ilgais ceļš uz pilsonību

Cik tad ilgs ir ceļš uz Islandes pilsonību? Vairāk kā septiņi gadi – iesniedzot iesniegumu pilsonībai, kā viens no oficiālajiem dokumentiem, kas ir jāiesniedz parastam ārzemniekam, kurš nav skandināvs vai kopdzīvē ar Islandes pilsoni, kā reiz ir izziņa no Þjóðskrá/valsts reģistra/, ka cilvēks ir nodzīvojis Islandē vismaz septiņus gadus. Mans un vīra ceļš gan ir bijis krietni vien ilgāks. Bet, kas lēni nāk, tas labi nāk, vai ne?

Tomēr sāksim ar kāpēc? nevis kā? Jo tieši uz šo jautājumu es pilsonības sakarā esmu atbildējusi visbiežāk. Nē, ne islandiešiem. Islandieši mūsu pilsonības iegūšanu uztver kā loģisku, saprotamu un atbalstāmu mērķi, novēlot labu izdošanos un piedāvājot palīdzību. Bet no citiem imigrantiem, it īpaši latviešiem esmu to dzirdējusi tik daudz. A priekš kam jums to pilsonību vajag? Kāda jēga? Un gana saprotams jautājums – kā Eiropas ekonomiskās zonas valsts pilsoņi mēs te varētu dzīvot līdz nāvei, bez nekādām neērtībām. Tomēr mēs to neizvēlējāmies un tam ir trīs – gan praktiski, gan emocionāli iemesli.

Pirmkārt – un galvenokārt – tā ir piederība. Piederības sajūta. Un tā piederības sajūta ir tik sarežģīta un daudzslāņaina un neviennozīmīga padarīšana. Lai kādu iemeslu, sakritību un nejaušību dēļ es būtu nonākusi Islandē, es ļoti mīlu valsti kurā es dzīvoju, un neizvēlētos dzīvot kur citur. Es varu izbraukāt Reikjavīku bez GPS, mani nebiedē zemestrīces, es Ziemassvētku vakariņām gatavoju hamborgarahryggur (tiesa gan, es neesmu tik ļoti asimilējusies, lai gatavotu arī saldos kartupeļus) un esmu asarām acīs dziedājusi līdz Islandes himnai pirms svarīgam futbola spēlēm. Šīs ir manas mājas un šeit es jūtos kā mājās. Un, lai gan teorētiski pilsoņa pasei ar sajutām nav nekāda sakara, tas tomēr ir līdzīgi kā ar autovadītaja apliecību – es nesāku maģiski braukt labāk ar brīdi, kad nokārtoju eksāmenu. Bet man bija svarīgi, ka man ir oficiāls, valsts apstiprināts apliecinājums, ka es tieku uzskatīta par pietiekami pārliecinošu, lai ļautu man piedalīties satiksmē. Tāpat arī ar pilsonību – es gribu, lai fakts, ka es esmu piederīga un es esmu mājās ir oficiāli apstiprināts un valsts atzīts.

Šī ir Islande. Manas mājas.

Otrkārt – un šis nu ir pavisam praktiski – es gribu piedalīties vēlēšanās. Vēlēšanas ir mana vienīgā iespēja kaut cik ietekmēt valstī notiekošo, vai ne? Un, kamēr pašvaldību vēlēšanās drīkst vēlēt arī ārzemnieki, kuri ir nodzīvojuši Islandē vairāk kā piecus gadus, valsts un prezidenta vēlēšanās var piedalīties tikai Islandes pilsoņi. Un es gribu, es gribu piedalīties! Tieši tik vienkārši.

Treškārt – mums ir bērni. Islandē dzimuši bērni. Un šis ir gana kontroversiāls temats, kur manas domas mēdz dalīties pat ar cilvēkiem, kuri man ir ļoti mīļi un kuru viedokli es augstu vērtēju. Manuprāt bērniem ir pirmkārt jābūt tās valsts pilsoņiem, kurā viņi ir dzimuši. Ja nu vēl mēs nebūtu īsti pārliecināti par nākotni un apsvērtu iespēju atgriezties Latvijā, vai doties dzīvot kur citur. Bet tāda situācija nav. Bērni šeit ir dzimuši un viņi te augs. Protams, ka viņiem ir jābūt pilsoņiem. Un Islandē nav ASV parauga pilsonības likuma un automātiski pilsonība bērniem nepienākās, to nevar iegūt arī ar vienkāršu iesniegumu, kā Latvijas nepilsoņu bērni. Lai bērni būtu Islandes pilsoņi, vismaz vienam no vecākiem ir jābūt Islandes pilsonim, kas nozīmē, ka man un vīram jāpadara savu darbu.

Un, kad kāpēc? ir atbildēts ir laiks ķerties klāt arī kā? Kas ir vajadzīgs, lai kļūtu par Islandes pilsoni? Tātad:

  • Ir jābūt oficiāli nodzīvojušam Islandē vismaz septiņus gadus. Šis noteikums var mazliet atšķirties cilvēkiem, kas ir precējušies/kopdzīvē ar Islandes pilsoņiem, skandināviem, bēgļiem un patvēruma meklētajiem – viņiem laiks ir mazliet īsāks.
  • Jāspēj pierādīt sava identitāte – jāiesniedz gan pases kopija, gan iztulkota un apostillēta dzimšanas apliecības kopija.
  • Jābūt nokārtotam islandiešu valodas eksāmenam. Eksāmenu drīkst nekārtot tie, kas vecāki par 65 gadiem, tie, kuri nespēj nokārtot eksāmenu veselības iemeslu dēļ, tie kuri vēl mācās pamatskolā vai ir jaunāki par pamatskola vecumu un tie, kuri spēj ar islandiešu skolas apliecinājumu pierādīt savas pietiekamās valodas zināšanas.
  • Jābūt spējīgam savi uzturēt. Jāspēj pierādīt, ka likumīgie ienākumi – darba alga/peļņa no sava uzņēmuma, pensija, invaliditātes pabalsts u.t.t. ir vismaz 207 709 ISK (~1380€) mēnesī vienai personai vai 332 333 ISK (~2210 €) mēnesī pārim.
  • Jāspēj pierādīt, ka pēdējo trīs gadu laikā nav piedzīvota maksātnespēja un nav nodokļu parādu.
  • Jāspēj precīzi informēt par savu kriminālo (vai daudz vairāk vēlams ne-kriminālo) pagātni. Cilvēkiem, kuriem aiz muguras ir jau samaksāti sodi vai izciesti cietumsodi, tiek piemērots papildus gaidīšanas laiks, atkarīgs no nodarījuma smaguma.
  • Jābūt divu Islandes pilsoņu, ar kuriem nesaista radniecība, ieteikumam. Ar parakstu un telefona numuru. Tagad, cik zinu šī prasība ir atcelta, bet laikā, kad mēs iesniedzām dokumentus, vēl nebija.

Aptuveni tā. Mums ar vīru tas laimīgais brīdis, kad oficiāli septiņi gadi Islandē ir nodzīvoti pienāk 2017. gada martā, jo pirmos divus gadus Islandē vīram bija tikai pagaidu personas kods. Un tad arī varam sākt kaut ko darīt. Tiesa gan, jau 2016. gadā, meitu gaidot, esmu sazinājusies ar Útlendingastofu /Imigrācijas dienestu/ un painteresējusies kā pilsonību iegūs mans bērns. Un tas ir pavisam vienkārši – Imigrācijas dienests man dara zināmu, ka bērnu es varēšu vienkārši ierakstīt savā pieteikumā. Un, kad pienāk 2017. gads, mums mājās ir mazulītis un mums nesanāk īsti atrast ne laiku, ne iedvesmu, pēc tam piesakās arī puiks un ir jāaudzina meita un jāpārbūvē istaba un jāstrādā un jādara visādas lietas, tāpēc pie pilsonības jautājuma nopietni atgriežamies tikai 2019. gadā, kad otrajam bērnam ir jau pusgads. Kas lēni nāk, tas labi nāk, vai ne?

Kad īstais laiks ir pienācis, pirmais, ar ko mēs nolemjam sākt ir islandiešu valodas eksāmens. Mēs esam dzirdējuši, lasījuši un pat redzējuši piemērus internetā – eksāmens esot ļoti viegls. Pati parastākā ikdienas sarunvaloda. Bet tāpat, tik pārliecināti par savām spējām, lai ķertos klāt visiem pārējiem dokumentiem, pirms zinam vai varam vispār nokārtot eksāmenu, mēs neesam. Eksāmeni notiek divreiz gadā, rudenī un pavasarī, pa vienai reizei Akureyri, Egilsstadirā un Īsafjordurā, un vairākas dienas pēc kārtas Reikjavīkā. Jārezervē vieta ir laicīgi un vienai personai eksāmens izmaksā 25 000 ISK (~170 €). Rezervējām vietu, samaksājam un 2019. gada 3. jūnijā – jāsaka godīgi, gana satraukušies – dodamies Reikjavīkas virzienā, lai spertu pirmo īsto un mums pašiem arī vissvarīgāko soli ceļā uz pilsonību. Nervozitāti īpaši nemazina arī ļoti stingrā pieeja eksāmenam – obligāti ir jābūt līdz personu apliecinošam dokumentam, katram ir stingri noteikta sēdvieta, tiek nolasīta vesela lekcija par to, kur drīkst atrasties līdzpaņemtās lietas – piemēram soma un telefons – un kā tieši norit eksāmena gaita.

Eksāmenam ir trīs daļas: klausīšanās, lasīšana/rakstīšana un runāšana. Pirmā ir klausīšanās – no sākuma mēs noklausīsimies ierakstu, tad drīkstam atvērt lapu un izlasīt testa jautājumus, tad ieraksts tiks atskaņots vēlreiz un tad drīkst atbildēt. Divi skaņas ieraksti, divi testi ar pieciem jautājumiem, trīs atbilžu variantiem katram jautājumam. Ieraksti patiešām nav sarežģīti – divas pavisam elementāras sarunas, laba skaņas kvalitāte, cilvēki runā gana lēni un ļoti skaidri un saprotami. Ja cilvēki ikdienā runātu tik skaidri un neizliekot vienā teikumā trīs sko un vienu jæja, mana dzīve un valodas mācīšanās būtu krietni vien vieglāka. Par klausīšanās daļu jūtos diezgan droša. Lasīšana/rakstīšana arī lielas grūtības nesagādā. Divi, diezgan elementāri stāsti, ar testa jautājumiem pēc tam. Tad, ar vismaz desmit teikumiem, jāapraksta dotais attēls un jāuzraksta viens, vismaz desmit teikumus garš, sacerējums par doto tēmu. Manā attēlā ir redzams pilns peldbaseins un dotā tēma ir “Laba vasaras diena”. Rakstu pavisam mierīgi.

Kad visa rakstīšana ir pabeigta, drīkstam nodot eksāmenus un doties uz nākošo telpu, runāšanas daļu. Esmu viena no pirmajām, tāpēc gaitenī ilgi man nav jāgaida, drīz vien tieku iesaukta iekšā. Runāšana. Daļa, no kā baidos visvairāk. Būsim godīgi – islandiešu valoda ir sarežģīta un runāt es mazliet kautrējos. Mani sagaida ļoti laipna sieviete, norāda uz kuru pusi man labāk pagriezt galvu runājot, jo saruna tiek ierakstīta, un sākam ar pašām elementārākajām lietām – vārdu un personas kodu. Tad man tiek parādītas vairākas bildes un ir jāapraksta, kas tajās redzams un tad varu izvēlēties vienu no biļetēm ar tēmām. Ēdiens. Sievietēm jautā, kāds ir mans mīļākais islandiešu ēdiens un man aiz uztraukuma ir tik tukša galva, ka viss ko es spēju iedomāties ir pylsur – islandiešu hotdogi. Mierinu sevi, ka nevienu neinteresē mana ēdienu gaume, bet gan manas valodas spējas un runājam tik tālāk. Jā, pulsuri ir garšīgi, bet ne pārāk veselīgi. Ko es parasti gatavoju mājās? Vai es joprojām gatavoju savas dzimtenes ēdienus? Kas man no dzimtenes ēdieniem pietrūkst visvairāk? Vai ir kas tāds, ko Islandē nemaz nevar pagatavot? Saruna virzās uz priekšu un tā patiešām nav gara. Visa runāšanas daļa nepaņem pat pilnas desmit minūtes. Kad tas ir pabeigts, sieviete man saka paldies un atgādina, ka viņi paši eksāmenus nelabo, ka oficiālo atbildi man būs jāgaida četras nedēļas, bet uzreiz pasmaida un saka, ka viņasprāt, vismaz runāšanu es esmu nokārtojusi uz 100%. Ejot ārā no kabineta, redzu vīru, kurš sēž un gaida savu kārtu, viņš arī izskatās stipri satraukts, bet palīdzēt nekā viņam nevaru, tāpēc dodos uz mašīnu, pagaidīt viņu tur. Pēc kāda laika viņš man pievienojās, apspriežam savas veiksmes un neveiksmes – izņemot klausīšanos, visas pārējās tēmas mums ir bijušas atšķirīgas. Bet kopumā jūtamies ar sevi gana apmierināti un, izmantojot iespēju, ka esam retu reizi Reikjavīkā divatā un bez bērniem, dodamies paēst godam nopelnītas pusdienas. Tagad atliek tikai gaidīt.

Pēc aptuveni četrām nedēļām mums abiem pa pastu atnāk oficiāls sertifikāts, kur teiks, ka valodas eksāmens ir nokārtots. Man mazliet žēl, ka nav ne punktu, ne kļūdu labojuma, bet neko darīt. Sertifikāts ir svarīgākais. Ko tālāk? Jāsāk krāt papīri. Iesākumā vajag iztulkot un apostillēt mūsu abu dzimšanas apliecības. Tā kā paši nekur lidot neplānojam, nolemjam to uzticēt manai mammai, kad viņa vasaras beigās dosies atvaļinājumā uz Latviju. Paralēli arī sazināmies ar Latvijas vēstniecību Norvēģijā, kas ir visticamākā vieta, kur mēs varētu iegūt izziņas par (ne)sodāmību.

Un ar izziņām par nesodāmību arī sākās īstā papīra kalnu jautrība. Tādai izziņai ir jābūt no visām valstīm, kur mēs esam dzīvojuši, kopš esam vecāki par piecpadsmit gadiem. Mūsu gadījumā tātad – no Latvijas un no Islandes. Imigrācijas dienesta mājaslapā ir rakstīts, ka izziņai jābūt apostillētai. Latvijas vēstniecība Norvēģijā saka, ka viņu izdotam dokumentam apostillētam nav jābūt, ir derīgs tāpat. Sarakstos ar Imigrācijas dienestu, atbild, ka jābūt apostillētam. Sazināmies ar Norvēģiju, viņi mums iesaka, ka ja akurāt vajag, varam sagaidīt savas izziņas un uzticēt kādam, kurš dodas uz Latviju, lai apostillē tur – tāpat kā mēs izdarījām ar dzimšanas apliecībām.

Protams, visas šīs darbības prasa laiku, kamēr esam tikuši pie izziņas, mamma jau no atvaļinājuma Latvijā ir atgriezusies. Kopā ar iztulkotām un apostillētām dzimšanas apliecībām, kas vēl ļoti noderēs. Izziņas par nesodāmību ierakstītā vēstulē aizsūtam manai tantei. Pirmais notārs saka, ka neapostillēs. Nākošais saka, ka ne viņš, ne kāds cits to nemaz nevar izdarīt. Sazināmies ar vēstniecību Norvēģijā – ak, jā, kaut kas ir mainījies, viņu dokumentus Latvijas notāri nemaz nevar apostillēt. Esmu gatava sist galvu pret sienu. Aizrakstīšu vēlreiz imigrācijas dienestam – izziņai jābūt apostillētai. Aaaaargh. Pasūdzos Twitterī. Ar mani sazinās Ārlietu ministrija un – ļoti jauki, ļoti pieklājīgi un atsaucīgi – bet principā pastāsta to pašu. Sazinos vēlreiz ar Imigrācijas dienestu, smalki izstāstu visu situāciju un jautāju, ko iesākt? Un ko viņi man atbild? Ai, nē, vēstniecības izdotām dokumentam apostilli nemaz nevajag. Patiešām? Tad kāpēc jūs man trīsreiz teicāt, ka vajag??? Pāris mēneši vienai izziņai ir zaudēti.

Pārējos dokumentus savākt var diezgan mierīgi. Izziņu par reģistrēto dzīvesvietu un bērnu dzimšanas apliecības elektroniski pasūtu no Valsts reģistra un tās atnāk pa pastu. Islandiešu izziņu par (ne)sodāmību, kuru daudz vienkāršāk sauc par sakavottorð var pieprasīt tepat Sýslumaðurinn (man nav ne vismazākās nojausmas, kā šo valsts iestādi tulkot latviski). Pilsētas domē iegūstam izziņu, ka neesam pieprasījuši materiālu palīdzību no pašvaldības pēdējo trīs gadu laikā. Pēdējo trīs gadu nodokļu deklerācijas – kuras ir vairāk kā divdesmit lapas katra – paldiesdievam var aizsūtīt imigrācijas dienestam elektroniski. Tāpat kā informāciju par nodokļu nomaksu pēdējā gada laikā. Tad vēl ir jāizprintē un jāaizpilda pats pieteikums, jāpievieno tam pases kopija.

Visam jāpievieno arī rekomendācijas. Pirmo rekomendāciju uzrakstīja mūsu abu mīļais priekšnieks, manā pēdējā darbadienā, atvadoties pirms aiziešanas. Otro rekomendāciju ilgi un dikti gaidījām no Haffi, bet viņš ar katru gadu paliek arvien vecāks un slinkāks. Atskriet mums palīgā, kad mums ir vajadzīga palīdzība? Jā protams. Bet čakarēties ar oficiāla dokumenta rakstīšanu? Beigās, kad viņš mums ieteica uzrakstīt pašiem un apsolīja parakstīt, nolēmām, ka Haffi mūsu dzīvē mums ir palīdzējis milzumdaudz un ir laiks likt viņam mieru. Vīrs tad jau bija atgriezies atpakaļ darbā, no kura mēs aizgājām, un otru rekomendāciju uzrakstīja ražošanas daļas priekšnieks. Un pat ļoti jauku. Lasīju un smējos vīram – nekad nebiju domājusi, ka Steini par mani ir tik augstās domās.

Tā nu, beidzot, 2020. gada 21. februārī mēs dodamies uz Imigrācijas dienestu, katrs ar savu dokumentu kaudzi mapītē. Bērnus esam pievienojuši manam iesniegumam. Imigrācijas dienestā samaksājam vēl 25 000 ISK katrs par savu iesniegumu un kopumā rēķinam, ka ar visiem dokumentiem, tulkojumiem un valsts nodevām, mums katram pilsonība ir izmaksājusi ap 100 000 ISK (~670 €). Sieviete reģistratūrā pārbauda visus dokumentus un ir priecīga un pat mazliet pārsteigta, ka nekā netrūkst. Viņa arī dara mums zināmu, ka līdz laikam, kad iesniegums tiks apstrādāts ir jāgaida aptuveni divpadsmit mēneši. Tātad nākošgad. Ar prieku un padarīta darbu atkal dodamies pusdienās un pēc tam nopērkam divpadsmit – tieši tikpat, cik esam Islandē – gadus vecu viskiju un noliekam plauktiņā mājās. To mēs taisīsim vaļā, kad būsim sagaidījuši atbildi.

Normāla dokumentu kaudzīte.

Tagad tikai jāgaida. Nedēļu pēc pieteikuma iesniegšanas sākās pandēmija un viss ar to saistītais stress, tad mēs pamanamies arī pārdot dzīvokli un nopirkt māju, pārvākties, iesākt remontu un palaist dēlu uz bērnudārzu, par pilsonības pieteikumu atceroties tikai atrodoties pie stūres – ja kāds no mums tiks sodīts, piemēram, par ātruma pārsniegšanu, mūsu pieteikumam būs jāpievieno ekstra gaidīšanas laiks.

Tikai uz gada beigām pirmo reizi apskatos Imigrācijas dienesta mājaslapā, kādi pieteikumi tiek apstrādāti. Un palieku nepatīkami pārsteigta – tiek apstrādāti 2019. gada augusta iesniegumi. Augusta! Līdz februārim vēl tik tālu. Saprotu, ka uz februāri atbildi visdrīzāk nesagaidīsim. Ar laiku sāku Imigrācijas dienesta mājaslapu apmeklēt arvien biežāk. Martā jau ar prieku ziņoju vīram, ka tiek apstrādāti jau 2020. gada janvāra pieteikumi. Un tad, pēkšņi – tiek apstrādāti 2020. gada maija iesniegumi. Hei, kur ir februāris???

Pagūstu pat nobīties. Zinot Islandi, man prātā ir trīs iespejami scenāriji: a)pieteikums ir apstrādāts un atbilde nejauši aizsūtīta uz mūsu veco adresi. b) Imigrācijas dienests ir kļūdījies ar mēnesi atjaunojot mājaslapu. c) Mūsu pieteikums, sākoties Covid un ar to saistītajai panikai, ir vienkārši pakāsts. Un, pazīstot Islandes birokrātiju, man vienlīdz ticami liekas visi varianti. Aizrakstu e-pastu Imigrācijas dienestam un nepacietīgi gaidu atbildi. Jūsu iesniegumi šobrīd tiek apstrādāti. Mēs ar jums sazināsimies, ja būs vajadzīga papildu informācija. Atbildi varat sagaidīt pastā.

Palieku pavisam nepacietīga, hipnotizēju pastkasti katru dienu. Bet, protams, vēstule ar Imigrācijas dienesta emblēmu atnāk tad, kad man ir garā diena darbā. Bet tikai man. Vīrs, mans praktiskais jokdaris, mani sakaitina atsūtot bildi ar aploksni un pēc tam, manuprāt, pārāk ilgi kavēdamies un nevērdams vaļā. Tad mēģina man iestāstīt, ka trūkstot vēl trīs izziņu. Bet beigās tomēr atsūta bildi ar pavisam oficiālu, uz speciāla dokumentu papīra ar ūdenszīmi rakstīto, apzīmogoto un parakstīto dokumentu. Ar šo daram zināmu, ka no šīs dienas Ilze un viņas bērni ir Islandes pilsoņi. Apraudos. Darba noliktavā. Ne pirmo reizi – bet pirmo reizi aiz prieka. Un tieši šonedēļ! Pirmajā patiesi skaistajā, siltajā un saulainajā pavasara nedēļā, kad beidzot sāk zaļot zāle un plaukt koku lapas, kad vakaros mēs dzīvojam pagalmā līdz gulētiešanas laikam un izbaudam katru minūti, kad rītos braucot uz darbu es vēroju kā saule apspīd visus kalnus un pakalnus, no kuriem jau ir nokusis sniegs, liekot tiem atspīdēt katram savā nokrāsā un okeānam izskatīties pilnīgi neticami zilam. Tieši šajā nedēļā, kad es tik ļoti mīlu valsti, kurā es dzīvoju.

Tiesa gan, viens darvas piliens medus mucā ir. Kur ir mana vīra atbilde? Ar svinībām, viskiju un – ak, jā – arī šī bloga ieraksta publicēšanu vēl brīdi būs jāpagaida. Darbā mani sagaida priekšnieks, ar rokasspiedienu un Til hamingju! Þú ert Íslendingur! Un tikai šodien, 2021. gada 28. aprīļa pašā vakarā man ienāk prātā neuzticēties pastam un pārbaudīt kāda pilsonība vīram ir ierakstīta Valsts reģistrā. Un tā ir Islandes. Mēs visi četri esam pilsoņi. Nu ir laiks svinēt! Nu ir laiks publicēt šo ierakstu un iet atvērt visīti.

Priekā! Skál!

2 domas par “ilgais ceļš uz pilsonību

  1. MārtiņšŠ aprīlis 30, 2021 / 6:29 pm

    Kā tur palika ar islandiešu pasakām? Vai islandieši zina islandiešu pasakas? 🙂

    Patīk

    • MārtiņšŠ aprīlis 30, 2021 / 7:45 pm

      P.S. Protams apsveicu! Rīt jaunajiem islandiešiem par godu apēdīšu kūciņu!

      Patīk

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s