Laiks iet un iet, bet visi mūsu plāni vēl ir pakārti gaisā. Esam iemaksājuši pusi naudas par mašīnu, kurai, pēc idejas, būtu mūs jāaizved atpakaļ uz dzimteni, bet vajadzīgo detaļu nevar atrast un braukšanai gatavāka viņa mēneša laikā nav kļuvusi.
Vispār naudas situācija ir diezgan bēdīga. Puiši padara šādus tādus sīkus darbiņus, bet vairāk ķimerējas pa garāžu, saņemot par to pavisam maz. Mana alga, tagad, kad virsstundu ir maz arī nav nekāda lielā. Un inflācija! Ap 20 %. Pateicoties kronas lidojumam uz nekurieni viss paliek dārgāks ne dienām, bet stundām. Un ne jau mums vienīgajiem iet bēdīgi. Bezdarbs ir sasniedzis gandrīz 4% robežu, lielākās algas tiek samazinātās, cilvēki zaudē uzkrājumus un fondu biržās ieguldīto naudu. Tumšā Islandes ziema ar šādu ekonomisko fonu ir neiedomājami drūma un bezcerīga.
Bet, diemžēl, ne tikai islandieši cieš no krīzes. Kādu dienu, atverot Latvijas ziņu portālus, galvenais virsraksts vēsta, ka valsts ir nopirkusi Parex banku par 2 latiem. Es neesmu nekāds ekonomists, es pat vidusskolu tā arī nepabeidzu, bet es māku lasīt. Un domāt. Un vilkt paralēles. Un tas viss manuprāt izskatās pavisam dranķīgi un nu jau arī gluži pazīstami. Un visiem ir zināms, kā situācija ap Parex attīstījās… Vīra bijušais priekšnieks, sazvanīts, saka visu kā ir. Vecīt, ja kaut vienam no jums ir kaut kāds nebūt darbs – nebrauciet atpakaļ! Mums jaunu objektu nav un pārskatāmā nākotnē arī nebūs. Te viss ir beidzies!
Uh-oh. Tas mūsu plānā nebija! Ko nu? Meklēt vīram citu darbu Latvijā? Bet situācija neliekas pārāk cerīga. Un mūsu parādi aug un aug. Katru dienu, nākot no darba, uzmetu aci vietai, kur stāv mūsu apsolītā mašīna. Nē, šodien nelabo. Arī šodien ne. Arī šodien. Ir jau decembris… Bez darba un bez mašīnas, ko pārdot, ar 100 000 ISK, kas uz to laiku ir aptuveni 550 €, atgriezties būtu neprāts. Šeit vismaz man ir stabils darbs – lai arī cik grūti laiki nebūtu pienākuši, cilvēki vienmēr ēdīs! Nē, Ziemassvētkus mēs tomēr svinēsim šeit.
Darbā ir sākušies Ziemassvētku produkcijas trakumi un virsstundu daudzums atkal palielinās. Kādu dienu ir svētku pusdienas – tradicionālie ēdieni. Hamborgarahryggur, kas ir viegli žāvēta karbonāde, novārīta un pēc tam izcepta kā cepetis, kartupeļi brūnā cukura mērcē, zaļie zirnīši un biešu salāti. Tie saldie kartupeļi ir kaut kas šaušalīgs. Es konkrēti iegrābjos, jo man nav ne jausmas, kas tas ir un izskatās pēc smukiem kartupeļiem brūnā mērcē. Bet kad pagaršoju… vēēē! Garšo kā klepus sīrupā pagatavoti. Gaumes lieta, protams, bet es nekad, nekad vairs neesmu to ēdusi. Desertā saldējuma torte. Arī tradicionāli – saldējums Ziemassvetkos. Tikai Islandē! Bet, vispār, islandiešu saldējums ir lielisks. Katram tūristam iesaku kādreiz iegriezties Ísbúðin. Nenožēlosiet!
Kaut kur uz decembra vidu tiek paziņots, ka mašīnu nevar salabot. Mūsu plāns ir izgāzies pilnībā. Bet Šefs ir saņēmies un domā, ka ar kaut kādiem sīkiem darbiņiem varētu izvilkt dzīvību līdz pienāks labāki laiki. Un kāda gan mums ir izvēle? Mašīnu gan vajag. Caravelle ir devusies uz metāllūžņiem jau, bet es nevaru mūžīgi kavēt darbu. Šefs atrod kādā citā no blakus garāžām Golfu, pavisam parastu Golfu. Tas būs mūsu pašu, varēsim braukt kur un kā gribam. Vienojamies. Tikai jāsagaida, kad iepriekšējās mašīnas pārdevēji atgriezīs mūsu jau iemaksāto naudu.
Bet pārsteigumi vēl nav beigušies. Kādā jaukā sestdienā atgriežamies no kino. Čoms dzer! Nu, nekāds jaunums. Pazūdam tik savā istabā. Bet, šoreiz cilvēks ir pietiekami iedzēris, lai bez aicinājuma ienāktu iekšā, sāktu muldēt sazin kādu sviestu un vainotu mūs visās pasaules nelaimēs, līdz pieiet un uzsit manam vīram pļauku pa vaigu. Tālāk viss kā slow motion video. Vīrs ceļās kājās un krauj šim pa seju. Čoms krīt, mēģina celties un dot pretī. Metos pa vidu! Beigas. Vīram ar gredzenu saskrāpēts vaigs. Čoms aiziet dusmīgi purpinādams.
Pamieru mēs vairs neslēdzam. Tās ir beigas! Pirmdienas rītā aizsūtu vīram telefona numuru no sludinājuma avīzē, kurš ir nodarbinājis manu prātu jau ilgi. Izīrē istabas Hafnarfjordurā. Vīrs sazvanās, nedēļas nogalē varam braukt skatīties. Adrese aizdomīgi izskatās pēc tā paša briesmīgā gesthausa, kuru apskatījām, kad meklējam mums visiem dzīvesvietu. Un tā arī ir. Bet ja aprīlī tur bija pārbāzts un trokšņains, tad decembrī ir spokaini kluss. Lielākā daļa istabu tukšas. Crash, you know… Visu parādīt mums ir atbraucis pats īpašnieks un var redzēt, ka viņam nav viegli laiki. Viņš ir pieklājīgs un pretimnākošs, bet nekāda paradīze tā nav. 22 istabas, 3 lielas, pārejās mazas vai pavisam mazas. Lielo mēs atmetam uzreiz – pārāk dārgi! Uz visām istabām 5 tualetes un dušas telpas. Apakšstāvā veļas telpa ar veļas mašīnu un žāvētāju. Liela, kopīga virtuve ar 2 elektriskajām plītīm un mikroviļņu krāsni. Kārtīgs ēdamgalds un 3 ādas dīvāni. Nekur tā arī neredzam nevienu cilvēku. Bet kāda gan mums ir izvēle? Šeit vismaz kaimiņi būs tādi paši kā mēs un problēmas, ja tādas radīsies, mēs varēsim savstarpēji risināt nevis tikai paciest un piekāpties. Izvēlamies vidējā izmēra – aptuveni 12 kvadrātmetru – istabu. 45 000 ISK mēnesī un tikpat liels depozīts. Vienojamies, ka ievāksimies ap 20. decembri un saimnieks saka, ka tās dienas mums būs par brīvu, nākošais maksājums tikai februārī. Kā arī sola 10 000 ISK atlaidi, ja mēs atvedīsim vēl kādu, kam vajadzīga istaba. Tiešām grūti laiki.
Esam pat mazliet lepni, beidzot mēs kaut ko esam nokārtojuši paši. Bet par sekām gan uztraucamies. Mēs pārāk labi zinām, ka Šefam patīk domāt mūsu vietā. Čoms uz šiem jaunumiem nenoreaģē nekā, ar ierasto klusēšanu. Pirmdienas rītā vīrs paziņo Šefam. Nostāda fakta priekšā, bez nekādas atļaujas prasīšanas. Šefa reakcija ir… I have no work for you then! Bāc! Mēs to bijām paredzējuši kā sliktāko variantu, protams, bet tomēr cerējām uz ko labāku. Bet nekādas piekāpšanās šoreiz, nekādas māšanas ar galvu. Mēs vairāk nevaram tā dzīvot un mēs tā nedzīvosim! So be it.
Pēdējā pirmssvētku darbadienā mana filipīniešu draudzene pēc darba atved mani pakaļ vīram un mantām. Nevienu no Šefa lietām līdz neņemam un no pašu mantām mums ir pāris maisiņi. Vieglākā pārvākšanās ever. Un kāds gandarījums, aizejot no šīs vietas, ak jel! Aizbraucam, satiekam saimnieku, paņemam atslēgas, samaksājam un paliekam praktiski bez naudas. Lūk, tas ir sākt visu no nulles! Standarta istabas aprīkojums ir gulta, skapis un mazs ledusskapis. No iepriekšējā īrnieka ir palicis arī galds, 2 krēsli un pāris plaukti. Mums pašiem ir drēbes, higiēnas piederumi, 2 krūzītes, DVD un portatīvais dators. Un tas arī viss. Par pēdējo naudu nopērkam pašu lētāko gultasveļu un vienreizlietojamos traukus. Paliek tikai tik, lai izvilktu līdz algai. Bet tomēr! Mēs varam aizslēgt savas durvis, mēs varam brīvi runāt, mēs varam nākt un iet un neviens mums nepiesienās, mums nav jāuztraucas, ka tūliņ kāds piezvanīs un mums būs jādodas tur vai citur.
Pienāk Ziemassvētki. Manai ģimenei tas vienmēr ir bijis kopā sanākšanas laiks un es vispār esmu milzīgs fans, man tik ļoti patīk. Pat salkanās Ziemassvētku dziesmas man nekrīt uz nerviem, arī pēc vairākiem veikalā nostrādātiem gadiem. Tomēr šie Ziemassvētki nu gan ir pavisam savādāki. Pēc visām cerībām uz šo laiku jau būt mājās, mēs sēžam divatā pie sava galda, ēdam ceptu vistu, kas bija manā dāvanu pakā un neesam varējuši pat uzvārīt kartupeļus, jo mums nav katla. Vai uztaisīt salātus – jo mums nav naža. Vai izcept piparkūkas – jo Islandē nav īstas piparkūku mīklas. Desertā ir mandarīni, kas arī bija manā dāvanu pakā. Vista un mandarīni. Un tik neiedomājami skumji un vientuļi.
Bet mēs esam sev uzdāvinājuši varen dārgu dāvanu. Brīvību. Ir grūti tagad un grūtības vēl ir priekšā, bet mēs esam brīvi. Mēs vairs nekad nemēģināsim kādam izpatikt, īstas vai iedomātas labvēlības dēļ. Mēs turpmāk vienmēr runāsim skaidru valodu un nebūsim ne no viena atkarīgi. Un tas ir to vērts!
dzīve leduszemē 