ég er komin heim

Pirmais mēnesis atpakaļ vecajā darbā ir nostrādāts un es patiešām, pirmajā dienā braucot uz darbu, dziedāju līdz ég er komin heim. Un ne tikai. Tieši ar vārdiem velkomin aftur heim/sveicināta atpakaļ mājās/ mani arī sagaidīja. Nāc, Ilze, aizpildīsim oficiālos dokumentus darbu atsākot – vārds, uzvārds, personas kods. Līgums? Ilgtermiņa līgums. Tu nedrīksti vēlreiz aiziet no darba. Pavisam aizliegts.

Un tieši tāda arī ir sajūta – kā atgriežoties mājās. Viss ir tik, tik pazīstams. Kā uzvilkt čības un iekāpt dīvānā. Un es neko neesmu aizmirsusi, par ko, ja godīgi, biju diezgan uztraukusies. Gads un trīs mēneši tomēr nav nemaz tik īss laiks un darbs pie aļģēm bija pavisam savādāks un noteikti arī vieglāks. Bet viss ir palicis – ja ne prātā, tad pirkstos. Pat ārdurvju kods. Nosaukt tos ciparus no galvas nevarētu, bet pirksti paši no sevis uzspiež katru rītu. Un tāpat ar visiem darbiem – visu māku, visu atceros un visu joprojām daru labi. Nevienas liekas kustības, nevienas īstas kļūdas.

Un cik priecīgs ir vīrs. Atceros, sen gan nav gadījies, bet kādreiz pa sapņiem viņš mēdza mani nogalināt – nu, ne gluži nogalināt, bet nosapņot, ka es eju bojā. Man dienas pēc šādiem sapņiem bija tīrs džekpots. Mani modināja ar kafiju gultā un vispār cilvēks bija tik mīļš un jauks un priecīgs par to vien, ka es esmu dzīva un vesela. Pat neko jādara nebija. Tagad aptuveni tāpat ir katru dienu atbraucot uz darbu – cilvēks ir tik ļoti priecīgs par to vien, ka es esmu atbraukusi. Ka mēs atkal strādājam kopā. Un es pati arī. Manas meitenes aļģēs bija superīgas un es viņas mīlu, bet strādāt kopā ar savu visvislabāko kolēģi, ar kuru mēs saprotamies bez vārdiem un sastrādājamies bez vismazākās aizķeršanās – tas ir nepārspējami. Un iespēja beidzot mainīties un katru otro nedēļu bērnu aizvešanu uz dārziņu uzticēt vīram. Katrs, kurš gadiem ilgi ir pats vedis mazos pie auklītes/uz dārziņu katru darbadienas rītu sapratīs, ka tā nav nekāda izklaide un cik forši ir no rīta vienkārši pamosties, sataisīties un braukt uz darbu. Tiesa gan, pamošanās ir 3:40 un tā ir zināma ēnas puse. Kā mana serbu draudzene man rakstīja īsziņā: Tātad tu celies nakts vidū un priecājies, ka tev nav jāved bērni uz dārziņu? Jā, Ilze, tas izklausās ļoti gudri!

Agrie rīta braucieni un saullēkts virs Esjas

Brīžiem ir sajūta, ka mans mazliet vairāk kā gads aļģēs ir vienkārši nosapņots. Bet jāatzīst, ka patiesībā maza pauze man ir nākusi ļoti par labu un ļauj paskatīties uz visu no savādāka skatu punkta. Jo, lai cik ļoti gribētos domāt, ka mūsu aiziešanā un visā, kas līdz tam noveda, tikai un vienīgi mēs bijām balti un pūkaini un visu izdarījuši pareizi, diez vai tā būs patiesība. Un, protams, pēdējos mēnešos pirms pašas aiziešanas es biju tik ļoti aizvainota un tik ļoti sāpināta, ka nu nekādi nespēju ne uz ko skatīties objektīvi. Nav nekādas vajadzības nepārtraukti salīdzināt sevi ar citiem un nepārtraukti mēģināt pierādīt, parādīt un izrādīt, cik ļoti es visu varu un māku labāk, ātrāk un smukāk. Nav nekādas vajadzības nepārtraukti cepties par cilvēkiem, kuri pārāk ilgi sēž pārtraukumos, pārāk bieži nav darbā un pārāk nekaunīgi izspiež sev pēc iespējas vairāk virsstundas. Nav nekādas vajadzības katrā teikumā, skatienā un apstākļu sakritībā saskatīt pret sevi personīgi vērstu nelietību. Teikšu Andra Šķēles vārdiem: es esmu atgriezusies, lai strādātu. Un es strādāju. Uzlieku mūziku austiņās, daru to ko es māku un kas man padodās. Saku cilvēkiem labdien, lūdzu un paldies, par ko vismaz tie cilvēki ar kuriem es paguvu iepazīties tikai pēdējos mēnešos pirms aiziešanas ir manāmi pārsteigti – viņi ar mani paguva iepazīties kā ar ļoti dusmīgu, ļoti īgnu un nepavisam ne pieklājīgu personību. Un tagad sadzīvot ar neadekvātākās personas uzņēmumā zīmogu nemaz vairs nav tik patīkami. Kopš neizprintētas produkcijas listes dēļ nomainīju mašīnu uz nepareizo formu un aiz dusmām iespēru pa kasti, priekšnieks mēdz listi izprintēt pat divreiz vai arī atsūtīt īsziņā. Ja vīrs kādu iemeslu dēļ nav bijis darbā, mājās viņš mani sagaida ar jautājumiem vai viss bija labi? un vai tu ne ar vienu nesastrīdējies? Brīžiem liekas, ka tie cilvēki, kuriem mana atgriešanās bija tik ļoti svarīga, joprojām baidās, ka es jebkurā brīdī saniknošos, novilkšu cimdus un vienkārši aiziešu vēlreiz. Rētas no mūsu pirmās aiziešanas ir palikušas visiem un vajadzēs vēl daudz laika, lai tās dziedētu. Un brīžiem es strādāju, klausos savu mūziku un patiešām un no sirds nesaprotu, vai visi tie pārdzīvojumi un sāpes bija to vērti? Jo beigās mēs esam nonākuši turpat sākumpunktā.

Toties cilvēku daudzums, kuri mani atcerās kopš manas pašas pirmās darbadienas 2008. gada maijā ir sarucis pavisam niecīgs – tikai pieci cilvēki strādā uzņēmumā ilgāk par mani. Tā nu brīžiem jūtos kā dinozaurs un varu izklaidēt jauniešus ar mistiskiem stāstiem par to kā bija kādreiz. Tā laikam sākās vecums, ja? Ļoti, ļoti žēl ir par Mareku un viņa sievu, kuri decembrī devās pensijā – es pat speciāli biju atbraukusi no viņiem atvadīties. Toties Barbara, laikā starp manu aiziešanu un atgriešanos, ir kļuvusi par vecmāmiņu un viņai tas ir nācis tik neiedomājami par labu. Alkohola problēma ir atkāpusies, no rītiem viņa vairs nav neadekvāta un darbu var gan saplānot, gan visu normāli izrunāt un, saskrienoties pīppauzēs, čīkstēšanas par to kādi visi ir idioti vietā mēs aprunājāmies par mazmeitas tikko izlīdušajiem zobiņiem vai jaunatklāto rāpošanas prasmi. Pavisam cita atmosfēra, godīgi.

No mūsu – tiem, kas tiešām mūsējie – latviešu puišiem ir palicis tikai viens un manos agrajos rītos vai dienās, kad vīrs nav darbā, viņš ir mans lielākais palīgs un es joprojām priecājos par viņa labo audzināšanu. Nedoddievs es mēģināšu kaut ko pacelt pati! Puisis uzmanīgi novēro, kad kāda no manām kastēm iet uz beigām un skriešus skrien apkārt mašīnai, lai uzceltu man uz galda jaunu. Pilnīgi negaidītu izpalīdzību var sagaidīt arī no citiem cilvēkiem un bieži vien, redzot kā citi bez prasīšanas aizstumt kastes ar gatavo produkciju, novāc netīrās kastes vai sagatavo tīrās, nespēju vien nobrīnīties – vai šī ir tā pati vieta, no kuras aizgāju?

Protams, ne ar visiem cilvēkiem ir tik viegli. Ir cilvēki, ar kuriem, kopš atgriešanās neesmu pat sasveicinājusies. Pat tādi, kas, ieraugot, ka nāku pretī, apgriezīsies un aizies uz citu pusi. Bet ko nu par to? Protams, pa ausu galam arī atnāk baumas par dažādām leģendām un minējumiem par patiesajiem iemesliem, kādēļ es esmu atgriezusies, bet cenšos nelaist sev to klāt. Ja nu no kaut kā es patiešām baidījos atgriežoties, tad man bija bail atkal nespēt ieturēt distanci, ņemt visu pie sirds un braukt vakaros mājās bezspēcīgi dusmīgai, bēdīgai un aizkaitinātai. Pagaidām tas vēl nav noticis un ceru, ka arī nenotiks.

Un kas tik nav paguvis notikt Islandē šī nieka pusotra mēneša laikā! Mūsu zemestrīču maratons beigu beigās ir rezultējies īstā vulkāna izvirdumā – un vēl kādā! Pēdējo reizi izvirdums šajā – tikai nepilnus divdesmit kilometrus no galvaspilsētas attālajā vietā – ir noticis 800 gadus atpakaļ. Veiksmīgi ir tas, ka izvirdums nenāk kopā ar dūmu mākoņiem un lava plūst neapdzīvotā ielejā. Tik vien bēdas, kā mazliet gāzes piesārņojuma. Bet kas par notikumu! Uz vulkānu dodās visi, daudzi pat vairākas reizes. Šis nu ir brīdis, kad var tikai papriecāties, ka Islandē nav ierastā tūristu daudzuma – bail pat iedomāties, kas tur notiktu, ja joprojām būtu pilns ar ceļmalās, mašīnās guļošiem cilvēkiem, kuri bieži vien nespēj ievērot pat viselementārākos drošības noteikumus. Es pati vēl neesmu aizgājusi, labākus laikapstākļus gaidot, bet agrajos rītos uz darbu braucot, labprāt papriecājos par rozā atspīdumu debesīs. Un lūk, arī ar jums padalīšos ar iespēju vērot vulkāna izvirdumu tiešraidē. Lidojiet šurp, visi vakcinētie! Vakcinētajiem karantīnā ir jāpavada tikai laiks līdz pirmā testa rezultāta saņemšanai. Varbūt vēl pagūsiet?

Šis ir vulkāna izvirdums no padsmit kilometru attāluma

Covid-19 vilciens ir kārtējo reizi noskrējis no sliedēm – un, pēc salīdzinoši ilga miera perioda, būšanas vienīgajai “drošajai“ valstij Eiropā, atvērtiem restorāniem un peldbaseiniem, cipari ir sākuši strauji augt. Un kā vienmēr – pateicoties cilvēkiem, kuri nekādi nevar piespiesties pavadīt 5-6 dienas pēc lidojuma karantīnā. Pēc teorijas, Islandes robežšķērsošanas noteikumi ir ļoti droši, bet kāda gan tam nozīme, ja tie netiek ievēroti? Mēģinājums visus no sarkanajām zonām ielidojušos izmitināt karantīnas hotelī cieta neveiksmi un ar tiesas lēmumu tika pasludināts par nelikumīgu. Un to čīkstēšanu par karantīnas gulagu! Protams, cik gan šaušalīgi ir pavadīt veselas piecas dienas četru zvaigžņu viesnīcā Reikjavīkā…

Pēc trīs nedēļām stingrāko ierobežojumu likās, ka situācija sāk uzlaboties, ierobežojumi tika mazliet atviegloti – un uzreiz sākās vēlviens straujš kāpums. Vīruss – vēlpietam tik nejaukais britu variants, iekļuva bērnudārzā Reikjavīkā un rezultējās ar 22 slimiem bērniem, 19 darbiniekiem un vēl daudzām slimām kontaktpersonām, aizsūtot karantīnā un izjaucot ikdienu simtiem ģimeņu. Un tas viss pateicoties cilvēkam, kurš pēc atlidošanas nespēja ievērot obligāto karantīnu un, arī pēc pozitīva otrā testa neievēroja pašizolāciju. Tagad viņš ir izolācijā karantīnas mājā un gaida tiesas spriedumu par saviem pārkāpumiem. Un es patiešām ceru, ka viņu sodīs bargi. Tikmēr Islandes sabiedrībā tas ir izraisījis zināmas pārdomas par útlendingariem, jo diemžēl tieši imigranti ir tie, kuri atkal un atkal tiek pieķerti neievērojot noteikumus un ievedot vīrusu atpakaļ Islandē. Mēs varētu būt turpat, kur Jaunzēlande un Austrālija. Bet mēs neesam.

Tomēr gaisma tuneļa galā jau ir redzama. Valdība nesen lepni paziņoja, ka plāno no 1. jūlija atcelt pilnīgi visus ierobežojumus iekšzemē – jo, pēc plāna un vakcinācijas kalendāra, līdz tam laikam būs vakcinēti 80% iedzīvotāju. Un pagaidām viss iet pēc plāna – ir vakcinēti gandrīz visi, kas vecāki par septiņdesmit gadiem, lielākā daļa medicīnas darbinieku un praktiski visi “priekšējās līnijas” cilvēki – pansionātu darbinieki, policisti, ugunsdzēsēji u.t.t. Dotajā brīdī notiek sešdesmitgadnieku un riska grupu vakcinācija, nākošie būs skolotāji un pirmsskolas skolotāji, tad cilvēki sociāli/ekonomiski sarežģītās situācijās un tad visi pārējie. Un es esmu visi pārejie – tāpēc man šis laimīgais brīdis nav gaidāms ātrāk par jūniju. Bet es cenšos neskaust – katrs, ik katrs vakcinētais, ir mūsu visu solis normālas dzīves virzienā un par viņiem visiem man arī ir prieks.

Ar šo laikam arī mans pēdējais pusotrs mēnesis būtu izstāstīts. No saviem pacietīgajiem lasītājiem atvadīšos ar mazu spoileri – mūsu pilsonības pieteikumi beidzot tiek apstrādāti. Katru dienu, nākot mājās ar interesi pārbaudu pastkasti un ceru kā nākošo publicēt savu jau sen sagatavoto ierakstu par pilsonības iegūšanas procesu ar pozitīvām ziņām. Turiet īkšķus!

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s