pārmaiņu viļņos

Ak, sasodīts, atvaļinājums jau tikpat kā beidzies. Pēdējā atvaļinājuma nedēļa ir bijusi tik ļoti aizņemta, ka visas pārejās nedēļas šķiet kā palikušas tālu pagātnē. Pagājušopiektdien mēs ievācāmies savā jaunajā dzīvesvietā un – lai arī cik ļoti mēs negribējām, lai tas tā sanāktu, liktenis bija lēmis visam iekrist vienlaicīgi – ar otrdienu puiks uzsāka savas četras radināšanās dienas dārziņā. Tikmēr Covid-19 otrais vilnis izskatās mazliet noplacis, un aktīvo infekciju skaita pieaugums nav ne salīdzināms ar pirmo vilni. Tiesa gan, Islandes tūrisma nozare pēc īsas elpas atgūšanas atkal ir nolikta uz lāpstiņām – otrais tests ir obligāts pilnīgi visiem un piecas dienas starp testiem ir jāpavada stingrā karantīnā. Pulcēšanās ierobežojumi nav atviegloti, bet nav arī kļuvuši stingrāki – 100 cilvēki kopā drīkst savākties un dzīve nav apstājusies pavisam.

Kā mums veicās ar visām pārmaiņām? Pārvākšanās pēc septiņiem gadiem bija viens nogurdinošs pasākums, patiešām. Labi, ka mēs laicīgi sākām gatavoties – jau jūnija beigās sākām lēnā garā iesaiņot un nest uz garāžu mazāk vajadzīgās lietas, vīrs noņēma no sienām bilžu rāmīšus un citas smukumlietas, piešpaktelēja un piekrāsoja. Ar laiku uz garāžu pārvācās arvien vairāk mantas un mēbeles un pēdējās nedēļās mūsu, kādreiz tik glītais un omulīgais dzīvoklis, izskatījās daudz vairāk pēc skumīgas noliktavas un mēs arvien vairāk nevarējām sagaidīt, kad beidzot varēs sākt kustēties uz priekšu.

Pēc līguma atslēgu nodošanai bija jānotiek 15. augustā, bet mūsu mājas pārdevējiem izdevās izvākties ātrāk un jau ceturtdienas, 13. augusta pēcpusdienā, atslēgas bija mums rokās. Vīrs ātri vien paņēma piektdienu un pirmdienu brīvu, tajā pašā vakarā atbrauca mūsu Haffi, kurš bija brīvprātigi pieteicies palīgā, ar savu ietilpīgo kemperi mantu pārvešanai. Haffi, kurš ir bijis mums blakus visos svarīgajos notikumos, iesākumā mūsu jauno pirkumu apskatīja kā ar palielināmo stiklu, izpētot visus stūrus un maliņas, bet beigu beigās ar prieku atzina, ka mēs visu esam izdarījuši pareizi – visas svarīgās lietas mājai ir labā stāvoklī. Viņš bija ļoti par to baidījies… bet nu, viņa paša skola. Mēs zinājām, ko skatīties.

Bet pat ar visiem iepriekš paveiktajiem darbiem un to, ka ir palikusi tikai visnepieciešamāko lietu iesaiņošana un visa pārvešana, piektdiena ir elles diena. Vīrs ar Haffi sāk agri no rīta, paņemot mazu brokastu pauzi tikai, lai aizvestu meitu uz dārziņu. Kad brālēns pamostās pēc nakts maiņas, viņš viņiem pievienojās, tikmēr es, pieskatot puiku, mēģinu vēl tās pēdējās lietas iesaiņot. Visu vēl sarežģītāku padara tas, ka jāpārvieto ir ne tikai mūsu, bet arī mammas lietas un, ka mēs visi gribam šo nakti pavadīt jau jaunajās mājās. Tas arī aptuveni izdodās, bet gan vīrs, gan Haffi, gan brālēns ir beigti un pagalam. Uzsaucu visiem kaudzi ar picu vakariņās, sakārtojam bērnu istabas vismaz tik daudz, lai var mazos nolikt gulēt un sākam iepazīties kārtīgāk.

Pārsteigumu netrūkst. Kamēr visas svarīgās lietas – elektroinstalācija, kanalizācija, jumts un tamlīdzīgi, mums nerada vilšanos, visa iekšējā apdare ir kaut kas neticams. Labi, labi, jau māju apskatot mēs zinājām, ka visu mēs gribēsim iekārtot sev pa prātam un ieplānojām tam gan laiku, gan līdzekļus, bet tomēr mēs nebijām paredzējuši un rūpīgi ieskatījušies, ka ir tik traki. Lampas karājās vados, gaismas slēdži un kontakti pielikti šķībi, guļamistabas skapja durvis ieliktas tik pavirši, ka lāga neturās ciet. Ak jel, vīram darba netrūks. Katrā telpā un katrā vietā var atrast ko jaunu un par mūsu mājas top joku kļūst pieņēmums, ka iepriekšējie īpašnieki ne tikai nav lietojuši līmeņrādi, bet visdrīzāk nekad dzīvē to nav pat redzējuši.

lūk, šī instalācija, piemēram

Visa nedēļas nogale paiet iekārtojoties, kārtojot, skrūvējot un labojot. Haffi nodzīvo līdz pat pirmdienai savā kemperī mūsu pagalmā, aizved mūs uz IKEA, nes saldējumu mūsu bērniem un bulciņas mums. Kad pirmdienā, atgādinājis, lai zvanam viņam, ja mums kas vajadzīgs, viņš dodās prom, mēs kārtējo reizi nopriecājāmies, ka mēs tāltālajā 2008. gadā izvelējāmies sev īsto gesthausu. Mums par lielu prieku bērni ir patiesā sajūsmā par jauno māju. Kamēr meita jau gaidīja ar lielu aizrautību, par puiku mēs bijām mazliet noraizējušies – viņš mums tāds dikti mājdzīvnieciņš, kas atgriežoties no jebkuras vietas un vienalga pēc cik ilga laika, sirsnīgi spiedza Mājās! tikko kā kaut mājas stūrītis kļuva redzams. Tā kā mēs patiesībā bijām gatavojušies diezgan nervozam sākumam, nemierīgam miegam un raudāšanai pēc mājām. Bet tas izpalika. Un, par spīti visiem pārsteigumiem, mūsu dārzs vien lika mums visiem četriem iemīlēties jaunajā mājā pavisam un uz mūžīgiem laikiem – mums ir foršākais, saulainākais un no vēja aizsargātākais pagalms visā Keflavīkā, kur mazie var skraidīt, pieaugušie sauļoties un visi kopā grillēt un ēst svaigas upenes tieši no krūma.

ņammī ņam

Un ar otrdienas rītu, klāt visiem jaunumiem, mēs ar puiku dodamies arī uz iepazīšanās dienu dārziņā. Vispār jāatzīstas, ka izvēloties dārziņu meitai, mēs lielākoties vadījāmies pēc darbalaika un atrašanās vietas – es stipri uzticējos Islandes izglītības sistēmai. Islande vispār ir valsts, kur ļoti mīl bērnus un es ticēju, ka jebkurā dārziņā, attieksme un atmosfēra būs bērnam draudzīga. Divu gadu laikā, kopš meita iet dārziņā, man ne reizi nav nācies vilties, tāpēc puiku tam pašam dārziņam pieteicu bez pārdomām. Mana salidzinoši noslēgtā vienpate ir iemācijusies draudzēties ar citiem bērniem, tekoši runāt islandiski, nekautrēties un nebaidīties no svešiem cilvēkiem un uz dārziņu iet ar prieku un bez raudāšanas.

Mūsu dārziņš vadās pēc Hovarda Gārdnera daudzpusīgās inteliģences teorijas, uztver katru bērnu kā personību, cenšās atbalstīt bērnu patstāvību un dot iespēju pašam pieņemt lēmumus, nodrošināt atbalstošu, siltu un mājīgu vidi. Visas mācības notiek tā sauktajā “karuselī” – mazajiem divreiz nedēļā, lielajiem četrreiz nedēļā – bērniem ir iespēja pašiem izvēlēties un darboties vienā no astoņām, pēc Gārdnera teorijas izveidotajām darba stacijām – valodas, mūzikas, kustību, telpiskajā u.t.t. Protams, bērni kopā ar skolotājiem arī dzied un lasa/skatās grāmatas, mācās burtus un skaitļus un dodās gan dzīvoties bērnu laukumiņā pie dārziņa, gan pastaigās pa apkārtni, gan dažreiz arī kādā mazliet tālākā ceļā ar autobusu. Grupiņā ir trīs audzinātājas un ne vairāk kā 15 bērni, tā kā uzmanības bērniem nemēdz pietrūkt, viņi ir samīļoti un apčubināti. Pat palutināti. Izmaksas? 38 000 ISK (~230€) mēnesī, maksimālais darbalaiks 7:45-16:15. Cenā iekļautas brokastis, pusdienas, launags un augļi. Otrajam bērnam ir 50% atlaide, trešajam un tālāk 100% atlaide, jāmaksā tikai par ēdināšanu. Uz dārziņu līdz jādod rezerves drēbes, pamperi un mitrās salvetes, kamēr tie vēl aktuāli.

Pavisam mazie bērni pirmo gadu ir atsevišķā spārnā, divās grupiņās, tāpēc māsu pirmajā gadā puiks nesatiks bieži. Nokļūstam viņas vecajā grupiņā, bet no viņas bijušajām audzinātājām ir palikusi tikai viena – pārejās ir aizrotējušas uz citām grupiņām. Viena audzinātāja ir poliete, pārejās islandietes un arī bērni ir ar visdažādāko izcelsmi. Pirmā diena gan ir pavisam īsa – tikai divas stundas. Paspēlējamies, paēdam auglīšus un mazliet izejam ārā. Puikam patīk, viņš smaida un koķetē ar audzinātājām un izēd trīs porcijas ar auglīšiem.

Otrā diena jau ir mazliet garāka un mēs ierodamies arī uz brokastīm. Tas ir dienas prieks puikam, jo brokastīs viņš satiek māsu. Ar priecīgu Katija! Katija! viņš skrien viņu apskaut un par to sasmaidās visi pieaugušie, kas atrodas ēdamzālē. Kamēr puiks ēd, pie manis atnāk sasveicināties gandrīz visas audzinātājas, lai papriecātos kā puiks jau ir izaudzis: Ak, es vēl atceros, kā tu vedi meitu uz dārziņu, ar lielu, lielu punci un Bet viņš tak vēl tik tikko bija mazs bēbītis autokrēsliņā. Ar otro bērnu iesākt dārziņa gaitas ir daudz jautrāk. Puiks tikmēr izēd divas porcijas ar brokastīm un pēc tam sasveicinās vēlreiz ar māsu – meita, kamēr ir priecīga brāli redzēt un ar lepnumu viņu parāda savām audzinātājām un draudzenītēm, arī ar īstu vecākās mājas atbildības sajūtu brāli pamāca, kur ir jāliek netīrie trauki un: Es tagad iešu tur brāli, uz savu grupiņu. Tev ir jāiet tur, pie mazajiem bērniņiem! Diena paiet lieliski. Mans puiks, kā izrādās, māk burvīgi uzvesties sabiedrībā – viņš labprāt aiziet spēlēties ar audzinātāju, ne tikai neņem nost mantas citiem bērniem, bet ar pieklājīgu lūdzu mēģina tās citiem bērniem atdot un pēc spēlēšanās sakārto mantas atpakaļ kastītēs. Tā kā viss veicās tik labi, mēs ar audzinātājām spriežam, ka nakošajā dienā es pat varētu mēģināt uz brīdi doties prom – iesākumā uz priekštelpu, bet pēc tam varbūt arī tālāk.

Tam gan nav lemts notikt – nakošajā dienā ir ļoti, ļoti smaga diena, tiesa gan, ne mums. Vairāki bērni ir sākuši radināšanos jau nedēļu agrāk un jau tiek atstāti paši, bet arī tiem, kuriem līdz vēl ir vecāki, ir kaut kāda melnā diena. Nezinu, pilnmēness vai retrogrāds, bet ceturtdiena ir raudošu bērnu pilna. Manī rodās milzīga cieņa pret audzinātājām, kuras cenšās visu to bēdu leju nomierināt, iedrošināt un izklaidēt. Es nekad nevarētu strādāt bērnudārzā! Man sāk sāpēt galva jau pēc pusstundas un, protams, nevienam no mums nenāk ne prātā padarīt šo dienu vēl sarežģītāku, atstājot vienu arī manu dēlu. Bet man par lielu prieku, mans puiks visu trīs dienu laikā nav pat ieraudājies. Kādā brīdī grupiņas vadītāja pienāk pie mums, paglauda puisītim vaigu un saka: ar tevi, Aleksander, gan mums viss būs labi, vai ne? Tu tik smaidi! uz ko arī puisītis viņai žilbinoši uzsmaida. Vienīgais, kas mani uztrauc ir ēšana – kad ar bļāvieniem VĒL MAKARONI!!! puiks tukšo jau ceturto pusdienu šķīvi, es sāku baidīties, ka visi padomās, ka viņu mājās nebaro un mums piestādīs atsevišķu rēķinu par ēdināšanu.

Piektdiena, ceturtā un pēdējā radināšanās diena, audzinātājām un bērniem nav vairs tik nervoza. Pēc plāna bērniem ir jāpaliek līdz diviem un pēc pusdienām jāmēģina doties pagulēt. Kad, kaut kad pēc brokastīm, puiks atkal ir aizgājis celt mājas kopā ar audzinātāju, viņa man miedz ar aci un iesaka doties uz priekštelpu. Sēžu, klausos un ik pa brīdim paskatos pa lodziņu durvīs. Puisītis sēž un spēlējās. Pēc brīža man pievienojās vēl viena mamma un viens tētis, mēs visi gaidam un apspriežam visādus bērnaudzināšanas jautājumus. Mazajiem tikmēr iekšā sākās kopābūšanas brīdis ar dziesmām un auglīšu ēšana. Otru mammu pasauc, mēs ar tēti paliekam gaidīt. No viņa puikas ir dzirdama periodiska raudāšana, ar ko audzinātājas tiek galā, no manējā joprojām ne skaņas. Kad dziedāšana un auglīši ir beigušies, viena no audzinātājām paver durvis un vēršas pie gaidošā tēta: Mēs tūliņ nāksim ģērbties, lai ietu ārā. Paslēpies, lūdzu, kaut kur aiz stūra. Izmantoju brīdi un jautāju, ko darīt man? Tev? Tu vari mierīgi braukt mājās! Ja kaut kas notiks, mēs tev zvanīsim!

Tā nu es dodos, mierīgi sakravāju mašīnu vakarā paredzētajai braukšanai uz sammerhausu, aizbraucu iepirkties, bet visu laiku paturu uzmanības lokā telefonu. Zvana nav. Ap divpadsmitiem nolemju aizrakstīt ziņu – pajautāt kā viņiem veicās un pateikt, ka esmu gatava braukt pakaļ, ja puiks nevar iemigt. Es stipri šaubos par to gulēšanu, viņš ir pieradis gulēt ratos, vēlpietam esmu aizmirsusi atstāt viņam knupsīti. Atbilde mani apsēdina uz pāris sekundēm: Mums iet kā pasakā. Viņš glīti spēlējās un nebija ne mazāko problēmu viņu nolikt gulēt – viņš ir iemidzis un brauc viņam pakaļ pulksten divos. To nu es nebiju gaidījusi. Divos atrodu savu puiku spēlējoties smilšukastē. Audzinātājas slavē vienā slavēšanā. Neesot raudājis un meklējis mammu ne reizi. Iemidzis pāris minūšu laikā. Lieliski ēdis. Nu, brīnumbērns, nu! Puiks no visiem atvadās ar priecīgu ba-bai! un varam doties pakaļ māsai.

Un ar rītdienu mums visiem sākās pilna darba nedēļa, brīvdienas ir beigušās un man ir divi bērnudārznieki. Protams, puisītim vēl jāpierod un jāpierod pie dārziņa, bet sliktākajā gadījumā es zinu, ka ar mani sazināsies, esmu gatava atprasīties no darba un doties palīgā. Bet pagaidām visi jaunie sākumi mums ir izrādījušies gluži labi.

3 domas par “pārmaiņu viļņos

  1. MārtiņšŠ augusts 25, 2020 / 7:06 pēcpusdienā

    Iepriekšējie mājas īpašnieki taču ir ģeniāli! Piestiprināt sienas skapi ar tādiem leņķīšiem un skapis nav nokritis?.. Es tā pat nemēģinātu, bet viņi to paveica!

    Patīk

    • leduszemee augusts 25, 2020 / 9:07 pēcpusdienā

      Taisnības labad gan jāsaka, ka kaut kur no iekšpuses ar ir pieskrūvēts. Bet nu pie lenķīši piešķir savu odziņu, vai ne?

      Patīk

      • MārtiņšŠ augusts 26, 2020 / 9:23 priekšpusdienā

        Ja šādi skatās, laba doma – īstos stiprinājumus noslēpt un atklāti pielikt kaut ko nedrošu. Padomāšu, ko es varu šādi noformēt. 🙂

        Patīk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s