaru, un beigu beigās nolemjam tomēr veikt savu kauptilboð, tikai līgumā uzreiz iekļaujot punktus par to, ka tas atkarīgs no mūsu pašu dzīvokļa pārdošanas un ka esam ieinteresēti tikai no augusta. Lilja sola sazināties ar īpašniekiem un pēc likuma viņiem mums ir jāatbild līdz nākamās dienas četriem pēcpusdienā. Šis nu ir tas solis, kur kaut kas var noiet greizi – ja cilvēki gribēja izvākties līdz 28. jūnijam, mūsu noteikumi viņus var neapmierināt un viņi pirkuma piedāvājumu var noraidīt.

Vispār man galvā ir vesela rindiņa ar soļiem, kas jāveic un kuros kaut kas var noiet greizi – pirmie divi pagaidām tiek sperti. Mūsu pircējiem var tikt atteikts bankas kredīts, kas nozīmētu, ka viss šis stāsts ir pilnībā beidzies un mājas īpašnieki var noraidīt mūsu pirkuma piedāvājumu, kas nozīmētu, ka mums ir jāmeklē kaut ko citu. Tomēr nākošās dienas – piektdienas – pēcpusdienā Liljas zvans mums ziņo par apstiprinājumu un mēs varam mierīgu sirdi doties uz sammerhausu un atslābināties pirms došanās visos nākošajos soļos.

Un nākošie, ar pirmdienu sākamie soļi ir sekojoši: ir jāveic greiðslumat – maksātspējas aprēķins bankā. Ja banka uzskata, ka maksātspēja ir pietiekama, tad jāparaksta kredīta pieteikums un jāgaida bankas atbilde – piešķirs vai ne. Ja greiðslumat ir nokārtots veiksmīgi un ir pirmā iemaksa, tad parasti nemēdz atteikt, bet manā galvā tik un tā viss liekās pa plauktiņiem – tas un tas, tur un tur vēl kaut kas var noiet greizi. Tik tak, tik tak.

Kas ir mainījies, kopš mēs pirkām dzīvokli, septiņus gadus atpakaļ? Greiðslumat var iziet elektroniski un tam vairs nevajag izprintētu dokumentu kaudzīti. Teorētiski mums to vajadzētu varēt izdarīt mājās, ar elektronisko ID, bet tā kā mēs esam trīs pircēji, tad nolemjam drošības dēļ pasūtīt laiku bankā pie kredītspeciālista. Izrādās, ka mēs ar vīru, kā ģimene, varam veikt kopīgu maksātspējas aprēķinu, bet mana mamma atsevišķu par savu pirkuma daļu. Tik un tā, viss ir vieglāk par vieglu – uz banku līdz mums ir tikai abi pirkuma piedāvājumi – par mūsu dzīvokli un māju un visam pārejām pietiek ar elektronisko ID. Nepavadam tur vairāk kā pusstundu.

Greiðslumat ir tas solis, par kuru man ir vislielākais uztraukums. Lai gan internetā var paskatīties un aprēķināt aptuveno maksātspēju – un arī mēs paši mākam rēķināt un zinam, cik varam atļauties – banka to visu rēķina ļoti, ļoti stingri. Ja godīgi, tie cipari liekas mazliet kosmiski – piemēram mūsu ģimenes ikmēneša vajadzībām (tas ir pārtikai, apģērbam, bērnu pieskatīšanas izdevumiem) banka uzskata, ka tiek tērēts 339 618 ISK (~2 200 €). Mani ikmēneša aprēķini gan rāda ko citu, bet nekas. Saprotams, ka vajag ierēķināt arī rezervi. Arī mašīnas izdevumi bankas aprēķinā izskatās kosmiski. Bet to jau mēs visu zinājām – ne velti dzīvokli pērkot mēs mašīnu uz brīdi “pārdevām”, lai viss izskatītos rožaināk.

Pēc pāris dienām ir zināmi rezultāti – mūsu maksātspēja ir atzīta par pietiekamu un mēs elektroniski parakstam kredīta pieteikumu. Un joprojām gaidam atbildi no mūsu pircējiem – viņi jau ir atvaļinājumā un banka ar viņiem vēl nav sazinājusies. Tā kā tikai divi solīši vairs, kur kaut kas var noiet greizi – vai tiks piešķirs finansējums mūsu pircējiem un vai tiks piešķirts finansējums mums? Tik tak, tik tak.

Kādu nedēļu tādā gaidīšanas režīmā arī dzīvojam. Jūnija vidū, trešdienā, vēl viens puzles gabaliņš iekrīt savā vietā – pircējiem ir piešķirts kredīts. Vienojamies parakstīt līgumu 1. augustā – viņi paši gan vēl nebūs atpakaļ no atvaļinājuma, bet līgumu parakstīs viņu pārstāvis. Nu ir skaidrs, ka dzīvokli mēs patiešām pārdosim un ir palicis pats pēdējais un pats uztraucošākais solis. Uz kurieni tad mēs pārvāksimies? Vai paši uz savu māju? Vai būs jāpaņem pauze un kādu brīdi jāīrē? Tik ļoti negribētos… vienīgie brīvie dzīvokļi Keflavīkā, ko es esmu redzējusi izīrējamus, atrodas sasodītajā Ásbrú – bijušajā NATO bāzē. Es tur strādāju, braucu cauri katru dienu un man ļoti, ļoti nepatīk Ásbrú. Kā es smejos, tā nav vairs Keflavīka – tā nav pat Islande!

Ceturtdienā vīrs sasparojas, ka tomēr jāsvin ir Jāņi brīvdienās. Pēdējos divus gadus mēs esam organizējuši svinēšanu kopā ar visiem latviešu kolēģiem, bet viss ir mainījies un šogad mēs to vairs negribam uzņemties. Bet paši sev svētkus uzrīkosim gan – vīrs nopērk gaļu šašlikam un pīrāgiem, kad es atbraucu mājās no darba šašliks jau marinējas un gaļa pīrāgiem jau tiek griezta. Bulciņu cepšana ievelkas krietni vien pēc bērnu gulētiešanas, pavadam jautru vakaru un izdzeram pa vīna glāzei, bet, ak jel, cik ļoti nāk miegs piektdienas rītā.

Tā pavisam noteikti nav mana labākā darbadiena – labi, ka ir nedēļa ražošanā un īsā diena – divos jābrauc pakaļ dēlam pie dagmammas un jāatvadās no viņas. Puikam un auklītei sāksies vasaras brīvdienas un pēc tām jau viņš dosies uz bērnudārzu. Labi, ka nedēļas laikā esmu bijusi čakla un piektdienai neko nopietnu neesmu atstājusi. Jau pirms pusdienām visi nedēļas darbi ir pabeigti un pēc pusdienām tikai apdaru šādus tādus sīkumus un gaidu dienas beigas.

Zvans no vīra! Viņš ir sazinājies ar banku un pats pēdējais solitis ir sperts, pēdējais puzles gabaliņš ir iekritīs savā vietā. Kredīts ir piešķirts. Mums būs māja! Augustā tiks parakstīti visi dokumenti, notiks izvākšanās un pārvākšanās. Būs milzumdaudz darba, pavisam noteikti būs žēl – mūsu dzīvoklis mums ir mīļš, te ir nodzīvoti septiņi laimīgi gadi un sagaidīti divi burvīgi bērni. Protams, ka pastrādāt vairs nevaru nemaz un skrienu vien mājās. Nu var braukt atvadīties no auklītes, mazliet apraudāties un mierīgu sirdi doties uz Laugarvatnu un svinēt Jāņus. Sapnis ir piepildījies.

2 domas par “sapņi piepildās

  1. Vija jūlijs 8, 2020 / 10:50 priekšpusdienā

    apsveicu ar sapņa piepildīšanos un priecājos kopā ar jums.
    priecātos par kādām bildēm no jūsu jaunās mājas.

    Patīk

    • leduszemee jūlijs 8, 2020 / 11:39 priekšpusdienā

      Paldies!
      Gan jau būs arī bildes, kad būsim ievākušies 😉

      Patīk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s