ak šis gads

Cik spilgti es vēl atceros pagājušā gada nogali. Tas bija tik zems punkts, viens no zemākajiem pēdējo desmit gadu laikā noteikti – tik tikko biju aizgājusi no sava ilggadējā darba, kas izrādījās ļoti sāpīgi, jau bija skaidrs, ka vīra jaunais darbs ir neveiksmīgs apčakarējiens, finansiālā situācija bija manāmi sašķobījusies un bijām piedzīvojuši pāris visnotaļ nepatīkamas vilšanās cilvēkos. Abi ar vīru kā mantru skandējām Nākošgad jau būs labāk! Nākošais gads jau NOTEIKTI būs labāks! Bet izrādījās, ka nākošais gads ir 2020. Labāks! Ha ha.

2020. sagaidot

Globāla pandēmija, ekonomiskā krīze un tik daudz šausmīgu notikumu visā pasaulē – Libāna, Baltkrievija, ASV un kas tik vēl ne. Šis nu ir tas gads, ko neviens no mums negribētu piedzīvot vēlreiz. No otras puses – personīgi mums šis gads ir izdevies gluži veiksmīgs. Pietiekami veiksmīgs, lai būtu pat nedaudz neērti par to. Atceros, kā kādreiz, lasot grāmatas par vēsturi, par grūtiem laikiem, par kara laikiem, ļoti brīnījos, ka cilvēki tajā laikā tik un tā svinēja, mīlēja, precējās un laida pasaulē bērnus. Nu kā tad tā? Tikai tagad, piedzīvojot – cerams – visgrūtākos laikus, kādus mums visiem nāksies piedzīvot, es saprotu, ka, lai arī cik slikti nebūtu, visu dzīvi nevar pilnībā apstādināt tādēļ. Un nevajag arī.

Šī gada labākais notikums ir mūsu lielā sapņa piepildīšanās – mājas nopirkšana. Jau četrarpus mēnešus šeit dzīvojam, esam pabeiguši remontēt apakšstāvu un par spīti tam, ka nu jau ir skaidri redzams, ka remonts prasīs daudz, daudz vairāk laika, pūļu un līdzekļu, kā iesākumā likās, mēs visi četri, joprojām, esam varen apmierināti. Patiesībā visi pieci – kaķis ir vissajūsminātākais. Nevienam no mums ne prātā neienāca cik ļoti viņai, dzīvoklī dzīvojot, pietrūka iespējas doties ārā. Nu mūsu vecā kaķe, kas pēdējos gados likās jau pavisam sagurusi un slinka, izskatās kā atguvusi otro jaunību.

šīs ekstras dēļ vien neko nevar nožēlot

Tiesa gan, iegūstot kaut ko, par ko ilgi sapņojām, liktenis liekas nolēmis mums kaut ko ļoti mīļu arī atņemt. Pilnīgi no nekurienes, bez brīdinājuma, kādā drūmā rudens vakarā mums visiem tika paziņots, ka pašvaldība ir nolēmusi slēgt mūsu treilerīšu rajonu un divu gadu laikā mēs paliksim bez sammerhausa. Treileri/sammerhausi tur ir atradušies jau piecdesmit gadus, cilvēki ir iekārtojušies, būvējuši smukas terases, stādījuši kokus un visādi iekopuši apkārtni sev un citiem par prieku. Īpašnieki ir izveidojuši fantastisku kopienu, rīko vafeļkafijas un bērnu bingo, lielo Verslunarmannahelgi ballīti un vispār ir lielākoties draudzīgi, forši un savstarpēji izpalīdzīgi. Pēdējās divas vasaras ir bijušas labākās vasaras jebkad un man lūzt sirds pašai un man nav ne mazākās nojausmas, kā paskaidrot bērniem, ka viņu vismīļāko vietu mums nāksies gluži vienkārši nojaukt? Protams, mēs vēl cīnamies. Kā oficiālais iemesls ir minēti lielie trūkumi ugunsdrošībā un pašvaldības nevēlēšanās ieguldīt naudu situācijas uzlabošanā. Tad nu mēs, īpašnieku apvienība, esam piesaistījuši juristus un iesnieguši pašvaldībai oficiālu piedāvājumu paši samaksāt un veikt nepieciešamos darbus ugunsdrošības uzlabošanai, pretī saņemot ilgtermiņa zemes īres līgumu. Bet kas no tā sanāks, vēl nevienam nav zināms. Un, ja oficiālais iemesls ir tikai iegansts un patiesībā ir plānots ar zemi iesākt ko citu – un vieta tur ir ļoti skaista – tad mūsu iespējas ir pielīdzināmas nullei.

vai nav skaisti?
Ir pagājis arī pilns gads, kopš es strādāju jaunajā darbā un ar darbu man joprojām ir divējādas attiecības. Darbavieta ir jauka un darbs nav smags. Mans darbalaiks ir perfekti saskaņojams ar bērnudārza darbalaiku un man nekad nav jāstrādā virsstundas. Manas meitenes ir foršas un arī pārējiem cilvēkiem nav ne vainas. Mana priekšniece ir saprotoša, atsaucīga un draudzīga. Man tika apmaksāti ļoti interesanti kursi un mums dāvina superīgas dāvanas. Un man maksā ļoti pieklājīgu algu. Bet tomēr, joprojām, arī pēc nostrādāta gada, pats darbs man tā arī nav kļuvis sirdij tuvāks. Darbs ir garlaicīgs, neprasa īpašu uzmanību un – kas man krīt uz nerviem visvisvairāk – ir tikpat kā bezjēdzīgs un nepamanāms. Tā nu es jau gadu mocos ar šo dilemmu, lauzu galvu un tā arī nevaru izlemt, ko iesākt. Teorētiski, no tik laba uzņēmuma, it īpaši šajā laikā, ietu prom tikai trakais. Praktiski – ir brīži, ka apnikums ir tik milzīgs, ka gribas vienkārši aizbraukt mājās un nekad nebraukt atpakaļ. Tagad, īsi pirms svētkiem, visi saņēmām oficiālos e-pastus – ar nākošo gadu mūsu fabrika plāno paplašināties, trīsreiz palielināt ražošanas apjomus un kļūt par lielāko astaksantīna ražotāju pasaulē. Ceru, ka tas nesīs kādas izmaiņas arī man un palīdzēs pieņemt lēmumu vienā vai otrā virzienā.


Bērni šogad ir auguši vareni – puiks jau kļuvis par pārliecinošu runātāju un reti kas uz pasaules mani sajūsmina vairāk kā klausīties manas mazās superkomandas savstarpējās sarunas. Un vispār, bērnu savstarpējās attiecības man ir milzīgs un ļoti patīkams pārsteigums – kā viņi viens otru mīl, saprot, atbalsta un iedrošina. Protams, neiztikt arī bez sakašķēšanās, kādas sakaušanās un negribēšanas dalīties, bet kopumā tomēr ir ļoti, ļoti labi. Kā arī, arvien biežāk, viņi mēdz abi divi nokāpt uz savu spēļu istabu un mierīgi darboties. Mēs ar vīru esam pat atsākuši normāli ēst! Godīgi, kādus pēdējos trīs gadus, es pat nejutu ēdiena garšu – es vienkārši, ar brīvo roku iestūķēju bieži vien jau atdzisušo ēdienu sev mutē, kad bija laiks. Tāpēc iespēju mierīgi sēdēt pie galda, baudīt ēdienu un sarunāties es ļoti, ļoti izbaudu.

vislabakā komanda


Globālā pandēmija pret Islandi ir bijusi gana maiga. Jā, mums ir bijuši divi nopietni viļņi, un trešais pusvilnis pa vidu. Abu viļņu augšupejas laikā cipari brīžiem ir izskatījušies tiešām briesmīgi, straujākais pieaugums, lielākais inficēto skaits per capita, bet abas reizes mēs esam gluži labi savākušies, situācija nekad nav kļuvusi nekontrolējama un slimnīcās nav pietrūcis gultasvietu, aprīkojuma vai mediķu. Dotajā brīdī mēs, joprojām atrodamies trešā viļņa lejupslīdē. Katru dienu gan tiek atklāti jauni inficētie, bet visu decembri to skaits nav pārsniedzis 20 vienā dienā. Miruši kopumā ir 29 cilvēki – mazai valstij tas ir gana daudz, bet varēja būt arī daudz sliktāk. Pulcēšanās ierobežojumi, joprojām, ir stingrākie kādi jebkad bijuši – ne vairāk kā 10 cilvēki vienkopus, izņemot pārtikas veikalus un aptiekas, bet mēs joprojām varam doties uz jebkuru veikalu – ja esam gatavi stāvēt rindā pie ieejas, ēst ārpus mājas – tikai laicīgi jārezervē galdiņš, un doties pie friziera vai manikīra. Pagaidām viss strādā, bet ar lielām bailēm mēs gaidam, kad būs redzamas Ziemassvētku sekas – diez vai visi tik godīgi sēdēja mājās. Arī pie mums ir kovidioti, tiesa gan, vismaz pēc publiskās telpas spriežot to nav pārāk daudz.


Pie sejas maskas esmu tik ļoti pieradusi, ka bieži aizmirstu to pat noņemt. Mūsu ģimene personīgi ar vīrusu ir saskārusies maz – es pazīstu tikai vienu cilvēku, kurš būtu to izslimojis un tas pats vieglā formā. Bet tāpēc mēs neatļaujamies to uztvert nenopietni. Pa vienu reizi saslimt ir gadījies gan manam vīram, gan meitai, gan man pašai un mēs uzreiz izpildījām savu pienākumu, apstādinot mūsu ģimenes kontaktus ar ārpasauli un dodoties veikt testu. Tie visi gan bija negatīvi, bet sajūta uzreiz nesalīdzināmi mierīgāka. Un cik labi, ka tik uz testu ir tik viegli – internetā var pieteikties un dabūt laiku tajā pašā dienā, ja piesakies no rīta, vai nakošajā dienā, ja piesakies vakarā. Manuprāt, plašā testēšana arī ir mūsu panākumu pamatakmens – no visiem, kas ir pieteikušies testam dēļ slimības pazīmēm, pozitīvo gadījumu īpatsvars ir tikai 0,54%. Pat četrgadniece, kurai kociņš degunā nekādu sajūsmu nesagādāja, ir apņēmības pilna doties uz testu vēlreiz, ja atkal saslims. Lai neaplipinātu citus ar vīrusu. Brīvdienās arī uzšuvu abiem mazajiem maskas, kuras pēc noteikumiem viņiem nemaz nevajag – lai viņi var justies kā visi. Un nēsā ar lepnumu.

15 gadu kopābūšanas jubilejai vienmēr būs īpašas atmiņas


Diemžēl jāsaka, ka mani mazie brīžiem uzvedās atbildīgāk par daudziem pieaugušajiem. Ja nu kaut kas mani biedē vairāk kā pati pandēmija, tad tas ir cilvēku stulbums. Es nekad dzīvē nebūtu iedomājusies, ka ir tik slikti. Facebook esmu atsekojusi neskaitāmiem paziņām, bet tik un tā brīžiem baidos pat ieiet. Un ja vēl viss būtu tikai Facebook! Bet, kad man pīppauzes laikā mīļš kolēģis, viens no mūsu foršajiem puišiem, kas man kā cilvēks vienmēr ir paticis, sāk ar pilnīgu pārliecību sejā stāstīt, ka viņš nu gan zin visu patiesību, ka visi cipari ir izdomāti, ka no Covid-19 Latvijā vispār neviens nav nomiris un cipari ir izdomāti tikai, lai dabūtu Eiropas naudu… es pat nezinu, ko teikt. Un, katru reizi, kad redzu kārtējo video, lasu kārtējo komentāru par to, kā maskas skādē mūsu veselībai, atņem personību un padara par vergiem vai ko tik vēl ne, es vienmēr iedomājos savu mazo, čirkaino četrgadnieci dīvānā stūrī, kura no sirds prasa, vai mēs nevaram tiem cilvēkiem palīdzēt un atdot viņiem savas maskas? Jo mums tak ir! Lai viņi nesaslimst…


Bet gaisma tuneļa galā jau ir redzama, vai ne? Pateicoties ļoti gudru cilvēku nerimstošām pūlēm, vakcīna jau ir gatava! Vakar arī pie mums sākās riska grupu vakcinācija – pirmie ir medicīnas darbinieki un pansionātu iemītnieki. Protams, vakcīnas vēl nav tik daudz un vakcinēšanās, visdrīzāk, paprasīs krietnu laiku. Tomēr, tomēr tas beigsies! Būsim pacietīgi. Jau nākošo jauno gadu mēs noteikti varēsim sagaidīt pavisam savādāk – ceļojot, ballējoties un bučojoties. Viss būs! Viss notiks! Tāpēc, šo kopsavilkumu es pabeigšu un atvadīšos no jums ar Scooter vārdiem – Fuck 2020!

Viena doma par “ak šis gads

  1. Maija Decembris 31, 2020 / 5:55 pēcpusdienā

    Paldies par optimismu! Lai Jums un mums laba veselība!

    Patīk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s