dzīve leduszemē

Izskatās, ka maniem vīruszemes pierakstiem pagaidām var likt punktu vai ieturēt zināmu pauzi – vismaz līdz robežu atvēršanai 15. jūnijā. Uz šodienu mums ir palikuši tikai divi slimnieki un tie paši neatrodas slimnīcā. Maijā kopumā ir atklāti tikai 8 inficēšanās gadījumi, pulcēšanās aizliegums ir atvieglots uz 200 cilvēku sanākšanu kopā, baseini, sporta zāles un izklaides vietas ir atkal atvērušās – tiesa gan, ar zināmiem ierobežojumiem – un divu metru distancei ir ieteikuma, nevis obligātas prasības raksturs, kas ir ļāvis arī atsākt gandrīz normālu darbu teātriem, kinoteātriem un tamlīdzīgi. Pat ikdienas preses konferences ir beigušās! Dzīve rit gandrīz vai normāli – vīram darbā atkal gatavo pusdienas (uz pāris mēnešiem darbavieta bija pārgājusi uz gataviem un jau iepakotiem salātiem kastītēs), meita katru dienu iet uz dārziņu un drīkst dzīvoties kopā ar citiem bērniem, bija iespēja noorganizēt mājas sapulci un tikai regulāra roku mazgāšana, dezinficēšana un nebūšana pārāk tuvu citiem cilvēkiem atgādina par to, ka viss vēl nav beidzies.

Nu un tūristu trūkums arī. Ja vien tas neradītu tik milzīgus zaudējumus ekonomikai, to varētu pat nodēvēt par esošās situācijas plusu. Cik skaista, klusa un mierīga ir Islande bez tūristiem. Īpaši to var just braucot uz sammerhausu – Laugarvatn atrodās starp Geysir un Þingvellir, tātad uz paša “zelta apļa”. Ja parasti uz ceļa ir autobusu simti, īrētas mašīnas, kas brauc uz 60 km/h tur kur atļauts 90 km/h, bez brīdinājuma strauji bremzē un stājas ceļmalā, lai noķertu kādu labu kadru un satiksme kā tāda ir gana intensīva, tad tagad brauciens ir patiešām bauda. Pāris mašīnas un burvīgi skati aiz loga, kurus var netraucēti izbaudīt.

Bet, tā kā ar Covid-19 ziņām var knapi aizpildīt tikai divas rindkopas, šis būs labs brīdis, lai padalītos atkal ar kādu gabaliņu parastas ikdienas. Ir pagājis jau pusgads, kopš es strādāju savā jaunajā darbavietā. Man vispār ļoti patīk visādi nozīmīgie datumi un laika skaitīšana – lūk, jau pusgads jaunajā darbā, jau 12 gadi Islandē un bet pagajušajā gadā (aizpagājušajā, 5 gadus atpakaļ) šajā laikā mēs… un tamlīdzīgi. Tātad pusgads. Kā man pa šo pusgadu ir gājis, kā ir te strādāt un kāda ir atšķirība starp darbu pārtikas fabrikā un darbu zvērīgi dārgas un sarežģīti iegūstamas pārtikas piedevas ražotnē?

Atšķirība gan visdrīzāk slēpjās nevis tajā, kas tiek ražots, bet gan īpašnieku/menedžmenta attieksmē un vadīšanas, darba organizācijas un attieksmes ziņā. Šī ir jauka darbavieta, ko esmu teikusi jau gandrīz no pirmās dienas – tieši atmosfēras un attieksmes ziņā. Jau pieņemot mani darbā, priekšniecība izrādīja pretimnākšanu darba laika ziņā – puikas auklīte piektdienās strādā līdz diviem, bet mans oficiālais darbalaiks ir līdz četriem pēcpusdienā. Nevienam nebija iebildumu, ka es beidzu darbu ātrāk un man tika dota izvēles iespēja – izņemt šīs stundas kā neapmaksātas vai palikt ilgāk kādu citu nedēļas dienu. Ja darba laikā rodās vajadzība aizskriet, piemēram, uz banku – nevienam pret to nav iebildumu. Saprāta robežās, protams. Arī paņemt brīvdienu, vajadzības gadījumā nav problēmu. Par pusdienām, augļiem, jogurtiem un visu pārējo es jau esmu izpaudusies neskaitāmas reizes. Vēl gan man nav sanācis pabūt kādā darba pasākumā, bet arī par tiem esmu dzirdējusi ļoti labas atsauksmes.

Es joprojām labi saprotos un sastrādājos ar savām tīrīšanas meitenēm. Lūdzu, paldies un vai es varu kā palīdzēt? ir mūsu normālā komunikācijas forma un vajadzības gadījumā mēs tiešām arī viena otrai palīdzam un pavisam mierīgi, ar smaidu sejā nevis šķendējoties un pēc tam aiz muguras aprunājot. Tā ir pamatīga atšķirība no iepriekšējās darba vietas. Ja nu vienīgi man mazliet krīt uz nerviem manu meiteņu iniciatīvas trūkums – viņas dara tieši to, kas viņām ir jādara un par neko citu galvu nelauza. Ne velti pirmie divi noteikumi, ko es šeit iemācījos bija you don’t need to run un nobody will die. Man ir izdevies uzlabot vairākas lietas tikai vienkārši aizejot un ar kādu aprunājoties un, manuprāt, padarīt mūsu visu darbu daudz vieglāku un efektīvāku. Un es patiešām nesaprotu, kāpēc kāds to nav risinājis un atrisinājis jau sen, sen atpakaļ. Bet tas nav tik svarīgi. Pusgada laikā es nevienu dienu neesmu atnākusi mājās nokaitināta, dusmīga vai apbēdināta. Raudājusi gan es šeit esmu daudz, bet tikai sīpolu dēļ. Mūsu pavāram trakoti patīk sīpoli un virtuves meitenei tie ir jāgriež.

Arī ar pārējiem cilvēkiem saprotos gluži labi, lai gan pavisam iedzīvojusies vēl neesmu. Tikpat kā ar visiem varu uzturēt gluži normālu small talk, pasmieties par laikapstākļiem, pajokot vai apspriest brīvdienu plānus. Mana priekšniece ir izrādījusies ļoti patīkama un ļoti draudzīga, lai gan es pieņemu, ka līdz brīdim, kad viņa man nesīs konfektes vēl ir kā līdz mēnesim. Vienīgā sūdzība saskarsmē ar citiem cilvēkiem ir tajā, ka islandieši vēlaizvien aizmirst, ka es runāju islandiski. Pavārs joprojām mētājās starp islandiešu un angļu valodu, citi kā nu kuro reizi. Un es tā priecājos, kad dabūju šo darbu – tik daudz islandiešu, nu gan varēšu uzlabot valodu. Ir gadījies pat tā, ka es uzsāku sarunu ar islandieti islandiski un viņš man atbild angliski. Ak jel!

Par pašu darbu. Darbs ir viegls un darba nav daudz. Pati par savu darbu es saku, ka es skraidu ar slotu rokās, lai gan pilnīgi objektīvi tā varbūt nav gluži taisnība – virtuves nedēļās man rokās biežāk ir nazis vai salātu trauciņi, ārējo zonu nedēļās – dezinfekcijas līdzeklis. Jo, lai gan es dezinficēju durvju rokturus un citas vietas, kam cilvēki bieži mēdz pieskārties jau pirms Covid-19, tagad es to daru vēl jo biežāk.

Viena nedēļa virtuvē, viena nedēļa ražošanā, viena nedēļa ārējās zonās. Virtuves nedēļa ir visaizņemtākā, bet aizņemtības pakāpe ir atkarīga to tā, ko pavārs ir ieplānojis pusdienām. Jāiztur tīra virtuve un ēdamzāle, jāsagatavo salātbārs, jāpalīdz sagatavot pusdienas un jāsaved visu atkal kārtībā pēc pusdienām. Dienās, kad pavārs ir apslimis vai viņam ir brīvdiena, jāpagatavo pusdienas arī. Parasti gan tā ir tikai saldēta lazanja un ķiplokmaize, ko tikai jāuzsilda, bet, protams, tikai es biju tāda veiksminiece, ka paliku viena pati virtuvē islandiešu sprengidagur – tradicionālā ēdiena dienā. Vārīju sālīto aitas gaļu un dzelteno zirņu zupu un, ņemot vērā, ka es neuzskatu sevi par varen apdāvinātu ar gatavošanas dotībām, tā neapšaubāmi bija mana visnervozākā diena šajā kompānijā līdz šim. Bet cilvēkiem garšoja, visi ēda un pat slavēja. Ražošanas nedēļa ir izklaide un atpūta. Kūrorts pat, jo ražošanas daļā mums ir bezgalīga Tenerife – temperatūra vienmēr turās ap 30 grādiem. Ārējās zonas ir tāds kā pārejas posms – vairāk darba kā ražošanā, mazāk kā virtuvē.

Un te nu mēs nonākam līdz man raksturīgai problēmai. Man ir par maz darba! Es esmu pieradusi būt daudz aizņemtāka. Es esmu iemācijusies ņemt krietni vien vairāk kafijas pauzes un es no sirds cenšos strādāt lēnāk, bet tik un tā. Es cenšos sevi visādi nodarbināt, darot visādas – ilgi domāju, ka muļķīgas un nevienam nevajadzīgas lietas. Tikai mani var redzēt izjaucot pa sastāvdaļām kafijas aparātus, skrūvējot nost restītes cepeškrāsnij un mazgājot trepes un platformu griestus ražošanā. Bet, godīgi, es to daru sev, nevis lai izrādītos. Lai nosistu laiku. Lai piepildītu savu perfekcionismu. Lai pašai prieks. Atšķirībā no vecā darba, man ir nulle gribēšanas kādam kaut ko parādīt vai pierādīt un celt degunu mākoņos. Tāds posms ir bijis, tas ir izdzīvots un es vairs negribu pie tā atgriezties.

Patiesībā šādi visu pa punktiem pierakstot mana darbavieta izskatās gluži labi. Tomēr, kad vīrs februārī atgriezās vecajā darbā arī man bija diezgan liela vēlēšanās viņam pievienoties un es diezgan atmetu ar roku iedzīvošanās mēģinājumiem jaunajā vietā. Man ļoti, ļoti patika strādāt kopā ar vīru, man labāk patika tieši darbs un darāmais un bija tāda mazliet nostalģiska atgriezties mājās sajūta. Bet tad nāca vīruss un darbs maiņās un neskaidrība un tad pienāca pati pārsteidzošākā piektdienas pēcpusdiena.

Piektdiena, īsā diena, labs garastāvoklis un plāns pabeigt darbu un doties uz sammerhausu. Man bija ārējo zonu nedēļa – koplietošanas telpas, ofisi un tā. Iztukšojot papīrgrozus iemaldījos savas priekšnieces kabinetā:

– O! Ilze! Vai tev ir divas minūtes?

– Protams.

– Ok. Aizver lūdzu durvis.

Aizveru durvis. Sāku prātā atcerēties visu darba nedēļu un domāt, ko varētu būt aizmirsusi izdarīt.

– Es gribēju pajautāt vai tev patīk pie mums strādāt?

– Ā. Jā, paldies. Šī ir jauka darbavieta, man patīk. Bet kāpēc?

– Nu, tu jau gandrīz pusgadu strādā, es patiešām gribēju zināt.

Atkārtoju vēlreiz, ka paldies, esmu apmierināta, paķiķinu, ka vienīgā sūdzība ir par islandiešu valodu, ka man vajag krekliņu ar uzrakstu Es runāju islandiski. Un tad nāk pārsteigums. Priekšniece mani sāk slavēt – cik viņi ir apmierināti ar manu darbu, cik es esmu čakla un kārtīga, cik ļoti viņiem ir paveicies, ka es atnācu pie viņiem strādāt. Ka viņi cer, ka man šeit patīk. Tīrīšanā esot vienmēr bijusi liela darbinieku maiņa, tāpēc no pressure, bet viņi paļaujās, ka es turpināšu strādāt tik pat labi kā līdz šim un, lai es negribētu doties prom, no 1. maija mans algas cipars ir kļuvis manāmi lielāks.

Cik es esmu apmulsusi. Tas ir patiešām negaidīti – pēc aprīļa, kad bija obligātais, arodbiedrības koplīgumā ierakstītais, algas pielikums, krīzes laikā, kad ir 50 000 bezdarbnieku un manai vietai viņi jau šodien varētu atrast vismaz 10 aizstājējus. Pat lāga nejūtos to pelnījusi – vēl nevienu dienu, pat visaizņemtākajos brīžos man nav bijusi sajūta, ka es atdodu 100%. Ne vairāk kā 80%. Esmu priecīga un pateicīga, patiešām. Pasaku priekšniecei paldies, viņa vēl nopriecājās: man taču izdevās labs piektdienas pārsteigums? un dodos zvanīt vīram:

– Man tev ir lieliskas un bēdīgas ziņas vienlaicīgi.

– ???

– Nu, mēs vairs patiešām nestrādāsim kopā…

Jo aiziet no tagadējā darba patiešām vairs nebūtu veselā saprāta cienīgs lēmums – vieglāks darbs, īsākas stundas, tuvu mājām, labāka atmosfēra un nu jau arī labāka alga. Prātā atvados no vecā darba pavisam un uz mūžīgiem laikiem. Nosolos pacensties iedzīvoties un plānoju iet pirmdien uz darbu pavisam citā noskaņojumā.

Un svētdienas vakarā mēs ar vīru atgriežamies no sammerhausa pavisam saaukstējušies un man nākās sākt pirmdienu rakstot priekšniecei, ka, lai cik tas arī muļķīgi nebūtu, pēc jaukā piektdienas pārsteiguma, es esmu pavisam slima un nekādi nevaru ierasties darbā.

Starp citu, slimot Islandē ir tieši tik vienkārši. Pirmajā darba gadā darbiniekam pienākas 2 apmaksātas slimības dienas mēnesī, pēc pilna nostrādāta gada – viens mēnesis katru gadu. Pēc nostrādātiem diviem gadiem – divi mēneši gadā, pēc nostrādātiem pieciem gadiem – četri mēneši gadā. Darbavieta var pieprasīt ārsta apstiprinājumu, bet var arī to nedarīt – brīva darbadevēja izvēle. Patiesībā, oficiāls apstiprinājums tiek pieprasīts gana reti, parasti no cilvēkiem, kuri mēdz izmantot savas slimības dienas bieži un tāpēc, ka viņiem pienākās. Vai arī, ja slimība ieilgst, bet tad parasti cilvēks dodās pie ārsta tik un tā.

Mana priekšniece atbild ar ļoti jauku: Nesatraucies par to, mana dārgā, tā gadās. Veseļojies un es ceru, ka drīz jutīsies labāk! Bet diemžēl otrdienas rītā arī bērni sāk izskatīties nelāgi un man nākās rakstīt vēl vienu ziņu un teikt, ka man būs vajadzīgas vēl vismaz divas brīvdienas.

Ar bērnu slimošanu situācija Islandē vairs nav tik vienkārša. Pirmo sešu mēnešu laikā, darbiniekam pienākās 2 bērna slimības dienas mēnesī, bet pēc tam – 12 dienas gadā. Turklāt nav svarīgi, vai cilvēkam ir viens bērns vai septiņi, vai ir ārsta apstiprinājums vai ne – 12 apmaksātas dienas gadā un viss. Ārsta zīmi neprasa ne darbavieta, ne bērnudārzs – bērnudārza aplikācijā tiek norādīts, ka dārziņš netiks apmeklēts un tas arī viss. Kad vest bērnu atpakaļ uz dārziņu? Stingru noteikumu nav, tas atkarīgs no vecākiem, bet parasti ir jāpagaida vismaz viena pilna diena, kopš brīža, kad bērns liekas izveseļojies – kas īstajā dzīvē, parasti, nozīmē vienu līdz divas dienas, kopš brīža, kad ir nokritusies temperatūra. Kamēr nav temperatūras un/vai klepus un iesnas nav patiešām šaušalīgi, bērni tiek vesti uz dārziņu un pie auklītes bez problēmām, tā kā iesnaini un klepojoši mazie ir ziemas sezonas ikdiena.

Mums visiem ir tikai šaušalīgas iesnas un neliels, bet nepatīkams klepus. Nekādas temperatūras, kakls nesāp, pašsajūta gluži ciešama. Normālā situācijā mēs visi paveseļotos mājās, bet tā kā ir vīrusa laiks, nolemjam neriskēt un sazināties ar poliklīniku. Pierakstos uz Covid-19 telefonsarunu un pēc pāris stundām man piezvana ļoti jauka medmāsiņa – apjautājas par mūsu pašsajūtu, par visiem simptomiem, par to, cik daudz mēs esam apgrozījušies sabiedriskās vietās un saka, ka iespēja, ka mums varētu būt vīruss, ir tikpat kā neiespējama. Bet paslavē mūs, ka izturamies atbildīgi un vienojamies, ka ja līdz piektdienas rītam mēs nejutīsimies droši, tad dosimies veikt testu. Tieši tik vienkārši tas ir. Jebkurā gadījumā, mums tiek lūgts nesatikties ar citiem cilvēkiem līdz brīdim, kad būs pagājušas pilnas divas dienas kopš simptomu pazušanas.

Bet saaukstēšanās paiet mierīgi un piektdienas rītā ir skaidrs, ka nav iemesla tērēt mediķu laiku un aprīkojumu. Es varu mierīgi doties uz darbu, bet vīrs ar mazajiem atpakaļ uz sammerhausu.

Nu jau ir pagājusi nedēļa, kopš slimošanas un gan mēs, gan cilvēki mums apkārt ir veseli. Ar interesi un zināmam bažām gaidam, ko mums nesīs robežu atvēršana un nākošie ierobežojumu atvieglojumi, bet tagad un dotajā brīdī – viss ir kārtībā. Pirmo vilni mēs esam pārdzīvojuši.

Jau otrā nedēļa, kopš pirmo atvieglojumu stāšanās spēkā. Ikdiena ir atgriezusies krietni vien normālākās sliedēs. Vīrs katru dienu dodās uz darbu un meita uz dārziņu un pirmo nedēļu šī iemesla dēļ arī bija acīmredzami nogurušāki kā parasti. Pieraduši pie daudzajām brīvdienām. Man savukārt atsākās pilna apmēra maratons katru rītu – pamodināt, nomazgāt, saģērbt un nogādāt pie vietas abus bērnus un tad doties uz darbu. Nekāda izklaide! Tiesa gan, meita ir ļoti, ļoti priecīga būt atpakaļ dārziņā, kur ir atpakaļ arī visi viņas draudziņi pilnā sastāvā. Bet pamodināt viņu ir ļoti grūti – ap trešdienas rītu jau sākās manāma neapmierinātība: Ej prom, mamma! Es vēl gribu gulēt.

Vispār visi cilvēki ir priecīgi un bauda mazo brīvības garšu. Tas ir acīmredzami. Manā darbavietā atkal ir ļauts visiem doties pusdienās vienlaicīgi, stingri nenodalot cilvēku plūsmu – mēs te neesam vairāk par 50 cilvēkiem. Islandiešu humora izjūta noreaģēja uz 4. maija datumu – tieši ar to dienu sākās ierobežojumu atvieglošana – ar spārnoto frāzi May the fourth be with you un tā brīdi tika lietota visur, pat mūsu darba iekšējo e-pastu noslēgumā.

Mēs esam atsākuši iepirkties veikalā – pārtikas pasūtīšana internetā izrādījās varen nogurdinoša un kaitinoša. Nepieciešamības spiesta – bērniem neder vairs gandrīz neviens drēbes gabals un nevarēju atrast piemērotu internetveikalu – devos arī uz vienu no lielajiem iepirkšanās centriem un jāsaka, ka cilvēku tur netrūka. 50 cilvēku limits gan tiek aktīvi ievērots, pie lielāko veikalu durvīm stāv darbinieks, skaita un pieraksta. Mazākajos veikalos 50 cilvēki fiziski neietilpst. Distance tiek ievērota un roku dezinfekcijas līdzeklis ir visur un tiek aktīvi lietots. Bet maskas joprojām tikpat kā neredz.

Bet vislabāk un vispriecīgāk ir par to, ka pagaidām atvieglojumi nav radījuši situācijas pasliktināšanos. Vīrusa ziņas ir labas, pat lieliskas. Maijā pozitīvi ir bijuši tikai četri gadījumi, lai gan gandrīz katru dienu tiek veikti no 200 līdz 800 testiem. Aktīvo infekciju skaits ir sarucis līdz 6, 1786 cilvēki ir izveseļojušies un neviens pats vairs neatrodās slimnīcā. Tas ir labi. Tas ir lieliski! Protams, tiek atgādināts neatslābināties, mazgāt un dezinficēt rokas un virsmas un ievērot distanci, bet cilvēku noskaņojums neapšaubāmi paliek arvien optimistiskāks un optimistiskāks.

Nākamie atvieglojumi ir paredzēti 25. maijā un neplānoti un negaidīti labās situācijas dēļ ir nolemts, ka, joprojām saglabājot 2-3 nedēļu intervālu starp atvieglojumu soļiem, paši atvieglojumi tiks palielināti straujāk. Oficiālais ziņojums vēl nav iznācis, bet pēc visa zināmā var spriest, ka ar 25. maiju pulcēšanās tiks atļauta līdz 200 cilvēkiem (tagad ir 50), tiks atvērtas sporta zāles, bāri un izklaides vietas. Bet pats lielākais un gaidītākais atvieglojums – peldbaseinu atvēršana – kā īpaša dāvana pacietīgajiem un atbildīgajiem islandiešiem tiks pasniegta nedēļu ātrāk par pārējiem atvieglojumiem – 18. maijā. Viss ar ierobežojumiem, protams – baseini un sporta zāles uzņemot tikai 50% no attiecīgajai vietai paredzētā cilvēku daudzuma, izklaides vietas slēdzot durvis plkst. 23:00. Divu metru distance un milzīgs dezinfekcijas līdzekļu daudzums obligāti.

Tomēr visambiciozākais plāns ir robežu atvēršana, no 15. jūnija vai pat agrāk, ja būs sagatavots viss nepieciešamais. Islandē ielidojošajiem gan valsts iedzīvotājiem, gan tūristiem, būs pieejamas trīs izvēles iespējas:

• Doties divu nedēļu karantīnā.
• Veikt Covid-19 testu lidostā un taisnā ceļā doties mājās vai uz viesnīcu. Testa rezultāts būs zināms vienas dienas laikā un no tā būs atkarīgs, ja negatīvs – karantīna nav nepieciešama, bet vajag lejuplādēt C-19 infekcijas izsekošanas aplikāciju telefonā.

• Uzrādīt negatīvu pēdējo dienu laikā veiktu testu no citas valsts. Lejuplādēt C-19 aplikāciju.

Un tas jau paliek interesanti. Vēl nav īsti skaidrs, kurš maksās par testiem – iesākumā laikam tie tiks segti no valsts budžeta, bet principā tiek plānots izmaksas pārlikt uz pašu ieceļotāju pleciem. Var redzēt, ka šis ir acīmredzams kompromisa variants – mēģinājums saglabāt esošo salīdzinoši drošo situāciju un vienlaicīgi glābt izmisušo tūrisma nozari un praktiski bankrotējošo Icelandair. Vai tas izdosies? Zinot, ka vīrusam inkubācijas periods ir garš, ir skaidrs, ka kāds inficētais šim tiks cauri un kādu aplipinās. Bet dotajā brīdī mūsu galvenais epidemiologs ir paziņojis, ka līdz zināmai robežai, kas ir atkarīga no veselības aprūpes sistēmas spējām, inficēto cipari var arī kāpt un viņi grib atvērt robežas pēc iespējas ātrāk, kamēr ceļošana pasaulē tikpat kā nenotiek tik un tā, lai ar mazu iebraucēju skaitu varētu apskatīt un pārbaudīt kā tas viss strādā. Ja mums izdosies – tad tas būs vienreizējs, fantastisks veiksmes stāsts. Ja ne – esiet sveicināti ierobežojumi, kuru atvieglojumus mēs panācām ar darbu un pacietību un pēc tam paši izmetām miskastē. Vai tas ir prātīgi? To rādīs laiks. Vīruss nekur nepazudīs, vakcīna varētu būt ne ātrāk kā pēc gada, bet arī tas nekur nav apsolīts. Un ja nu vakcīnu neizdodas radīt vispār? Ir skaidrs, ka ieslēgšanās katram savā valstī nevar būt risinājums uz mūžīgiem laikiem un robežu atvēršanas jautājums pasaulei būs jārisina un jāatrod veids kā to izdarīt maksimāli droši.

Grenlandes un Fēru salu iedzīvotāji vīrusu ir savaldījuši pavisam labi, tāpēc viņi ir vienīgie, kuri var ierasties Islandē bez testiem un karantīnas. Vēl tiek piedāvāta B-tipa karantīna cilvēku grupām – strādniekiem, filmēšanas grupām, sporta komandām u.t.t. – viņi var ievērot karantīnu visi kopā, darot to, kas jādara, bet bez nekāda kontakta ar ārpasauli. Par šo ir izrādījušas interesi gan dažādas filmēšanas grupas, gan Anglijas premjerlīgas komandas, kas protams nozīmē tik ļoti nepieciešamos ienākumus kādam.

Aptuveni tāda tagad izskatās ikdiena Islandē. Pēc iepriekšējā bloga ieraksta man kāds uzdeva jautājumu par kovidiotiem un šis laikam ir labs brīdis pastāstīt mazliet izsmeļošāk par sabiedrības attieksmi un uzvedību. Esmu jau daudz un dikti stāstījusi par preses konferencēm un kopības sajūtu un patiešām – kamēr noteikti kāds tā ir tikai gripa un mūs grib čipot islandietis noteikti atradīsies, neviens no viņiem nav pietiekami atpazīstams, lai šis viedoklis izskanētu kaut kur publiskajā telpā. Vismaz neko līdzīgu Veidemanei un Kivičam, par zaļo Valentīnu nemaz nerunājot, neesmu manījusi. Arī mani islandiešu draugi un paziņas visu šo uztver nopietni. Ar savu Haffi iesākumā sazvanījāmies ik pārdienas tikai pārbaudīt vai visi vēl veseli un viss kārtībā.

Diemžēl cits stāsts ir par imigrantiem. Protams ne visi, bet esmu redzējusi dalīšanos ar visādiem murgiem Facebook no savu imigrantu paziņu puses un arī darbā ir kolēģi, kuri visā šajā situācijā visvairāk pārdzīvo to, ka nevarēs aizlidot atvaļinājumā un uzskata to par personīgu ieriebšanas mēģinājumu viņiem, jo es tam vīrusam neticu un tas viss ir speciāli uzrīkots naudas dēļ. Es tā arī nesapratu, kādas tieši naudas – vai dikti izdevīgi sejas masku tirgotājiem vai varbūt tieši mūsu kompānija pie vainas, lai nebūtu cilvēki jālaiž atvaļinājumā? Protams, man ir viegli nosodīt – es tāpat nebiju plānojusi nekur lidot. Mūsu ģimene pavada brīvdienas sammerhausā, svešus cilvēkus ne tikai nesatiekot, bet tikpat kā neredzot un par vīrusu gandrīz vai aizmirstot. Bet tomēr, lai cik man patiešām ļoti būtu žēl cilvēku neizdevušos plānu, manuprāt, uztraukties tikai par savu atvaļinājumu neņemot vērā dramatisko saslimušo un mirušo cilvēku skaitu pasaulē, ir pārāk egoistiski. Pēdējo pāris nedēļu laikā man brīžiem ir ļoti, ļoti pietrūcis vecā darba, kur cilvēki mani labi pazina un pat nemēģināja ar mani apspriest savas sazvērestības teorijas.

Beigās iztulkošu Islandē tagad tik slaveno, preses konferencēs un citur daudz pieminēto un atkārtoto sabiedrisko līgumu, ko mums lūdz atcerēties un ievērot vēl visu vasaru:

• mazgāt rokas
• dezinficēt rokas
• ievērot distanci
• dezinficēt koplietošanas virsmas
• aizsargāt riska grupas
• sazināties ar veselības aprūpes iestādi, ja parādās simptomi
• turpināt veikt testus
• ievērot karantīnu
• ievērot izolāciju
• turpināt sniegt labu servisu
• dalīties ar uzticamu informāciju
• būt saprotošiem, saudzīgiem, pieklājīgiem un atbalstīt vienam otru

Gluži labs līgums, vai ne? Noderētu ne vien šajā, bet visos laikos. Ja nu vienīgi man ir mazliet apnicis vērt vaļā durvis ar kāju vai plecu…

Veselību un izturību visiem!

Ir pagājušas vairāk kā divas nedēļas kopš iepriekšējā ieraksta un visas šīs divas nedēļas mēs gluži vienkārši gaidam 4. maiju. Un izbaudam pavasari. Jā, mums ir sācies īsts, burvīgs, ilgi gaidīts un islandisks pavasaris. Garā, vētrainā ziema pavisam strauji ir beigusies un tieši kopš Pirmās vasaras dienas – svētku dienas un sarkanā datuma Islandē – mūs lutina sauss, silts un saulains laiks. Tas uzlabo garastāvokli visiem. Bērni beidzot ir nomainījuši biezos ziemas kombinzonus pret plānajiem vasaras pollagalli – lietus drēbēm, un mēs katru dienu varam doties ārā – pastaigāties, braukt ar ritenīšiem, doties uz bērnu laukumiņu vai vismaz dzīvoties pa balkonu. Vakaros saule spīd ilgi, ilgi un nemaz nenāk miegs.

Sasodītais vīruss Islandi pamet gandrīz tik pat strauji kā uz šejieni atnāca un pat tādam rūdītam pesimistam kā man ir jāatzīst, ka viss patiešām izskatās pozitīvi. Acīmredzot Lieldienās cilvēki ir mācējuši uzvesties labi, vai vismaz pietiekami labi un aktīvo infekciju pieaugums nav atgriezies. Pēdējās divās nedēļās jaunu infekciju skaits dienā ir krities no tām pašām padsmit līdz divām, trim vai pat nevienai. Un cilvēki strauji izveseļojas arī. Aktīvo infekciju skaits ir sarucis līdz 72, slimnīcā atrodās tikai 4 cilvēki un neviens no tiem intensīvajā terapijā. Mirušo skaits ir apstājies pie 10 un ir visas cerības, ka lielāks tas varētu arī nepalikt. Ar nākošo nedēļu ir plānots uzsākt asinsanalīzes, lai noskaidrotu tos cilvēkus, kuri ir izslimojuši vīrusu paši to nepamanot, bet pagaidām neliekas, ka to skaits varētu būt liels.

Preses konferences joprojām notiek katru dienu, bet pat tur vairs īsti nav ko runāt. Tiek nosaukti jaunākie skaitļi, tad cilvēki uz maiņām un dažādās kombinācijās tiek paslavēti un viņiem tiek pateikts paldies un tad notiek bezgalīga spriešana un spekulēšana par nākošajiem soļiem. Reikjavīkas Landspitali direktors izmanto iespēju un pasaka īpašu paldies tiem slimnīcas darbiniekiem, kuri ir no ārzemēm, pacenšoties to izdarīt islandiski, angliski, poliski un filipīniski. Pansionātu savienības direktore atnes Víðaram dzimšanas dienas torti no “priekšējo rindu darbiniekiem” un viņš nenovalda asaras tiešajā ēterā. Tie visi ir mazi, bet nozīmīgi sīkumi. Tāda patiesa sirsnība, patiesa kopības sajūta palīdz izturēt šo grūto laiku, atceroties, ka mēs visi viņu izturam kopā un katrs varam paveikt vismaz kaut ko, lai padarītu savu un citu cilvēku dzīvi labāku un gaišāku. Šodienas preses konferences viesis – Islandes prezidents Guðni Th. Jóhannesson – teica, ka viņš gribētu kā valsts iedzīvotājs, nevis kā prezidents, teikt, ka tagad – kā vēl nekad – viņš ir tik ļoti laimīgs un lepns dzīvot Islandē. Ar asarām acīs man nācās vien viņam piekrist.

Kādi ir plānoti nākamie soļi? Ja viss veiksies labi un pēc pirmās ierobežojumu mīkstināšanas nebūs jūtama situācijas pasliktināšanās un otrais vilnis, tad uz maija beigām varētu atļaut pulcēties 100 cilvēkiem, atvērt peldbaseinus un sporta zāles. Un tad skatīties tālāk. Jebkurā gadījumā, joprojām netiek paredzēts, ka vasaras laikā varētu atļaut vienkopus pulcēties vairāk kā 2000 cilvēkiem un, protams, divu metru distance, roku mazgāšana un visa iespējamā dezinfekcija paliek un paliks spēkā vēl ilgi, ilgi, ilgi.

Bet pats lielākais jautājums un galvassāpe tagad ir – ko darīt ar tūrismu? Pēdējos gados Islandi apciemo gandrīz divi miljoni gadā, kas krietni vien pārsniedz valsts iedzīvotāju skaitu. Tūrisms sastāda gandrīz pusi no Islandes eksporta ienākumiem, vairāk kā 10% IKP un nodarbina tūkstošiem cilvēku. Un tagad tas viss ir pilnībā apstājies. Valdība ir izsludinājusi jau trešo atbalsta pasākumu paku – vēl vairāk aizdevumu, kā arī – valdība izmaksās atlaišanas pabalstus tām kompānijām, kuras ir zaudējušas vairāk kā 70% ienākumu. Jo, atlaižot darbinieku, nedodot viņam iespēju nostrādāt pienākošos uzteikuma termiņu ir jāizmaksā atlaišanas pabalsts trīs mēnešalgu apmērā. Daudzas kompānijas to vairs nevar atļauties un nu jau visiem ir skaidrs, ka situācija nenokārtosies ātri un visas darbavietas – un arī kompānijas – nebūs iespējams saglābt un saglabāt. Attiecīgi, daudzi no vairāk kā 50 000 darbinieku, kuri pagaidām tiek nodarbināti uz nepilnu slodzi, algas atšķirību saņemot no valsts, drīzumā kļūs par pilntiesīgiem bezdarbniekiem. Un, kamēr daudzi no viņiem kļūs par papildu slogu valsts budžetam, noteikti netrūks arī tādu, kuru darba stāžs nav pietiekams bezdarbnieka pabalsta saņemšanai. Ko iesāks cilvēki pavisam bez ienākumiem dārgā valstī no kuras, dotajā brīdī, pat īsti nav iespējams aizlidot? Oh, fokk.

Icelandair – pēc WOWair bankrota nu palikusi vienīgā Islandes aviokompānija – aprīļa pēdējā dienā paziņoja par nepilnu 2000 darbinieku atlaišanu. Piloti, stjuartes un vēl un vēl un vēl. Vēl nav pieejami oficiālie dati par aprīli, bet tika prognozēts, ka Reykjanesbær reģionā bezdarbs pārsniegs 26% robežu un nav ne mazākā iemesla domāt, ka prognoze nepiepildīsies. Mazās pašvaldības, kurās tūrisms ir bijis praktiski galvenais ienākumu un nodarbinātības avots, baidās pat no 40% bezdarba. Un būtu muļķīgi domāt, ka šis trieciens neparaus sev līdz visu pārējo ekonomiku – celtniecība jau manāmi sāk apstāties, nekustamo īpašumu tirgus arī. Par suvenīriem, ēstuvēm un dažādām atrakcijām nav vērts pat iesākt. Islandes krona ir zaudējusi 14 % vērtības. Toties, pateicoties tam, ka arī AirBnB ir apstājies, īres dzīvokļu tirgus gan izskatās manāmi atdzīvojies un liekās, ka tuvākajā nākotnē cilvēkiem būs iespēja atrast dzīvokli Reikjavīkā bez bankrota un nervu sabrukuma. Nu, vismaz kaut kas.

Protams, visas gudrās galvas domā, ko iesākt. Bet, pirmais un galvenais uzdevums ir apturēt vīrusu un, līdz 15. maijam divu nedēļu karantīna, ierodoties Islandē, ir obligāta arī tūristiem – ja nu kāds atrod veidu, kā šeit nokļūt. Starp citu, ļoti iesaku – ja kādam ir milzum daudz laika un naudas. Tagad var redzēt visskaistāko un vispatiesāko Islandi. Maza satiksme, viegli braukt, visas skaistākas vietas tik pat kā tukšas un bez tūristu mākoņiem. Neticami! Pat mēs, dzīvojot piecus kilometrus no starptautiskās lidostas, esam sākuši gulēt pie atvērta loga. Ir tik kluss. Ieraugot debesīs lidmašīnu mazliet iesmejam: Kas tas par retu putnu? Šie jau ir jāieraksta Sarkanajā grāmatā.

Kā tūrisma jautājums tiks risināts tālāk vēl nav skaidrs, bet tiek apskatīti dažādi varianti. Atļaut ieceļot cilvēkiem, kas vīrusu jau ir izslimojuši? Atļaut ieceļot cilvēkiem, kuri var uzrādīt negatīvu testa rezultātu? Tiek gaidīta “zaļā gaisma” no mūsu Civilās aizsardzības speciālistiem, lai uzsāktu masīvu akciju ferðumst innanlands – šī doma jau šur tur sāk izskanēt. Ceļot iekšzemē! Apskatīt Islandi pašiem un vismaz kaut cik palīdzēt izvilkt dzīvību tūrisma uzņēmumiem.

Pēc pilniem diviem mēnešiem vīruszemē man joprojām ir jāsaka, ka mūsu ģimenei ir paveicies palikt tikpat kā neskartai. Neviens no mums nav saslimis un nav nonācis pat karantīnā. Mana mikroaļģu fabrika joprojām attīstās un pat pieņem darbā cilvēkus – un viņi tagad var izvēlēties uz urrā. Vīrs ir atgriezies atpakaļ pie pārtikas ražošanas īstajā laikā un darba ir ļoti, ļoti daudz. Tik daudz, ka tiek atdzīvoties jau mazliet aizmirstā ideja par manis atgūšanu atpakaļ.

Šajās brīvdienās atklājam vasaras sezonu, visi kopā nodzīvojot sammerhausā no piektdienas līdz svētdienai. Izbaudījām, atpūtāmies, izsmējāmies, grillējām, pavadījām daudz laiku svaigā gaisā un nosvinējām manu dzimšanas dienu. Rīt ir 4. maijs – meita atsāks iet uz dārziņu katru dienu, tāpat arī vīrs atsāks strādāt piecas dienas nedēļā. Es ticu, ka pirmā nedēļa viņiem abiem varētu būt smaga, bet tik un tā – tas ir pirmais mazais solis atpakaļ pie normālas dzīves. Kā mums veiksies tālāk? Lai laiks rāda.