ak šis gads

Cik spilgti es vēl atceros pagājušā gada nogali. Tas bija tik zems punkts, viens no zemākajiem pēdējo desmit gadu laikā noteikti – tik tikko biju aizgājusi no sava ilggadējā darba, kas izrādījās ļoti sāpīgi, jau bija skaidrs, ka vīra jaunais darbs ir neveiksmīgs apčakarējiens, finansiālā situācija bija manāmi sašķobījusies un bijām piedzīvojuši pāris visnotaļ nepatīkamas vilšanās cilvēkos. Abi ar vīru kā mantru skandējām Nākošgad jau būs labāk! Nākošais gads jau NOTEIKTI būs labāks! Bet izrādījās, ka nākošais gads ir 2020. Labāks! Ha ha.

2020. sagaidot

Globāla pandēmija, ekonomiskā krīze un tik daudz šausmīgu notikumu visā pasaulē – Libāna, Baltkrievija, ASV un kas tik vēl ne. Šis nu ir tas gads, ko neviens no mums negribētu piedzīvot vēlreiz. No otras puses – personīgi mums šis gads ir izdevies gluži veiksmīgs. Pietiekami veiksmīgs, lai būtu pat nedaudz neērti par to. Atceros, kā kādreiz, lasot grāmatas par vēsturi, par grūtiem laikiem, par kara laikiem, ļoti brīnījos, ka cilvēki tajā laikā tik un tā svinēja, mīlēja, precējās un laida pasaulē bērnus. Nu kā tad tā? Tikai tagad, piedzīvojot – cerams – visgrūtākos laikus, kādus mums visiem nāksies piedzīvot, es saprotu, ka, lai arī cik slikti nebūtu, visu dzīvi nevar pilnībā apstādināt tādēļ. Un nevajag arī.

Šī gada labākais notikums ir mūsu lielā sapņa piepildīšanās – mājas nopirkšana. Jau četrarpus mēnešus šeit dzīvojam, esam pabeiguši remontēt apakšstāvu un par spīti tam, ka nu jau ir skaidri redzams, ka remonts prasīs daudz, daudz vairāk laika, pūļu un līdzekļu, kā iesākumā likās, mēs visi četri, joprojām, esam varen apmierināti. Patiesībā visi pieci – kaķis ir vissajūsminātākais. Nevienam no mums ne prātā neienāca cik ļoti viņai, dzīvoklī dzīvojot, pietrūka iespējas doties ārā. Nu mūsu vecā kaķe, kas pēdējos gados likās jau pavisam sagurusi un slinka, izskatās kā atguvusi otro jaunību.

šīs ekstras dēļ vien neko nevar nožēlot

Tiesa gan, iegūstot kaut ko, par ko ilgi sapņojām, liktenis liekas nolēmis mums kaut ko ļoti mīļu arī atņemt. Pilnīgi no nekurienes, bez brīdinājuma, kādā drūmā rudens vakarā mums visiem tika paziņots, ka pašvaldība ir nolēmusi slēgt mūsu treilerīšu rajonu un divu gadu laikā mēs paliksim bez sammerhausa. Treileri/sammerhausi tur ir atradušies jau piecdesmit gadus, cilvēki ir iekārtojušies, būvējuši smukas terases, stādījuši kokus un visādi iekopuši apkārtni sev un citiem par prieku. Īpašnieki ir izveidojuši fantastisku kopienu, rīko vafeļkafijas un bērnu bingo, lielo Verslunarmannahelgi ballīti un vispār ir lielākoties draudzīgi, forši un savstarpēji izpalīdzīgi. Pēdējās divas vasaras ir bijušas labākās vasaras jebkad un man lūzt sirds pašai un man nav ne mazākās nojausmas, kā paskaidrot bērniem, ka viņu vismīļāko vietu mums nāksies gluži vienkārši nojaukt? Protams, mēs vēl cīnamies. Kā oficiālais iemesls ir minēti lielie trūkumi ugunsdrošībā un pašvaldības nevēlēšanās ieguldīt naudu situācijas uzlabošanā. Tad nu mēs, īpašnieku apvienība, esam piesaistījuši juristus un iesnieguši pašvaldībai oficiālu piedāvājumu paši samaksāt un veikt nepieciešamos darbus ugunsdrošības uzlabošanai, pretī saņemot ilgtermiņa zemes īres līgumu. Bet kas no tā sanāks, vēl nevienam nav zināms. Un, ja oficiālais iemesls ir tikai iegansts un patiesībā ir plānots ar zemi iesākt ko citu – un vieta tur ir ļoti skaista – tad mūsu iespējas ir pielīdzināmas nullei.

vai nav skaisti?
Ir pagājis arī pilns gads, kopš es strādāju jaunajā darbā un ar darbu man joprojām ir divējādas attiecības. Darbavieta ir jauka un darbs nav smags. Mans darbalaiks ir perfekti saskaņojams ar bērnudārza darbalaiku un man nekad nav jāstrādā virsstundas. Manas meitenes ir foršas un arī pārējiem cilvēkiem nav ne vainas. Mana priekšniece ir saprotoša, atsaucīga un draudzīga. Man tika apmaksāti ļoti interesanti kursi un mums dāvina superīgas dāvanas. Un man maksā ļoti pieklājīgu algu. Bet tomēr, joprojām, arī pēc nostrādāta gada, pats darbs man tā arī nav kļuvis sirdij tuvāks. Darbs ir garlaicīgs, neprasa īpašu uzmanību un – kas man krīt uz nerviem visvisvairāk – ir tikpat kā bezjēdzīgs un nepamanāms. Tā nu es jau gadu mocos ar šo dilemmu, lauzu galvu un tā arī nevaru izlemt, ko iesākt. Teorētiski, no tik laba uzņēmuma, it īpaši šajā laikā, ietu prom tikai trakais. Praktiski – ir brīži, ka apnikums ir tik milzīgs, ka gribas vienkārši aizbraukt mājās un nekad nebraukt atpakaļ. Tagad, īsi pirms svētkiem, visi saņēmām oficiālos e-pastus – ar nākošo gadu mūsu fabrika plāno paplašināties, trīsreiz palielināt ražošanas apjomus un kļūt par lielāko astaksantīna ražotāju pasaulē. Ceru, ka tas nesīs kādas izmaiņas arī man un palīdzēs pieņemt lēmumu vienā vai otrā virzienā.


Bērni šogad ir auguši vareni – puiks jau kļuvis par pārliecinošu runātāju un reti kas uz pasaules mani sajūsmina vairāk kā klausīties manas mazās superkomandas savstarpējās sarunas. Un vispār, bērnu savstarpējās attiecības man ir milzīgs un ļoti patīkams pārsteigums – kā viņi viens otru mīl, saprot, atbalsta un iedrošina. Protams, neiztikt arī bez sakašķēšanās, kādas sakaušanās un negribēšanas dalīties, bet kopumā tomēr ir ļoti, ļoti labi. Kā arī, arvien biežāk, viņi mēdz abi divi nokāpt uz savu spēļu istabu un mierīgi darboties. Mēs ar vīru esam pat atsākuši normāli ēst! Godīgi, kādus pēdējos trīs gadus, es pat nejutu ēdiena garšu – es vienkārši, ar brīvo roku iestūķēju bieži vien jau atdzisušo ēdienu sev mutē, kad bija laiks. Tāpēc iespēju mierīgi sēdēt pie galda, baudīt ēdienu un sarunāties es ļoti, ļoti izbaudu.

vislabakā komanda


Globālā pandēmija pret Islandi ir bijusi gana maiga. Jā, mums ir bijuši divi nopietni viļņi, un trešais pusvilnis pa vidu. Abu viļņu augšupejas laikā cipari brīžiem ir izskatījušies tiešām briesmīgi, straujākais pieaugums, lielākais inficēto skaits per capita, bet abas reizes mēs esam gluži labi savākušies, situācija nekad nav kļuvusi nekontrolējama un slimnīcās nav pietrūcis gultasvietu, aprīkojuma vai mediķu. Dotajā brīdī mēs, joprojām atrodamies trešā viļņa lejupslīdē. Katru dienu gan tiek atklāti jauni inficētie, bet visu decembri to skaits nav pārsniedzis 20 vienā dienā. Miruši kopumā ir 29 cilvēki – mazai valstij tas ir gana daudz, bet varēja būt arī daudz sliktāk. Pulcēšanās ierobežojumi, joprojām, ir stingrākie kādi jebkad bijuši – ne vairāk kā 10 cilvēki vienkopus, izņemot pārtikas veikalus un aptiekas, bet mēs joprojām varam doties uz jebkuru veikalu – ja esam gatavi stāvēt rindā pie ieejas, ēst ārpus mājas – tikai laicīgi jārezervē galdiņš, un doties pie friziera vai manikīra. Pagaidām viss strādā, bet ar lielām bailēm mēs gaidam, kad būs redzamas Ziemassvētku sekas – diez vai visi tik godīgi sēdēja mājās. Arī pie mums ir kovidioti, tiesa gan, vismaz pēc publiskās telpas spriežot to nav pārāk daudz.


Pie sejas maskas esmu tik ļoti pieradusi, ka bieži aizmirstu to pat noņemt. Mūsu ģimene personīgi ar vīrusu ir saskārusies maz – es pazīstu tikai vienu cilvēku, kurš būtu to izslimojis un tas pats vieglā formā. Bet tāpēc mēs neatļaujamies to uztvert nenopietni. Pa vienu reizi saslimt ir gadījies gan manam vīram, gan meitai, gan man pašai un mēs uzreiz izpildījām savu pienākumu, apstādinot mūsu ģimenes kontaktus ar ārpasauli un dodoties veikt testu. Tie visi gan bija negatīvi, bet sajūta uzreiz nesalīdzināmi mierīgāka. Un cik labi, ka tik uz testu ir tik viegli – internetā var pieteikties un dabūt laiku tajā pašā dienā, ja piesakies no rīta, vai nakošajā dienā, ja piesakies vakarā. Manuprāt, plašā testēšana arī ir mūsu panākumu pamatakmens – no visiem, kas ir pieteikušies testam dēļ slimības pazīmēm, pozitīvo gadījumu īpatsvars ir tikai 0,54%. Pat četrgadniece, kurai kociņš degunā nekādu sajūsmu nesagādāja, ir apņēmības pilna doties uz testu vēlreiz, ja atkal saslims. Lai neaplipinātu citus ar vīrusu. Brīvdienās arī uzšuvu abiem mazajiem maskas, kuras pēc noteikumiem viņiem nemaz nevajag – lai viņi var justies kā visi. Un nēsā ar lepnumu.

15 gadu kopābūšanas jubilejai vienmēr būs īpašas atmiņas


Diemžēl jāsaka, ka mani mazie brīžiem uzvedās atbildīgāk par daudziem pieaugušajiem. Ja nu kaut kas mani biedē vairāk kā pati pandēmija, tad tas ir cilvēku stulbums. Es nekad dzīvē nebūtu iedomājusies, ka ir tik slikti. Facebook esmu atsekojusi neskaitāmiem paziņām, bet tik un tā brīžiem baidos pat ieiet. Un ja vēl viss būtu tikai Facebook! Bet, kad man pīppauzes laikā mīļš kolēģis, viens no mūsu foršajiem puišiem, kas man kā cilvēks vienmēr ir paticis, sāk ar pilnīgu pārliecību sejā stāstīt, ka viņš nu gan zin visu patiesību, ka visi cipari ir izdomāti, ka no Covid-19 Latvijā vispār neviens nav nomiris un cipari ir izdomāti tikai, lai dabūtu Eiropas naudu… es pat nezinu, ko teikt. Un, katru reizi, kad redzu kārtējo video, lasu kārtējo komentāru par to, kā maskas skādē mūsu veselībai, atņem personību un padara par vergiem vai ko tik vēl ne, es vienmēr iedomājos savu mazo, čirkaino četrgadnieci dīvānā stūrī, kura no sirds prasa, vai mēs nevaram tiem cilvēkiem palīdzēt un atdot viņiem savas maskas? Jo mums tak ir! Lai viņi nesaslimst…


Bet gaisma tuneļa galā jau ir redzama, vai ne? Pateicoties ļoti gudru cilvēku nerimstošām pūlēm, vakcīna jau ir gatava! Vakar arī pie mums sākās riska grupu vakcinācija – pirmie ir medicīnas darbinieki un pansionātu iemītnieki. Protams, vakcīnas vēl nav tik daudz un vakcinēšanās, visdrīzāk, paprasīs krietnu laiku. Tomēr, tomēr tas beigsies! Būsim pacietīgi. Jau nākošo jauno gadu mēs noteikti varēsim sagaidīt pavisam savādāk – ceļojot, ballējoties un bučojoties. Viss būs! Viss notiks! Tāpēc, šo kopsavilkumu es pabeigšu un atvadīšos no jums ar Scooter vārdiem – Fuck 2020!

trešais vilnis

Šis nu ir tas gads, kad ļoti gribētos spēju pagriezt laiku. Uz priekšu vai atpakaļ. Cik lieliski tas būtu? Bet tā kā tādas spējas man nav un diemžēl nekad arī nebūs, vismaz atmiņās paskatīsimies uz pašu augusta sākumu un manu mazo cepienu par otro Covid-19 vilni, kas tad bija sācies Islandē. Jā, bija tāds otrais vilnis – jaunu inficēto cipari kāpa, Islande ātri vien pārsniedza maģisko 16 (jaunas infekcijas uz 100 000 iedzīvotājiem pēdējo 14 dienu laikā) skaitli, nokļūstot Latvijas melnajā sarakstā, tādejādi sabojājot atvaļinājumu pāris maniem paziņām un nozogot man iespēju uzaicināt uz kafiju kādu no manām Twitter paziņām.

Visu augustu katru dienu tika atklāts pa pārītim jaunu gadījumu, bet situācija kopumā izskatījās gana stabila. Tā teikt, otrais vilnis mums bija pavisam mierīgs. Tiesa gan, tas atkal nospieda uz ceļiem visu tūrisma jomu – tika nolemts, ka dubulta testēšana un īsā karantīna būs nepieciešama katram Islandē ielidojušajam, nevis tikai pastāvīgi dzīvojošajiem kā līdz šim. Un, protams, retajam tūristam ir vēlme, līdzekļi un iespēja noorganizēt piecas dienas karantīnā. Lai gan, joprojām, ļoti iesaku – Islande bez tūristiem ir burvīga.

Otrais vilnis jau gāja uz beigām, šādi tādi ierobežojumi atkal tika atcelti un Islande jau gandrīz bija pietuvojusies tam maģiskajam skaitlim, kas atceļ divu nedēļu karantīnas nepieciešamību ierodoties citā valstī. Mēs visi jau gribējām mazliet atviegloti uzelpot – re, mums atkal ir izdevies! Bet tad, ļoti strauji, mūs pārsteidza tas, ko Islandē sauc par trešo vilni – un trešais vilnis ir nesalīdzināmi smagāks par otro un arī par pirmo.

Mani pirmās ziņas par to, ka kaut kas nav lāga, sasniedza caur latviešiem no Twittera. Jāsaka godīgi, biju – droši vien tāpat kā daudzi citi – nogurusi no pandēmijas. Nespēju vairs katru dienu, precīzi 11:00 pārbaudīt covid.is lapu, kur tad tiek atjaunota jaunākā informācija. Arī visu dienu vairs nepakārtoju tam, lai noklausītos preses konferenci, drīzāk tikai izlasīju konferences pārskatu kaut kad, kad atradās laiks. Tāpēc ziņa Islandē šodien 77 jauni gadījumi, kas jums tur notiek? mierīgā sestdienas dienā mani pārsteidza nesagatavotu. O nē, ne atkal, kad mēs visi jau domājām, ka viss iet uz labo pusi. Tas bija 18. septembrī, nu jau gandrīz divus mēnešus atpakaļ. Redz, es pat uzreiz neuzsāku jaunu vīruszemes stāstu sēriju – man patiešām tik ļoti, ļoti gribējās ticēt, ka mēs ātri vien ar to tiksim galā un trešais vilnis būs tikpat mierīgs kā otrais. Bet tam nebija lemts tā notikt.

Pirmā reakcija bija ātra – tā kā šis infekciju daudzums bija nācis no izklaides vietām, uzreiz tika slēgti visi galvaspilsētas reģiona bāri un naktsklubi. Iesākumā uz to pašu nedēļas nogali, bet pēc tam vēl uz nedēļu. Infekcijas cipari turpināja pieaugt – tiesa gan, vairāk kā 70 jaunas infekcijas vienā dienā netika atklātas līdz pat 5. oktobrim, kad vienā dienā tika atklāti 99 jauni inficētie. Tikmēr aktīvu inficēto skaits kopumā bija sasniedzis jau 747 un karantīnā atradās 3571 cilvēks.

Ar 5. oktobri arī stājās spēkā jaunie pulcēšanās ierobežojumi – gandrīz tikpat stingri kā paši stingrākie pirmajā vilnī. Ne vairāk kā 20 cilvēki kopā, sporta zāles, bāri un izklaides vietas slēgtas, peldbaseiniem atļauts strādāt uzņemot ne vairāk kā 50% iespējamā cilvēku skaita. Vidusskolās un augstskolās ne vairāk kā 30 cilvēki, vismaz viena metra distance starp tiem un – pirmo reizi Islandē – obligāta masku lietošana. Maskas vispār tika pieprasītas visur, kur īsti nav iespējams ievērot distanci – piemēram sabiedriskajā transportā. Gods kam gods, mums neatradās daudz mazprātiņu, kuri sauktu masku par uzpurni un uzskatītu, ka tā grauj viņu personību – tieši otrādi, maskas sāka nēsāt ļoti cītīgi, arī vietās, kur to lietošanu jaunie noteikumi obligāti nepieprasīja. Principā, pēc 5. oktobra, aizbraucot uz veikalu bez maskas varēji justies kā lohs – maskas bija gandrīz visiem.

Pagaidām izskatās, ka savu pīķa stundu trešais vilnis sasniedza 16. oktobrī, kad aktīvi inficēto skaits sasniedza 1186 cilvēkus. Tajā dienā mūs visus apbēdināja arī ziņa par pirmo Covid-19 nāves gadījumu, kopš pavasara pirmā viļņa. Kopš tā brīža ir miruši vēl septiņi cilvēki un kopumā vīruss Islandē ir prasījis jau astoņpadsmit dzīvības. Bet kopš 16. oktobra aktīvi inficēto skaits mazliet ir krities ar katru dienu un izveseļojušos cilvēku skaits audzis straujāk kā inficēto. Bet svinēt uzvaru vēl ir daudz par agru!

Šis vilnis ir īpaši viltīgs un nepatīkams. Katru reizi, kad liekas, ka situācija uzlabojās, atkal un atkal gadās kāda jauna grupas saslimšana – ko islandiski vienā trāpīgā vārdā sauc par hópsýking – un mēs nonākam atpakaļ sākumpunktā vai vēl sliktāk. Piemēram 25. oktobrī Landspitālis Reikjavīkā bija spiests pasludināt ārkārtas stāvokli, jo infekcija bija ielavījusies kādā no slimnīcas nodaļām un saslima gan slimnieki, gan darbinieki viens pēc otra un ja arī akurāt nesaslima, tad nonāca karantīnā gan. Vispār slimnīcas noslogojums ir bijis krietni vien lielāks kā pirmajā vilnī. Pagaidām gan mēs vēl nerunājam ne par mediķu, ne gultasvietu, ne plaušu ventilēšanas aparātu nopietnu trūkumu, arī testu mums pietiek, un cilvēks ar kaut vismazākajiem simptomiem tiek uz testu tās pašas dienas laikā, kad sazinās ar ārstu.

Testēšanas pieejamību mūsu ģimenei nācās pārbaudīt praksē un tas bija šī gada bailīgākais un nervozākais brīdis. Pavisam parastā trešdienas rītā vīrs pat neaizbraucis līdz darbam griezās riņķī un brauca mājās – klepus, nogurums, lauž kaulus. Mums visiem ir mācīts, ka tādā gadījumā nedrīkst doties ārpus mājas, ir jāsazinās ar ārstu un jādodas uz testu. Īsti nezināju, ko tādā situācijā ir jādara man, tāpēc sazinājos ar savu priekšnieci un viņa ieteica arī man šo dienu pavadīt mājās – drošības dēļ. Vīrs astoņos no rīta piezvanīja vietējai poliklīnikai, atstāja savu kontaktinformāciju un gaidīja zvanu. Ārsts piezvanīja pēc nepilnas pusstundas, izjautāja par simptomiem un teica, ka ap desmitiem no rīta vīram jādodas uz testu. Īsziņā tika atsūtīts speciāls kods un drīz vien vīrs devās ceļā.

Keflavīkā testēšanas centrs ir ierīkots atsevišķā ēkā, tālu no pašas slimnīcas. Un Islandē ir pieņemts, ka tests cilvēkiem ar simptomiem tiek ņemts neizkāpjot no mašīnas. Liels angārs, pie iebraukšanas noskenē saņemto kodu, nostājies aiz citām mašīnām rindā un gaidi. Kad pienāk tava kārta, cilvēks pilnā aizsargtērpā pienāk pie mašīnas loga, noņem paraugu un vari braukt pa otru izeju ārā un gaidīt rezultātus, kam ir jābūt 24 stundu laikā. Vēlpietam, interesanti ir tas, ka ar pozitīviem gadījumiem vienmēr sazvanās – lai apzinātu kontaktpersonas, lai uzmanīgāk izjautāju par simptomiem un tā. Tikmēr negatīvajiem tikai atnāk vēl viena īsziņa. Tā nu bija viena gara un nejauka diena. It īpaši, ja iezvanījās telefons! Bet, paldiesdievam, pašā vakarā mēs saņēmām tik ļoti gaidīto ziņu – negatīvs. Parasta saaukstēšanās. Vīrs gan no tā maģiski vesels nepalika un tāpat neslimoja visu atlikušo nedēļu. Toties mēs ar bērniem nenonācām karantīnā un mūsu dzīve gāja uz priekšu kā vienmēr.

Tikmēr inficēto skaits turpina iet mazumā, bet diemžēl ne tik ātri un ne tik stabili kā mums gribētos. Diemžēl jāsaka, ka, kā vienmēr, galvenais iemesls tam ir cilvēku bezatbildība. Piemēram, liela cilvēku skaita saslimšana beigu beigās tiek izsekota līdz diviem franču tūristiem, kuri nav ievērojuši īso karantīnu, bet vakaros devušies dzert alu Reikjavīkas bāros un izklaides vietās. No izklaides vietām un sporta zālēm vispār nāk liels infekciju skaits. Atšķirībā no Latvijas, no skolām ne tik daudz – parasti ar pirmo pozitīvo testu skola vai bērnudārzs tiek aizsūtīts karantīnā un cilvēki tiek pastiprināti testēti – karantīna vairs nav 14 dienas, bet gan 7, veicot Covid-19 testu karantīnas pēdējā dienā, ja nav parādījušies simptomi. Ja simptomi ir parādījušies, tad, protams, testu veic ātrāk.

Bet, nepietiekami labā rezultāta un arvien jaunu grupu saslimšanu dēļ, no 31. oktobra pusnakts stājās spēkā līdz šim visstingrākie pulcēšanās ierobežojumi, kādi līdz šim ir bijuši. Kopā nedrīkst sanākt vairāk kā 10 cilvēki, izņemot aptiekas un pārtikas veikalus, kuros jāievēro distance un jāvelk maska. Sporta zāles, peldbaseini, izklaides vietas slēgtas. Ēdināšanas iestādes, kas pasniedz arī alkoholu, nedrīkst strādāt ilgāk par 21:00. Sporta treniņi, kora un teātra mēģinājumi aizliegti. Tuvas distances pakalpojumi – frizieris, manikīrs, masāža – aizliegti. Tas viss būs spēkā līdz 17. novembrim.

Manā darbavietā, kur nav vairāk par 30 darbiniekiem milzīgi lielās telpās un vienā kabinetā ne vairāk par četriem cilvēkiem, tas nozīmēja tikai mazas izmaiņas, sadalot cilvēkus vairākās maiņās pusdienaslaikā, lieku tikšanos atcelšanu un prasību uzvilkt sejas masku, pametot savu tiešo darbavietu. Vīra darbavieta, kur ir daudz vairāk cilvēku stipri mazākās telpās, dabūja likumīgu izņēmuma atļauju – pārtikas ražošana tomēr. Bet tāpat cilvēki tika sadalīti grupās pa 10, ar atšķirīgiem ierašanās un došanās prom no darba laikiem, nesatiekoties ne ģērbtuvēs, ne pārtraukumos un turoties pa gabalu viens no otra. Maskās viņi visi strādā jau kopš vasaras beigām tik un tā. Vismazāk izmaiņu – praktiski necik – ir bērniem. Uz bērnudārzniekiem un 1.-4. klašu skolniekiem neattiecās ne cilvēku skaita, ne distances ierobežojumi, mazie iet uz dārziņu kā parasti. Nedrīkst būt tikai vairāk kā 50 vienā telpā, bet mūsu bērnudārzi ir mazi un 50 bērni kopā tāpat nekad nesavācās. Lielākiem bērniem gan ir ierobežojumi – mazākās klases, distance, tiem, kas dzimuši pēc 2009. gada arī maskas. Islandē kopš pirmā viļņa sākuma, no visiem uzkrātajiem 5039 slimniekiem nav konstatēts praktiski neviens gadījums, kad mazs bērns būtu inficējis pieaugušo vai citu bērnu. Pieaugušie bērnus gan, tāpēc uz bērnudārza audzinātājām un skolotājām attiecās visi ierobežojumi. Kāpēc tā? Nez, es neesmu epidemiologs. Pieņemu, ka mums būtu varējis būt paveicies ar mazu bērnu skaitu grupiņās un klasēs kā tādās, viss tiek cītīgi tīrīts un dezinficēts, personīgā higiēna ir augstā līmenī, telpas tiek labi vēdinātas un bērni daudz dzīvojas ārā. Bet iespējams tam ar to nav vispār nekāda sakara. Jebkurā gadījumā, pagaidām bērnus uz dārziņu vedu bez bailēm un šoruden viņi vēl nav noķēruši pat īstas iesnas.

Aptuveni tā tas tagad izskatās leduszemē. Šodien, 06.11 ir pat ļoti laba diena – iekšzemē jauni inficētie tikai 19, bet uz robežas – 7, no kuriem 3 ar aktīvu infekciju, 4 vēl gaida antivielu rezultātus. 1414 ir karantīnā, bet 1060 – pēcatlidošanas karantīnā. 78 cilvēki ir slimnīcā, no tiem 4 intensīvās aprūpes nodaļā. Sabiedrība, kopumā, no visa šī ir nogurusi, bezdarbs kāpj un Islandes krona turpina krist. Jāsaka, arī es un mana ģimene esam noguruši un vairs neesam tik ļoti uzmanīgi kā pirmā viļņa laikā. Ja tad mēs tikai sēdējām mājās, vai pastaigājamies brīvā dabā, tad tagad tomēr uz iepirkšanos internetā neesam pārgājuši, vīrs reizi nedēļā dodas uz pārtikas veikalu un, laiku pa laikam, mēdz iemaldīties arī kādā būvniecības veikalā vai pastā – mēs tomēr remontējam māju. Arī es pati citreiz ieskrienu piemājas veikalā, ja nu akurāt mājās ir beidzies piens. Bet distanci mēs ievērojam, rokas dezinficējam, maskas velkam visur, kur jāvelk, un mums tik mīļos brīvdienu braucienus uz baseinu bijām atcēluši jau kopš augusta. Bet kā gribētos spēt to laiku pagriezt! Kā apnicis! Apnicis vērt durvis vaļā ar plecu, apnicis turēties pa gabalu no citiem cilvēkiem un iepazīstoties nesniegt roku. Ak jel. Kad šis būs beidzies es apskaušu un bučošu visus, kurus man būs kaut mazākais iemesls apskaut un bučot.

pārmaiņu viļņos

Ak, sasodīts, atvaļinājums jau tikpat kā beidzies. Pēdējā atvaļinājuma nedēļa ir bijusi tik ļoti aizņemta, ka visas pārejās nedēļas šķiet kā palikušas tālu pagātnē. Pagājušopiektdien mēs ievācāmies savā jaunajā dzīvesvietā un – lai arī cik ļoti mēs negribējām, lai tas tā sanāktu, liktenis bija lēmis visam iekrist vienlaicīgi – ar otrdienu puiks uzsāka savas četras radināšanās dienas dārziņā. Tikmēr Covid-19 otrais vilnis izskatās mazliet noplacis, un aktīvo infekciju skaita pieaugums nav ne salīdzināms ar pirmo vilni. Tiesa gan, Islandes tūrisma nozare pēc īsas elpas atgūšanas atkal ir nolikta uz lāpstiņām – otrais tests ir obligāts pilnīgi visiem un piecas dienas starp testiem ir jāpavada stingrā karantīnā. Pulcēšanās ierobežojumi nav atviegloti, bet nav arī kļuvuši stingrāki – 100 cilvēki kopā drīkst savākties un dzīve nav apstājusies pavisam.

Kā mums veicās ar visām pārmaiņām? Pārvākšanās pēc septiņiem gadiem bija viens nogurdinošs pasākums, patiešām. Labi, ka mēs laicīgi sākām gatavoties – jau jūnija beigās sākām lēnā garā iesaiņot un nest uz garāžu mazāk vajadzīgās lietas, vīrs noņēma no sienām bilžu rāmīšus un citas smukumlietas, piešpaktelēja un piekrāsoja. Ar laiku uz garāžu pārvācās arvien vairāk mantas un mēbeles un pēdējās nedēļās mūsu, kādreiz tik glītais un omulīgais dzīvoklis, izskatījās daudz vairāk pēc skumīgas noliktavas un mēs arvien vairāk nevarējām sagaidīt, kad beidzot varēs sākt kustēties uz priekšu.

Pēc līguma atslēgu nodošanai bija jānotiek 15. augustā, bet mūsu mājas pārdevējiem izdevās izvākties ātrāk un jau ceturtdienas, 13. augusta pēcpusdienā, atslēgas bija mums rokās. Vīrs ātri vien paņēma piektdienu un pirmdienu brīvu, tajā pašā vakarā atbrauca mūsu Haffi, kurš bija brīvprātigi pieteicies palīgā, ar savu ietilpīgo kemperi mantu pārvešanai. Haffi, kurš ir bijis mums blakus visos svarīgajos notikumos, iesākumā mūsu jauno pirkumu apskatīja kā ar palielināmo stiklu, izpētot visus stūrus un maliņas, bet beigu beigās ar prieku atzina, ka mēs visu esam izdarījuši pareizi – visas svarīgās lietas mājai ir labā stāvoklī. Viņš bija ļoti par to baidījies… bet nu, viņa paša skola. Mēs zinājām, ko skatīties.

Bet pat ar visiem iepriekš paveiktajiem darbiem un to, ka ir palikusi tikai visnepieciešamāko lietu iesaiņošana un visa pārvešana, piektdiena ir elles diena. Vīrs ar Haffi sāk agri no rīta, paņemot mazu brokastu pauzi tikai, lai aizvestu meitu uz dārziņu. Kad brālēns pamostās pēc nakts maiņas, viņš viņiem pievienojās, tikmēr es, pieskatot puiku, mēģinu vēl tās pēdējās lietas iesaiņot. Visu vēl sarežģītāku padara tas, ka jāpārvieto ir ne tikai mūsu, bet arī mammas lietas un, ka mēs visi gribam šo nakti pavadīt jau jaunajās mājās. Tas arī aptuveni izdodās, bet gan vīrs, gan Haffi, gan brālēns ir beigti un pagalam. Uzsaucu visiem kaudzi ar picu vakariņās, sakārtojam bērnu istabas vismaz tik daudz, lai var mazos nolikt gulēt un sākam iepazīties kārtīgāk.

Pārsteigumu netrūkst. Kamēr visas svarīgās lietas – elektroinstalācija, kanalizācija, jumts un tamlīdzīgi, mums nerada vilšanos, visa iekšējā apdare ir kaut kas neticams. Labi, labi, jau māju apskatot mēs zinājām, ka visu mēs gribēsim iekārtot sev pa prātam un ieplānojām tam gan laiku, gan līdzekļus, bet tomēr mēs nebijām paredzējuši un rūpīgi ieskatījušies, ka ir tik traki. Lampas karājās vados, gaismas slēdži un kontakti pielikti šķībi, guļamistabas skapja durvis ieliktas tik pavirši, ka lāga neturās ciet. Ak jel, vīram darba netrūks. Katrā telpā un katrā vietā var atrast ko jaunu un par mūsu mājas top joku kļūst pieņēmums, ka iepriekšējie īpašnieki ne tikai nav lietojuši līmeņrādi, bet visdrīzāk nekad dzīvē to nav pat redzējuši.

lūk, šī instalācija, piemēram

Visa nedēļas nogale paiet iekārtojoties, kārtojot, skrūvējot un labojot. Haffi nodzīvo līdz pat pirmdienai savā kemperī mūsu pagalmā, aizved mūs uz IKEA, nes saldējumu mūsu bērniem un bulciņas mums. Kad pirmdienā, atgādinājis, lai zvanam viņam, ja mums kas vajadzīgs, viņš dodās prom, mēs kārtējo reizi nopriecājāmies, ka mēs tāltālajā 2008. gadā izvelējāmies sev īsto gesthausu. Mums par lielu prieku bērni ir patiesā sajūsmā par jauno māju. Kamēr meita jau gaidīja ar lielu aizrautību, par puiku mēs bijām mazliet noraizējušies – viņš mums tāds dikti mājdzīvnieciņš, kas atgriežoties no jebkuras vietas un vienalga pēc cik ilga laika, sirsnīgi spiedza Mājās! tikko kā kaut mājas stūrītis kļuva redzams. Tā kā mēs patiesībā bijām gatavojušies diezgan nervozam sākumam, nemierīgam miegam un raudāšanai pēc mājām. Bet tas izpalika. Un, par spīti visiem pārsteigumiem, mūsu dārzs vien lika mums visiem četriem iemīlēties jaunajā mājā pavisam un uz mūžīgiem laikiem – mums ir foršākais, saulainākais un no vēja aizsargātākais pagalms visā Keflavīkā, kur mazie var skraidīt, pieaugušie sauļoties un visi kopā grillēt un ēst svaigas upenes tieši no krūma.

ņammī ņam

Un ar otrdienas rītu, klāt visiem jaunumiem, mēs ar puiku dodamies arī uz iepazīšanās dienu dārziņā. Vispār jāatzīstas, ka izvēloties dārziņu meitai, mēs lielākoties vadījāmies pēc darbalaika un atrašanās vietas – es stipri uzticējos Islandes izglītības sistēmai. Islande vispār ir valsts, kur ļoti mīl bērnus un es ticēju, ka jebkurā dārziņā, attieksme un atmosfēra būs bērnam draudzīga. Divu gadu laikā, kopš meita iet dārziņā, man ne reizi nav nācies vilties, tāpēc puiku tam pašam dārziņam pieteicu bez pārdomām. Mana salidzinoši noslēgtā vienpate ir iemācijusies draudzēties ar citiem bērniem, tekoši runāt islandiski, nekautrēties un nebaidīties no svešiem cilvēkiem un uz dārziņu iet ar prieku un bez raudāšanas.

Mūsu dārziņš vadās pēc Hovarda Gārdnera daudzpusīgās inteliģences teorijas, uztver katru bērnu kā personību, cenšās atbalstīt bērnu patstāvību un dot iespēju pašam pieņemt lēmumus, nodrošināt atbalstošu, siltu un mājīgu vidi. Visas mācības notiek tā sauktajā “karuselī” – mazajiem divreiz nedēļā, lielajiem četrreiz nedēļā – bērniem ir iespēja pašiem izvēlēties un darboties vienā no astoņām, pēc Gārdnera teorijas izveidotajām darba stacijām – valodas, mūzikas, kustību, telpiskajā u.t.t. Protams, bērni kopā ar skolotājiem arī dzied un lasa/skatās grāmatas, mācās burtus un skaitļus un dodās gan dzīvoties bērnu laukumiņā pie dārziņa, gan pastaigās pa apkārtni, gan dažreiz arī kādā mazliet tālākā ceļā ar autobusu. Grupiņā ir trīs audzinātājas un ne vairāk kā 15 bērni, tā kā uzmanības bērniem nemēdz pietrūkt, viņi ir samīļoti un apčubināti. Pat palutināti. Izmaksas? 38 000 ISK (~230€) mēnesī, maksimālais darbalaiks 7:45-16:15. Cenā iekļautas brokastis, pusdienas, launags un augļi. Otrajam bērnam ir 50% atlaide, trešajam un tālāk 100% atlaide, jāmaksā tikai par ēdināšanu. Uz dārziņu līdz jādod rezerves drēbes, pamperi un mitrās salvetes, kamēr tie vēl aktuāli.

Pavisam mazie bērni pirmo gadu ir atsevišķā spārnā, divās grupiņās, tāpēc māsu pirmajā gadā puiks nesatiks bieži. Nokļūstam viņas vecajā grupiņā, bet no viņas bijušajām audzinātājām ir palikusi tikai viena – pārejās ir aizrotējušas uz citām grupiņām. Viena audzinātāja ir poliete, pārejās islandietes un arī bērni ir ar visdažādāko izcelsmi. Pirmā diena gan ir pavisam īsa – tikai divas stundas. Paspēlējamies, paēdam auglīšus un mazliet izejam ārā. Puikam patīk, viņš smaida un koķetē ar audzinātājām un izēd trīs porcijas ar auglīšiem.

Otrā diena jau ir mazliet garāka un mēs ierodamies arī uz brokastīm. Tas ir dienas prieks puikam, jo brokastīs viņš satiek māsu. Ar priecīgu Katija! Katija! viņš skrien viņu apskaut un par to sasmaidās visi pieaugušie, kas atrodas ēdamzālē. Kamēr puiks ēd, pie manis atnāk sasveicināties gandrīz visas audzinātājas, lai papriecātos kā puiks jau ir izaudzis: Ak, es vēl atceros, kā tu vedi meitu uz dārziņu, ar lielu, lielu punci un Bet viņš tak vēl tik tikko bija mazs bēbītis autokrēsliņā. Ar otro bērnu iesākt dārziņa gaitas ir daudz jautrāk. Puiks tikmēr izēd divas porcijas ar brokastīm un pēc tam sasveicinās vēlreiz ar māsu – meita, kamēr ir priecīga brāli redzēt un ar lepnumu viņu parāda savām audzinātājām un draudzenītēm, arī ar īstu vecākās mājas atbildības sajūtu brāli pamāca, kur ir jāliek netīrie trauki un: Es tagad iešu tur brāli, uz savu grupiņu. Tev ir jāiet tur, pie mazajiem bērniņiem! Diena paiet lieliski. Mans puiks, kā izrādās, māk burvīgi uzvesties sabiedrībā – viņš labprāt aiziet spēlēties ar audzinātāju, ne tikai neņem nost mantas citiem bērniem, bet ar pieklājīgu lūdzu mēģina tās citiem bērniem atdot un pēc spēlēšanās sakārto mantas atpakaļ kastītēs. Tā kā viss veicās tik labi, mēs ar audzinātājām spriežam, ka nakošajā dienā es pat varētu mēģināt uz brīdi doties prom – iesākumā uz priekštelpu, bet pēc tam varbūt arī tālāk.

Tam gan nav lemts notikt – nakošajā dienā ir ļoti, ļoti smaga diena, tiesa gan, ne mums. Vairāki bērni ir sākuši radināšanos jau nedēļu agrāk un jau tiek atstāti paši, bet arī tiem, kuriem līdz vēl ir vecāki, ir kaut kāda melnā diena. Nezinu, pilnmēness vai retrogrāds, bet ceturtdiena ir raudošu bērnu pilna. Manī rodās milzīga cieņa pret audzinātājām, kuras cenšās visu to bēdu leju nomierināt, iedrošināt un izklaidēt. Es nekad nevarētu strādāt bērnudārzā! Man sāk sāpēt galva jau pēc pusstundas un, protams, nevienam no mums nenāk ne prātā padarīt šo dienu vēl sarežģītāku, atstājot vienu arī manu dēlu. Bet man par lielu prieku, mans puiks visu trīs dienu laikā nav pat ieraudājies. Kādā brīdī grupiņas vadītāja pienāk pie mums, paglauda puisītim vaigu un saka: ar tevi, Aleksander, gan mums viss būs labi, vai ne? Tu tik smaidi! uz ko arī puisītis viņai žilbinoši uzsmaida. Vienīgais, kas mani uztrauc ir ēšana – kad ar bļāvieniem VĒL MAKARONI!!! puiks tukšo jau ceturto pusdienu šķīvi, es sāku baidīties, ka visi padomās, ka viņu mājās nebaro un mums piestādīs atsevišķu rēķinu par ēdināšanu.

Piektdiena, ceturtā un pēdējā radināšanās diena, audzinātājām un bērniem nav vairs tik nervoza. Pēc plāna bērniem ir jāpaliek līdz diviem un pēc pusdienām jāmēģina doties pagulēt. Kad, kaut kad pēc brokastīm, puiks atkal ir aizgājis celt mājas kopā ar audzinātāju, viņa man miedz ar aci un iesaka doties uz priekštelpu. Sēžu, klausos un ik pa brīdim paskatos pa lodziņu durvīs. Puisītis sēž un spēlējās. Pēc brīža man pievienojās vēl viena mamma un viens tētis, mēs visi gaidam un apspriežam visādus bērnaudzināšanas jautājumus. Mazajiem tikmēr iekšā sākās kopābūšanas brīdis ar dziesmām un auglīšu ēšana. Otru mammu pasauc, mēs ar tēti paliekam gaidīt. No viņa puikas ir dzirdama periodiska raudāšana, ar ko audzinātājas tiek galā, no manējā joprojām ne skaņas. Kad dziedāšana un auglīši ir beigušies, viena no audzinātājām paver durvis un vēršas pie gaidošā tēta: Mēs tūliņ nāksim ģērbties, lai ietu ārā. Paslēpies, lūdzu, kaut kur aiz stūra. Izmantoju brīdi un jautāju, ko darīt man? Tev? Tu vari mierīgi braukt mājās! Ja kaut kas notiks, mēs tev zvanīsim!

Tā nu es dodos, mierīgi sakravāju mašīnu vakarā paredzētajai braukšanai uz sammerhausu, aizbraucu iepirkties, bet visu laiku paturu uzmanības lokā telefonu. Zvana nav. Ap divpadsmitiem nolemju aizrakstīt ziņu – pajautāt kā viņiem veicās un pateikt, ka esmu gatava braukt pakaļ, ja puiks nevar iemigt. Es stipri šaubos par to gulēšanu, viņš ir pieradis gulēt ratos, vēlpietam esmu aizmirsusi atstāt viņam knupsīti. Atbilde mani apsēdina uz pāris sekundēm: Mums iet kā pasakā. Viņš glīti spēlējās un nebija ne mazāko problēmu viņu nolikt gulēt – viņš ir iemidzis un brauc viņam pakaļ pulksten divos. To nu es nebiju gaidījusi. Divos atrodu savu puiku spēlējoties smilšukastē. Audzinātājas slavē vienā slavēšanā. Neesot raudājis un meklējis mammu ne reizi. Iemidzis pāris minūšu laikā. Lieliski ēdis. Nu, brīnumbērns, nu! Puiks no visiem atvadās ar priecīgu ba-bai! un varam doties pakaļ māsai.

Un ar rītdienu mums visiem sākās pilna darba nedēļa, brīvdienas ir beigušās un man ir divi bērnudārznieki. Protams, puisītim vēl jāpierod un jāpierod pie dārziņa, bet sliktākajā gadījumā es zinu, ka ar mani sazināsies, esmu gatava atprasīties no darba un doties palīgā. Bet pagaidām visi jaunie sākumi mums ir izrādījušies gluži labi.