cik auksti ir Islandē?

Islande? Brrr, tur tak ir auksti.

Ak jel, cik bieži es šo esmu dzirdējusi, iepazīstoties ar cilvēkiem un pasakot, kur es dzīvoju. Tāpēc, arī ātrās Twitteraptaujas kas jums pirmais ienāk prātā par Islandi? daudzie auksti, auksti, auksti man nebija nekāds pārsteigums. Izklausās jau arī… auksti. Leduszeme, paskaties tik uz karti – tur tālu, tālu Ziemeļos.

Tomēr, patiesi auksti Islandē tikpat kā nekad nav, protams, ja runājam par apdzīvotām un apdzīvojamām vietām, nevis par ledājiem un visu mežonīgo, kalnaino salas viduci. Vidējā gaisa temperatūra Reikjavīkā ir aptuveni 12°C vasarā un ap 2°C ziemā. Latvijas Latvijas Vides, Ģeologijas un Meteroloģijas centrs man saka, ka Latvijas vidējā gaisa temperatūra ir tikai par pāris grādiem augstāka vasarā un zemāka ziemā, tā kā par aukstumu kā tādu islandieši īpaši sūdzēties nevar. Gadās gan katru ziemu tas pāris dienas, kad temperatūras atzīme nokrīt zem -10°C, bet tas tomēr notiek tik reti, ka sirdsapziņa neatļauj daudz kurnēt. Un arī vasaras 12°C ir tāds stipri nosacīts – ja uzspīd saulīte, gaiss var iesilt arī līdz 20°C un pie tādas temperatūras, atrodot labu aizvēju, var justies jau gluži kā Spānijā.

Bet jums tur tas briesmīgais, no kājām nost gāzošais vējš!

Lūk! Lūk vējš ir tas nelietis, kas liek cilvēkiem atcerēties, ka viņi Islandē ir nosaluši vairāk kā jebkad un jebkur savā dzīvē. Ziniet tos laikapstākļu appus, kas vienmēr pieliek blakus reālajai gaisa temperatūrai savus “real feel”. Viņi vienmēr nozog vismaz pāris grādus un taisnība vien viņiem ir – tāds mazliet svelošs ziemeļu vējš, arī tos pašus pāris grādus zem nulles var padarīt krietni vien jūtamākus. Islandes līdzenajā daļā vidējais vēja ātrums svārstās starp 6-8 m/s vasarā un 10-11 m/s ziemā, kas it kā neizskatās nemaz tik traki, bet tomēr tur ir daudz dažādu sīkumu, kurus jāņem vērā. Vēja ātrums ir ļoti atkarīgs no reljefa – jo augstāk, jo vējaināk – un no atrašanās vietas kā tādas. Īpaši vējainas, protams, ir salas un pussalas, tāpēc pēc astoņiem Reykjanesas pussalā nodzīvotiem gadiem man Liepājas brāļu – Pilsētā Kurā Piedizmst Vējš izsauc aptuveni tādu pašu sejas izteiksmi kā manas četrgadīgās meitas stāsti par to, ka viņiem dārziņā šodien bija īsts krokodils. Viņiem tur piedzimst vējš, cik piemīlīgi.

Kad vējš uzpūš tik ļoti, ka Seljalandsfoss ūdenskritums netiek līdz zemei.

Par vētru tiek uzskatīts vējš, kā ātrums pārsniedz 18m/s un tādas gadoties aptuveni 10-20 dienas gadā, no vēja salīdzinoši aizsargātajās vietās. Augšā kalnos, valsts vidienē tādu dienu katru gadu ir vairāk kā 50. Un, protams, 18 m/s ir vēl tāda salīdzinoši pieticīga vētra, lai gan arī pie tādas vēja brāzmas pārsniedz arī 30 m/s. Bet tā īsti nopietni viss paliek, kad vidējais vēja ātrums kā tāds pārsniedz 30 m/s un Islandes absolūtais rekords ir 62,5 m/s stabila vēja ātruma un 75,5 m/s brāzmās, vismaz tā saka Veðurstofa Íslands .

Attiecībā no vēja ātruma, tā pati Veðurstofa mēdz uzlikt brīdinājumus – dzeltenu, oranžu vai sarkanu. Dzeltens – tā ir parasta vētra. Varbūt jāatliek kādas izklaides un tūristiem ieteikts palikt tur, kur viņi ir, bet kopumā dzīve turpinās kā ierasts. Oranžais brīdinājums – tas jau ir nopietni. Pie oranžā brīdinājuma apdrošināšanas kompānijas mēdz atsūtīt SMS, cilvēki turās pie laternu stabiem, tiek slēgti ceļi un pūsts prom viss, kas nav labi nostiprināts. Arī dranķīgāk uzlikti jumti – lai gan vispār jāsaka, ka jumtus Islandē liek kārtīgi. Viņi zin, kur viņi dzīvo. Sarkanais brīdinājums – tā jau ir apokalipse. Slēgtas skolas, slēgti ceļi, cilvēkiem ieteikts palikt mājās. Bet, ticiet vai nē, sarkanais brīdinājums gadās ārkārtīgi reti, tikpat kā nekad.

Visvētrainākais, protams, ir rudens un ziema. Parasti, tā pa kārtīgo rudens sākumu iezīmē pirmā īstā vētra, ar lidojošiem, vasarā tik populārajiem bērnu batutiem, kuri mēdz tikt aizpūsti pie kaimiņiem un tālāk. Tā teikt, vakar tev vēl nebija batuta, bet šorīt jau ir – piemēram uz mašīnas. Skati mēdz būt patiešām iespaidīgi – apgāztas mašīnas, izmētāti okeāna krastmalas akmeņi un dažāda mēroga skādes. Tā kā ar kokiem Islande nav slavena, tad pārrāvumi elektroapgādē gadās ne tik bieži un, lielākoties, tad ja spēcīgajam vējam pievienojās kāds burvīgs specefekts – piemēram sniegs vai lavīna. Bojāgājuši cilvēki ir ekstrēms retums un visas skādes, lielākoties, ir finansiālas – ganāmpulki, jumti, stikli, mašīnas… tā kā, lai gan īpašuma apdrošināšana Islandē nav obligāta, tā ir ļoti, ļoti vajadzīga un noderīga lieta.

Pateicoties vējam mēs iemācamies arī daudz dažādus knifiņus – piemēram to, kā novietot mašīnu, lai atverot durvis tās neaizlidotu pa gaisu, vai labākajā gadījumā neiesistu blakus esošajai mašīnai pamatīgu bukti. Savukārt ne pārāk labus logus, spēcīgas vētras laikā, var izglābt uz rūtīm ar izolācijas lentu uzlīmēti X.

Un tad vēl tur visu laiku līst!

Nu kāpēc visu laiku? Tikai mazliet vairāk kā vidēji 213 dienas gadā. Ja ātri iemet googlē, tad izrādās, ka Latvijā nokrišņu ir ne tik daudz mazāk – vidēji 180 dienas gadā, un 600 mm pret Islandes 800mm, tāpēc kārtīgam latvietim par slapjumu Islandē nevajadzētu daudz sūdzēties.

Nokrišņi var būt visdažādākie – smalkais lietus, lietus, slapjš sniegs, sniegs, krusa. Tie var arī gluži mierīgi sekot viens otram gan manis nosauktajā, gan arī pilnīgi nejauši izvēlētā secībā. Ne velti tik lielu popularitāti bauda teicieni: Tev nepatīk laikapstākļi? Pagaidi piecas minūtes! un Mums ir visi četri gadalaiki. Vienā dienā. Vēja virziena maiņa var izraisīt straujas temperatūras un attiecīgi arī nokrišņu izmaiņas.

Vissausākie, teorētiski, ir vasaras mēneši, nokrišņiem bagātākie – rudens un ziemas, bet atšķirība nebūt nav liela un vidēji vismaz 10 lietainas dienas ir katru mēnesi un gadās arī tādi burvīgi brīži, kad visas šīs 10-15 dienas iekrīt viena pēc otras, nepārtrauktā divu nedēļu slapjumā un pelēkumā. Pateicoties vējam, lietus parasti līst nevis vertikāli, bet horizontāli un, ja tas ir smalkais lietus, tam piemīt īpašs talants iespraukties pa katru, pat vismazāko vīlīti.

Vēl jo lielāku šarmu šī kombinācija iegūst ziemā, ja nepārtraukti snieg divas nedēļas no vietas, ar sniegavētru divreiz, trīsreiz nedēļā. Redz, Islandē nav sētnieku un par savas mājas durvjupriekšu jārūpējas katram pašam. No rīta jāizrok mašīna no garāžas vai stāvvietas, un arī ceļš, lai arī kur gribētos nokļūt, nebūs no tiem patīkamākajiem – nepārtraukti tīrīti tiek tikai lielie ceļi, mazās ieliņas, it īpaši agri no rīta ir pieputinātas pilnas un iesprūst kupenā var jebkur. Tāpēc arī tik ļoti populāras ir apvidus automašīnas, pat dzīvojot pilsētas centrā. Bet tomēr nav tā, ka tās būtu gluži visiem – tā nu sniegainos rītos labi cilvēki, kam ir augsti un spēcīgi džipi, mēdz iekraut bagāžniekā troses un āķus un brīvprātīgi braukāt pa pilsētu un vilkt ārā nabaga iestigušos.

Tad kopumā tomēr dranķīgi?

Kā lai uz šo atbild? Tas atkarīgs, kā uz to visu skatās un gan viedoklis nežēlīgi auksti un vējaini gan forši skarbs klimats ir vienlīdz labi. Manuprāt tūristi un vietējie Islandes klimatu uztver un izjūt pavisam atšķirīgi. Tūristam tomēr ir kaut kāds ierobežots laika sprīdis, kad visu apskatīt un izdarīt, ko viņš ir ieplānojis, un tad nu viņš iet, brauc un dara, ja vien laiks nav palicis tik traks, ka tas nav iespējams. Un, ja nu tūristam tā paveicās, ka viņa nedēļa Islandē iekrīt tieši nedēļā, kad visu laiku ir apmācies, lietains un vējains, tad viņš iet, brauc un dara un procesa laikā salīst un nosalst. Lai brīvdienas maksimāli izdotos ir jāatcerās divi atslēgas vārdi: ūdensizturīgs un vēja necaurlaidīgs. Apģērbam un apaviem ir jābūt ūdensizturīgiem un vēja necaurlaidīgiem, visu kas zem tā, ieteicams vilkt sīpoliņā – kārtu kārtām. Lai var vilkt virsū – vai nost – ja laiks negaidīti uzlabojās.

Vietējie tikmēr sēž savās siltajās mājās – apkures sezona mums ir vienmēr – un ar mašīnu aizbrauc uz baseinu, kino vai restorānu, pārgājieniem, pastaigām un izbraucieniem izvēloties dienas, kad laiks ir labs. Ticiet man, tās gada dienas, kad laiks ir labs, mēs no sirds izbaudam – ne velti, Islandē pastāv tāds termins kā sun guilt – kad tu jūties vainīgs un neiederīgs, ja saulainu dienu atļāvies pavadīt mājās, piemēram, paģirains guļot pie TV. Nē, saulainajās dienās mēs visi esam ārā.

Personīgi es ar Islandes klimatu sadzīvoju ļoti labi. Augstāk minēto iemeslu dēļ, man patiesībā ir tikai trīs džemperi un termoveļas komplektu es izvelku no skapja tikai pāris reizes gadā. Ja nu ir kaut kas, kas patiešām ļoti un briesmīgi krīt uz nerviem, tad tas ir tas pavasara jociņš, kad pēc kādas nedēļas silta un pavasarīga laika, kad liekas, ka vasara jau tikpat kā ar roku aizsniedzama, ziema uzmet vēl pāris nedēļas puteņojoša ārprāta, bet mani draugi, radi un paziņas no citām zemēm to izmanto lai sacenstos ar bet pie mums šodien +19. Tas nu gan nav forši.

pārmaiņu viļņos

Ak, sasodīts, atvaļinājums jau tikpat kā beidzies. Pēdējā atvaļinājuma nedēļa ir bijusi tik ļoti aizņemta, ka visas pārejās nedēļas šķiet kā palikušas tālu pagātnē. Pagājušopiektdien mēs ievācāmies savā jaunajā dzīvesvietā un – lai arī cik ļoti mēs negribējām, lai tas tā sanāktu, liktenis bija lēmis visam iekrist vienlaicīgi – ar otrdienu puiks uzsāka savas četras radināšanās dienas dārziņā. Tikmēr Covid-19 otrais vilnis izskatās mazliet noplacis, un aktīvo infekciju skaita pieaugums nav ne salīdzināms ar pirmo vilni. Tiesa gan, Islandes tūrisma nozare pēc īsas elpas atgūšanas atkal ir nolikta uz lāpstiņām – otrais tests ir obligāts pilnīgi visiem un piecas dienas starp testiem ir jāpavada stingrā karantīnā. Pulcēšanās ierobežojumi nav atviegloti, bet nav arī kļuvuši stingrāki – 100 cilvēki kopā drīkst savākties un dzīve nav apstājusies pavisam.

Kā mums veicās ar visām pārmaiņām? Pārvākšanās pēc septiņiem gadiem bija viens nogurdinošs pasākums, patiešām. Labi, ka mēs laicīgi sākām gatavoties – jau jūnija beigās sākām lēnā garā iesaiņot un nest uz garāžu mazāk vajadzīgās lietas, vīrs noņēma no sienām bilžu rāmīšus un citas smukumlietas, piešpaktelēja un piekrāsoja. Ar laiku uz garāžu pārvācās arvien vairāk mantas un mēbeles un pēdējās nedēļās mūsu, kādreiz tik glītais un omulīgais dzīvoklis, izskatījās daudz vairāk pēc skumīgas noliktavas un mēs arvien vairāk nevarējām sagaidīt, kad beidzot varēs sākt kustēties uz priekšu.

Pēc līguma atslēgu nodošanai bija jānotiek 15. augustā, bet mūsu mājas pārdevējiem izdevās izvākties ātrāk un jau ceturtdienas, 13. augusta pēcpusdienā, atslēgas bija mums rokās. Vīrs ātri vien paņēma piektdienu un pirmdienu brīvu, tajā pašā vakarā atbrauca mūsu Haffi, kurš bija brīvprātigi pieteicies palīgā, ar savu ietilpīgo kemperi mantu pārvešanai. Haffi, kurš ir bijis mums blakus visos svarīgajos notikumos, iesākumā mūsu jauno pirkumu apskatīja kā ar palielināmo stiklu, izpētot visus stūrus un maliņas, bet beigu beigās ar prieku atzina, ka mēs visu esam izdarījuši pareizi – visas svarīgās lietas mājai ir labā stāvoklī. Viņš bija ļoti par to baidījies… bet nu, viņa paša skola. Mēs zinājām, ko skatīties.

Bet pat ar visiem iepriekš paveiktajiem darbiem un to, ka ir palikusi tikai visnepieciešamāko lietu iesaiņošana un visa pārvešana, piektdiena ir elles diena. Vīrs ar Haffi sāk agri no rīta, paņemot mazu brokastu pauzi tikai, lai aizvestu meitu uz dārziņu. Kad brālēns pamostās pēc nakts maiņas, viņš viņiem pievienojās, tikmēr es, pieskatot puiku, mēģinu vēl tās pēdējās lietas iesaiņot. Visu vēl sarežģītāku padara tas, ka jāpārvieto ir ne tikai mūsu, bet arī mammas lietas un, ka mēs visi gribam šo nakti pavadīt jau jaunajās mājās. Tas arī aptuveni izdodās, bet gan vīrs, gan Haffi, gan brālēns ir beigti un pagalam. Uzsaucu visiem kaudzi ar picu vakariņās, sakārtojam bērnu istabas vismaz tik daudz, lai var mazos nolikt gulēt un sākam iepazīties kārtīgāk.

Pārsteigumu netrūkst. Kamēr visas svarīgās lietas – elektroinstalācija, kanalizācija, jumts un tamlīdzīgi, mums nerada vilšanos, visa iekšējā apdare ir kaut kas neticams. Labi, labi, jau māju apskatot mēs zinājām, ka visu mēs gribēsim iekārtot sev pa prātam un ieplānojām tam gan laiku, gan līdzekļus, bet tomēr mēs nebijām paredzējuši un rūpīgi ieskatījušies, ka ir tik traki. Lampas karājās vados, gaismas slēdži un kontakti pielikti šķībi, guļamistabas skapja durvis ieliktas tik pavirši, ka lāga neturās ciet. Ak jel, vīram darba netrūks. Katrā telpā un katrā vietā var atrast ko jaunu un par mūsu mājas top joku kļūst pieņēmums, ka iepriekšējie īpašnieki ne tikai nav lietojuši līmeņrādi, bet visdrīzāk nekad dzīvē to nav pat redzējuši.

lūk, šī instalācija, piemēram

Visa nedēļas nogale paiet iekārtojoties, kārtojot, skrūvējot un labojot. Haffi nodzīvo līdz pat pirmdienai savā kemperī mūsu pagalmā, aizved mūs uz IKEA, nes saldējumu mūsu bērniem un bulciņas mums. Kad pirmdienā, atgādinājis, lai zvanam viņam, ja mums kas vajadzīgs, viņš dodās prom, mēs kārtējo reizi nopriecājāmies, ka mēs tāltālajā 2008. gadā izvelējāmies sev īsto gesthausu. Mums par lielu prieku bērni ir patiesā sajūsmā par jauno māju. Kamēr meita jau gaidīja ar lielu aizrautību, par puiku mēs bijām mazliet noraizējušies – viņš mums tāds dikti mājdzīvnieciņš, kas atgriežoties no jebkuras vietas un vienalga pēc cik ilga laika, sirsnīgi spiedza Mājās! tikko kā kaut mājas stūrītis kļuva redzams. Tā kā mēs patiesībā bijām gatavojušies diezgan nervozam sākumam, nemierīgam miegam un raudāšanai pēc mājām. Bet tas izpalika. Un, par spīti visiem pārsteigumiem, mūsu dārzs vien lika mums visiem četriem iemīlēties jaunajā mājā pavisam un uz mūžīgiem laikiem – mums ir foršākais, saulainākais un no vēja aizsargātākais pagalms visā Keflavīkā, kur mazie var skraidīt, pieaugušie sauļoties un visi kopā grillēt un ēst svaigas upenes tieši no krūma.

ņammī ņam

Un ar otrdienas rītu, klāt visiem jaunumiem, mēs ar puiku dodamies arī uz iepazīšanās dienu dārziņā. Vispār jāatzīstas, ka izvēloties dārziņu meitai, mēs lielākoties vadījāmies pēc darbalaika un atrašanās vietas – es stipri uzticējos Islandes izglītības sistēmai. Islande vispār ir valsts, kur ļoti mīl bērnus un es ticēju, ka jebkurā dārziņā, attieksme un atmosfēra būs bērnam draudzīga. Divu gadu laikā, kopš meita iet dārziņā, man ne reizi nav nācies vilties, tāpēc puiku tam pašam dārziņam pieteicu bez pārdomām. Mana salidzinoši noslēgtā vienpate ir iemācijusies draudzēties ar citiem bērniem, tekoši runāt islandiski, nekautrēties un nebaidīties no svešiem cilvēkiem un uz dārziņu iet ar prieku un bez raudāšanas.

Mūsu dārziņš vadās pēc Hovarda Gārdnera daudzpusīgās inteliģences teorijas, uztver katru bērnu kā personību, cenšās atbalstīt bērnu patstāvību un dot iespēju pašam pieņemt lēmumus, nodrošināt atbalstošu, siltu un mājīgu vidi. Visas mācības notiek tā sauktajā “karuselī” – mazajiem divreiz nedēļā, lielajiem četrreiz nedēļā – bērniem ir iespēja pašiem izvēlēties un darboties vienā no astoņām, pēc Gārdnera teorijas izveidotajām darba stacijām – valodas, mūzikas, kustību, telpiskajā u.t.t. Protams, bērni kopā ar skolotājiem arī dzied un lasa/skatās grāmatas, mācās burtus un skaitļus un dodās gan dzīvoties bērnu laukumiņā pie dārziņa, gan pastaigās pa apkārtni, gan dažreiz arī kādā mazliet tālākā ceļā ar autobusu. Grupiņā ir trīs audzinātājas un ne vairāk kā 15 bērni, tā kā uzmanības bērniem nemēdz pietrūkt, viņi ir samīļoti un apčubināti. Pat palutināti. Izmaksas? 38 000 ISK (~230€) mēnesī, maksimālais darbalaiks 7:45-16:15. Cenā iekļautas brokastis, pusdienas, launags un augļi. Otrajam bērnam ir 50% atlaide, trešajam un tālāk 100% atlaide, jāmaksā tikai par ēdināšanu. Uz dārziņu līdz jādod rezerves drēbes, pamperi un mitrās salvetes, kamēr tie vēl aktuāli.

Pavisam mazie bērni pirmo gadu ir atsevišķā spārnā, divās grupiņās, tāpēc māsu pirmajā gadā puiks nesatiks bieži. Nokļūstam viņas vecajā grupiņā, bet no viņas bijušajām audzinātājām ir palikusi tikai viena – pārejās ir aizrotējušas uz citām grupiņām. Viena audzinātāja ir poliete, pārejās islandietes un arī bērni ir ar visdažādāko izcelsmi. Pirmā diena gan ir pavisam īsa – tikai divas stundas. Paspēlējamies, paēdam auglīšus un mazliet izejam ārā. Puikam patīk, viņš smaida un koķetē ar audzinātājām un izēd trīs porcijas ar auglīšiem.

Otrā diena jau ir mazliet garāka un mēs ierodamies arī uz brokastīm. Tas ir dienas prieks puikam, jo brokastīs viņš satiek māsu. Ar priecīgu Katija! Katija! viņš skrien viņu apskaut un par to sasmaidās visi pieaugušie, kas atrodas ēdamzālē. Kamēr puiks ēd, pie manis atnāk sasveicināties gandrīz visas audzinātājas, lai papriecātos kā puiks jau ir izaudzis: Ak, es vēl atceros, kā tu vedi meitu uz dārziņu, ar lielu, lielu punci un Bet viņš tak vēl tik tikko bija mazs bēbītis autokrēsliņā. Ar otro bērnu iesākt dārziņa gaitas ir daudz jautrāk. Puiks tikmēr izēd divas porcijas ar brokastīm un pēc tam sasveicinās vēlreiz ar māsu – meita, kamēr ir priecīga brāli redzēt un ar lepnumu viņu parāda savām audzinātājām un draudzenītēm, arī ar īstu vecākās mājas atbildības sajūtu brāli pamāca, kur ir jāliek netīrie trauki un: Es tagad iešu tur brāli, uz savu grupiņu. Tev ir jāiet tur, pie mazajiem bērniņiem! Diena paiet lieliski. Mans puiks, kā izrādās, māk burvīgi uzvesties sabiedrībā – viņš labprāt aiziet spēlēties ar audzinātāju, ne tikai neņem nost mantas citiem bērniem, bet ar pieklājīgu lūdzu mēģina tās citiem bērniem atdot un pēc spēlēšanās sakārto mantas atpakaļ kastītēs. Tā kā viss veicās tik labi, mēs ar audzinātājām spriežam, ka nakošajā dienā es pat varētu mēģināt uz brīdi doties prom – iesākumā uz priekštelpu, bet pēc tam varbūt arī tālāk.

Tam gan nav lemts notikt – nakošajā dienā ir ļoti, ļoti smaga diena, tiesa gan, ne mums. Vairāki bērni ir sākuši radināšanos jau nedēļu agrāk un jau tiek atstāti paši, bet arī tiem, kuriem līdz vēl ir vecāki, ir kaut kāda melnā diena. Nezinu, pilnmēness vai retrogrāds, bet ceturtdiena ir raudošu bērnu pilna. Manī rodās milzīga cieņa pret audzinātājām, kuras cenšās visu to bēdu leju nomierināt, iedrošināt un izklaidēt. Es nekad nevarētu strādāt bērnudārzā! Man sāk sāpēt galva jau pēc pusstundas un, protams, nevienam no mums nenāk ne prātā padarīt šo dienu vēl sarežģītāku, atstājot vienu arī manu dēlu. Bet man par lielu prieku, mans puiks visu trīs dienu laikā nav pat ieraudājies. Kādā brīdī grupiņas vadītāja pienāk pie mums, paglauda puisītim vaigu un saka: ar tevi, Aleksander, gan mums viss būs labi, vai ne? Tu tik smaidi! uz ko arī puisītis viņai žilbinoši uzsmaida. Vienīgais, kas mani uztrauc ir ēšana – kad ar bļāvieniem VĒL MAKARONI!!! puiks tukšo jau ceturto pusdienu šķīvi, es sāku baidīties, ka visi padomās, ka viņu mājās nebaro un mums piestādīs atsevišķu rēķinu par ēdināšanu.

Piektdiena, ceturtā un pēdējā radināšanās diena, audzinātājām un bērniem nav vairs tik nervoza. Pēc plāna bērniem ir jāpaliek līdz diviem un pēc pusdienām jāmēģina doties pagulēt. Kad, kaut kad pēc brokastīm, puiks atkal ir aizgājis celt mājas kopā ar audzinātāju, viņa man miedz ar aci un iesaka doties uz priekštelpu. Sēžu, klausos un ik pa brīdim paskatos pa lodziņu durvīs. Puisītis sēž un spēlējās. Pēc brīža man pievienojās vēl viena mamma un viens tētis, mēs visi gaidam un apspriežam visādus bērnaudzināšanas jautājumus. Mazajiem tikmēr iekšā sākās kopābūšanas brīdis ar dziesmām un auglīšu ēšana. Otru mammu pasauc, mēs ar tēti paliekam gaidīt. No viņa puikas ir dzirdama periodiska raudāšana, ar ko audzinātājas tiek galā, no manējā joprojām ne skaņas. Kad dziedāšana un auglīši ir beigušies, viena no audzinātājām paver durvis un vēršas pie gaidošā tēta: Mēs tūliņ nāksim ģērbties, lai ietu ārā. Paslēpies, lūdzu, kaut kur aiz stūra. Izmantoju brīdi un jautāju, ko darīt man? Tev? Tu vari mierīgi braukt mājās! Ja kaut kas notiks, mēs tev zvanīsim!

Tā nu es dodos, mierīgi sakravāju mašīnu vakarā paredzētajai braukšanai uz sammerhausu, aizbraucu iepirkties, bet visu laiku paturu uzmanības lokā telefonu. Zvana nav. Ap divpadsmitiem nolemju aizrakstīt ziņu – pajautāt kā viņiem veicās un pateikt, ka esmu gatava braukt pakaļ, ja puiks nevar iemigt. Es stipri šaubos par to gulēšanu, viņš ir pieradis gulēt ratos, vēlpietam esmu aizmirsusi atstāt viņam knupsīti. Atbilde mani apsēdina uz pāris sekundēm: Mums iet kā pasakā. Viņš glīti spēlējās un nebija ne mazāko problēmu viņu nolikt gulēt – viņš ir iemidzis un brauc viņam pakaļ pulksten divos. To nu es nebiju gaidījusi. Divos atrodu savu puiku spēlējoties smilšukastē. Audzinātājas slavē vienā slavēšanā. Neesot raudājis un meklējis mammu ne reizi. Iemidzis pāris minūšu laikā. Lieliski ēdis. Nu, brīnumbērns, nu! Puiks no visiem atvadās ar priecīgu ba-bai! un varam doties pakaļ māsai.

Un ar rītdienu mums visiem sākās pilna darba nedēļa, brīvdienas ir beigušās un man ir divi bērnudārznieki. Protams, puisītim vēl jāpierod un jāpierod pie dārziņa, bet sliktākajā gadījumā es zinu, ka ar mani sazināsies, esmu gatava atprasīties no darba un doties palīgā. Bet pagaidām visi jaunie sākumi mums ir izrādījušies gluži labi.

atvaļinājumu laiks

Pirmo reizi kopš bloga tapšanas ir pagājis vesels mēnesis bez neviena ieraksta. Jūlijs – lielais atvaļinājumu mēnesis. Mēnesis, kad ir brīvdienas skolās un brīvdienas bērnudārzos un gandrīz visi Islandes vecāki ir atvaļinājumā. Attiecīgi – rakstīšanai nebija pārāk daudz laika. Atvaļinājumi gan šogad bija sarežģīts jautājums. Ar pirmo Covid-19 vilni un slēgtajām robežām neviens īsti nevarēja neko saplānot, nebija skaidrs vai varēs kaut kur aizlidot – un lielakajai daļai emigrantu došanās brīvdienās uz dzimteni ir vienīgais iemesls atvaļinājumam. Vismaz manā darbā bija ļoti daudz čīkstēšanas un raudāšanas par sabojātajām brīvdienām. Bet ar 15. jūniju robežas tika atvērtas, kļuva pieejams tests karantīnas vietā un, lai gan atradās tādi, kas nolēma pietaupīt brīvdienas labākiem un stabilākiem laikiem, liela daļa ārzemnieku sāka rezervēt biļetes un kravāt somas.

Oriģinālais plāns izklausījās varen skaists – divu nedēļu karantīnas vietā var vienkārši nodot testu lidostā un jau nakošajā dienā – ja rezultāts ir negatīvs – būt brīvs kā putns gaisā. Pirmās divas nedēļas tests bija bezmaksas, pēc tam par, manuprāt, gluži saprātīgu un ceļojuma/atvaļinājuma budžetā ierakstāmu cenu – 9000-11000 ISK (56-68€).

Ar atvērtajām robežām manu kolēģu atvaļinājumu laiks sākās. Jau pavasarī, kad mēs vēl tikai mēģinājām vienoties par atvaļinājumu laikiem, izrādījās, ka mums visām trim vajag atvaļinājumu gandrīz vienā un tajā pašā laikā. Beigu beigās, ar mazu piekāpšanos no manas un Renatas puses, mums izdevās visu atrisināt, bet tas nozīmēja, ka gan es, gan Renata, uz kādu laiku – manā gadījumā divarpus nedēļas, viņai trīs nedēļas – paliksim vienas pašas, darīt mūsu visu trīs darbu. Un sanāca tā, ka es pēdējā dodos atvaļinājumā un pirmā pavadu Renatu un Babku un palieku viena pati.

Pirms tam es visu labi izrunāju ar savu priekšnieci. Principā man bija brīva iespēja izvēlēties kā un ko es tajā laikā gribu darīt. Varēju ņemt virsstundas, cik vien nepieciešams, vai gluži otrādi, atteikties strādāt virsstundas un darīt tikai tik cik pagūstu. Izlēmu, ka nākšu uz darbu stundu ātrāk un palikšu stundu ilgāk un mēģināšu uzturēt visu vairāk vai mazāk pieklājīgā kārtībā. Pavārs uzņēmās pats tikt galā ar pusdienām un salātiem, attiecīgi virtuvē man bija tikai no rītiem jāsatīra, kas palicis pēc naktsmaiņas un jānovāc un jāsatīra pēc pusdienām. Pārējā laikā – veļas mazgāšana, kafijas aparātu pieskatīšana, ofisi, koplietošanas telpas un ražošanas telpas. Ļoti paveicās ar izpalīdzīgajiem kolēģiem – mani puiši centās uzturēt ražošanas telpas pēc iespējas tīrākas, naktsmaiņās mani pārsteidza izmazgājot, izžāvējot un salocot visu no veļas, ko varēja atrast. Viņu priekšnieku no rīta bieži satiku virtuvē, kur viņš jau bija uztaisījis lielos termosus ar kafiju un iesācis mazgāt traukus, lai man mazāk darba. Tik jauki! Bet noskriešanās tāpat bija pamatīga. Varēju sevi pierādīt un parādīt un beidzot pavisam un it nemaz nesūdzēties par garlaicību.

zelta medaļa maniem puišiem

Tikmēr Covid-19 situācijā atklājās viens nopietns trūkums testu veikšanā uz robežas. To gan varēja paredzēt un no tā arī visi baidījās – uz robežas veiktais tests parādīja kļūdaini negatīvu rezultātu, bet pēc pāris dienām cilvēks – kurš nebija karantīnā – jau bija saslimis. Divi tādi gadījumi un gana ātra reakcija – tika nolemts, ka Islandes iedzīvotājiem pēc atlidošanas ir jādodas mini-karantīnā uz 4-6 dienām, tad jāveic otrs tests un tikai tad viņi var atgriezties sabiedrībā. Uz tūristiem šis noteikums neattiecās, uzskatot, ka tūristi tomēr nonāk daudz mazākā kontaktā ar citiem, nesatiekās ar aizsargājamām grupām un tā.

Šis jaunais noteikums, lai cik arī prātīgs būtu, lika manai sirdij uz brīdi apstāties. Pēc plāna manai Renatai bija jāatlido sestdienā, 18. jūlijā un ar pirmdienu jābūt darbā, jo tad sākās mans atvaļinājums. Lai piektdienā, pirms atvaļinājuma sākuma, neattaptos situācijā, kad mani lūdz pastrādāt vēl pāris dienas, aizrakstīju ziņu priekšniecei, kura arī bija atvaļinājumā. Ļoti atvainojos par traucēšanu, pastāstīju, kas mani uztrauc un pajautāju, kas tagad notiks. Priekšniece atsaucās uzreiz: Nesatraucies, Ilze, tu mani nekad netraucē. Arī es lasīju šīs ziņas un esmu jau sazinājusies ar Renatu, viņa mainīja savu lidojumu, ielidos ātrāk un laicīgi būs darbā. Paldies, ka turi atvērtas acis un esi tik noraizējusies par savu darbavietu. Tāda it kā ļoti jauka ziņa, bet arī tāda mazliet Sēdies, divi! sajūta. Nesatraucies, Ilze, par to, kas nav tava problēma! Nu, ko lai dara? Vienpadsmit gados vecajā darbā es patiešām biju pieradusi rūpēties un uzņemties atbildību par darbu un darbavietu. Jāatrādinās. Godīgi uzrakstīju priekšniecei, ka daudz vairāk biju satraukusies pati par savu atvaļinājumu un saņēmu vēl jo labāku atbildi: es nekad nebūtu tev prasījusi, lai tu paliec strādāt! Tu esi pelnījusi savu atvaļinājumu un mēs visi būtu pāris dienas vienkārši padzīvojuši haosā. Labi to zināt – vīruss, orkāns vai vulkāna izvirdums, manu atvaļinājumu man neviens neatņems.

Tikmēr deCODE pēkšņi nolēma pārtraukt palīdzēt testu veikšanā uz robežas un ne Veselības ministrei, ne premjerministrei neizdevās ar viņiem vienoties. Visa atbildība par testēšanu pāris dienu laikā bija jāuzņemās Landspítali, kas tam vēl nebija gatavs. Bet risinājums tika atrasts ātri. Testēt 10 paraugus kopā un pārbaudīt tos atsevišķi tikai, ja kopējais rezultāts ir pozitīvs. Tas esot izmēģināts Vācijā un rezultāti atzīti par derīgiem. Un ko gan citu atlika darīt? Pateicoties robežu atvēršanai un spēcīgajai ferðumst innanlands (ceļosim iekšzemē) kampaņai Islandes tūrisma nozare tik tikko sāka atmosties no komas un izrādīt kaut kādas dzīvības pazīmes.

Beidzot pienāca arī manas brīvdienas. Divas nedēļas, vienīgās divas nedēļas mūsu ģimenei visiem kopā šogad. Pēc tam jau vīram jāatgriežās darbā, nedēļu vēlāk meitai bērnudārzā, vēl nedēļu vēlāk arī puikam jāsāk radināšanās nedēļa un tad jau man būs divi bērnudārznieki. Tā kā mazie vēl mazi un meitai joprojām paliek slikti mašīnā, mēs nemetāmies ceļot pa Islandi, bet gan salecām mašīnā un devāmies uz dzīvi Laugarvatnā, atbraucot atpakaļ uz pilsētu tikai, kad bija jāparaksta pirkšanas un pārdošanas līgumi par dzīvokli un māju. Tā kā dzīvoklis jau pa pusei ir izvākts un visas, ne gluži pavisam nepieciešamās, lietas un mēbeles jau stāv garāžā, dzīve sammerhausā uz doto brīdi ir krietni vien mājīgāka kā mājās un mēs pat īpaši neiespringstam uz to, vai laiks ir labs. Un laiks mūsu divās nedēļās kopumā bija gluži jauks Islandes vasarai. Visi esam vareni nosauļojušies, mazie dzīvojās pa piepūšamo baseinu uz terases, aizbraucām uz vietējo majdzīvnieku zoo. Parādījām bērniem pirmo reizi Geizeru un Gullfosu un abi ar vīru izplūdām nevaldāmos smieklos, kad pie geizeriem, starp tūristu pūļiem, starp sajūsminātiem uh! un ak! un wow! mūsu meita, dzimusi islandiete, kā pašu svarīgāko paziņoja: te smird pēc pirdieniem. Bet taisnība ir – geizeri, tāpat kā visi pārejie karstie avoti, ož pēc sēra.

hei, Gullfoss, sen neredzēts!

Tā arī laimīgi gāja mūsu atvaļinājums – laukos, prom no pilsētas un cilvēkiem. Pat ziņām īpašu uzmanību nepievērsām. Kamēr pietuvojās Verslunarmannahelgi – augusta pirmā nedēļas nogale. Augusta pirmā pirmdiena vienmēr ir brīvdiena, tās ir vislielākās ceļošanas dienas Islandē, kā arī dienas, kad Vestmannaeyjar norisinās Þjóðhátíð – Islandes lielākais ikgadējais festivāls. Þjóðhátið ir varens pasākums, tas ir norisinājies jau kopš 1874 gada un šogad, pirmo reizi, tas tika atcelts. Dēļ Covid-19. Katru vasaru tiek ierakstīta īpaša oficiālā Þjóðhátíð dziesma, arī šogad, lai gan jau sen bija zināms, ka pasākums nenotiks. Cik savādi ir klausīties festivāla dziesmu bez festivāla. Ak, šis dīvainais gads.

Bet visādi mazāki pasākumi plānojas, arī mūsu treileru komūna rīko savu pasākumu. Ir dienas programma bērniem, ar atrakcijām un spēlēm, ir maza vakara programma un zaļumballe. Mēs ar vīru esam nolēmuši, ka tas būs vienīgais publiskais pasākums, ko šovasar apmeklēsim, arī meita jau no nedēļas sākuma sapņo un runā par ballīti. Un, kā par spīti, tieši nedēļā pirms Verslunarmannahelgi Covid-19 vilciens pavisam noskrien no sliedēm. Vēl pavisam nesen Islandes cipari bija vieni no labākajiem Eiropā, bet nu, ar katru dienu, ir jaunas ziņas par jauniem un jauniem saslimšanas gadījumiem un, kā jau mazā valstī, kā pirmajā vilnī, situācija no labas strauji kļūst par sliktu un tieši ar piektdienu, pirms Verslunarmannahelgi, pirmo reizi, kopš maija, kopāsanākšanas ierobežojumi atkal tiek pastiprināti. Ne vairāk kā 100 cilvēki vienuviet, 2 metru distance atkal ir obligāta, slimnīcās un pansionātos atkal krietni vien nogriezti apmeklējumi. Pirmo reizi arī cilvēkiem uzlikts par pienākumu vilkt maskas, vietās, kur nav iespējams ievērot 2 metru distanci – piemēram sabiedriskajā transportā. Mana darbavieta noreaģē uzreiz un uzdāvina katram darbiniekam kastīti ar 50 vienreizeizējajām sejas maskām. Tās tiek lietotas ražošanā un mums ir milzīgi krājumi. Aptiekās 20 maskas maksā 10000 ISK (~60€), ja vispār var atrast, tā kā dāvana ir laba.

Iemesls tam ir un, diemžēl, iemesls tam ir neapdomīgi un bezatbildīgi cilvēki. Īpaši, šoreiz, jāsaka, ka akmens ir emigrantu – kuri tik ļoti, ļoti gribēja doties brīvdienās – dārziņā. Jo redz, atradās cilvēki, kuri pēc atvaļinājuma negribēja sēdēt paši par savu naudu īsajā karantīnā un atrada veidu kā to apiet – neierakstot testa formā savu Islandes personas kodu un attiecīgi nesaņemot informāciju un ielūgumu uz otro testu. Pēc tam protams atrunājoties ar nezināšanu, ar to, ka angļu valodas formai tāda iespēja ir bijusi. Bet tie jau ir tikai attaisnojumi – informācija ir, tā ir viegli pieejama un jebkuram domājošam cilvēkam ar to vajadzētu iepazīties, nevis nakošajā dienā pēc atvaļinājuma slimam aizsperties uz darbu un aplipināt/aizsūtīt karantīnā visus savus kolēģus. Atšķirībā no pirmā viļņa arī grūti izsekot infekciju izcelsmei, daudzi no inficētajiem nav bijuši karantīnā, tāpēc ar pozitīva testa saņemšanu nosūta karantīnā daudzus citus.

Cipari tik un tā aug strauji. Uz doto brīdi jau 112 aktīvu infekciju un 946 atrodas karantīnā. Viens cilvēks ir slimnīcā, intensīvajā terapijā, pieslēgts pie plaušu ventilēšanas. Pirmdien, visticamāk tiks paziņots par jauniem, vēl stingrākiem ierobežojumiem. Tāda vilšanās! Izskatās gan, ka ne mums vienīgajiem kaut kas ir nogājis greizi – arī pārejās Eiropas cipari uzrāda gluži nepatīkamu tendenci. Kādu brīdi esam mierīgi, gandrīz normāli padzīvojuši un nu atkal sāksies.

Personīgi man, atšķirībā no marta, šoreiz nav tik ļoti bailīgi un nav tik liels stress. Esam to izdzīvojuši vienreiz un izdzīvosim arī otrreiz un, kas to lai zin, varbūt arī trešo vai ceturto reizi, ja vajadzēs. Bet žēl, tik žēl… bijām iesākuši ar bērniem iet uz baseinu, mazie bija tādā sajūsmā. No tā tagad būs jāatsakās. Puikam drīz radināšanās nedēļa dārziņā, kā tā tagad norisināsies? Vīram, iespējams, atkal būs jāpāriet uz darbu divās maiņās. Nākošnedēļ mēs pārvācāmies – kā mēs nopirksim visu, kas mājai vajadzīgs? Ak jel, ne tādas es sava atvaļinājuma beigas biju iedomājusies.