atgriešanās

Suma daga er ég maður ársins
Erfitt að komast eitthvað hærra,
Að komast eitthvað hærra.
Aðra daga er allt saman til einskis
Erfitt að komast eitthvað lægra,
Að komast eitthvað lægra

/Dažās dienās es esmu gada cilvēks
Grūti nonākt kaut cik augstāk
Nonākt kaut cik augstāk
Citās dienās viss ir pavisam veltīgi
Grūti nonākt kaut cik zemāk
Nonākt kaut cik zemāk/

Tā, lūk, dzied man tik mīļais Friðrik Dór – Maður ársins dziesmā. Pēdējā mēneša laikā šo dziesmu esmu klausījusies bieži un bieži klusībā pasmaidījusi. Parastās dienās es esmu parasta, tikpat kā neredzama, meitene ar slotu rokās, bet tad es izlemju aiziet no darba un izrādās, ka es esmu gada cilvēks un gada darbinieks.

Tie, kuri maniem – kā viens no Twittera spožajiem prātiem nesen nosauca “nekulturālo melnstrādnieku stāstiem” – seko līdz jau ilgāku laiku, zinās, cik pretrunīgas attiecības man bija ar pašreizējo darbavietu. Patīk darbavieta, bet nepatīk darbs. Ko darīt? Pandēmija, krīze un bezdarbs, atrast citu darbu tikpat kā neiespējami un vienkārši palikt mājās un saņemt bezdarbnieka pabalstu – tas noteikti nav man un nav arī savienojams ar pilsonības iegūšanu. Un te pēkšņi, janvāra beigās, uzradās mana iepriekšējā darbavieta. Ne pirmo reizi. Jau iepriekš mēs pāris reizes bijām nonākuši pie sarunām par manu iespējamo atgriešanos, bet parasti viss plāns uzkārās kaut kur menedžmenta augšstāvos un līdz konkrētam piedāvājumam pat nenonāca. Līdz pat šī janvāra beigām. Kad es saņēmu konkrētu un pat ļoti pieņemamu piedāvājumu no iepriekšējās darbavietas. Nevaru noliegt, tas bija glaimojoši. Vienkārši patīkami. Jau vairāk kā gads pagājis, kopš esmu prom un problēmu ar darbaspēku dotajā brīdī nav vispār, ņem tik un izvēlies. Tomēr piedāvājums tika sagatavots un izteikts tieši man.

Atbildi uzreiz gan nedevu. Domāšana un galvas lauzīšana bija milzīga. Atgriezties darbavietā, no kuras es reiz jau aizgāju, vēlpietam aizgāju iemeslu dēļ un ļoti sāpīgi? Vai tas ir saprātīgi? Esošajā darbā ir manas mīļās meitenes, cilvēki pieklājīgi un draudzīgi, labas pusdienas un fantastiskas dāvanas… Vecajā darbā atkal man pieskaņots darbalaiks, pilnīga fleksibilitāte un sešas nedēļas ikgadējā atvaļinājuma. Bet beigās visa galvas lauzīšana tomēr nonāca un apstājās pie darba. Jo kolēģi un dāvanas un viss ir forši, bet tomēr uz darbu es eju, lai strādātu. Un, ja vairāk kā gadu strādājot, es joprojām neredzu sava darba jēgu, nejūtu, ka manas pūles dod uzņēmumam kaut vismazāko labumu un vēl nevienu reizi neesmu izjutusi to foršo, iedvesmojošo gandarījuma sajūtu, ka lūk šo es izdarīju! Var jau būt, ka tas ir muļķīgi. Var jau būt, ka vienkāršo darbu strādājot, cilvēkam nemaz par tādām lietām nav jādomā – ka tik algu maksā! Tomēr es izlēmu, ka es gribu atkal kļūt redzama. Sniegt savu ieguldījumu. Uzņemties atbildību. Ja nu man daba ir devusi lieliskas darbaspējas, tad cik ilgi es tās izšķērdēšu dzerot kafiju, pīpējot un ķiķinot ar savām meitenēm?

Tā nu, kamēr vīrs un vecā/nākošā darbavieta mēģina man dot laiku un neizdarīt uz mani spiedienu, es saņemu drosmi un dodos pie savas priekšnieces. Mazliet žēl man ir – priekšniece vienmēr it bijusi forša un saprotoša – bet tādu īstu problēmu es neredzu. Ar esošo bezdarba līmeni man aizvietotāju var atrast kaut rīt. Tālāk gan viss iet ne kā plānots – mana priekšniece ir patiešām satriekta. Nē, nē, viņa mani saprotot. Viņa nav dusmīga. Bet viņi tik ļoti negrib mani redzēt aizejam. Tik ļoti, ka viņa aizskrien pie CEO aprunāties par šo jautājumu un ir atpakaļ pēc pāris minūtēm ar jaunu piedāvājumu – ja nu man tik ļoti ir apnikusi tīrīšana, varbūt es gribētu doties strādāt ražošanā? Atbildīgāks/interesantāks darbs, lielāka alga. Šis ir brīdis, kad varu klusībā pie sevis pasmaidīt – meklējot darbu es savu CV kā reiz sūtīju darbam ražošanā, bet tad man pateica, ka tas neesot sieviešu darbs. Tomēr, lai cik arī nebūtu žēl, esmu spiesta piedāvājumam atteikt. Ražošanā ir maiņu darbs, gadās gan sestdienas, gan svētku dienas, kā arī vakara maiņa katru otro nedēļu. No 16:00-24:00. Tas nozīmētu katru otro nedēļu nesatikt bērnus un tam nu es nekādi nevaru piekrist. Saku priekšniecei, ka apsvēršu šo iespēju pēc kādiem pāris gadiem un pie tā tad mēs arī paliekam.

Priekšniece paliek tieši tikpat forša un saprotoša, kā iepriekš, bet mēdz laiku pa laikam puspajokam atgādināt, ka es esmu salauzusi visiem sirdi. Un, gods, kas gods, viņa šos jaunumus patur pie sevis, ļaujot man to darīt zināmu kolēģiem pašai, kad un kā es uzskatu par vajadzīgu. Mūsu CEO, kura sarunas ar mani līdz šim ir aprobežojušās ar labdien, uz redzēšanos un atnes, lūdzu, kafijas tasītes, atnāk pats personīgi man pateikt, cik ļoti viņam ir žēl dzirdēt, ka es dodos prom, cik ļoti čakla es vienmēr esmu bijusi un, ka viņš ļoti cer, ka es atnākšu atpakaļ, ja viņiem būs kas interesantāks, ko man piedāvāt. Mana mīļā serbu meitene ņem un apraudās – un tā nav metafora, viņa raud ar īstām asarām. Ak jel… Kamēr, protams, man nebūtu bijis patīkami, ja visiem būtu pavisam vienalga: nu tad ej arī, kāda starpība, es tomēr nekad nebūtu gaidījusi un gribējusi, lai kāds manis dēļ raud. Arī pavārs un bulgāru tantuks saka, ka viņiem ir žēl, bet ātri vien nonāk pie secinājuma, ka tas vispār ir brīnums, ka es ar savām darbaspējām un valodu zināšanām te vispār biju iemaldījusies un, protams, ka es tak nevaru mūžīgi tikai tīrīt un tīrīt.

atvadu kartītes trīs valodās
atvadu kartītes trīs valodās

Pārejie kolēģi par manu aiziešanu uzzin tikai manā pēdējā nedēļā, kad es sāku apmācīt savu aizvietotāju. Un pēdējā nedēļa ir labākā nedēļa, kāda man jebkad un jebkurā darbavietā ir bijusi. Visi ir tik, tik jauki un tik draudzīgi un forši pret mani, ka es gandrīz vai nesaprotu, kāpēc es izlēmu aiziet. Pavārs man katru dienu mēģina izcept, ko garšīgu – kādu kūku vai vafeles, un mana burvīgā Renata brīvprātīgi piesakās un uzcep manai pēdējai dienai ļoti garšīgu un fantastiski skaistu serbu torti. Tik skaistu, ka pat žēl griezt. Bubka atnes man suvenīriņu no Bulgārijas un noskaita man veselu runu, cita starpā lūdzot man piedošanu, ja ir kādreiz kaut ko nogrēkojusies pret mani. It kā mans foršais tantuks, kurš katru rītu ar mani sveicinājās ar vārdiem Hi solnce! būtu varējusi pret mani kaut kā nogrēkoties! Es savām meitenēm un priekšniecei esmu sagatavojusi šokolādes un kartītes, arī nomocoties ar pazīstamas meitenes un Googles palīdzību un uzrakstot bulgāru tantei kartīti viņas pašas dzimtajā valodā. Kā arī esmu nopirkusi dāvanu uzņēmumam – normālu smalcinātāju sīpoliem un visam kam citam. Lai manas meitenes virtuvē vairs neraud, tā kā esmu raudājusi es.

gatavots ar, manuprāt, nepelnīti daudz mīlestību
gatavots ar, manuprāt, nepelnīti daudz mīlestību

Priekšniece mani pārsteidz pēdējās dienas pusdienaslaikā ar puķēm un šokolādēm no uzņēmuma un vēlreiz atgādina, ka viņi ļoti priecāsies, ja es kādreiz gribēšu nākt atpakaļ. To pagūst vēl divreiz atkārtot arī CEO un es sāku ticēt, ka tas nav tikai pieklājības pēc. Un tā nu es pabeidzu savu piektdienas darbu un dodos prom. Un, kamēr atvadīšanās mani ir aizkustinājusi, es tomēr aizeju priecīga. Bez dusmām un bez žēluma. Šis gads un trīs mēneši ir bijuši burvīgi, es esmu priecīga, ka esmu izmēģinājusi kaut ko citu, esmu priecīga, ka iepazinos ar jauniem cilvēkiem, esmu gandarīta, ka esmu atstājusi par sevi labu iespaidu, bet ir laiks doties un es dodos.

Rīt ir pirmdiena. Darba lietas jau ir sagatavotas. Mamma man ir uzrādījusi fantastiskas siltās zeķes – baidos, ka pēc tik ilga laika +30 grādu “Tenerifē” mans ķermenis varētu mazliet protestēt pret pārtikas ražošanas standarta + 14 grādiem. Vīra – ak jel, es atkal strādāšu kopā ar savu vislabāko komandas biedru – skapītī mani gaida darba kurpes un jaka, kas sagatavoti jau sen. Vai es jūtos gatava? Es ceru. Bet vai rīt braucot uz darbu es laimīgi dziedāšu ég er kominn heim vai apdomāšu ak jel, ko es esmu izdarījusi? To es vēl nezinu, to rādīs laiks.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s