[46] the end

Tas brīdis nu ir pienācis un manam atmiņu stāstam šī būs pēdējā daļa. Ak, cik es labi atceros to brīdi, kad sāku šo visu pierakstīt – kad dzīvē bija tāds mierīgs un stabils laiks un likās, ka šis nu ir īstais brīdis pierakstīt atmiņas. Un atlika vien to nodomāt, kad dzīve sāka mest kūleņus vienu pēc otra un stāsts pagriezās pavisam negaidītos virzienos. Un pavisam neizskatās, ka pietrūks par ko rakstīt nākotnē – ēdienkartē liekās gaidāma gan apokalipse, gan pilna apmēra ekonomiskā krīze un, manuprāt, arī tas vēl ir gluži optimistisks paredzējums. Bet es negribu par to tagad iesākt. Savas atmiņas es gribu pabeigt ar kaut kādu mierīgu noslēgumu, tāpēc punktu liksim 28.02.2020, tajā pēdējā mierīgajā vakarā, kad Islandē tikai ieradās pirmais inficētais cilvēks un apokalipse tikai iesākās.

Tātad, sākās jauns gads. Vīrs aktīvi meklē jaunu darbu un tikmēr es mēģinu iedzīvoties savējā. Sākam ar meitenēm mainīties un es sāku patiešām pierast, bet tā arī jāatzīst – darba ir maz un man ir garlaicīgi. Nedēļa virtuvē vēl ir gluži laba, bet esot ārējās zonās un ražošanā es daru visādas smieklīgas lietas, lai nosistu laiku – izjaucu pa detaļām visus kafijas aparātus, ar špakteļlāpstiņu nokasu sāli no sāls tanka, beržu platformu margas un trepes. Bet darba tik un tā aptrūkstas un es mācos ņemt neskaitāmas kafijas pauzes, un kaut kur stūrī noslēpusies rakstīt blogu. Un es saprotu, ka strādāt labā komānijā, ver darbu, kurš neiet pie sirds un, kurš lielākoties liekas bezjēdzīgs, ir ne daudz labāk, kā strādāt darbu, kurš patīk un padodās, ne tik labā atmosfērā. Plusi un mīnusi it visur.

Bet ir forši strādāt mierīgā atmosfērā. Protams, arī šajā vietā cilvēki izrādās tikai cilvēki – kāds kādu aprunā, kāds par kādu pasmejās, kāds par kādu pasūdzās. Kā nu bez tā? Bet kopējā atmosfēra tik un tā ir daudz mierīgāka kā vecajā darbā. No rītiem ierodos darbā un Babka mani sagaida ar savu bezgala smaidīgo un sirsnīgo Hi solnce! un ir vienkārši forši. Mūsu tīrīšanas trijotne saprotās lieliski. Nu jau arī visi ir pieraduši, ka es runāju islandiski un, negaidīti, bet es kļūstu par tādu kā sakaru centru/informācijas biroju. Emigranti nāk lūgt tulkojumus un padomus: kas te ir rakstīts? kura ir labākā telekompānija? kā nokārtot bērnu pabalstu? kur var nopirkt to vai šo? Meitenes arī parasti mani sūta kārtot ar priekšniecību saistītas lietas – kaut ko noskaidrot vai pasūtīt. Pamanu arī interesantu atšķirību starp sevi un jaunajiem imigrantiem – es nebaidos un nekautrējos no priekšniecības un tas ir lielāks pluss nekā valodu zināšanas. Es nokārtoju daudz lietas, kurām neviens nekad nav pieķēries, tikai tāpēc, ka es eju, jautāju, rādu un interesējos. Ilgie gadi organizējot savu un citu cilvēku darbu man vienkārši neļauj paraustīt plecus un nodomāt: nav mana darīšana.

mans mājupbraukšanas skats

Pienāk janvāra pēdējā trešdiena un vīrs, kuram visu mēnesi aktīvi meklējot darbu nekas īsti nav izdevies – janvāris ir varen nelāgs laiks darba meklēšanai, izdomā tomēr piezvanīt Þórarinnam un pajautāt, kādas būtu viņa iespējas, ja viņš izlemtu atgriezties. Þórarinns ir sajūsmā, apsola runāt ar menedžeriem un pārzvanīt. Bet nepārzvana, tikai pašā trešdienas vakarā atsūta ziņu, ka piezvanīšot rīt. Ja godīgi, esam mazliet pārsteigti, nebijām domājuši, ka pilnīgi nebūs intereses. Ceturtdiena ir vīra pēdējā janvāra darbadiena, viņam ir īsā nedēļa.

Sagaidam zvanu tikai vakarā, jau pēc darbadienas beigām. Þórarinns ir runājis ar mūsu ražošanas menedžeri un galveno menedžeri, viņi ir gatavi vīram piedāvāt visu to, ko mēs prasījām vasarā pirms aiziešanas un galvenais menedžeris ir aizbraucis uz tikšanos ar vīra firmas īpašnieku un vienojies, ka vīram atļaus doties prom neatstrādājot pēcatlūguma mēnesi. Es protams nedzirdu, ko saka Þórarinns, bet redzu kā vīra seja paliek arvien pārsteigtāka un pārsteigtāka:

– Tad tu gribi teikt, ka man pirmdien ir jābūt darbā?!

– Jā! Būtu lieliski pirmdien redzēt tevi šeit!

Ak jel. Kas pie velna? Pēc bērnu nolikšanas gulēt, atveram vīnu, malkojam un skatāmies viens uz otru ar platām acīm. Kas tas tikko bija? Kam tas vispār būtu ienācis prātā?

– Bet vai tad tu vispār teici, ka esi IZLĒMIS doties atpakaļ?

– Nē! Es tikai pajautāju kādas man ir iespējas!

Nu, ko nu vairs. No savas autoīres vīrs jau ir izprasīts un savu pēdējo darbadienu nostradajis. Piektdien viņš tikai aizbrauc atvadīties, saņem vislabākos novēlējumus un gatavojas pirmdienas operācijai “Lielā atgriešanās”.

Un neko. Viņš tiek sagaidīts atpakaļ ar milzu sajūsmu, pat no tiem cilvēkiem, no kuriem mēs bijām gaidījuši kādu sarkastisku joku šajā sakarā vai vispār neko. Un viņš ir apmierināts – atšķirībā no manis, viņš vienmēr ir daudz labāk mācējis neņemt galvā visādas sīkas aizmuguriskas muļķības. Toties ir mājās katru vakaru un katru nedēļas nogali, kas sagādā milzu prieku man – lai gan man likās, ka es viena pati ar mazajiem tiku galā gluži labi, ir pavisam, pavisam savādāk un daudz, daudz labāk, kad mēs esam mājās visa ģimene kopā. Un arī algas diena mēneša beigās neliek vilties. Viss sāk nokārtoties.

Ar to arī beidzās mans atmiņu stāsts un gandrīz pilnus divpadsmit gadus mēs kopā būsim nostaigājuši, ja Tu, manu lasītāj, līdz šai vietai esi nokļuvis. Protams, viss nav tik skaisti, kā vajadzētu būt. Tādā īstā, iedvesmojošā un happy end stāstā es būtu ieguvusi lielisku izglītību, uzkāpusi līdz debesīm pa karjeras kāpnēm un brīvo laiku pavadītu nododoties kādam fantastiskam labdarības projektam. Vai arī es jau sen būtu atgriezusies Latvijā un, izmantojot visas iegūtās prasmes un iemaņas, uzsākusi veiksmīgu biznesu un rādītu lielisku piemēru citiem reemigrantiem. Tas nav noticis. Es joprojām esmu pavisam parasta meitene. Bet varēja būt arī daudz sliktāk – skatoties no kurienes mēs sākām, mēs varētu būt nomainījuši jau septiņas valstis, uzkrājuši parādus visās no tām, un piektdienu vakaros varētu savākties kopā ar bariņu tādu pašu un sūdzēties par savu grūto dzīvi. Arī tas nav noticis. Mēs esam auguši un mācījušies, mēs esam veidojuši savu dzīvi un ikdienu tā, ka paskatoties šos divpadsmit gadus atpakaļ, mums nav iemesla sūdzēties.

[45] hush my dear, it’s been a difficult year

Pēc stipri domīgas nedēļas nogales pienāk pirmdienas rīts. Mana brīvā nedēļa. Kad esmu abus bērnus aizvedusi, kur jāaizved, ir tik, tik dīvaini negriezt stūri Hafnarfjorduras virzienā, lai dotos uz darbu. Būtu jāpriecājas, bet tukšuma sajūta ir tik milzīga, liekas, ka es būtu zaudējusi kādu ķermeņa daļu. Viss ir galvā! Aizbraucu mājās, paēdu nesteidzīgas brokastis ar kafiju un izmantoju savu enerģiju kam lietderīgam – simtprocentīgai ģenerāltīrīšanai dzīvoklī. Kā ģimenei ar diviem bērniem, no kuriem nevienam nav vēl pat trīs gadi, un pilna laika darbu abiem vecākiem, dzīvokļa tīrīšanai laiku atrast parasti nav viegli. Jā mums ir visādi gadžeti un palīglīdzekļi, mums kopumā izdodās uzturēt dzīvokli kaut cik pieklājīgā paskatā, bet visādos plauktos, atvilknēs un stūrīšos kārtība nav ieviesta jau sen. Tas prasa divas dienas, no brīža, kad bērni ir aizvesti līdz brīdim, kad jābrauc bērniem pakaļ, un dzīvoklī valda nevainojama kārtība it visur. Mans iekšējais perfekcionists smaida un priekā berzē rokas, lai gan es pati saprotu, ka ilgi to visu uzturēt nebūs iespējams.

Vīram tā ir garā nedēļa, trešdiena un ceturtdiena ir brīvas. To gan mēs izbaudām – iespēju pabūt divatā, mierīgi iepirkties, pasnaust, aizbraukt kaut kur brokastīs vai pusdienās. Ceturtdiena arī ir meitas dzimšanas diena – ak jel, mūsu mazajai lielajai meitenei jau trīs! Kur gan palika laiks? Izcepam tortīti un sagatavojam našķus, uzaicinam ciemiņus un vakarā uzrīkojam mazu ballīti. Mūsu mazā jubilāre ir sajūsmā – arī bērnudārzā dzimšanas dienas tiek svinētas ar vērienu. Jubilāram tiek gatavots kronītis, viņš sēž īpašā dzimšanas dienu krēslā un citi bērni viņam dzied islandiešu versiju par Happy birthday!, viņš var izvēlēties spēles, palīdzēt audzinātājam un tikt pie Islandes karoga un speciāla šķīvīša uz sava pusdienu galda. Grēks būtu bērnu paturēt mājās.

Un kā viņa ir izaugusi! No mazā kunkulīša par blondu, čirkainu un zilacainu prātvēderu, kurš brīvi runā divās valodās, zin desmitiem dziesmiņu un var stundām ilgi ar aizrautību likt puzles. Labprāt palīdzēs mājasdarbos – nomazgās vakariņām tomātus, palīdzēs salikt traukus traukumašīnā, ieliks jaunu maisu miskastē. Prieks un laime.

Pēc meitas dzimšanas dienas vīrs atgriežās darbā uz visu nedēļas nogali, es izmantoju piektdienu, lai slinkotu un pavisam neko nedarītu un tad pavadu sestdienu un svētdienu viena ar bērniem. Nu jau esmu pieradusi, sev par lielu brīnumu, mēs tiekam galā gluži labi. Esmu iemācijusies visur kur iet, braukt un darīt lietas kopā ar bērniem un vairs neskatos pulkstenī, skaitot stundas līdz vīrs būs mājās.

Jau svētdienas pēcpusdienā sāk piezagties mazs uztraukums – rīt pirmā darbadiena jaunajā vietā. Pēc vienpadsmit gadiem vienā darbavietā, kur viss ir bijis tik pazīstams kā dīvāns dzīvojamajā istabā, kur pašpārliecība ir izaugusi līdz debesīm, jauns sākums ir izaicinājums. Protams, salīdzinot ar mani vienpadsmit gadus atpakaļ, es esmu nesalīdzināmi komunikablāka, man ir pārliecinošas valodu zināšanas un es kopumā jūtos diezgan droša par sevi un jauno vietu – tam ir palīdzējušas arī ļoti draudzīgās e-pasta sarakstes ar nākošo priekšnieci, piemēram uzaicinājums uz Ziemassvētku balli uz kuru gan mēs netiekam, jo vīram ir jāstrādā.

Labi, ka vīram pirmdiena ir brīva – viņš ved bērnus uz dārziņu un pie auklītes un es varu mierīgi sagatavoties un laicīgi izbraukt no mājām. Gabals gan ir smieklīgi īss, tikai piecu minūšu brauciens. Lai gan visi tik ļoti priecājās, ka man beidzot atkritīs tā mūžīgā braukāšana, man pašai patiesībā ļoti pietrūkst mana mīļā pusstundas brauciena uz Hafnarfjorduru un iespējas netraucēti pabūt pašai ar sevi. Ak, bet ko nu vairs…

Pirmais iespaids par jauno darbavietu ir labs. Ceļā uz Lovísas kabinetu satieku tikai divus cilvēkus – vienu, kurš man laipni pastāsta, kur doties un meiteni, kura mani ieraugot uzreiz nāk klāt un iepazīstās, ar smaidu sejā. Lovísa vēl nav ieradusies, apsēžos viņu pagaidīt un pēc brīža ar damn it, I’m so sorry, I really wanted to come earlier today viņa ir klāt. Aizved parādīt man meiteņu ģērbtuvi, apsola izprintēt oficiālās instrukcijas un nodod mani tai pašai draudzīgajai meitenei – viņa man visu parādīšot un iemācīšot.

Meiteni sauc Renata, viņa ir no Serbijas un viņa ir patiešām ļoti draudzīga. Uzreiz man atvainojas, ka viņas angļu valoda nav pārāk laba un lūdz man viņu labot, ja viņa ko saka nepareizi. Tīrīšanā mēs būsim trīs – es, Renata un vecmāmiņa no Bulgārijas, kuru visi sauc par Babku. Strādāsim uz maiņām – vienu nedēļu ārējās zonas – ofisi, laboratorijas, koplietošanas telpas, veļas mazgāšana, vienu nedēļu ražošanas telpas, vienu nedēļu virtuve. Babka šonedēļ esot virtuvē, tāpēc Renata mani apmācīs vienlaikus gan uz ražošanu, gan ārējām zonām. Tikmēr ik pa brīdim pienāk kāds cilvēks ar mani iepazīties – visi joprojām liekas ļoti smaidīgi un pieklājīgi – un es jau palieku mazliet apjukusi. Bet mēs vēl neko īsti neesam iesākušas darīt, kad man tiek paziņots, ka ir laiks kafijas pauzei: Tu pīpē? Tu vari doties, kad vien vēlies!

Tā arī sākās mana apmācība. Abas kolēģes ar prieku man stāsta, ka darbs nav grūts, ka nav jānoskrienās un tā arī ir. Šī ir ļoti uz darbiniekiem orientēta darbavieta, var patiešām redzēt, ka tiek darīts viss, lai darbiniekiem nebūtu pārāk grūti, lai būtu laba atmosfēra un patīkami strādāt. Darbiniekiem ir nodrošināti augļi, rieksti, jogurti, košļenes, tēja, kafija, kakao un sulas, kā arī kārtīgas, pavāra gatavotas pusdienas ar salātbaru, par simbolisku samaksu. Mani puiši gan šonedēļ ir vakara maiņā, tāpēc pagaidām iepazīstos ar otras maiņas puišiem, visiem menedžeriem un biologiem. Visiem grūti pierast, ka es runāju islandiski – kā jau Islandē, šī ir daudznacionāla kompānija. Bariņš bulgāru, mana serbiete, divi ukraiņi, divas krievietes, trīs latvieši – manam brālēnam ir pievienojies viņa brālis, mans vēlviens brālēns – islandieši un, brīnumainā kārtā, tikai viens polis un tas pats dzīvo Islandē kopš bērnības. Tā oficiāli tiek lietota angļu valoda, visās sarakstēs, paziņojumos un darbinieku Facebook grupā.

pilnmēness virs Ásbrú

Ražošanas telpas izrādās pilnīgs kosmoss. Mikroaļģu audzēšana astaksantīna iegūšanai, ko pēc tam pārdod par dārgu naudu kā lielisku antioksidantu vitamīniem un pārtikas piedevām. Garum garas stikla trubas, no abām pusēm ar lampiņām apliktas, dažādu apgaismojumu telpās. Un karsts – vidējā temperatūra ap +28. Pēc pirmās dienas ir skaidrs, ka ir jāģērbjās plāni. Un, pēc tam iegūglējot, es noskaidroju, ka patiesībā aļģes izstrādā astaksantīnu stresa apstākļos – pie nepareiza apgaismojuma, spiediena un uzņemot nepareizas barības vielas. Tā kā tas, ko mēs lepni saucam par aļģu audzēšanu, patiesībā ir aļģu mocīšana. Un, kompānijas mājas lapā lepni minētā state of art facility atrodās paplašinājuma stadijā un pilna ar pagaidu variantiem – kaut kas aizsists ar finieri, kaut kas aizklāts ar plēvi, kaut kur mētājas kastes ar visādām daļām un detaļām. Haoss arī ir māksla, nu ja.

Bet vispār jau pirmajā nedēļā ir skaidrs, ka šis būs garlaicīgi – padarāmā darba apjoms ir mazs, pašai ne par ko nav jālauza galva – viss ir sagādāts un nodrošināts. Pēc ilgiem gadiem, kad biju pieradusi domāt, organizēt, rēķināt un, galu galā, arī kārtīgi strādāt, liekās, ka es pavisam izšķērdēju savas lieliskās darbaspējas. Smejos pati par sevi – tikai man var ienākt prātā sūdzēties, ka darbs ir pārāk viegls un ar mazu nostalģiju domāt, ka vecajā darbā ir Ziemassvētku produkcijas laiks un, ak jel, cik tur mēs tagad būtu aizņemti, vajadzīgi un noderīgi. Kad Lovísa man pajautā, vai neesmu pārāk noskrējusies, ar smaidu viņai atbildu: nē, it nemaz.

Nākošajā nedēļā mēs ar Renatu abas strādājam virtuvē – ja viss veiksies labi, tad šī būs mana pēdējā apmācības nedēļa un nākošo nedēļu es jau palikšu virtuvē viena pati. Kolēģes saka, ka virtuve esot pati grūtākā maiņa un arī es pati mazliet baidos – es noteikti neesmu nekāds gatavošanas guru vai pat entuziasts. Bet nav tik traki! Virtuvē tiešām ir vairāk darba un nav jāgarlaikojās, bet nekas nepadarāms, pavārs ir tāds ļoti patīkams un mierīgs vīriņš un es nedomāju, ka mums būs problēmas sastrādāties. Nu, un pusdienas jau arī man nav jāgatavo, tikai jāpiepalīdz kaut ko sagriezt, sasmērēt vai uzgrillēt un jāiepērkas un jāsagatavo salātbārs, kas nu gan ir pavisam sīkums. Bet tā izēšanās! Sazin cik ēdienu pusdienas, pavārs gatavo patiešām garšīgi, bet sātīgi gan un tad vēl, gandrīz katru dienu visādas tortītes un kūciņas un konfektes un našķi. Es sāku nopietni uztraukties par savu figūru.

Ziemassvētki jau ir gandrīz klāt un kopā ar mammu pavadām sestdienu pērkot Ziemassvētku dāvanas. Bet, lai gan visur viss ir izrotāts un klāts ar gaismiņām, lai gan visu pagājušo nedēļu radio darba virtuvē ir skandējis islandiešu svētku dziesmas, kuras man patiesībā patīk gluži labi, īstu Ziemassvētku noskaņu noķert ir ļoti, ļoti grūti. Par spīti visam, joprojām jūtos kā no laivas izmesta. Ak, šis ir bijis smags gads – izaicinājumi abiem mazajiem augot, sammerhauss, kurš, lai gan sagādāja milzumdaudz prieka, tomēr prasīja varen daudz laika un līdzekļu, smagā aiziešana no darba. Un, pavisam negaidot, mums ir piezagusies jauna problēma – vīra jaunais darbs. Kamēr ar darbu un kolektīvu viņš ir apmierināts, izrādās, ka viņš ir apmānīts algas jautājumā. Pirmos divus mēnešus tam bija grūti izsekot, jo vecajā darbā grāmatvede bija pieļāvusi kļūdu un pārtērējusi viņa persónuafsláttur – ikvienam strādājošajam pienākošos nodokļu atlaidi, 56 447 ISK mēnesī. Tā nu, pirmos mēnešus viņš saņēma algu bez nodokļu atlaides un tā kā arī darbalaika aprēķināšana mainījās – no 21.-20. datumam, tad, protams, pirmās algas bija ne tādas kā ieplānots. Bet arī tagad, kad viss jau ir nokārtojies, alga izrādās krietni vien mazāka kā darba intervijā runātā. Izrādās, ka atvaļinājuma nauda tika pieskaitīta algai, izrādās, ka par pusdienu pārtraukumu netiek maksāts, darba devēji to visu uzskata tikai par nesaprašanos. Tā lūk, gadās, ar to, ka Islandē tik reti tiek slēgti darba līgumi uzskatot, ka arodbiedrības koplīgums darbinieku pietiekami aizsargā. Pat pēc tik ilgiem gadiem, darba likumdošanu pārzinošs cilvēks var attapties ar dibenu peļķē, mutiskas vienošanās dēļ. Mēs ar vīru šo nekādi nespējam saprast – vai tiešām vajadzēja cilvēku, kurš iepriekšējā darbavietā ir nostrādājis deviņus gadus, bijis augstu novērtēts un atalgots, aizvilināt uz citu vietu un cerēt, ka viņš nesakritību starp solīto un esošo nepamanīs? Pagaidām vēl ūdens mums mutē nesmeļās, bet pie uzkrājumiem gan ir jāķerās un ir paredzams, ka šādi turpinot tie tikai samazināsies nevis pieaugs. Un, kad pēc grafika izrādās, ka vīram ir jāstrādā gan 24. decembrī, gan 31. janvārī, mēs nolemjam, ka šo eksperimentu varam norakstīt kā neizdevušos un ir laiks viņam meklēt kaut ko jaunu. Tas, protams, viņa garastāvokli neuzlabo – viņš ir atbildīgs cilvēks un pavisam nekad nav sapņojis mainīt darbu ik pa pāris mēnešiem.

Un atsakās darba nedēļa un es palieku virtuvē viena pati. Nu labi, kopā ar pavāru, kurš gan strādā tikai četras stundas dienā. Gan Renata, gan Babka man neskaitāmas reizes atgādina nekautrēties un saukt, ja man vajag kādu palīdzību, bet ceru, ka tomēr tikšu galā. Ar pavāru sastrādāties ir ļoti viegli – viņš ir patīkams cilvēks, vienmēr mēģina mani paslavēt vai uzmundrināt un nekad nezaudē pacietību, ja es jau kuro reizi pārjautāju kur jāstāv tam vai šitam. Tikai arī viņam ir grūti pierast pie tā, ka es runāju islandiski un viņš visu laiku lēkā starp islandiešu un angļu valodu, turp un atpakaļ. Es laikam esmu pirmā meitene tīrīšanā, kura māk runāt islandiski. Un viņa mīlestība pret sīpoliem! Pirmajā darba nedēļā, griežot sazin cik sīpolus dienā, esmu noraudājusies vairāk kā vecajā darbā visos vienpadsmitarpus gados kopā.

īsta ziema ir klāt

Toties, kad pēc pusdienām, mēģinot novākt ēdamzāli un virtuvi, pie manis ieskrien Lovísa ar mīklu un palūdz uzcept cepumus pirms darbadienas beigām paredzētajai darbinieku sanākšanai un dāvanu loterijai, man ir krietni vien jāiekož vaigā, lai es neatbildētu kaut ko sarkastiski nejauku kā identiskā situācijā savulaik būtu atbildējusi mūsu Þórarinnam. Pukojos tikai pie sevis: ir mana pirmā patstāvīgā diena, es esmu līdz kaklam netīros traukos, virtuve izskatās kā pēc atomsprādziena un man jācep cepumi??? Te visas virsmas jau ir nokrautas ar saldumiem tik un tā!!!

Toties, dāvanu loterijā – dāvanas tiek sagādātas no sadarbības partneriem – vinnēju pudeli vīna un dāvanu karti picērijā, un oficiālajā dāvanā no kompānijas ir dāvanu karte vienā no Reikjavīkas iepirkšanās centriem. Un ne par mazu summu. Atceros vecā darba ikgadējo vistu, kādu lētāku produkciju un mandarīnus un šķībi pasmaidu. Varbūt vajadzēja aiziet jau daudz ātrāk?

Bet pietrūkst vecā darba brīžiem tik un tā. Šeit es brīžiem jūtos mazliet apmaldījusies un neiederīga. Pietrūkst manu mierīgo pārtraukumu ar grāmatu rokās un stulbu futbola joku. Un, kad Þórarinns, kurš sazinoties ar vīru it nemaz nav slēpis, ka šis mēnesis vecajā darbā ir bijis šausmīgs, uz svētkiem caur manu mammu atsūta mums dāvanā ikgadējo kalendāru, tas liekas daudz personīgāk un sirsnīgāk nekā šeit valdošā universālā pieklājība un draudzīgums.

Un tā pienāk un paiet Ziemassvētki un Jaunais gads. Ar vīru darbā, ar noskaņas atrašanās grūtībām, bet arī ne pavisam bezcerīgi, cenšoties izbaudīt tos pašus jaukos un mierīgos mirkļus cik ir, būšanu ar bērniem un ģimeni un bērnu neviltoto prieku. Meita jau ir liela dāma, pirmo gadu man palīdz cept piparkūkas un smērēt pīrādziņus ar olu. Tā ir tik silta un mājīga sajūta. Abi ar vīru skandinām vienu un to pašu mantru: Šis bija smags gads. Nākošgad jau būs labāk!

[44] darbaholiķa agonija

Un tā, es turpinu pavadīt atvaļinājumu diezgan dīvainā noskaņojumā. Vasara joprojām ir lieliska, sammerhauss joprojām sagādā prieku – kādā ļoti skaistā trešdienā es izlemju atkārtot vīra sasniegumu, sasēdinu abus bērnus mašīnā un dodos uz Laugarvatnu, lai būtu tur viena pati ar bērniem līdz piektdienai. Esmu mazliet satraukusies, bet, beigu beigās, mēs ar bērniem pavadam fantastiskās trīs dienas, vienkārši esot kopā, pavadot gandrīz visu dienu svaigā gaisā, daudz staigājot, lēkājot, šūpojoties un smejoties. Ceturtdienas rītā nolemju aizbraukt uz tuvējo veikalu pēc kafijas, no paša rīta, kamēr bērni nav sasmērējušies – ar mazajiem šortos un krekliņos ar īsām rokām, pati uzvilkusi tikai bezroku kleitiņu uz peldkostīma. Noparkojos blakus tūristu mašīnai – Laugarvatn atrodas starp Geysir un Þingvellir, tūristu tur vienmēr ir daudz – un viss tūristu bariņš, kārtīgās vējjakās un kalnu zābakos, skatās uz mani un manu ģimeni kā uz pilnīgi prātu izkūkojušiem. Ķiķinu pie sevis vēl mājupceļā – sasodīts, laikam patiešām sāku kļūt par islandieti.

atvadas no vasaras

Bet, ja domas pievēršās darbam, tad bezrūpīgais noskaņojums pazūd kā nebijis. Un domas pievērst darbam nākās – ir jāsāk pētīt darba sludinājumi un rakstīt pieteikumi. Mūsu bariņš pārvēršās par mazu CV fabriku – rakstam, pārlasām, pielabojam un viens otram iesakam, kur vēl aizsūtīt. Ja mūsu puiši var sūtīt patiešām pa labi un pa kreisi, tad mums ar vīru ir jāatsijā nopietnāk, jo mums ir svarīgi spēt savienot darbu ar bērnu nogādāšanu dārziņā un pie auklītes un pieskatīšanu laikā, kad neviens, ne otrs nestrādā. Tas mūsu izvēles iespējas samazina pamatīgi.

Un vispār, runājot par izvēles iespējām – šis ir ļoti tāds uz zemes apsēdinošs brīdis. Kamēr darbā viss bija labi, kamēr mēs zinājām, ka mēs esam lieliski, svarīgi un neaizstājami, mēs bijām pavisam pat piemirsuši, ka… ka mēs joprojām nekas īsti neesam. Un tikai tagad, rakstot CV nākās saprast, ka, sasodīts, pāri trīsdesmit gadu vecumam viss, ko mēs esam spējīgi parādīt, ir autovadītaja apliecība, labas valodu zināšanas un ilggadīga pieredze saiņošanā/marķēšanā. Un tā, uz papīra uzlikts, tas viss neizskatās pavisam ne iespaidīgi. Mūsu pašapziņa ir saņēmusi normālu spērienu pa dibenu.

Iesākumā gan mēs meklējumiem vēl nenododamies ar pilnu atdevi – mēs vēl tomēr ceram, ka varbūt viss nokārtosies. Mums ir grūti noticēt, ka pēc visiem šiem gadiem, pēc visām pūlēm, ko mēs esam ieguldījuši, domājot ne tikai par sevi, bet arī par visas kompānijas labumu, mūs varētu tā vienkārši izmest pār bortu. Tas ir otrais spēriens pašapziņai pa dibenu. Mūsu Þórarinns gan ne pie kā nav vainīgs, viņš joprojām skraida no viena menedžera pie otra un mēģina kaut ko sarunāt, jo, protams, viņš visvairāk izjutīs mūsu trūkumu un viņš negrib mūs zaudēt, bet viņam neizdodas nokārtot it neko. Bet viņš izrādās pietiekami labs draugs, lai ļautu mums doties, būtu gatavs dot vislabākās rekomendācijas un neprasītu strādāt pilnu uzteikuma laiku, ja tas būs vajadzīgs.

Uz pirmo darba interviju tieku uzaicināta es – intervija ir autonomas uzņēmumā. Esmu mazliet satraukusies un, meklējot googlē atsauksmes par minēto kompāniju, palieku satraukusies vēl jo vairāk. Atsauksmes ir šaušalīgas. Un arī intervija ir acīmredzami bezcerīga – man nepatīk intervētāja un es viņai, acīmredzot, arī ne. Un tā kā par darba galveno uzdevumu tiek uzstādīts: pārdot, pārdot, pārdot, to, kas nevienam vispār nav vajadzīgs – piemēram, apdrošināšanu pret mašīnas zādzību, kas Islandē ir tikpat kā nonexistent, tad intervija beidzās ar pilnīgu pārliecību, ka tajā vietā es noteikti nestrādāšu.

Turpinam tik sūtīt pieteikumus. Tikmēr, kā nu gadījies, kā ne, mums piezogas jau augusta vidus un es saņemu zvanu no puikas auklītes un mēs vienojamies par laiku, kad puiks sāks radināties. Meitai beidzās brīvdienas un viņa atgriežas dārziņā jau lielākā grupiņā – pirmo rītu ir apjukums, bet kopumā, aiziet ar sajūsmu. Viņai vispār dārziņā ļoti patīk un, brīnumainā kārtā, mans klusais un kautrīgais bērns vienā brīdī tā pamatīgi atverās un kļūst par to bērnu, kurš bez problēmām runā ar cilvēkiem, kas gadās viņam pa ceļam – audzinātājām, citu bērnu vecākiem, kaimiņiem, svešiem cilvēkiem veikalā. Čivina vienā čivināšanā. Un vienā brīdī arī uzplaukst pirmā bērnudārza draudzība ar grupiņas krievu meitenīti un es no rītiem ar prieku varu noskatīties kā abas mazās draudzenītes, rociņās sadevušās, aizskrien pa gaiteni.

Par puikas pierašanu pie auklītes satraucos daudz mazāk nekā savulaik par meitu – auklīte tomēr jau vienu manu bērnu ir izauklējusi un es viņai simtprocentīgi uzticos, un puiks arī man ir komunikabelis – es esmu pārliecināta, ka kompānija viņu tikai iepriecinās. Un tā arī ir – kad pirmajā dienā ierodamies uz iepazīšanās stundiņu, viņš jūtās kā zivs ūdenī – mierīgi spēlējās, koķetē ar auklīti un citu bērnu mammām, aptausta savus nākošos rotaļbiedrus. Viens no tiem ir auklītes pašas jaunākais mazbērns un viņi ar manu puiku ātri sačupojas, lai taisītu vaļā atvilknes un visādas savādākas blēņas. Garlaicīgi auklītei nebūs! Pēc pirmdienas paciemošanās, otrdien mēģinu jau puiku uz stundiņu atstāt – un veicās gluži labi. Trešdien atstāju jau līdz pusdienām un, joprojām viss gluži labi. Protams, mazliet saraudās, kad mamma dodās prom, bet ātri nomierinās, mierīgi spēlējās un lieliski ēd. Trešdienā arī mans vīrs aizbrauc uz savu pirmo darba interviju, arī autonomā – mazgāt un pieskatīt mašīnas, lai ir labā darba kārtībā. Atbrauc gana apmierināts, viņam esot patikusi kompānija un kompānijai viņš, bet visdrīzāk nekas nesanāks – viņiem vajagot mazliet fleksiblāku cilvēku, kamēr vīrs, protams, ir norādījis, ka viņam ir svarīgi pabeigt darbu konkrētā laikā, lai aizbrauktu pakaļ bērniem.

Ceturtdienas rītā, atstāju puiku uz pēdējo izmēģinājuma dienu – ja viss ies labi, tad ar piektdienu atgriezīšos darbā – un izmantoju iegūto brīvo laiku, lai aizbrauktu pie zobārsta. Ir skaista diena, mazliet skumīgs – žēl, ka mans pēdējais BKA jau tikpat kā beidzies – garastāvoklis, bet tomēr izbaudu braucienu un, lai cik tas neticami arī nebūtu, arī zobārsta apmeklējumu. Man ir lielisks zobārsts. Kad visu esmu pabeigusi, pamanu 7 neatbildētus zvanus no vīra. Kas tad nu???

Izrādās, vakardienas autonomas kompānija ir piezvanījusi mūsu priekšniekam palūgt atsauksmes par vīru, un mūsu priekšnieks, protams, ir pateicis: Es gribētu jums pateikt kaut ko sliktu, lai jūs viņu neņemtu, bet man nav ko. Viņš ir mans labākais strādnieks un man būs žēl viņu laist prom. Pēc tam viņi ir sazvanījuši manu vīru un paziņojuši, ka viņš, tomēr, esot bijis pats labākais kandidāts un viņi ir gatavi mazliet samainīt darbalaiku, lai pieskaņotos viņa vajadzībām. Priekšnieks ir gatavs vīru palaist sākot ar 1. septembri, tas ir pēc divām nedēļām. Ak jel! Tas brīdis ir pienācis. Tā es pavadu savu pēdējo BKA dienu, pavisam apjukusi. Pēc deviņiem kopā nostrādātiem gadiem mums ar vīru ir palikušas vairs tikai divas nedēļas un ir tik ļoti žēl. Piektdienas rītā, smagu sirdi atstāju puiku auklītei un braucu uz darbu. Ir sācies beigu sākums.

Piektdienas rītā pirmo reizi izmēģinu jauno rīta rutīnu – sataisīties uz darbu pati un tad pamodināt un sagatavot bērnus un nogādāt, kur jānogādā. Jāsaka godīgi, tāds mazs rīta maratons. Kad, dodoties uz garāžu, ar vienu bērnu uz rokas un otru pie rokas, satieku kaimiņieni, viņa pasaka, ka mani apbrīno: Tu tagad aizvedīsi vienu uz dārziņu, otru pie auklītes un pati brauksi pa taisno uz darbu? Wow! Īpaši apbrīnas vērta gan nejūtos, bet jāsaka godīgi – kad bērni ir nogādāti, atlikušo pusstundas braucienu es patiešām izbaudu – netraucētu būšanu pašai ar sevi un mūzikas klausīšanos. Puiks adaptējas labi, lai gan, protams, bez standarta rīta raudāšanas, mammai prom ejot, pirmajās nedēļās neiztikt.

Vīra pēdējās divas nedēļas paskrien ātri. Esam savākušies pati labākā komanda, kas jebkad ir bijusi – es, vīrs, brālēns un abi latviešu jaunieši turpat blakus. Prieks strādāt, viss veicās tik labi. Varētu strādāt un strādāt, bet tā vietā mēs visi esam ceļā prom. Vīra pati pēdējā nedēļa arī bērnu ziņā izrādās notikumu pilna – vizītes pie ārsta, brīvdienas auklītei un metodiskā diena dārziņā, mēs darbā knapi vien saskrienamies, bet visu saplānojām tā, lai vīra pēdējo dienu varētu nostrādāt abi kopā no rīta līdz vakaram – brālēns paņem brīvdienu un paliek mājās ar mūsu puiku. Reiz pa ilgiem laikiem braucam abi ar vīru kopā uz darbu, kā sensenos pirms bērnu laikos, pavadam lielisku pēdējo darbadienu un tad, ar ļoti emocionālām atvadām no Þórarinna – viena no saviem labākajiem draugiem, vīrs savu pēdējo dienu pabeidz un mēs dodamies mājās. Mūsu līderis ir prom.

Un sākās patiešām grūts laiks. No rīta pēc bērnu aizvešanas uzlieku īpaši sagatavotu pleilisti, sakožu zobus un ceļa pusstundu pavadu noskaņojoties. Izdzīvot! Kā braucot uz karu. Protams, man vēl ir mana mazā komanda, vēl nav pavisam bezcerīgi, bet vīra trūkumu tomēr jūt. Viņš bija pats labākais! Un arī psiholoģiski grūti pierast, pēc visiem gadiem, kas kopā nostrādāti, tā mazliet vientuļi. Droši vien būtu vēl grūtāk, ja pēdējos trīs gadus mēs abi nebūtu pavadījuši lielākoties kādam no mums atrodoties BKA vai atvaļinājumā. Priekšnieks ir mans bēdubrālis, pirmo nedēļu viņš pavada ar sejas izteiksmi it kā viņam sāpētu zobi. Es pati droši vien arī. Un, lai gan daudz nepļāpā un nejoko ne ar vienu, vienmēr atcerās atnākt man pajautāt, kā man veicās, nodot statusu un visu informāciju vai vismaz pateikt kādu stulbu futbola joku. Arī ar manu vīru viņam kontakts nepazūd, viņi gana regulāri sazvanās un sarakstās.

Ar pirmdienu vīrs iesāk darbu jaunajā vietā. Protams, arī viņam vajag laiku, lai pierastu, pirmās pāris dienas viņš ir gana apjucis, bet tad jau paliek labāk. Ar darbu un ar kolektīvu viņš ir gana apmierināts, bet, pirmo reizi dzīvē viņam ir maiņu darbs. 2-2-3 un pa divpadsmit stundām, ar celšanos ļoti, ļoti agri no rīta, jo bez desmit četros viņa darbadienai jau jābūt pabeigtas, lai dotos pakaļ bērniem. Arī man tā ir ekstra slodze, jo katru otro nedēļas nogali es uz visu dienu palieku viena pati ar bērniem – un es arī strādāju pilnu darbalaiku, tāpēc sanāk, ka vienpadsmit dienas pēc kārtas man ir ļoti, ļoti maz iespējas atrast brīvo laiku priekš sevis. Praktiski tikai tad kad bērni guļ. Arī bērniem, kuriem jau tā vēl ir jāpierod pie auklītes un bērnudārza jaunās grupiņas, ir grūti aprast ar to, ka tētis pēkšņi brīvdienās vairs nav mājās. Un arī sammerhauss ir aizslēgts līdz nākošai vasarai, kas vismaz meitai ir milzīga vilšanās.

rudens ir klāt

Kādu dienu vietējā avīzē pamanām sludinājumu, ka kaut kāda kompānija tepat Keflavīkā meklē cilvēkus darbam ražošanā. O, tas ir priekš mums! Lai gan, pat apskatot kompānijas mājaslapu, mums tā arī nekļūst skaidrs ar ko viņi nodarbojas – kaut kas saistīts ar aļģēm – abi ar brālēnu aizsūtam CV. Man par lielu vilšanos uz interviju uzaicina viņu, nevis mani. Izrādās, ka darbu ražošanā viņi uzskatot par pārāk smagu un meklē tieši vīriešus. Eh, sasodīts! Pēc nedēļas brālēnam tiek piedāvāts darbs un viņš dosies uz turieni ar 1. oktobri. Mana mazā komanda paliks vēl jo mazāka un tikmēr man pašai nav izdevies pat tikt uz vēlvienu darba interviju. Pat pieteikumus sanāk aizsūtīt gana maz, jo man vairs neder maiņu darbs un arī darbalaikam kā tādam ir jāpievērš īpaša uzmanība.

Pēc kāda laika arī mūsu latviešu jaunietis, kuram pagaidām īsti nav veicies ar jauna darba meklējumiem, aizsūta CV tai pašai aļģu kompānijai un arī viņam tiek piedāvāts darbs. Sākot ar 1. novembri. Bet viņš, būdams varen komunikabls un runātīgs, ir paguvis intervijā pieminēt gan mani, gan manu brālēnu – kādi mēs visi esam laba komanda bijusi, ka visi redz esam atsūtījuši CV uz šo vietu, bet diemžēl man nav atbildēts. Viņa intervētājs stāsta, ka darbs ražošanā sievietei nebūšot piemērots, bet mūsu jaunietis iebilst: bet tu neesi redzējis kā viņa strādā! Un nākošajā dienā manā pastkastē ir e-pasts no tās pašas aļģu kompānijas. Tiesa gan, ne vakancei ražošanā, kurai es pieteicos, bet gan tīrīšanas/veļas mazgāšanas/virtuves palīga darbs. Varbūt es esmu ieinteresēta un gribētu atnākt uz interviju?

Es gribu! Tagad, kad visa mana komanda jau ir tikpat kā prom, es būtu gatava aiziet uz interviju pie paša velna, ja vien viņš varētu man piedāvāt piemērotu darbalaiku. Bet, mana intervētāja nemaz nav velns, bet ļoti patīkama sieviete, vārdā Lovísa. Darbalaiks ir perfekts, 8:00-16:00, no pirmdienas līdz piektdienai. Nekādu virsstundu, nekāda stradāšana sestdienās un svētdienās. Darbs ļoti vienkāršs – uz maiņām ar pārejām meitenēm uzturēt kārtību ārējās zonās un ražošanā, uzturēt tīru veļu – darba kombinezonus un T-kreklus, visas švammes un lupatas, braukt iepirkties un sagatavot salātbāru virtuvē, palīdzēt pavāram pagatavot pusdienas un pēc tam noglabāt naktsmaiņām. Principā, kā mana intervētāja saka – aptuveni tas pats, ko tu dari mājās. Un mums arī patīk par to tā domāt – ka mēs visi esam viena liela ģimene, mēs visi te strādājam un jūtamies kā mājās. Arī algu sola pieklājīgu. Kad ieminos par to, ka man ir divi mazi bērni, no kuriem viens vēl iet pie dagmammas, Lovísa mani pārtrauc pusvārdā: dagmamma piektdienās beidz darbu pulksten divos, es zinu! Tā neesot problēma, ja viņi izlems mani pieņemt darbā, viņi labprāt pieskaņosies – es varēšu tās stundas izņemt kā neapmaksātas vai palikt kādu citu nedēļas dienu mazliet ilgāk. Un, protams, viņa saprot, ka bērni mēdz slimot, auklītes mēdz slimot, dārziņos ir metodiskās dienas. Tas viss neesot nekāda problēma. Lūk, tā ir viena varen jauka darba intervija! Lovísa sola ar mani sazināties nakošajā dienā un kas cits man atliek, kā doties mājās un turēt īkšķus.

Nākošā diena, kā reiz, man ir brīvdiena un ir daudz iespējas mazliet nervozēt un gaidīt zvanu. Un Lovísa man piezvana pašā pēcpusdienā: Labdien, Ilze! Es gribētu zināt, vai tu vēlies nākt pie mums strādāt? Es vēlos. Viņi ir gatavi mani gaidīt līdz 1. decembrim, lai es pagūstu nokārtot visu, kas man ir nokārtojams vecajā darbā. Tā, lūk! Divu mēnešu laikā, visa mūsu komanda ir atradusi jaunu darbu.

Un pirmdien to ir jāpaziņo priekšniekam un tas ir viens bēdīgs moments. Nabaga Þórarinns, viņš to patiešām nav pelnījis. Ieeju pie viņa kabinetā, pajautāju vai ir brīdis laika un tad apsēžos un jautāju, kad viņš būs gatavs mani laist prom. Tad Tu atradi jaunu darbu??? Viņš vienkārši saķer galvu un neko neatbild labu brīdi.

– Paklau, Þórarinn, bet tu tak zināji, ka es meklēju. Mēs esam centušies tevi turēt lietas kursā par katru soli.

– Jā. Paldies jums par to, es to ļoti novērtēju.

Beigu beigās vienojamies, ka līdz tam 1. decembrim arī palikšu. Lai Þórarinnam ir laiks vismaz mēģināt sameklēt mums visiem aizvietotājus un es apsolos viņus apmācīt pēc vislabākās sirdsapziņas.

Tā nu man paliek nepilni trīs mēneši, ko nostrādāt. Trīs traki mēneši. Ir smagi vienu pēc otra aizvadīt savus mīļos kolēģus un komandas biedrus – pat ja mēs drīz tiksimies, mēs vairs nestrādāsim gluži kopā. Mēģinu apmācīt cilvēkus, gadās pāris bezcerīgi varianti, līdz beigās paliekam līdz pašam jaunākajam, vasarā atlidojušajam latviešu puisim un pavisam tikko pieņemtam rumānim, kurš ir pieņemts kā Jēzus glābējs, jo viņam esot pieredze uz tādu pat aparātu kā mums. Viņi abi ir gluži normāli puiši, man it kā nav iemesla sūdzēties un viņi pret mani izturās ar visu iespējamo respektu līdz pat pēdējai minūtei, bet cik grūti ir palikt par vienīgo par visu atbildīgo un bez neviena, kam mierīgi atstāt mašīnu kaut uz savu pārtraukuma laiku. Kad kādu rītu atbraucu pusdeviņos un izrādās, ka viņi abi ir vienkārši kopš sešiem rītā gaidījuši mani, jo ir atnācis produkts, ko viņi vēl nav redzējuši, es gandrīz apsēžos. Nē, viņi nav bijuši pavisam slinki, viņi ir sagatavojuši darbavietu un saslaucījuši man miljonu ar kastēm, bet tik un tā. Kā viņi tiks galā tālāk?

Un manas emocijas pārdzīvo gandrīz tādus pašus amerikāņu kalniņus kā pēcdzemdību hormonu vētru laikā. Ir cilvēki, kuri izmanto iespēju beidzot izrādīt ilgi slēptas antipātijas – ar mazām riebeklībām, ar aprunāšanu aiz muguras. Kad uzzinu, ka mūsu otra latviešu ģimene – arī puiša sieva ir pieņemta darbā pie mums, staigā visapkārt stāstīdami, ka mēs, lūk, neesot gribējuši, lai viņu pieņem darbā un tikai tāpēc, ka mēs esam prom, esot izdevies priekšnieku pierunāt, man ir jāpaslēpjas noliktavā uz labu pusstundu, lai savāktos. Mēs viņu ierunājām darbā divreiz! Mēs viņiem palīdzējām atrast dzīvesvietu, skolas un dārziņus, aizdevām mašīnu un pieskatījām viņu bērnus. Tā ir gada vilšanās cilvēkos. Nākās vien sakost zobus vēl stingrāk un izturēt, izturēt. Bet jo vientuļāka es palieku, jo grūtāk man ir savaldīties, es palieku bezgala nejauka, sarkastiska un bieži vien nonāku domstarpībās ar cilvēkiem.

Ir, protams, arī otra puse. Mans superīgais priekšnieks, kurš pēc idejas būtu varējis arī apvainoties un padarīt manu dzīvi par elli, līdz pat pēdējai dienai turpina nest man konfektes, un pat tad, kad esmu kārtējo reizi norāvusies un bijusi pret viņu ne pārāk jauka, turpina būt uzsvērti un pat mazliet demonstratīvi draudzīgs. Lai es un visi pārejie zin, ka viņš šādu iznākumu nekad nebija gribējis. Vecie poļu cilvēki, ar kuriem mēs it kā neesam bijuši tie labākie draugi, bet kuri no sirds pārdzīvo, ka mēs visi dodamies prom. Viena no vecajām tantēm pat apraudās un Mareks, ar kuru kopā, plecu pie pleca nostrādāti desmit gadi, savā bezgalīgi smieklīgajā krievu valodā: eto očeņ ploho. Ņekogda, ņe odna ģevocčka ņerabotala kak ti. I ņebuģet. Un visi spoki, kas pielavās no stūriem visnegaidītākajos brīžos – kā mēs kādreiz nācām no pīppauzēm ar Barbaru un Rakeli, smiedamies līdz asarām acīs, kā mēs šrilankiešu puiša dzimšanas dienā uzrāpāmies uz jumta un pavadījām tur jautru pusstundu, kā mūs apsveica ar kāzām un bērnu piedzimšanu, kā pirmajā dienā pēc mana BKA, tikko ierodoties, ražošanas menedžere izskrēja no kabineta, lai pateiktu Velkomin aftur! un vēl un vēl un vēl…

Pa vidu tam visam paņemu brīvdienu, lai nosvinētu dēla pirmā gada jubileju un uz to dienu gan aizmirstu par darbu un visām nebūšanām. Mans lielais puiks! Vēl gan pats nestaigā, bet ir tuvu tam, ir sācis gulēt pats savā istabā, svarā un augumā ir gandrīz tik pat liels, kā māsa divu gadu vecumā. Joprojām tik bezgalīgi piemīlīgs, joprojām ar visiem koķetē. Un līdzīgs man, kas ir patīkams pārsteigums, jo meita ir simtprocentīga tēva meita. Tā kā mūsu ģimene ir godīguma paraugs, viss sadalīts piecdesmit pret piecdesmit.

Un pienāk 22. novembris, mana pēdējā darbadiena – pēdējo novembra nedēļu esmu nolēmusi paņemt brīvu. Gluži mierīga darbadiena, cenšos vienkārši koncentrēties uz darbu un ne par ko nedomāt, bet, kad darbs ir pabeigts, man vairs nav pacietības – norīkoju puišus uz lielo tīrīšanu, atvados no visiem, no kuriem vēlos atvadīties un kā pēdējo atstāju priekšnieku. Simboliski, kā pati viņam saku pirmo, pēdējo un vienīgo reizi esmu nopirkusi konfektes viņam. Un arī viņš pacenšās – var redzēt, ka šim brīdim viņš ir gatavojies un sastādījis veselu scenāriju – viņš izmanto brīdi, lai uzrakstītu man un manam vīram ieteikumus, kas vajadzīgi pilsonības pieteikumam un tikmēr pagūst man gan pateikt paldies un, ka viņam mēs jau pietrūkstam , gan novēlēt vislabāko veiksmi gan jaunajā darbā, gan ar pilsonības iegūšanu, gan vispār, atgādināt, ka viņš joprojām grib uzturēt ar mums kontaktus, lai mēs zvanam, rakstam un braucam ciemos un, ja nu man kādreiz dzīvē būs vajadzīgs darbs – es tieku laipni gaidīta atpakļ, jebkurā laikā. Tā ļoti jauki un sirsnīgi.

Tad atliek vien izkrāmēt skapīti, aiznest atslēgas ražošanas menedžerei – paldies, visu labu un sveicini vīru! – un es izlogojos un aizveru durvis pēdējoreiz. Es ļoti lepojos, ka man izdodās ne apraudāties nevienā brīdī. Ar sakostiem zobiem un sasalušu pussmaidu sejā es tieku līdz pat mašīnai… kuru apturu tuvākā veikala stāvvietā un noraudu krietnu pusstundu par saviem vienpadsmitarpus gadiem.