[40] un tā pie mums atnāca dēls

Juhū, brīvdienas ir sākušās! Tiesa gan, no rītiem es nevaru snaust cik vien man kārojas, jo meita ir jāsaģērbj un jānogādā dārziņā. Patiesībā, es pat labprāt kādu dienu pabūtu ar viņu mājās, bet tā kā viņa dārziņa gaitas ir uzsākusi tik nesen, viņa joprojām ir pierašanas periodā un lieka kavēšana to procesu nekādi nepadarīs labāku. Ak, stresa pilns rudens meitai būs – dārziņš un brālis, viss jauns.

nāk rudens

Toties šī rudens labākais jaunums – ja neņem vērā to, kurš vēl nav piedzimis – ir manas mammas pārvākšanās. Vēl pavasarī mājas kopsapulce nolēma, ka pagrabstāva veļas mazgāšanas telpa, žāvēšanas telpa un riteņu/ratu novietne netiek īpaši izmantotas un visiem būtu finansiāli izdevīgāk, ja to visu kopā pārbūvētu par dzīvokli un tad izīrētu, gūtos ienākumus ieskaitot mājas fonda līdzekļos. Kaimiņu Roberts, kurš ir celtnieks, kopā ar saviem radiem ķērās pie darba un pagrabstāvā tapa ļoti omulīgs divistabu dzīvoklis.

No sākuma piedāvājam viņu mūsu otrai latviešu ģimenei, bet viņu plāni ir mainījušies. Tieši, kad viņu jaunākajam bērnam būtu jāsāk iet dārziņā un sieva varētu sākt strādāt, viņi pēkšņi nolemj tomēr atgriezties Latvijā, atstājot Islandē tikai puisi, lai pelna naudu un maksā kredītus. Viņam vienam pašam, protams, dzīvoklis nav vajadzīgs, bet mēs savukārt paliekam mazā neizpratnē par notikumu negaidīto pavērsienu.

Tad nu piedāvājam mammai – viņai ir savi uztraukumi, no Keflavīkas viņa nespēj pati nokļūt darbā un ir atkarīga no kāda no šoferiem. Mēs gan viņu mierinam, ka latviešu tagad Keflavīkā ir daudz, viss būs labi un viņas gesthauss ir palicis patiešām šaušalīgs – pilns ar lietuviešu celtniekiem, troksnis, smirdoņa un pīpējoši cilvēki gaitenī. Man jau paliek bail meitu uz turieni vest. Tā arī viņa beigu beigās izlemj pārvākties un ar 1. septembri ievācās dzīvot turpat mūsu mājā, tikai divus stāvus zemāk. Ak, prieki! Un būs arī kāds, kas paliek ar meitu, kad mums ar vīru būs pienācis laiks doties uz slimnīcu. Meita ir sajūsmā – vecmāmiņa tepat blakus! Jānoiet lejā ir tikpat kā katru vakaru, bez tā nu nekā.

Iesāku savas brīvdienas aizrautīgi darbojoties – pēc lielās pārbūves putekļi ir ielīduši visās iespējamajās šķirbās un spraudziņās, cik vien man mājās ir. Paiet laba nedēļa, kamēr es patiešām iztīru visu, visu. Tad varu vēlreiz pārmazgāt bēbīšdrēbītes un salocīt kumodē, ērti pārkārtot un sakārtot pamperus un krēmus un visas pārejās noderīgās lietas. Puikam, tāpat kā māsai, ir divas gultiņas – viena vecāku istabā un viena savā. Arī šūpuļkrēsls aizceļojis uz jauno bērnistabu. Cepurītes šoreiz neadu, ar mammas uzdāvināto šujmašīnu darinu milzumdaudz priekšautiņus, pārstrādājot savus un vīra T-kreklus un visādas meitas drēbes, kuras vairs netiek valkātas. Vingroju, mēģinu pastaigāties, kad laikapstākļi to atļauj. Atšķirībā no pirmās grūtniecības, esmu pavisam, pavisam mierīga un gaidu to lielo notikumu ar nesalīdzināmi mazāku satraukumu. No meitas dzimšanas man ir palikušas vislabākās atmiņas.

Meitai cenšos veltīt visus vakarus un brīvdienas. Viņa protams daudz dzird un arī pati runā par bālīti, bet es esmu pārliecināta, ka viņai līdz galam nav skaidrs, ko tas nozīmē. Mēģinām gan viņā neraisīt veltas cerības, daudz un cītīgi skaidrojam, ka brālis būs mazs bēbītis, ka viņš daudz raudās, ka viņš nemācēs ne sēdēt, ne staigāt, ne runāt.

36. nedēļā aizeju uz vizīti pie Ingas. Viss izskatās labi, no lekcijām par krūtsbarošanu un dzemdību norisi mēs šoreiz atsakāmies – visu vēl gana labi atceramies. Esmu nolēmusi pamēģināt barot mazo ar krūti, bet nemocīties, ja tas nesanāks – esmu sev nopirkusi BabyBrezza pienmašīnu, kas manuprāt ir gadsimta lieliskākais izgudrojums un man ļoti žēl, ka es nezināju par tādas eksistenci, kad vēl baroju meitu no pudelītes. Inga man atgādina sakravāt somu un mēs sākam sapņot par labākajiem dzemdību datumiem. Nākamā vizīte ir nolikta 11. oktobrī, 10. un 11. oktobrī Ingai ir naktsmaiņas un mēs abas spriežam, ka 10. oktobris izklausās pēc gana laba datuma. Man jau ļoti gribētos, lai Inga ir klāt arī dzemdībās, bet tur var palīdzēt tikai veiksme – Islandē nepastāv iespēja noslēgt līgumu ar konkrētu vecmāti.

Vīrabrālim ir dzimšanas diena 7. oktobrī un vīratēvam 14. oktobrī un visa vīra ģimene ir pārliecināta, ka puiks trāpīs kādā no tām dienām. Es tikai raustu plecus – viss uz ko es ceru, ir, lai mazais neaizsēžās pārāk ilgi un nav jāvilina ārā.

6. oktobrī ir Saeimas vēlēšanas un jau otro reizi mums ir iespēja nobalsot Islandē. To arī plānojam darīt, esam saaģitējuši arī pārējos latviešus neslinkot un piedalīties. Tā ir sestdiena, pavisam nejauka, vējaina un lietaina diena. Meita, nezin kāpēc, neaiziet gulēt diendusu un uz pēcpusdienas pusi mēs izbraucam no mājām Reikjavīkas virzienā ar cerību, ka viņa pagulēs vismaz mašīnā. Tā arī notiek. Aizbraucam uz vēlēšanu iecirkni, tad aizbraucam uz ukraiņu veikalu – mamma grib nopirkt kādu Latvijas gardumu un tad esam ieplānojuši aizbraukt kaut kur vakariņās. Braukājot pa Reikjavīku meitai pirmo reizi paliek slikta dūša un viņa apvemjās, pirms mēs pagūstam atrast, kur apstāties. Sasodīts! Paldiesdievam, cietusi ir tikai virsjaka un autokrēsls, esam spiesti braukt uz tuvējo iepirkšanās centru, ar mitrajām salvetēm mēģinām satīrīt krēslu un pārģērbt un nomazgāt meitu. Tad arī izlemjam paēst tur pat Pizza Hut. Vakariņām nav ne vainas, atpakaļceļā meitai slikti vairs nepaliek, bet tā kā viņai sanāca gana vēla snauda, mūsu vakars ievelkas garumā.

Gulēt ejot vīrs, kā vienmēr, uzliek puikam dziesmiņu un aprunājās – mēs tevi gaidām, dēliņ, nu jau tu vari nākt, kad vien vēlies. Es gan šovakar pie sevis nomurminu: es esmu dikti nogurusi šodien. Pagaidīsim pirmdienu, palaidīsim visus prom, kārtīgi atpūtīsimies un tad, ja? Vīrs iemieg, es vēl gribu pabeigt savu grāmatu, ko man izdodas izdarīt ap vieniem naktī. Ups, aizrāvos! Bet grūti iemigt – puncis ir liels, gulēt ir neērti un, kā laižos miegā, tā jāskrien uz tualeti. Tā arī dīdos tādā pussnaudā, līdz sadzirdu nu jau pazīstamu klusu paukšķi un sajūtu pamatīgu slapjumu starp kājām. Pustrīs naktī. O, apsveicu vīrabrāli, tiešām būs dzimšanas diena vienā dienā. Bakstu vīru: Susur? Susur! Bērns! Vīrs samiegojies pieliek pie auss rāciju, kas stāv uz viņa naktsskapīša un saka, ka neko nedzird, bērns mierīgi guļ Ne jau tas bērns! Juniors! Ir laiks.

Un vīrs ir ārā no gultas uzreiz. Nolemjam mammai vēl nezvanīt, paskatīties kā tas process virzīsies uz priekšu. Pirmā kontrakcija ir klāt gluži drīz un viss sāk notikt. Soma šoreiz jau ir sakravāta, vannā es negribu iet, lai netraucētu meitai miegu – viņas istaba ir tieši blakus vannasistabai. Mierīgi saģērbjos, stingri sapinu matus, lai man netraucē un ērti iekārtojos dīvānā, ar spilvenu starp ceļiem un ūdens glāzi blakus. Kontrakcijas ātri vien kļūst regulāras, vīrs sazvanās ar Keflavīkas slimnīcas dzemdību nodaļu – šonakt nedežūrē Inga, bet dežurējošā vecmāte saka, ka laipni mūs gaidīs un, lai dodam ziņu, kad kontrakciju starplaiks būs piecas minūtes.

Ap trijiem naktī tomēr piezvanām mammai – kontrakciju biežums strauji pieaug un tās kļūst arī jūtamākas. Bet, atšķirībā no meitas dzimšanas, manī nav nekādu baiļu un uztraukuma. Es jūtos mierīga un atbrīvota un sāpes kaut kā vienkārši paiet man garām. Nenonāk līdz apziņai īsti. Redz ko nozīmē laba hormonu darbība. Dīvānā ir tik omulīgi, ka man pat īsti negribas nekur doties, bet šoreiz es negribu palaist garām iespēju iemēģināt lielo vannu, tāpēc ap pusčetriem, kad kontrakciju starplaiks sasniedz tās piecas minūtes, mēs dodamies uz slimnīcu.

ziemeļblāzma pie KEF slimnīcas

Mūs sagaida dežurējošā vecmāte – Steinunn. Mazliet savādi ir tieši šajā brīdī satikt cilvēku pavisam pirmoreiz, bet viņa ir ļoti mierīga, smaidīga un laipna. Sasveicināmies, iepazīstamies un man sākās kontrakcija – un Steinunn ar zināmu pārsteigumu novēro kā es vienkārši apstājos, pieturos vīram pie rokas un aizvērtām acīm elpoju, kamēr kontrakcija pāriet. Uzliekam aparātu, kas mēra kontrakciju stiprumu, ar to viss kārtībā un pēc pārbaudes konstatējam, ka atvērums ir 7 cm. Laiks ielaist ūdeni vannā.

Ap četriem jau esmu nokļuvusi vannā. Steinunn iededz sveces un ieslēdz kaut kādu eļļas trauku, iedod manam vīram bezvadu tumbiņu, kurai viņš var pieslēgt savu telefonu. Ja meitas dzimšanai mans dīdžejs izvēlējās Enigmu un Enya, tad dēla dzimšanai man tiek uzlikts Sígur Rós, un man nav iemesla sūdzēties. Ūdenī ir forši, viegli un mierīgi. Man ir saglabājusies bilde, ko es varētu pārdot dabīgo dzemdību entuziastiem cilvēku iedrošināšanai – ja vien es nezinātu, ka man vienkārši ir ļoti paveicies – kā astoņas minūtes pirms izspiešanas perioda sākuma es mierīgi guļu vannā, ar pievērtām acīm un smaidu sejā.

Un tad pienāk brīdis, kad ir jāspiež. Pieķeros vīram pie rokām un viņam nākās atspiesties ar celi pret vannas malu, lai es viņu neierautu tur iekšā. Pāris minūtes smaga darba, kaut kādā brīdī ir uzradusies arī medmāsa un precīzi piecos no rīta puiks tiek ielikts man rokās. Mūsu puiks! Ar gariem melniem matiem. Steinunn gavilē pa visu dzemdību nodaļu: septiņas minūtes! Septiņas minūtes! Vēl 4:53 viņa mierīgi gulēja vannā un 05:00 mazulis jau bija piedzimis! Mēs ar vīru viņu knapi dzirdam.

Medmāsa uzvelk puikam cepuri, lai viņš nenosalst ar saviem slapjajiem matiem, pāris burvīgas un dārgas minūtes mēs varam mierīgi pabūt visi kopā, apskatīties, ieelpot viens otra smaržu. Pilnīgas, absolūtas laimes sajūta un asaras acīs. Bet tad ir laiks kāpt ārā no vannas un apskatīt mani pašu. Dēls tiek uzticēts vīram, Steinunn un māsiņa paņem mani katra pie savas rokas un aizved līdz kušetei. Apskatīsimies.

Jautāju Steinunn vai ir traki, viņa atbild nē, nē un turpina skatīties, kamēr es pagūstu atviegloti nopūsties un pastāstīt, ka pagājušoreiz man bija jābrauc uz Reikjavīku un cik labi, ka šoreiz nebūs. Dēls tiek pielikts man pie krūts, bet viņš ir pārāk aizņemts ar veselīgu bļaušanu, lai tur kaut kas sanāktu. Tikmēr vecmātes seja paliek arvien nopietnāka un nopietnāka; Ilze! Lūdzu piedod, bet es tomēr neuzņemos. Es domāju, ka būs daudz drošāk, ja tu tomēr aizbrauksi uz Reikjavīku. Piedod, piedod. Bet labāk tomēr būt pavisam pārliecinātiem. Piedod, piedod. Man ļoti žēl.

Ak, sasodīts. Manai mierīgā un skaistā nakts atkal beidzās ar braucienu uz Reikjavīku. Bet es piekrītu – labāk būt pārliecinātiem. Vīram tiek uzticēts saģērbt mazuli, Steinunn tikmēr izsauc ātrās palīdzības mašīnu un saģērbj mani. Atšķirībā no meitas dzimšanas, divus gadus atpakaļ, tagad bēbītis tiek ievietots speciālā uzpariktē un piesprādzēts mammai uz krūtīm. Vismaz būsim kopā. Viens no ātrās palīdzības ir pavisam jauns puisis, viņš man atvainojās katru reizi, kad pakustina nestuves vai kaut paskatās uz manu pusi un Steinunn, kura arī brauc kopā ar mums uz Reikjavīku, pagūst arī viņiem izstāstīt par neticamajām septiņām minūtēm ātrāk nekā es pagūstu samirkšķināt acis.

Braucam uz Reikjavīku, pa ceļam vēl mēģinu pabarot puiku, bet mēs neesam sasprādzēti kopā tik ērti, lai tas īpaši izdotos un uz pusceļu viņš paliek jau gluži nemierīgs. Vīrs mums seko mūsu mašīnā un noteikti jau ir paguvis visiem sajūsmināti piezvanīt, pa radio skan Bubbi Morthens – Syndir feðranna, kas patiesībā ir pavisam dīvaina un skumja dziesma, bet tā saslēdzas kopā ar šo mirkli, ka joprojām to dziesmu klausos ar ļoti daudz emocijām.

Ierodamies Reikjavīkā, Steinunn pagūst pastāstīt par septiņām minūtēm, katram, ko mēs satiekam un man jau sāk krist uz nerviem. Daktere, kura mani pārbauda ir ļoti jauka, maiga un iejūtīga, bet ejot ārā no manas palātas dzirdu kā viņa saka māsiņai: Akdievs, nabaga meitene, atvesta no Keflavīkas. Dzemdējusi kā akmens laikmetā bez nekādas atsāpināšanas un tāda arī atvesta, ar ŠITĀDIEM plīsumiem. Pat pretsāpju zāles nav iedotas. Nabadzīte. Hei! Es līdz šim ar visu biju apmierināta.

Bet scenārijs ir tieši tāds pats kā pēc pirmajām dzemdībām – operāciju zāle, pilna epidurālā anastēzija un septiņu cilvēku komanda. Visi ir ļoti laipni un forši un pamatīgi nosmejās, kad es paziņoju, ka izmantošu šo laiku, lai vēl kārtīgi nosnaustos. To es arī daru – tikko kā man ir dota atļauja apgulties, es aizmiegu kā nopūsta svecīte.

Pēcoperācijas palātā pie manis atnāk man piesaistītā vecmāte – Birna, jo Steinunn ir devusies atpakaļ uz Keflavīku kopā ar ātrās palīdzības brigādi. Sagaidīsim, kad es sākšu just kājas un tad vedīsim mani uz parasto pēcdzemdību palātu, kur ir plānots, ka es pavadīšu nakti un tad varēšu atgriezties Keflavīkā. Man pievienojas arī vīrs un dēls – puiks grib ēst! Pielieku viņu pie krūts un pēc tam viņš mierīgi iemieg. Un es arī.

Kad pamostos, ne tikai jūtu kājas, bet varu jau arī piecelties. Birna ir pārsteigta, bet saka, ka ja šitā ies uz priekšu, es varēšu arī šodien jau atgriezties Keflavīkā. Pusdienas gan man jāpaēd, viņa atsūtīs. Kamēr es ēdu, pie palātas durvīm atskan klauvējiens: Vai drīkst? Es te esmu ar studentiem, mūs Birna atsūtīja paskatīties uz tevi kā uz lielisku piemēru! Ko? Tu patiešām piedzemdēji šodien piecos no rīta, pēc tam tiki atvesta uz šejieni, sašūta, un nu jau vari staigāt un taisies braukt atpakaļ uz Keflavīku? Nu jā. Paskatieties, ja gribat. Palāta piebirst ar cilvēkiem, milzum daudz wow un til hamingju! Laiks tīties prom!

Jau pirms diviem dienā esam atpakaļ Keflavīkas slimnīcā. Steinunn būs atpakaļ vakarā uz naktsmaiņu, bet dežurējošā vecmāte mūs sagaida ar prieku un sajūsmu. Un nepasaka nevienu vārdu par septiņām minūtēm – tā vietā apkrauj mūs ar spilveniem un barošanas spilveniem, saka, lai zvanam pogu ja mums kaut kas nebūt ir vajadzīgs un atstāj mūs trijatā vienkārši atpūsties un pabūt kopā. Noģērbjamies, salienam visi kopā gultā, piekabinu puiku pie krūts – viņš tur grib pavadīt visu savu nomoda laiku, un atslābināmies. Puiks izskatās gana smieklīgs – kaut kur ceļā uz šo pusi viņš ir mazliet iesprūdis un viņa seja ir neticami zilganā krāsā. Un mazliet uzpampusi. Toties skropstas! Līdz uzacīm! Vēroju viņu un klusītēm dungoju pie sevis to pašu Bubbi Morthens: hann hef ég elskað frá fyrstu stundu, frá fyrstu mínútu á lífi hans… /esmu viņu mīlējusi no pirmā brīža, no pirmās minūtes viņa dzīvē/

[33] un tā pie mums atnāca meita

Kad cilvēks ir bijis sasodīts darbaholiķis pēdējos astoņus gadus un ir ieplānojis sākt atvaļinājumu no trešdienas, palikt mājās jau sākot ar pirmdienu ir patiešām mulsinoši. Bet nav slikti. No rītiem varu izgulēties cik vien man kārojās, lēnā garā ieviest mājās kārtību, salocīt un pārkārtot meitiņas drēbītes un lietiņas viņas istabā un tad jau man sāk palikt garlaicīgi. Ir novembra vidus, laiks ir draņķīgs kā ellē un es pat nevaru iziet pastaigāties. Un pat tad, kad varu, ar pastaigām nu jau iet pavisam švaki – uz tualeti vajag ik pēc puskilometra.

Trešdienā man ir 38 nedēļu vizīte pie vecmātes un Inga ir patiešām priecīga, ka es beidzot esmu izlēmusi atpūsties un mana slimības lapa būšot gatava jau rīt. Ar mani viss, joprojām, ir labā kārtībā, mazulis ir gatavs nākšanai pasaulē un atliek tikai gaidīt. Nosaucu Ingai visu, ko esmu jau sapirkusi un pajautāju kā man vēl pietrūkst. Pavadām jautru pusstundu Ingai internetā meklējot un rādot man bildes ar nosaukumiem labākajam mitrajām salvetēm, krūšu krēmiem, dibena krēmiem un tādā garā. Nākamajai vizītei būtu jābūt nākošnedēļ, bet tā kā Ingai ir gaidāmas divas naktsmaiņas nākamajā nedēļas nogalē, sarunājam, ka ieskriešu pie viņas sestdienas vakarā, ja bēbis vēl būs man vēderā. Viņa man vēlreiz atgādina sakravāt dzemdību somu, bet, ja godīgi – es nevaru saņemties. Es jau tā tikai sēžu un gaidu un nevaru sagaidīt un pie katras jaunas kustības vēderā, domāju, ka – o! – varbūt sākās? Ja es sakravāšu somu, es reāli sēdēšu un skatīšos un nevarēšu sagaidīt vēl jo vairāk.

Nākošajā dienā aizbraucu uz darbu, aizvest slimības lapu – varētu jau arī iedot vīram, bet gribu vēl pabūt ārpus mājas un atvadīties no kolēģiem. Saņemu miljonu bučas, laba vēlējumus un varu mierīgu sirdi doties mazā šopingā un nopirkt visu, ko Inga man ir parādijusi. Esam pavisam gatavi! Nu, tikai tā soma…

Nedēļas nogalē nosvinam savu vienpadsmit gadu kopābūšanas jubileju. Iesākumā domājam varbūt kaut kur aizbraukt, palikt hotelī, bet pēc tam saprotam – hei, bet jau nākošajā jubilejā mūsu vienīgā iespēja pabūt divatā būs hotelis! Šogad mēs vēl varam pabūt arī mājās. Un man arī bail atrasties pārāk tālu no Keflavīkas dzemdību nodaļas. Par kino arī varam aizmirst – nav cerību, ka es varētu nosēdēt pilnu filmu bez 7 labierīcību pārtraukumiem. Beigu beigās paliekam vien mājās, ar savām tradīcijām un rituāliem un izbaudām lielisku dienu viens otra kompānijā un, protams, sapņojam par pavisam drīzo nākotni.

Ar pirmdienu vīrs atgriežas darbā un es turpinu gaidīt. Vingroju, cenšos pastaigāties uzturu mājās kārtību un aiz garlaicības atrodu pamacību un adu smieklīgas bēbīšu cepurītes. Vīrs zvana un pārbauda manu pašsajūtu ik pēc stundas, arī mamma uztraucās un smejās, ka gribētu, lai mēs no rīta vienkārši piezvanām un pasakam, ka jau ir klāt. Viņa jau laicīgi ir nopirkusi kilogramu Hersheys konfekšu ar ko cienāt kolēģus uz to laimīgo notikumu.

Bet nedēļa paiet bez īpašiem notikumiem. Sestdienā aizbraucam ar vīru un mammu apskatīt tikko atvērto Ziemassvētku tirdziņu Hafnarfjordurā un pēc tam jau ierastajā maltītē ārpus mājas. Vakarā aizskrienu pie Ingas uz vizīti – viss ir labi, turpinam gaidīt. Ja nākošās nedēļas laikā tā arī nekas nenotiks, manus datus aizsūtīs uz Landspitāli Reikjavīkā un viņi mani izsauks uz ierosināšanu. Tad nekādas mājīgas dzemdības Keflavīkā man nespīd un es ļoti ceru, ka līdz tam nenonāks. Oficiāli noteiktais datums ir pirmdien, tātad parīt un vīrs vakara sarunā ar meitu viņai saka, ka nu jau ir laiks, ka mēs viņu gaidam. Starp citu, kad vīrs vakaros meitai uzliek viņas dziesmu, jūtu tādu mierīgu viļņošanos labajā sānā, ik reizi. Abi divi brīnāmies, ko bēbītis dara?

Svētdiena ir jauka diena. Vīrs saliek ap logiem Ziemassvētku lampiņas, es uztaisu Adevntes vainagu un izeju īsā pastaigā, mēs pagatavojam gardas vakariņas un iekārtojamies pie televizora, ar saldumu trauku priekšā un degošu sveci vainagā. Noskatāmies raidījumu, es pabeidzu kārtējo cepurīti un ir laiks doties gulēt – vīram rīt uz darbu. Man vēl nenāk miegs, esmu paguvusi izgulēties pa brīvdienām, guļu un lasu grāmatu.

pēdējais vakars, kad mana sirds un prāts vēl piederēja man pašai

Ap pusdivpatsmitoem jūtu vēderā dīvainu… tādu kā blīkšķi? Paglaudu punci, nodomāju ka tas ir kas jauns un turpinu lasīt, bet pēc brīža jūtu, ka dibengals paliek slapjās un slapjāks. Ūdeņi?! Pielecu kājās, tiešām, daudz, daudz ūdens. Ar: Susur, ir laiks! Tev rīt būs brīvdiena modinu vīru. Vīrs nekrīt panikā, ērti mani nosēdina un nopako ar dvieļiem. Ko tālāk? Lekcijā mācīja, ka pirmajās dzemdībās kontrakciju periods ir kādas astoņas stundas vai pat vairāk, un kamēr kontrakcijas nav regulārās un to starpā nav aptuveni piecas minūtes, uz slimnīcu īsti nav jēgas braukt. Man vēl nav it nekādu kontrakciju, tāpēc mēģinu vīru pierunāt, lai iet atpakaļ gulēt un uzkrāj spēkus, bet viņš nepiekrīt:

– Es tāpat esmu pārāk satraukts, lai gulētu. Sakravāsim beidzot to somu?

– Meh, man slinkums. Mums visa nakts vēl priekšā, gan sakravāsim.

– Nē, bet tomēr. Labāk, lai ir gatava. Tu sēdi mierīgi un saki, ko jāliek, es salikšu.

Gudrs vīrs. Kamēr es viņu diriģēju, piezogās pirmā kontrakcija – ne ilga, ne īsti sāpīga, bet nu muskuļu savilkšanos jūt. Viss ir sācies! Otrā, trešā, piektā, astotā. Paliek jūtamākas. Kad attopamies uzņemt intervālu, izrādās, ka tas ir astoņas minūtes. Vīrs piezvana uz slimnīcu, zinām, ka šonakt dežurē Inga un viņa arī atbild uz zvanu:

Sveiki! Manai sievai ir sākušas dzemdības.

– Hmm, un kā sauc sievu?

– Ilze.

– Ilze? Mana Ilze???

Inga visu izjautā, kas noticis ar ūdeņiem, vai jūtamas kustības un visu pārējo. Iedrošina zvanīt vai doties pie viņas, ja vien jūtam kaut mazāko vajadzību, bet, principā, norunā, ka noteikti sazināsimies, kad kontrakciju starplaiks būs piecas minūtes.

Ir aptuveni viens naktī un es nolemju ieiet vannā. Vīrs palīdz man iekāpt, atnes sveces un uzliek mierīgu mūziku – idille vispār. Bet kontrakcijas gan paliek ilgākas un sāpīgākas. Ap diviem naktī jau esmu izmisumā – ja godīgi, sāp ellīgi. Vairāk nekā es būtu domājusi. Ja ņem vērā, ka ir pagājušas nieka divas stundas, tātad pēc man mācītā viss vēl ir knapi tikai iesācies, es patiešām nesaprotu kā es to izturēšu vēl stundām ilgi. Un es galīgi vairs nespēju izsekot nekādiem intervāliem – piecas minūtes vai četras vai kā, ir sajūta, ka sāp visu laiku. Vannā vairs nevaru izturēt, pārvācos uz gultu, tur arī nevaru izturēt. Sasodīts! Nekad nebiju domājusi, ka pats dzemdību iesākums mani jau iedzīs tādā panikā. Ap pustrijiem vīrs sazvana Ingu un braucam uz slimnīcu.

Izejam kāpņutelpā. Kontrakcija! Es redzu zvaigznes, goda vārds! Pieķeros pie kāpņu margām, sakožu zobus, lai nebļautu un nepamodinātu visus kaimiņus. Pāriet, aiztenterēju līdz mašīnai. Pirmā bedre, kontrakcija, Jēzus, Marija un Jāzep! Divu minūšu brauciens līdz slimnīcai, kontrakcija no elles arī slimnīcas kāpņu telpā un tad jau satiekam samiegojušos, bet smaidīgu Ingu:

– Ilze! Kāds prieks tevi redzēt! Vēl pēc vakardienas apskates nebiju domājusi tevi tik ātri te ieraudzīt. Kā ir?

– Man stipri sāp…

Ejam uz dzemdību nodaļu. Kontrakcija! Inga manāmi apmulst, tas, ka ir sāpīgi ir acīmredzams. Jūtos stulbi. Visu laiku mēģināju sevi iedrošināt, esmu jauna, esmu stipra, esmu labā fiziskajā formā, grūtniecība bija perfekta, gan tikšu galā un te, knapi ierodos slimnīcā un jau nevaru pat taisni nostāvēt. Inga man grib uzlikt uz vēdera to kontrakciju mērītājaparātu un mēs saskaramies ar pirmo problēmu – es nevaru apgulties. Godīgi, ja es mēģinu apgulties uz muguras, tas viss paliek vēl sāpīgāk. Beigās uzdabūjam to aparātu tāpat, man kājās stāvot, jā, oficiāli ir apstiprināts, ka viss notiek. Pie kontrakcijām palieku pilnīgi neiespējama un Inga piedāvā pārbaudīt, cik tad tālu mēs esam tikuši. Ar mokās noliekot pussēdus, pusguļus… Ilze, vai tu jūties tā, it kā vajadzētu spiest? Jā, jau kādu laiku. Drīkst, es pārbaudīšu vēlreiz? Jā, jā, vienalga. Ilze, tev ir pilns atvērums. Bērniņš kuru katru brīdi nāks pasaulē.

Visa mana panika un izmisums pāriet ar šo teikumu. Tas jau ir gandrīz beidzies??? Phe! Nogulēt gan es nevaru, pieceļos atpakaļ kājās un apķeros vīram ap kaklu. Inga man piedāvā ielaist vannā ūdeni – Keflavīkas slimnīcā ir milzīga dzemdību vanna, ko es vienmēr biju plānojusi izmantot – bet godīgi mani brīdina, ka vannas piepildīšana prasa aptuveni divdesmit minūtes un, visdrīzāk, es nepaspēšu. Viņai ir pilnīga taisnība. Palieku tā arī apķērusies vīram ap kaklu, stipru sāpju brīžos paceļot abas kājas un vienkārši karājoties. Lai nu kurš būtu izdomajis, ka vīrietim dzemdībās nav ko darīt un, ko tad nu viņš tur var palīdzēt, mūsu ģimenē tā nebūs taisnība. Vīra stiprās rokas bija zelta vērtas! Toties kontrakciju starplaikos spēju vēl pasmaidīt, un smīdināt gan vīru, gan Ingu, gan piesaukto medmāsu. Es tad nepagūšu ieiet vannā, ja? A varbūt pēc tam?

Pēc divdesmit darbīgām minūtēm, kuru laikā izmantoju pat tos vēdera muskuļus, par kuru eksistenci man nebija ne jausmas, un vīra mugurkauls ir gatavs pārlūzt, pēc daudziem ļoti labi, ļoti labi, tev viss sanāk, sajūtu to lielo un laimīgo plurkš, kas nozīmē, ka bērniņš ir nokļuvis šajā pusē un Inga bilst: Ilze, varbūt tagad tu atgulsies? O jā, tagad jā, es atguļos, vīrs apsēžas man blakus un Inga man rokās ieliek mazu, krunkainu un bezgalīgi dusmīgi brēcošu bēbi. Meita! Mūsu meita! Ak, laime.

Ir 4:01 pirmdienas rītā. Meitas atnākšana ir prasījusi četrarpus stundas. Tas nu gan bija ātri! Bet, ar to stāsts nebeidzās. Kamēr mēs ar vīru dūdojam ap savu mazuli, Inga apskata kādas sekas meitas straujais nāciens šajā pasaulē ir radījis man. Kaut kādā brīdī atceros pajautāt vai ir slikti un Inga atzīst, ka jāmm, īsti labi nav. Viņa pati neuzņemās šūt, viņa pasauks dežūrārstu. Atnāk dežūrārsts, pakasa pakausi un arī neuzņēmās šūt. Piedod, Ilze, bet es būšu spiesta saukt ātro palīdzību un tev būs jādodās uz Reikjavīku. Es saprotu, ka tu gribi tikai iekārtoties un pabūt kopā ar meitu, bet mēs tur neko nevaram padarīt. Ceturtās pakāpes plīsumi.

Tā nu, kamēr gaidām ātro palīdzību, mēģinu meitai iedabūt pirmo maltīti. Tad vīrs tiek aizsūtīts pēc autokrēsliņa – viņš mums sekos savā mašīnā – un viņš izmanto iespēju piezvanīt manai mammai, kura tieši tagad dosies uz darbu, lai atgādinātu viņai paņemt konfektes. Inga saģērbj bērnu un mani un tad jau divi ātrās palīdzības puiši ir klāt. Til hamingju, til hamingju! Mani uz nestuvēm, meitu autokrēsliņā un dodamies savā pirmajā ceļojumā.

Meitiņu piesprādzē tā, lai es viņu visu laiku redzētu un es pavadu visu ceļu līdz Reikjavīkai vienkārši skatoties un smaidot. Viens no ātrās palīdzības puišiem ik pa brīdim atnāk apskatīt un aptaustīt jau iemigušo mazuli.

Pēc nepilnas stundas esam Reikjavīkā, mani sagaida ļoti laipna māsiņa, til hamingju, ārsts tūliņ tevi apskatīs, viss būs labi. Atnāk ārsts, apskatās un nozīmē mani uz operāciju zāli. Meita tikmēr ir aiznesta vīram, mani pārceļ uz citām nestuvēm un man sāk spietot apkārt vesels bars ar cilvēkiem. Katetra rokā, aproce ar vārdu uzvārdu un personas kodu uz otras rokas, visi mani apsveic un jautā kā es jūtos un vai bija dikti grūti. Es spēju tikai smaidīt: nebija dikti grūti, nē. Es jūtos labi. Šī ir laimīgākā diena manā dzīvē!

Un es patiešām jūtos lieliski. Keflavīkā man iepotēja divas šprices vietējās narkozes, katru savā cirksnī. Reikjavīkā man uztaisa pilnu epidurālo anastēziju un man ir septiņu cilvēku komanda operācijā. Vienu brīdi gan es sāku drebēt, bet kaut kas tiek iešpricēts pie katetras pieliktajā sistēmā un tas ātri pāriet. Māsiņa, kura atsaiņo manu apakšgalu gan nomurmina djöfulsins andskotans, laikam izskatās patiešām slikti un divi dakteri mani lāpa stundu. Bet es tik un tā turpinu stulbi un laimīgi smaidīt.

Kad darbs ir pabeigts un mani ieved pēcoperācijas telpā atkopties, es uzreiz jautāju, kur ir mans vīrs un meita. Drīz vien viņi pie manis atnāk, vīrs stumj meitu slimnīcas gultiņā. To smaidu viņa sejā! Kamēr mani saveda kārtībā, viņam bija iespēja netraucēti pabūt kopā ar savu meitiņu, par ko es viņu mazliet apskaužu.

Kad atsāku just savas kājas mūs visus aizved uz parastu pēcdzemdību palātu un pie mums atnāk mums piesaistītā vecmāte. Ja viss būs labi un es atkopšos ātri, varēsim jau šodien braukt atpakaļ uz Keflavīkas slimnīcu. Mēģinu vēlreiz pielikt meitu pie krūts, kaut kas sanāk, kaut kas nesanāk, vecmāte man ir pasūtijusi kārtīgas brokastis un mēs beidzot varam mierīgi pabūt visi kopā. Dūdojam, snaužam, iepazīstamies. Pēc pāris stundām varu jau pati izkāpt no gultas un aiziet uz tualeti un jau pēcpusdienā mēs drīkstam doties atpakaļ uz Keflavīku.

klusā daba KEF slimnīcas pēcdzemdību palātā

Keflavīkas dzemdību nodaļa mūs sagaida atpakaļ ar sajūsmu. Ingas maiņa ir beigusies, bet pa visu novembri mūsu meita ir tikai trešais bērns, kurš ir piedzimis Keflavīkā, tāpēc visas vecmātes ir nogarlaikojušās un noilgojušās pēc darba. Palātā jau mūs gaida silts ēdiens, vecmāte ir gatava palīdzēt ar katru sīkumu, nomainīt pamperu, palīdzēt pabarot. Vakara maiņas vecmāte pat piedāvā mazuli paņemt pie sevis uz brīdi, lai mēs varam mierīgi pasnaust, bet mēs atsakāmies. Mums vairs nekur nav jābrauc un jāsteidzās, mēs varam mierīgi aptvert faktu, ka esam kļuvuši par vecākiem un mēs nevaram no meitas ne acis novērst. Tik maziņa. Tik līdzīga tētim. Tik ļoti, ļoti mūsu. Un, kad uzliekam meitas vakara dziesmiņu, viņa lēni un ritmiski kustina kreiso rociņu – lūk arī tā dīvainā viļņošanās manā labajā sānā. Viņa mūs jau pazīst un zin, cik ļoti mēs viņu gaidījām.

Kad slimo bērni…

Kad gatavoju blogu, biju ļoti noskaņojusies rakstīt par un ap bērniem. Vecākošanās, priekš manis, ir kā brīnumains ceļojums caur zemi, par kuru pat nebiju pārliecināta, ka kādreiz apmeklēšu. Kopumā un iesākumā man ir jāsaka, ka es esmu laimīga mamma – liekās, ka daba mani ir apdāvinājusi ar gluži pieklājīgām pacietības rezervēm, kā arī man ir paveicies ar lielisku vīru un superīgu atbalsta komandu. Vēl ilgi pirms bērnu plānošanas, man laikam patrāpījās nepareizais burbulis – draudzenes un paziņas, kas man paguva piestāstīt pilnu galvu, cik ļoti, ļoti grūti ir būt mammai un, ka tikai tad, kad man būs bērni, es to sapratīšu – dzīve būs beigusies, miegs būs beidzies, laika sev nebūs nekad un mājās valdīs mūžīgs haoss. Pateicoties visām šīm sastāvdaļām kopā, man ir jāatzīst, ka dzīve ar diviem maziem murmuļiem, kuriem nav pat pilnu 2 gadu vecuma starpība, man joprojām liekās daudz, daudz vieglāka nekā es to biju iedomājusies. Bet, to visu var teikt par dzīvi līdz brīdim, kad kāds no bērniem saslimst – bērna slimība, jebkura saaukstēšanās, vīruss vai, nedoddievs, kaut kas nopietnāks ir apokalipse, nervu sabrukums un vainas apziņas zvaigžņu stunda. Kā gan es to varēju pieļaut, ja es būtu bijusi uzmanīgāka, darījusi šito vai nedarījusi to, mēs noteikti būtu varējuši no tā izvairīties. Nenosargājām bērnu, kas mēs par vecākiem, bla, bla, bla…

Iepazīšanās ar bērnu veselības aprūpi man sākās Islandē, tā kā nebūšu kvalificēta pastāstīt par atšķirībām. Vienkārši pierakstīšu, kā lietas notiek šeit, ja nu kādam tas var izrādīties interesanti vai noderēt.

Tātad, ja dzemdības ir noritējušas bez problēmām un gan ar māti, gan ar mazuli viss ir kārtībā, izrakstīšana no slimnīcas notiek tuvāko 24-36 stundu laikā. Mani abi mazie ir agrā rīta bērni, attiecīgi, ar abiem pavadīju slimnīcā vienu veselu dienu un nakti un devāmies mājās nākošajā dienā pēc pusdienām. Pirms izrakstīšanās jāatrādās pediatram – mums trāpījās viens un tas pats ārsts abiem bērniem – ok, mazajā Keflavīkas slimnīcā viņi arī ir tikai divi. Nočeko bērniņu no visām pusēm, pastāsta visu svarīgāko – par jaundzimušo dzelti, par to, kur griezties, ja ir paaugstināta temperatūra, vēdera izeju, nabas dzīšanu, barošanu – atbild uz visiem vecāku jautājumiem un, lūdzu, variet doties mājās. Meita pacentās jaukajam dakterim parādīt izteiktu vidējo pirkstu, izsmīdinot mūs visus trīs, dēls bija un palika pieklājīgs.

Tad visa jaunā ģimene pāriet uzraugošās vecmātes pārziņā – Islandē, vispār, visa grūtniecības aprūpe un dzemdības ir vecmāšu lauciņš, un īstu ginekologu vai citu ārstu, bezproblēmu grūtniece nemaz nesatiek. Bet tas jau ir par citu tēmu. Vecmāte nāk 1-2 reizes dienā aptuveni nedēļu un ir sazvanāma jebkurā diennakts laikā – vismaz mana vecmāte man teica, ka varu zvanīt, kad vien vajadzīgs. Ai, tā ir viena lieliska štelle – vecmātei ir viss pasaules laiks, viņa pārliecinās vai viss ir kārtībā ar mazuli un ar mammu, nosver pēc vajadzības un iztausta mammai vēderu. Viņa ir gatava kaut 250 reizes parādīt kā labāk pielikt mazuli pie krūts. Kā apkopt nabiņu. Kā novannot. Izrunāties daudz un dikti par to kā noritēja dzemdības un kā un cik ilgi viss sadzīs un kas notiks ar ķermeni, par hormonu vētrām, par darbu sadalījumu mājās, par attiecību uzturēšanu pēc bērniņa dzimšanas, par kontracepciju un vēl un vēl un vēl…

Pēc 7-10 dienām ir pienācis laiks no vecmātes atvadīties un gaidīt zvanu no Ungbarnavernd. Līdz sešām nedēļām vizīšu biežumu nosaka individuāli, ar meitu gājām reizi nedēļā, ar puiku retāk. Medmāsas bērnu apskata – pievēršot uzmanību ādas tīrībai, vai nav kaut kur kāds iekaisums, nomēra un nosver. Izjautā par apstākļiem mājās, par ēšanu un atbild uz visiem jautājumiem un cenšās ieteikt iespējamos risinājumus esošajām problēmām. Kā arī – kas mani patiesībā mazliet pārsteidza – ļoti interesējās arī par vecāku, it īpaši mammas, veselību un pašsajūtu. Ne reizi netika aizmirsts pajautāt vai man kaut kas nesāp, vai nav nomocījušas baby blues, vai es atceros paēst, nomazgāties un pagulēt.

6 nedēļu vecumā bērnu apskata gan medmāsas gan pediatrs un pārliecinās vai viss ir kārtībā. Tad medmāsas apskate 9 nedēļās un pēcdzemdību depresijas tests mammai, tad atkal medmāsa un ārsts 3 mēnešos – un arī pirmās vakcīnas – kombinētā(garais klepus, difterija, stingumkrampji, poliomielīts, Hib) un pneimokoku. 5 mēnešos vizīte pie medmāsas un abu vakcīnu atkārtošanās, 6 un 8 mēnešos atkal medmāsa un meningikoku C vakcīna, 10 mēnešos atkal kārtīga pārbaude pie medmāsām un pediatra. Gada vecumā atkal pie medmāsas uz apskati un kombinēto un pneimokoku vakcīnu, pusotra gada vecumā jāsatiek arī pediatrs un jāsaņem kombinēta vakcīna pret masalām, parotītu un masaliņām. Tad arī, principā, var teikt Ungbarnavernd ardievas, atgriežoties tikai uz lielajām divarpus un četru gadu pārbaudēm.

Tāda tad arī ir pirmo četru gadu taciņa veselam bērnam. Ja kaut kur pa vidu gadās problēmas, tad tiek piesaistīts arī pediatrs vai cits speciālists, piemēram, puiku mocīja pamatīgas kolikas. Zinu, zinu, kolikas moca gandrīz visus bērnus, bet viņš patiešām bija kā pulkstenis – katru vakaru 17:30 ieslēdzās sirēna un nav nomierināma līdz gulētiešanas laikam. Kārtējās apskates laikā pastāstījām medmāsai, medmāsa pierakstīja mūs pie pediatra nakošajā dienā, lai tomēr pārliecinātos. Pediatrs puiku atzina par brīnišķīgi veselu bērnu un centās mūs mierināt – kolikas ir draņķīgas, jā. Bērnam skādi viņas nenodara, bet vecāku nervu sistēmai gan. Mīļojiet. Uciniet. Pabraukājiet ar mašīnu, pašūpiniet šūpuļkresliņā. Ja nekas, nekas nelīdz un jūs jutāties tā, it kā būtu gatavi izmest viņu pa balkonu, zvaniet – izrakstīsim kaut ko nomierinošu. Lūk arī visa Ungbarnavernd esence – rūpēties par bērniem, sniegt visu nepieciešamo informāciju kvalitatīvai aprūpei, bet neaizmirst, ka vecāki ir tikai cilvēki, nevis perfekti automāti.

Tā ir atšķirība, ko es esmu novērojusi, meklējot informāciju par bērna aprūpēšanu latviski – skaisti un labi domāti padomi, piemēram, par to, ka bērns nedrīkst pavadīt krēsliņā vairāk kā 20 minūtes dienā. Fantastiski, protams, bērnam labāk un cepuri nost vecākiem, kam tas izdodās. Man neizdevās… es gribēju arī ēst un mazgāties un pa starpai kaut ko padarīt mājās arī. Un neko. Abi mazie attīstās atbilstoši vecumam un vecāki laimīgi.

Bet tā speciālista piesaiste, tomēr, izrādījās mazliet tricky thing. Meita piedzima izteikta mazēdāja – pirmo mēnesi ar mokām – ar īstām mokām un sāpēm, godavārds – izbaroju ar krūti, bet tā lieta neaizgāja ne man, ne viņai un pārgājām uz pudelīti. Sākums likās labs, svarā pieņēmās kā nākas, bet… tad sākās mūsu mazās šausmas. Bērns neēd. Foršs, dzīvespriecīgs bērns, smaida un tur galvu, kustīgs un dzīvespriecīgs un lieliski guļ. Bet ēd maz. Ar nepatiku. Spļauj pudeli ārā, griež prom galvu, bļauj. Aprunājamies ar medmāsām, izmēģinam šo un to un visu ko – mainām maisījumus, mainām pudeles, mēģinam barot biežāk un mazāku tilpumu, paceļam gultas galvgali, bet katra ēdienreize kā cīņa un pat labās dienās izdzerto ml daudzums nesasniedz teorētiski pareizo aprēķināto daudzumu pēc svara. Līdz pienāca tā elles diena, svētdiena, kad pa visu dienu ar mokām iemānījām vien 500 ml pa visu dienu. Ap pēcpusdienu nolēmām, ka šitā nevar un aizbraucām uz Bērnu slimnīcu Reikjavīkā, jusdamies mazliet muļķīgi paši par sevi. Uzņemšanā pastāstījām, par ko sūdzamies, atnāca medmāsa un aizveda mūs uz kabinetu. Izjautāja smalkāk. Bērns tikmēr priecīgi ķiķināja un likās veselāks par veselu, liekot mums izskatīties pēc neirotiskiem jaunajiem vecākiem kā no grāmatas. Tikām atstāti sagaidīt ārstu un sagaidījām arī – pediatri/endokrinoloģi Sofiju, kura mūs vēlreiz un vēl daudz smalkāk izjautāja, līdz pat lūgšanai parādīt kādā pozā mēs sagaidam atraudziņu un uzstādīja diagnozi – sasodītais reflux, atviļņa slimība. Tika izrakstītas zāles, noteikta nākamā vizīte tuvējā klīnikā, kurā viņa strādā un devāmies mājās, pa ceļam iebraucot aptiekā un paņemot zāles. Jā, starp citu, e-veselība Islandē ir apgūta un receptes tikai elektroniski – nosauc aptiekā savu personas kodu un saņem zāles. Īzī pīzī.

Un tā, ar mazu rozā tabletīti no rītiem – kuru izšķīdināt un iebarot meitai ir izaicinājums pats par sevi – sākās mūsu dzīve ar refluksu. Paliek labāk. Bērns apēd vairāk. Bet – the damage is done – meita ienīst ēšanu, uz pudeli skatās kā uz nāvīgāko ienaidnieku un vispār nekā nereaģē uz izsalkumu. Paturēt viņu paēdušu pirmā dzīves gada laikā bija uzdevums, kas prasīja bezgala daudz nervus un izdomu. Ap gada vecumu viņa no tā izauga un jau pusotru gadu dzīvo bez rozā tabletītes. Bet uz izsalkumu, joprojām, nereaģē un ir tieva kā niedrīte. Medmāsas Ungbarnavernd pēc tam tikai raustīja plecus – nu, kā tad tā? Bērniņi ar atviļņa slimību parasti ir noraudājušies un nomocijušies un pagulēt nevar. Jūsējā tak tāda galīgi nebija!

Starp citu, rozā tabletītes ir dārgas. Bet, te ir interesanta trīs soļu sistēma medikamentu pirkšanā – pirmajā solī, līdz 22 000 ISK (155 €) pieaugušajiem, 14 500 ISK (102 €) bērniem, jauniešiem līdz 22 gadu vecumam un pensionāriem, 12 mēnešu laika posmā, ir jāmaksā pilna cena. Pēc limita pārsniegšanas ir jāmaksā tikai 15% no cenas. Ja maksājot 15% tik un tā tiek sasniegts otrā soļa limits 31 750 ISK (223 €) vai 20 875 (147 €) tad pacients nonāk trešajā solī un maksā tikai 7,5 % no medikamentu cenas. Jā, un bērniem, līdz 2 gadu vecumam, ārsta – jebkura ārsta un speciālista – apmeklējums ir bez maksas. No 2-18 gadu vecumam speciālista apmeklējums ir bez maksas ar ģimenes ārsta nosūtījumu. Bez nosūtījuma jāmaksā 30% no cenas. Un arī zobārsts par velti, līdz 18 gadu vecumam. Tā lūk, par finansēm.

Ja neņem vērā refluksu, meita bija veselīga bez gala un ar terminu “slims bērns” tā akūtajā nozīmē, mēs iepazināmies tikai pēc meitas 9 mēnešu vecuma, kad viņa devās pie auklītes – dagmammas. Vairāk bērnu, vairāk vīrusu, acīmredzot. Kādā jaukā piektdienas pēcpusdienā vīrs devās pakaļ meitai, lai atrastu viņu galīgi savārgušu auklītei klēpī – esot temperatūra, auklīte iesaka doties pa taisno uz slimnīcu. Jā, starp citu, slimu un pusslimu bērnu gan dagmamma, gan bērnudārzs mēdz paturēt līdz darbadienas beigām, dodot ziņu vecākiem tikai tad, ja izskatās, ka tā ir kāda pavisam lipīga infekcija vai arī bērniņš ir patiešām nenomierināms. Vīrs devās pa taisno uz Keflavīkas slimnīcu, bērns – ar 40 grādu temperatūru – tika bez kavēšanās uzņemts, apskatīts un pakļauts visām nepieciešamajām analīzēm. Nekāda infekcija netika atrasta un meita tika palaista mājās, ar ieteikumiem par temperatūras samazināšanas medikamentiem pēc nepieciešamības un iedrošinājumu atgriezties, ja liekas, ka paliek sliktāk. Vīram paveicās kā ellē, jo es atgriezos mājās no darba ar tādu pašu 40 grādu temperatūru un angīnu. Vīrs visu vīkendu ucināja slimo mazuli, un brīžos, kad viņa bija iemigusi nāca apraudzīt, pabarot un padzirdīt mani, jo es biju spējīga tikai trīcoša aizvilkties līdz labierīcībām un neko vairāk. Viņš pēc tam atzina, ka tagad zin visu par to kā cilvēks jūtās zombiju apokalipses laikā.

Laiku pa laikam kāds maznozīmīgs vīruss, un mans milzīgais pārsteigums, ka ārsts par, manuprāt, ellīgi klepojošu bērnu pasaka Plaušas ir tīras, tas ir tikai vīruss. Gaidiet, kad pāries. Variet palūgt aptiekā kaut ko klepus mīkstināšanai. Brauciet atpakaļ, ja paliek sliktāk. Un tas arī viss. Antibiotikas tikai pie bakterioloģiskām infekcijām. Vīrusus ārstē laiks. Un tad mēs sastopamies ar meitas top slimību – vidusauss iekaisumu. Esam atbraukuši no Ziemassvētku balles, mana mamma tikmēr ir pieskatījusi meitu, bet viņa nemierīgi guļ un uz nakts vidu sāk raudāt un raudāt un raudāt. Temperatūra kāpj, nākamajā dienā pie ārsta, diagnoze un pirmās antibiotikas. Ai, kādas brīnumu lietas antibiotikas sastrādāja ar meitas jau tā jutīgo vēderu. Neēda nemaz, tikai pienu un ūdeni un tas pats vienā laidā pa dibengalu ārā. Elles šausmas! Vīra čoms, kam pašam ir trīs bērni, ieteica probiotiķus pulverītī un ļoti, ļoti brīnījās, ka ārsts mums to nav pateicis. Bet tiešām nē – neviens ārsts, nevienā antibiotiku izrakstīšanas reizē par tiem neko neminēja, lai gan tas bija vienīgais glābiņš, lai meita būtu funkcionēt spējīga.

Un tā tas arī turpinājās – mēģinājām sargāt ausis kā zelta gabalus, uzturēt labu imunitāti, bet viss viens – reizi divos mēnešos vidusauss iekaisums klāt. Un, atbilstoši savam raksturam, līdz pat pēdējam brīdim, meita ne ar ko nelika pat nojaust, ka kaut kas nav kārtībā – nekādas austiņas aiztikšanas vai vienkārša činkstīguma. Tikai divi scenāriji – vai nu bērns mierīgi aiziet gulēt un pēc divām stundām pieceļās bļaudams galvu nost, vai nu pēkšņi stipri sakāpj temperatūra un jāskrien uz slimnīcas uzņemšanu. Diagnoze, antibiotikas, probiotiķi. Poliklīnikas ārsts iesaka vērsties pie LOR un likt ventilējošās caurulītes, LOR mierina, ka līdz divu gadu vecumam iekšējā auss vēl veidojās un pēc tam tas beigsies pats no sevis. Klausījām LOR, operāciju neveicām un taisnība vien bija – meitai jau 2 gadi un 8 mēneši un pēdējais īstais iekaisums bija pagājušā gada rudenī.

Kad piedzima puikiņš, viņu vairs neizdevās tik labi pasargāt no vīrusiem – kā ārsti mūs mierināja, tas esot tipiski ģimenei ar bērnudārznieku un zīdaini. Punķojas un ik pa brīdim paklepo no 3 mēnešu vecuma, bet nekad nekas pārāk nopietns. Toties, pieredze palīdzēja ļoti ātri pamanīt refluksu un, ja neņem vērā, ka arī viņam katru rītu vajag mazu rozā tabletīti, apetīte puikam ir lieliska un svarā pieņemās labi. Tik tikko, pilnu 9 mēnešu vecumā arī viņš nonāca uzņemšanā ar pārmērīgi augstu temperatūru – un – vidusauss iekaisums. Izdzirdot diagnozi mēs ar vīru rezignēti nopūtāmies vien. Vismaz kaut kas pazīstams.

Kamēr tapa šis ieraksts, antibiotikas savu darbu ir paveikušas, puiks ir tikpat kā vesels un probiotiķi arī vēderu ir noturējuši labā darba kārtībā. Tā kā nu jau es atkal esmu laimīga mamma, nevis sabrukusi nelaimes čupiņa. Ak, to sasodīti briesmīgo sajūtu, kad klēpī ir slims, nelaimīgs bērns un viņam nekā nevar palīdzēt… lai visiem laba veselība, šodien un vienmēr!