[6] …and then came the crash

Kad iepazīstos ar jauniem cilvēkiem, standarta jautājums ir – cik ilgi tu te jau esi? Kad atbildu, ka atlidoju 2008.-tajā, reakcija ir dziļdomīgs njāā… 2008… crash. 2008. gads un banku krīze ir kā sinonīmi katra cilvēka, kas tajā laikā bija Islandē, prātā.

Kas tad īsti notika? Tātad, “treknajos gados” trīs lielākās Islandes bankas – Kaupþing, Glitnir un Landsbankinn bija uzvedušās aptuveni tāpat kā mēs ar vīru kopdzīves sākumā. Bija paņemti milzumdaudz īstermiņa kredīti un, pateicoties augstajām procentu likmēm, arī daudzi ārzemnieki bija izvēlējušies noguldīt savu naudu Islandē, mākslīgi paaugstinot kronas vērtību un liekot inflācijai uzkāpt debesīs. Mazā Islande, īsta finanšu haizivis. 2008. gada vidū Islandes ārējais parāds sasniedza 9 553 triljonus ISK (50 miljardi €), kas pārsniedza iekšzemes kopproduktu 7 (!!!) reizes. Banku aktīvi bija vēl jo lielāki, pārsniedzot iekšzemes kopproduktu vairāk kā 11 reizes. Kad, pateicoties starptautiskajai finansiālajai krīzei, investoru uzticība Īslandes bankām sāka zust un pienāca laiks īstermiņa kredītus atdot… hmm… nebija, kas varētu vēl aizdot. Centrālā banka – Seðlabanki Íslands – nebija spējīga neko saglābt, jo tik liela nauda viņiem pat sapņos nerādījās. 29. septembrī tika veikts izmisīgs mēģinājums atjaunot uzticību banku sistēmai, paziņojot, ka valsts īslaicīgi pārņems Glitnir, bet tas ar blīkšķi izgāzās un 6. oktobrī parlaments bija spiests nodot banku pārraudzību vietējam FKTK. Trīs lielo banku vietā tika izveidotas trīs mazas bankas, kas pārņēma vietējās operācijas un viss pārējais burbulis tika likvidēts. Cilvēki pakāsa milzumdaudz naudas. Anglija un Nīderlande mūs ienīda – slavenais Icesave. Tika ieviesta stingra kapitāla kontrole un Islandes krona tik strauji krita bezdibenī, ka no 15. oktobra, kādu laiku, kronas vērtība tika noteikta rīkojot izsoles.

Tas arī īss kopsavilkums, lūdzu, nav par ko! Kā tas izskatījās īstajā dzīvē?

Iet septembris, mūsu dzīvē viss liekas daudz maz nokārtojies. Daļu kredītu mēs esam pilnībā nomaksājuši, atlikušo sakārtojuši kārtīgā maksājumu grafikā. Aste ir gara un vilksies vēl ilgi, ilgi mums pakaļ. Puišiem sāk palikt mazāk darba – saprotami, rudens, ne tā labākā sezona bruģēšanai. Vīram joprojām nav ne darba līguma, ne personas koda, bet, ja godīgi, mēs esam atmetuši tam ar roku. Algu maksā, plāni pildās, sadzīve vairs neliekas tik traģiski nepanesama, kā iepriekš.

Arī man darba ir palicis mazāk, kas ir pavisam normāli rudenim. Vasara beigusies, neviens vairs negrillē. Es nesūdzos! Man ir prieks doties mājās 15:45 un nebūt darbā līdz vēlam vakaram. Mums netrūkst ekstrēmistu, kuru mūža sapnis ir pēc iespējas vairāk virsstundu – viņi ir gatavi sākt darbu 05:00, palikt līdz 19:00, nākt uz darbu katru sestdienu un, droši vien, neiebilstu atnākt arī svētdienā ja kāds viņiem to piedāvātu. Sarunvalodā šie cilvēki tiek saukti par mafiju un izceļās ar to, ka paši garo stundu dēļ un, lai izvilktu tās vēl jo garākas, strādā ‘enerģijas taupīšanas režīmā’, tas ir – neiedomājami lēni. Toties vienmēr gatavi iet un sūdzēties, ja kāds atļaujās uz brīdi nebūt aizņemts. Kāpēc tikai mums ir jāstrādā? Tie ir cilvēki, kuri ir darbā vienmēr – nekad neslimo, nostrādās vēl līdz 12:00, ja pēcpusdienā lido atvaļinājumā un būs darbā 05:00 pat ja tikai divas stundas atpakaļ būs izkāpuši no lidmašīnas.

Redziet? Es acīmredzami sāku iejusties kolektīvā un pārzināt darbavietas folkloru! Lielākā pateicība par to manai filipīniešu draudzenei, kurai nu dikti patīk runāt un kura zin visu par visiem. Bet pārtraukumu laiki mums ar viņu nesakrīt, tāpēc es parasti sēžu viena pati un aiz garlaicības pāršķirstu avīzes. Bankas, bankas, neko nesaprotu… Kronas kurss. Tas gan mani interesē. Visu vasaru krona ir turējusies ap 120 kronām pret eiro, bet septembra sākumā viņa acīmredzami krīt – 1.09 vēl ir 119,57, kamēr 22.09 jau 132,36 kronas pret eiro. Krona, ko tu dari?

Un tad pienāk KABOOM brīdis, ko nevar nepamanīt neviens. Pienāk 6. oktobris, slavenā premjerministra runa, kas beidzās ar “Guð blessi Ísland!” un mēs visi nonākam absolūtā virpuļviesulī. Naudas pārskaitīšana uz ārzemēm ir apturēta, skaidrā naudā pret jebkādu valūtu var samainīt ne vairāk kā 50 000 ISK un tikai uzrādot lidmašīnas biļeti, celtniecība praktiski apstājās, lielās kompānijas atlaiž viesstrādniekus pat ne desmitiem, bet simtiem! Cilvēki protestē pie Alþingi – Islandes parlamenta ēkas, skaļi, trokšņaini, agresīvi, ak jel!

Redz kur, pieminot 10 gadus kopš krīzes mbl.is ir izveidojuši smuku video, kur var paskatīties kā tas viss toreiz izskatījās.

Puišiem darba paliek daudz, daudz mazāk un attiecīgi arī alga krīt. Reizi divās nedēļās kādi 35 000 – 50 000. Draņķīgi. Bet pārskaitīt tāpat neko nevar! Tikko saglābtie kredīti atkal sāk lauzt līgumus un piestādīt sodus un viss, ko mēs varam pateikt ir – nauda mums ir, bet mēs nevaram viņu pārskaitīt! Mēs nezinam, kad varēsim. Mēs neko nezinam. Mēs esam iesprūduši kaut kādā pilnīgā pakaļā un netiekam ne uz priekšu ne atpakaļ.

Nosprāgst mūsu Caravelle, pavisam un nokļūšana darbā sarežģījās vēl vairāk. Dažreiz Šefs atstāj savu darba auto, tad vīrs mani aizved ar to, dienās, kad neatstāj – braucu uz darbu ar autobusu, kas nozīmē pusotras stundas kavēšanos. Sveinbjörns gan tādās dienās manu ielogošanās laiku manuāli izlabo par pusstundu, lai es nezaudētu vismaz parastās darba stundas. Tas ir riskants gājiens priekš viņa, mums ir jauns ražošanas menedžeris, kas neliekas pārāk jauks cilvēks un, kuram tas varētu nepatikt. Bet, mans priekšnieks ir saprotošs un foršs priekšnieks, patiešām.

Pabeidzam islandiešu valodas kursus, mums pasniedz diplomus varen jaukā pasākumā ar mājas taisītiem gardumiem no visas mūsu jautrās, daudznacionālās kompānijas.

Bet visa ikdiena norit ar tādu dīvainu, kā vatē ietītu noskaņu. Jo viss ir viena vienīga neskaidrība. Hello, kas notiek? Ziņas ir daudz un pretrunīgas un neko nevar saprast. Nekas nenokārtojās. Uz savu 3 gadu kopdzīves jubileju atļaujamies ekstru – palikt vīkendu hotelī Reikjavīkā. Gribam mierīgi pabūt kopā un naudu tāpat nevaram pārskaitīt. Hotelis atrodas blakus policijas pārvaldei un tas ir vīkends, kad kāds drosminieks ir atļāvies pie parlamenta, vai varbūt valdības ēkas nomainīt Islandes karogu pret lētā veikalu tīkla “Bónus” karogu un par to ir apcietināts. Viss protestētāju pūlis ir atnācis viņu atbalstīt un dabūt ārā. Ellīga bļaušana un visādi trokšņi. Nē, no krīzes nekur nevar aizmukt!

Puišiem darba paliek vēl jo mazāk. Un arī naudu sāk maksāt gandrīz kā pirmajos mēnešos. Kādu dienu atbrauc drūms Šefs un viens pats lēnām mazgā savu kravas auto. Pārdošot. Un vispār – metīšot mieru biznesam. Viņš esot vecs un slims cilvēks, viņam reiz pietiek. Priekš mums viņam ir piedāvājums – kaut kādi čomi tepat no kaimiņu garāžas pārdod labu mašīnu. Diezgan jaunu. Atdošot mums pa smiekla naudu. Viņai gan kaut kas esot noplīsis tagad, bet viņi sataisīs pirms pārrakstīšanas. Mēs varam ņemt mašīnu, nopirkt kuģa biļeti, samainīt katrs savus 50 000 ISK pret eiro un doties atpakaļ uz Latviju.

Laiks pārdomām. Dotā brīža situācija ir tik nejēdzīga, ka tas liekas visai prātīgs risinājums. Apdomājam visu. Paskatāmies cik tāda mašīna maksā Latvijā. Vīrs sazvanās ar savu Latvijas priekšnieku un viņš ir gatavs vīru ņemt atpakaļ. Tagad gan ir rudens, celtniecība mazliet apstājusies, bet, principā viss būs ok.

Aprēķini tiek veikti. Ja mašīnu Latvijā pārdod, sanāk nomaksāt daļu no kredītiem pilnībā. Ja vīram uzreiz ir darbs, tad nomaksāt pārējos mēneša maksājumus ir jāvar. Jā, tas nav bijis mūsu plāns, bet situācija ir tāda, kāda ir. Un mūs neviens nevar vainot. Tā nav nekāda padošanās, tā ir piekāpšanās likteņa priekšā.

Un tā mēs sākam dzīvot tādā atvadu noskaņā. Skatāmies uz visu ar pavisam citām acīm. Kaļam plānus. Šefs pat mums aizdod mašīnu, lai pirms aizbraukšanas varam izbraukt Golden circle – geizeri, Gullfoss, Þingvellir. Tas ir kaut kas neticams! Geizeri gan man liek mazliet vilties, es, nez kāpēc, biju domājusi, ka tas izskatās iespaidīgāk. Un viņi smird pēc sēra ne mazāk kā citi karstie avoti.

Mazais geizers – Strokkur – brīdi pirms iešanas pa gaisu

Bet Gullfoss! Wow! Tik iespaidīgs skats, ka elpa aizraujās. Tikai, neesam rēķinājušies, ka šļakatas mūs samērcēs vienā mirklī un Islandes spirdzinošajā vējā mēs tādi mitri nosalsim līdz zobu klabēšanai.

Gulfoss ziemā
un no otras puses

Kamēr ēdam karstu zupu, lai sasildītos, kļūst tumšs un Þingvellir apskatei nepietiek laika. Bet tas nekas. Brauciens ir bijis kaut kas neticami lielisks un ir pat mazliet žēl, ka no šīs fantastiski skaistās zemes dosimies prom vēl neko lāga neredzējuši. Bet atvieglojuma sajūta tomēr ir lielāka. Šis ir bijis grūts gads. Bet tūliņ, domājams vēl uz Ziemassvētkiem, mēs būsim atpakaļ mājās. Satiksim ģimeni un draugus. Ēdīsim “Kāruma” sieriņus un pelmeņus un visu ko citu. Es izlasīšu visas, visas grāmatas! Būs labi. Šis piedzīvojums būs beidzies!

[5] same shit, different place

Dzīve virs garāžas ir tumša, vārda vistiešākajā nozīmē. Droši vien visiem ir zināms, un ja kādam vēl nav, tad tūliņ pastāstīšu – Islandē normāls dienas un nakts garums ir tikai mazliet rudenī un pavasarī. No maija vidus līdz augusta vidum ir gaišs visu laiku, pašā nakts vidū tikai mazliet krēslains. Tas dara apbrīnojamas lietas ar iekšējo pulksteni! Dzīvojot gesthausā un jau tā nevarot laicīgi aiziet gulēt, es vēl pazaudēju savu tik dārgo miegu tikai šī iemesla dēļ. Guļu tā mierīgi, griežos uz otriem sāniem, drusku pamostos – gaišs, pilnīgi gaišs, saule spīd – aizgulējos, akdievs, nokavēju darbu! Paskatos pulkstenī – 1:12. Lieliski, paldies! Un tā katru stundu. Beigās atrisināju šo problēmu guļot ar salocītu T-kreklu uz acīm. Bet tagad, aizklāto logu dēļ ir absolūti tumšs, visu laiku. Iekšējais pulkstenis ir pilnīgā šokā, tas ir kā pārmesties no vasaras uz ziemu – jā, ziemā ir tumšs gandrīz visu diennakti, ar pāris krēslas stundām pašā dienas vidū – vienā momentā. Pazūd jebkāda laika izjūta.

Otrā lieta, kas liekas pilnīgi pazudusi Islandē, ir acumērs. Viss, pilnīgi viss izskatās daudz tuvāk nekā patiesībā ir. Smukie kalni, kas izskatās tikpat kā ar roku aizsniedzami, patiesībā atrodas Reikjavīkas otrā pusē un, lai tur nokļūtu ir jāizbrauc cauri visām piepilsētām. Skaidrā laikā pāri okeānam var gluži labi redzēt Snæfellsjökull, kas atrodas 120 km attālumā. Tas ir mulsinoši un liek neuzticēties savam acumēram līdz tādam līmenim, ka es brīvprātīgi pat picu vairs negribu sagriezt.

Salīdzinot ar dzīvi studio, ir kļuvis mierīgāk. Dzīvojam savā istabā un pametam to tikai, lai apmeklētu vannasistabu. Pat vakariņu gatavošanai esam atmetuši ar roku – es pietiekami paēdu darbā, vīrs pārtiek no visa iespējamā junk food. Laimīgais viņš, viņam neiet labumā! Čoma teroru krietni ir apturējušas mūsu durvis, ak kungs, cik sasodīti noderīgs priekšmets sadzīvē. Novērtējiet savas durvis! Jo klauvēt viņam neatļauj lepnums, bet nākt iekšā neaicinātam un bez klauvēšanas pietrūkst nekaunības. Vismaz pagaidām. Tajos retajos brīžos, kad atrodamies koplietošanas telpās, uz mūsu pusi lido dažādas aizvainojumu bultas, bet tas notiek tik reti, ka pat lāga neuztrauc vairs.

Mans vīrs ir atradis veidu kā izdzīvot darbā. Tā kā dzīvojam atkal virs garāžas, kur puišu darba gaitas sākās un beidzās, kolēģis ir atsācis sēdēt un gaidīt, kad Šefs pieklauvēs. Vīrs tā vietā dodās uz garāžu, kur uzvāra pilnu kannu ar kafiju, pirmais satiek Šefu, kad nu tas ir izlēmis atbraukt, un pie rīta kafijas krūzes noskaidro dienas darba plānus. Tas nav nekāds lieliskais variants, bet nu viņam ir vismaz aptuvena nojausma par padarāmo. Šefs liekas apmierināts ar šādu progresu un piesaka mūs visus islandiešu valodas kursos, kurus apsola arī apmaksāt.

Savukārt es darbā esmu tikusi pāri ‘aizej tur, izdari to’ posmam. Man pašai par lielu pārsteigumu ir izrādījies, ka man varen labi sanāk līmēt uzlīmes, kas izklausās daudz vieglāk nekā patiesībā ir. Tā kā nu man ir pašai sava vieta un nav vairs jāstaigā apkārt un jāmeklē, kur pielikt roku. Mana teritorija sastāv no diviem galdiem un uzlīmju mašīnas, kas mūždien čakarējās. Pamatdarbs ir savākt, aplīmēt un salikt kastēs produkciju, kas nāk no saiņošanas mašīnas un palīdzēt nomainīt formu, kad produkcija mainās. Lielākais izaicinājums ir nosargāt kastes un, it īpaši drillas, kuras vienmēr pietrūkst un kuras ir viegli pasist padusē un aiznest. Iemācos zvērīgi skaļi bļaut un lamāties gan angliski, gan poliski. Kopā ar mani strādā Mareks, vecs poļu onka, un Hania, viņa sievasmāsa. Vispār, izrādās, ka lielāko daļu strādājošo saista dažāda līmeņa radniecība. Ir 3 precēti un 1 neprecēts pāris, un pat grūti izsekot, kurš kuram mamma, brālis vai māsīca. Bet, ja mēs nomainītu uzņēmuma nosaukumu uz “Mareks un viņa māsas”, tas būtu cik nu vien atbilstoši iespējams.

Mana priekšnieka humora izjūta ir pārbaudījums manai nervu sistēmai. Man jau tā ir grūti pierast, ka pabļaut “Sveinbjörn, padod kasti!” ir pilnīgi ok komunikācija, bet tie jociņi mani, jaunu un nobijušos, pilnībā iedzen stūrī. Viņš var vēsā mierā paziņot, ka mēs piedalīsimies dziedāšanas konkursā un viņš ir izvēlējies mani par kompānijas TV seju, jo ir dzirdējis, ka es burvīgi dziedu. Vai arī pienākt un pilnīgu nopietnu sejas izteiksmi nodziedāt “we was so happy together, but she broke my heart” uz ko man nav ne vismazākās sasodītās nojausmas, ko atbildēt.

Mani bezgalīgi pārsteidz neiedomājamā tolerance pret lamāšanos. Varētu domāt, ka tas ir tikai mūsu, melnstrādnieku kompānijā, bet pieredze ir parādijusi ko citu – dažāda veida F-word tiek uzskatīts par pilnīgi normālu sarunas papildinājumu praktiski jebkurā vietā un laikā un visdažādākajam cilvēku lokam. Arī radio neņem no dziesmām ārā nelāgos vārdus, nekāda saspringuma. Esmu lasījusi pat par cilvēku, kurš savu bakalaura darbu islandiešu valodā rakstīja par šo tēmu, trāpīgi nosaucot “Hvað í fokkanum geri ég þegar ég útskrifast?” (Ko es fucking darīšu pēc absolvēšanas?), kur principā aizstāvēja, ka ‘fokk’ nav nekas rupjš, jo islandiski tas it neko nenozīmē.

Nokļūšana uz darbu un atpakaļ ir kļuvusi nesalīdzināmi laikietilpīgāka. Ir jāceļās agrāk, un, mans sapnis par labāku izgulēšanos, vairāk telpas un tumsas dēļ, nav piepildījies. Dzīvoklis ir virs garāžas un blakus garāžā kāds mācās spēlēt bungas. Vakaros. Līdz kādiem 24:00 vismaz, apdullinoši skaļi – bumm, budumm, bum, bum. Tā kā mēs tur pat nedzīvojam, mūsu iespējas kaut ko sarunāt ir, maigi izsakoties, nonexistent. Bet pati nokļūšana? No rīta samiegojies vīrs mani aizved bez problēmām. Vakara brauciens ar autobusu aizņem gandrīz stundu! Jo tas ir nepopulārs maršruts un autobuss lēnītēm līkumo pa visām mazajām ieliņām. Es redzu fantastiskus skatus, iepazīstu Hafnarfjorduru vēl jo vairāk. Tā kā dzīvojam industriālajā zonā, no tuvākās autobusu pieturas līdz mājām ir labs 20 minūšu gājiens, taisni pāri grāvjiem un lavas laukiem. Skaistā laikā, kurš gan augustā paliek arvien retāks, nav ne vainas, bet, kad sākās īstās rudens vētras ar milzīgu vēju un supersmalko horizontālo lietu, kurš ielien apģērbā pa visām, pat vismazākajām vīlītēm, to 20 minūšu laikā esmu slapja līdz pat apakšbiksēm. Un nokļūšana mājās ir caur garāžu, kur Šefa dēls ar kolēģiem labo mašīnas. Kad es, slapjiem, izspūrušiem matiem, pilošām drēbēm un trīcēdama no aukstuma atveru durvis, visi uz mani skatās tā it kā uz garāžas sliekšņa būtu pēkšņi izaugusi kāda dīvaina sēne.

Kādu rītu nosprāgst Caravelle, kura, kā jau minēju, ir veca grabaža. Vienkārši nelec un viss! Aizejam atpakaļ mājās, ielienu gultā un izslēdzos momentā. Esmu paņēmusi pirmo brīvdienu. Dienas gaitā izrādās, ka ja Caravelli iestumj, tad piedarbināt viņu var, tā kā kopš tā laika mana darbadiena sākās iestumjot busu, kopā ar čomu, kurš ir dusmīgs kā pūķis par šo ikrīta izklaidi. Nevaru viņam palīdzēt, viena es iestumt nevaru un vīram ir jāatrodas pie stūres.

Iesākam mācīties islandiešu valodu, bet jāsaka godīgi, tas nav varen rezultatīvs pasākums. Mūsu skolotāja ir pilnīgi kukū! Viņa ir jauka un smaidīga, bet tik neticami izklaidīga, ka var atnākt uz nodarbību ar pusi matiem smuki izķemmētiem un ieveidotiem, bet otru pusi pilnīgi izpūrušiem. Un tā arī valodas stundās – jebkurš sīkums var viņai pilnībā likt aizmirst, ko mēs te darām. Mēs esam liela kompānija, no visdažādākajām valstīm – Latvija, Lietuva, Kanāda, Vjetnama, Filipīnas, Brazīlija u.t.t. un viņa ir pārāk pārņemta ar mēģinājumiem iepazīst mūsu valodas un kultūras, kas ir bezgalīgi forši, bet neko daudz iemācīties nepalīdz. Tā kā no pirmajiem valodu kursiem atceros “Góðan daginn!”, “Gjörðu svo vel”, “Takk” un, protams, bezgala lieliskās nodarbību beigas, kad lai tiktu mājās ar to pašu Caravelli, mēs lēnā garā pīpējām pie skolas, gaidot, kad visi aizies un aizbrauks, tad iestūmām savu transportlīdzekli pa skolas stāvvietu un lecām iekšā. Labi tie vakari, kad pietika ar vienu iestumšanas reizi.

Septembrī pa televizoru un radio sāk uzkrītoši bieži pieminēt visas trīs Islandes bankas un visi izklausās mazliet satraukti, kronas kurss sāk krist, bet mēs tam nepievēršam lielu uzmanību. Mēs esam vienkārši cilvēki, kas mums par daļu gar bankām?

[4] pirmā vasara Islandē

Nogurums. Iedomājoties vien pirmais, kas nāk prātā, ir nogurums. Darbs mani galina nost! No rīta ar mokām varu pamosties, līdz pirmajai kafijai, kas ir 7:15 – mājās nevāru, lai nepamodinātu puišus, esmu pilnīgi nelietojama, vienmēr kaut ko sasitu vai uzgāžu sev virsū. Kājas vienos zilumos. Darba ir daudz! Vasara, visa grillprodukcija un cilveki dodās atvaļinājumos. Es joprojām skraidu no vienas vietas uz otru un mēģinu atstāt labu iespaidu, tāpēc lielākā daļa manu darbadienu ir 12 stundu garas. Un nereti jāstrādā arī sestdienās, tad gan tikai 6 stundas. Aizejot mājas, iemiegu jebkurā laikā, ja vien iestājas 3 minūtes klusuma.

Bet, ja neņem vērā nogurumu un sajūtu, ka es fiziski nespēju paveikt visu, ko gribu, darbs ir vienīgā joma, kur viss notiek skaidri, saprotami un mierīgi. Kolēģi ir ok. Tiesa gan, izrādās poļiem ar mana vārda izrunāšanu neveicās diez ko labāk kā islandiešiem, tiek izmēģināti visi varianti no Izabellas līdz Elizabetei, kamēr nonāk pie vienkāršas un visiem saprotamas Elzas. Ar jaunajiem cilvekiem es mazliet kautrējos runāt savas sliktās angļu valodas dēļ, bet priekš vecajiem mana krievu valoda ir pārāk sarežģīta. Cilvēki ir savstarpēji draudzīgi, vismaz pagaidām nekādus strīdus un intrigas nemanu. Islandē nepastāv nekādas pieklājības formas, jebkuru cilvēku ir pieņemts uzrunāt vārdā un uz tu, es brīžiem mulstu un sarkstu. Cilvēki savstarpēji apceļās, viens otru izjoko. Pienāk no muguras un nobiedē. Brīžiem gribas spiegt no distances trūkuma, liekas, ka esmu nonākusi pilnīgā trakonamā. Ar laiku arī pamanu, ka cilvēki tīšām izvēlas strādāt lēnāk – vairāk virsstundas, vairāk naudas. It kā saprotami, bet gan tad, gan tagad – bezgala kaitinoši.

Priekšnieks izrādās visdraudzīgākais cilvēks uz planētas. Ne diena nepaiet bez How are you today? Un ja no sākuma es to uztveru kā standarta pieklājības frāzi un atbildu ar pliku fine, pec kāda laika daudzie papildjautājumi par tēmu nevienam nav ‘fine’ visu laiku, kā tu jūties? mani pārliecina, ka viņam patiešām interesē. Jā, viņš grib pazīt savus darbiniekus. Vienmēr “lūdzu” un “paldies” un “vai vari man palīdzēt?” Ja ir jāpaliek ilgāk vai jāatnāk sestdienā, vienmēr atgādina, ka es drīkstu teikt nē, tā nav problēma. Principā, tipisks Sveinbjörns ir:

– Do you speak Polish?

– No.

– Ai ai, I’m very sorry about that.

– Why? Is something wrong, I did something wrong?

– No, no, I was just thinking that you wouldn’t feel lonely if you could talk to them all.

Tā lūk.

Bet, atšķirībā no mana vīra, man pirmā mēneša laikā ir parakstīts darba līgums uz kura ir skaidri redzama darba alga, nokārtots personas kods un atvērts konts bankā. Nē, par darbu es nesūdzos.

Bet sadzīve. Dzīvot tādā šaurībā ir neizturami. Šefs ir atradis puišiem papildus darbu pa vakariem, viņi nāk mājas tikai ap 21:00, kad man jau būtu jāiet gulēt. Mans vīrs vēl pacenstos, bet čoms… cilvēkam patīk skatīties televizoru līdz pusnaktij, viņš ir mājās, kāpēc lai viņš to nedarītu? No kā tad tu esi tik nogurusi, no uzlīmīšu līmēšanas, phe? Salaga! Paskaties, kā mēs raujam līdz vēlam vakaram! Rauj, jā. Nedēļas nogalēs brauc strādāt uz vasaras māju, kaut kur nekurienes vidū. Es neesmu ar vīru pat normāli parunājusi kopš vakara pie okeāna.

Un maija vidū puišiem ierasto 5000 ISK vietā izmaksā 50 000. Tātad, ar visiem papildus darbiem, parāds laikam ir dzēsts. Mēs steidzam maksāt, kas nu ir steidzamākais un ko nu var, kolēģis steidz… uz Vínbúð. Islandē valstij pieder alkohola tirdzniecības monopols, attiecīgi jebko stiprāku par 2,25 grādiem var nopirkt tikai tur. Tas daudz ko izskaidro! Latvijā, kad mēs tik draudzīgi čupojāmies un plānojām savu braucienu uz Islandi, cilvēks bija brīvdienās. Visu laiku ar alus pudeli rokā, visu laiku labā noskaņojumā. Bet tagad – divi mēneši skaidrā garlaicībā. Cilvēkam ir acīmredzama alkohola problēma, kā mēs to varējām nepamanīt?

Maija pēdējā darbadienā puiši saņem vēl pa 100 000 ISK, un arī es saņemu savu pirmo algu. Pirmo reizi dzīvē es esmu nopelnījusi īstu naudu, naudu, ko latos rakstītu ar trīs nullēm. Tā ir tik superīga sajūta, ka es pat atļaujos paspiegt un palēkāt uz vienas kājas! Beidzot, beidzot mēs varam sākt kaut ko glābt. Kredītu situācija ir šaušalīga, daudz kur jau aprēķināti līgumsodi, spriežam, domājam, sazvanāmies un kārtojam jaunus atmaksas grafikus un tā arī lielākā daļa naudas aiziet un turpinās aiziet. Toties, ar to brīdi jāsaka, ka savu finanšu plānošanā esam guvuši mācību visai dzīvei. No sākuma rēķini, pēc tam elementāra izdzīvošana, pēc tam izklaides. Ne otrādi, kā līdz šim.

Ar šo brīdi visam būtu jāizskatās labāk, bet… vīram darbā joprojām neveicās, viņš ir iemācījies cik nu ir spējis iemācīties bez mācīšanas. Šefs patiešām nav par viņu sajūsmā un viņš to jūt.

Šefs ir interesants cilvēks. Vai viņš tāds ir bijis vienmēr, vai pie viņa strādājošie viesstrādnieki ir viņu izlutinājuši, bet viņam tiešām patīk, ka viņu uzrunā kā Šefu un viņš pieprasa bezierunu paklausību. No vienas puses – jā, viss, kas mūsu dzīvesvietā atrodas – trauki, sadzīves tehnika, elektronika un pat gultasveļa – ir Šefa gādāti un mums par to nav jālauza galva. Jā, mūs sagaidīja ar vakariņām un viņa sieva ziedoja savu brīvo laiku, lai atrastu man darbu. Viņš mēģina mūs visādi izklaidēt – izbraucieni šur un tur, bagiju sacensības, Björk, Sigur Ros un Ērika Kleptona koncerti, visādi brīvdabas pasākumi. No otras puses – viss tiek darīts nerēķinoties ne ar ko – mēs varam būt slimi, noguruši, citi plāni, whatever – atskan telefona zvans, mums ir jābrauc un jābūt pateicīgiem un sajūsminātiem. Mūsu čoms ir vispateicīgākais no visiem. Un neapšaubāms Šefa mīlulis. Lekcija Nekaitini Šefu! ir uzņēmusi mazliet savādāku kursu. Tev kauna nav? Paskaties kā cilvēks par jums rūpējās. Nepateicīgie stulbeņi! Tu domā tevi darbā tāpat vien pieņēma? Nu, nu, tāpat arī atlaidīs, ja vajadzēs, Šefs nokārtos. Ejiet tik prom, varēsiet dzīvot zem tilta kamēr deportēs – pat personas koda tavējam nav!

Tagad, sēžot ērtā dīvānā, kamēr mans jaunākais bērns guļ diendusu, jūtoties labi un omulīgi, pārzinot Darba likumu un arodbiedrību koplīgumus, es gribu bļaut un pat varbūt ar kaut ko iemest tiem diviem jauniešiem. Neklausieties, tas ir bulšits! Jums nav tā jādzīvo! Ejiet, runājiet, meklējiet palīdzību! Bet, ko nu vairs. Es tos sīkos šmurguļus pazīstu… viņi neko nezin, viņiem ir kauns un viņi domā, ka paši vien vainīgi.

Kādā piektdienas vakarā mēs braucam mājās no viena no piespiedu brīvprātīgajiem pasākumiem, čomam ir lielisks noskaņojums un mēs apsēžamies dzīvojamajā istabas pusē, lai iedzertu kādu kopīgu alu, kā senos laikos. Kamēr jāsāk runāt par darbu. Manējais neesot nekāds labais strādnieks, kauns viņam… Vīrs, kurš ir cilvēks, kas uzskata ka ar konstruktīvu sarunu viss ir panākams, mēģina paskaidrot, ka viņš labprāt strādātu labāk, ka viņam vajag dot vismaz kaut kādu virzienu, kas jādara, ka viņš nevar uzminēt, ja viņam neko nesaka. Bet šis nav laiks saprātīgai diskusijai. Elle ir atvērusies! Sliņķis un tizlenis, abi divi lupatlaši, es jūs no pilnīgas dirsas izvilku, jums man kājas būtu jābučo… un tādā garā, visādos veidos un variācijās.

Tāds laiks tagad ir sācies. Tipisks vardarbīgu attiecību stāsts ar varbūt ne tik tipiskām attiecībām. Nākamajā dienā tiek nomurmināts, ka vakar par daudz izdzerts, mums tiek uzsaukts kino un pica, pāris dienas runājam kā cilvēki, tad atkal burkšķēšana, nerunāšana, mazliet alkohola – un nākamā eksplozija ir klāt!

Cenšamies izvairīties, nebūt mājās. Vīkendos staigājam pa pilsētu, skatāmies kino vienu filmu pēc otras – Kringlan kinoteātris ir kļuvis par mūsu mājām vairāk nekā jebkura cita vieta Islandē līdz šim. Nepalīdz. Nekas nepalīdz. Kur tad atkal vazājāties, mani jāapdirš? Nu ja, mājās jau nevar! Ak jūs, tādi un šitādi!

Nē, tā dzīvot nevar. Kādu dienu, nākot no darba, ieraugu, ka mūsu mājā kādam no studio ir pilnīgi tukši logi. Mums rodās ideja. Ja nu vīrs pats piezvanītu gesthausa īpašniekam un pajautātu? Mūsu ienākumi beidzot ir stabilizējušies, vīrs savus 100 000 ISK saņem katru otro nedēļu. Lielākā daļa naudas gan aiziet uz Latviju, cenšamies katru mēnesi dzēst kādu kredītu pilnībā. Bet ja mazliet piespiestos, pavilktu. Un Šefu arī nebūtu apgrūtinājuši. Viņš tak saprastu, ka mēs nevaram mūžīgi visi trīs dzīvot vienā istabā. Mēs pat esam gatavi segt pusi no otra studio īres, lai nesanāk, ka mēs esam savu čomu iegāzuši. Tikai tikt prom!

Kļūda, kļūda, kļūda! Nē, tas studio nav brīvs, bet varbūt atbrīvosies cits, uz augustu. Jādara zināms čomam un Šefam. Un nē, viņi to nesaprot. Vīra We need more privacy! tiek izmēdīts vēl nedēļām ilgi, arī vīkendu eksplozijās ieņemot centrālo vietu. Nu kur tik debīli vispār var pateikt, ja? Bet nu ja jau mums tik ļoti vajag, Šefs pats mums sameklēs jaunu dzīvesvietu ar atsevišķām istabām. Uzsakām jūliju kā pēdējo mēnesi šeit.

Jūlijs kaut kā iet uz priekšu, laiku pa laikam apjautājos vīram, vai par dzīvokļa meklējumiem neko nav dzirdējis? Nav. Studio jau ir uzteikts un atliek tikai cerēt, ka uz ielas gluži nepaliksim.

Vispār laiks ir pagājis un to var manīt. Vīrs darbā ir uztrenējis jau gana pieklājīgu angļu valodu un kaut cik ielauzījies arī nepieciešamāko islandiski. Manā darbā sāk strādāt jauna filipīniešu meitene, kurai ļoti gribās ar mani draudzēties. Visu laiku klausoties viņas pļāpāšanā mana angļu valoda uzlabojas ar katru dienu. Ja no sākuma aprobežojos tikai ar Yes. Really? tad nu jau arī pati kaut ko pastāstu. Savā piespiedu klaiņošanā sākam daudz labāk iepazīt pilsētu un vairs nejūtamies tik ļoti izmesti uz mēness. Ak, Islande pati par sevi, ir bezgalīgi forša! Cilvēki, lielākoties, labprāt runā angliski, ir smaidīgi un izpalīdzīgi. Staigājot nespējam vien nobrīnīties, cik autovadītāji ir naski, lai apstātos palaist kādu pāri ielai – pat tur kur nav gājēju pāreja. Un, ka viņiem par to parasti pamāj. Tik jauki! Arī “rāvējslēdzēja” princips strādā jebkurā satiksmes situācijā. Un autobusa šoferis neskaita par braucienu samaksāto naudu – tikai ieber kastītē! Veikalos nemana apsargus. Bezmaksas kafija ir pieejama gandrīz katrā publiskā vietā – veikalos, bankās, autoservisos. Neesam saskārušies ne ar vienu nicinošu, pret imigrantiem vērstu komentāru. Tikai nesaprotam, kā tik mierīgā un harmoniskā valstī tieši mēs esam iekūlušies tādā ķezā?

Pienāk jūlija pēdējā piektdiena un vīrs atbrauc mājās ar galīgi dīvainu sejas izteiksmi:

– Vāc mantas. Pārvācamies!

– Tagad? Pārvācamies? Uz kurieni???

– Atpakļ virs garāžas.

– Ko???

Šefa ģeniālā ideja. Tas nekas, ka tur dzīvot ir aizliegts. Puiši šodien ir vareni pastrādājuši – uztaisījuši vēl vienas durvis, lai dzīvokli var nokļūt caur garāžu, nevis pa atsevišķām durvīm, kā līdz šim. Piesituši nagliņas apkārt visiem logiem, lai var aizklāt ar plediem – tad no ārpuses neviens pat neuzzinās, ka mēs tur dzīvojam. Nu jā, dzīvosim kā tumšā alā, bet kuru gan tas interesē? Mazajai guļamistabai ir ieliktas durvis. Durvis saproties! Need more privacy, ja? Piešķirts lielāks televizors, mazais nolikts mazajā istabā. Internets arī tikšot pieslēgts.

– Bet tas ir 10 km no šejienes! Kā es tikšu uz darbu?

– Šefs teica, ka iedos tev divriteni.

Riteni??? Es šitos pašus 400 metrus citreiz nāku mājās gandrīz raudādama, no noguruma kājas nevaru pavilkt, un viņi grib, lai es minos 20 km katru dienu? Tas ir pēdējais piliens! Pēc visām cerībām! Izeju ārā, apsēžos uz apmalītes un raudu kā mazs bērns. Es vairs nevaru, nevaru, nevaru! Esmu sabrukusi. Saņēmu algu šodien, braukšu uz lidostu, kāpšu pirmajā lidmašīnā un prom! Vīrs mani mierina kā spēj, lai gan arī viņam nebūtu iebildumu vienkārši ņemt un notīties. Bet kredīti, parādu piedzinēji, vecāki, kuri centās mums palīdzēt. Izkārt tā balto karogu?

Mēs nepadodamies! Savācam mantas, braucam uz garāžu, tur mūs sagaida Šefs. Mana sejas izteiksme visu izsaka. Ilse not happy? Saku, ka netieku uz darbu no šejienes. Viņš man rāda uz riteni. Uztaisu akmenscietu seju un saku, ka riteni pie darba nav, kur pieslēgt. Vēl nospers! Ja pateikšu kaut vienu vārdu par nogurumu, vīrs darbā vēl mēnesi tiks apsmiets par manu slinkumu. Beigās visžēlīgi tiek atļauts mani no rītiem vest ar Caravelli un mājās es mierīgi tieku ar autobusu.

Nu, mums vismaz ir durvis un viņas var aizvērt. To mēs arī izmantojam! Nopērkam diskus ar Prison Break un pavadām vīkendu mierīgi skatoties televizoru savos sešos kvadrātmetros.

Pirmdienas rītā priekšnieks man jautā, vai es gribu strādāt arī ziemā. Mans pārbaudes laiks, acīmredzot, ir beidzies un beidzies labi.